Grafs Monte-Kristo

IX Ābolaini

Barons veda grāfu caur veselu rindu grezni un ar labu gaumi mēbelētu un izrotātu istabu uz baroneses Danglāras buduāru, mazu, astoņstūrainu istabu, kura bija iztapsēta ar rožainu atlasu, kas pārvilkts ar baltu mus- līnu. Antīku atzveltņu krēsli šinī buduārā bija apsisti ar antīkiem audu­miem un koka daļas bija apzeltītas. Durvis bija greznotas ar ainavām Bušē gaumē, bez tam vēl bija divas pasteļgleznas medaljona veidā, un visas pārējās mēbeles bija piemērotas skaistās istabas iekārtojumam, tā kā šī mazā istaba bija vienīgā, kurai visā lielajā pilī bija savs īpatnējs raksturs. Šo istabu nebija skāris plāns, kuru bija izstrādājis Danglārs ar savu namdari, pirmo un slaveno ķeizara laikmeta arhitektu; to bija ierī­kojusi vienīgi baronese pati un Lisjēns Debrē.

Danglārs šo istabu uzlūkoja ar zināmu nicinājumu, bet arī viņš pats šurp netika citādi ielaists kā vien tad, kad atveda sev līdzi kādu viesi. Tātad patiesībā ne Danglārs bija tas, kas priekšā stādīja, bet viņš pats tika priekšā stādīts, un vai nu laipni, vai nelaipni uzņemts, lūkojoties pēc tā, vai viesa seja baronesei patika, vai arī ne.

Danglāra kundze, kura, nelūkojoties uz saviem trīsdesmit sešiem ga­diem, bija vēl ievērojami skaista, sēdēja pie sava pianīno, grezni izgriezta meistardarba, kamēr Lisjēns Debrē, pie darba galda sēdēdams, šķirstīja kādu albumu.

Lisjēns jau bija paspējis baronesei pastāstīt par grāfu Monte-Kristo. Mēs jau minējām, cik dzīvu iespaidu grāfs bija atstājis uz Albēra brokastu dalībniekiem; šis iespaids Debrē, kurš citkārt nemēdza būt tik sevišķi jūtīgs, nebija vēl izzudis, par to liecināja tās ziņas, kādas viņš sniedza baronesei par Monte-Kristo.

Šie jaunie Debrē nostāsti bija vēl pavairojuši baroneses ziņkārību, kuru jau bija modinājis Albērs Morserfs ar ceļojuma atmiņām. Baronese tātad uzņēma savu laulāto draugu ar smaidu, kādu viņš reti bija redzējis. Grā­fam Monte-Kristo uz apsveicinājumu viņa atbildēja ar ceremoniālu, bet daiļu palocīšanos.

— Baroneses kundze, — teica Danglārs, — atļaujiet man jums priekšā stādīt grāfu Monte-Kristo kungu, kuru man mans veikala biedrs Romā ļoti ieteicis. Man vajag teikt vienu vārdu, un viņš kļūs par visu Parīzes skaistuļu mīluli: viņš atnācis mūsu pilsētā ar nolūku šeit pavadīt vienu gadu un šinī gadā nodzīvot sešus miljonus franku; tas apsola veselu virkni balles, dinejas, itālisku nakšu, kurās grāfa kungs, es ccru, neaizmirsīs mūs ielūgt, tāpat kā mēs neaizmirsīsim viņu uzaicināt uz mūsu mazajiem, „neievērojamajiem" svētkiem.

Kaut gan šāda priekšā stādīšana bija diezgan neveikla, tomēr baronese ar manāmu interesi paskatījās uz viesi, jo tas apstāklis, ka kāds vīrs nāk uz Parīzi ar nolūku izdot gandrīz vai karalisku mantību, bija ievērojams sava retuma dēļ.

— Un kad jūs esat šeit ieradies, grāfa kungs? — jautāja baronese.

— Vakarrīt, cienījamā kundze.

— Un jūs ierodaties šeit pēc savas paražas, nākdams no pasaules gala?

— Šoreiz tikai no Kadiksas, cienījamā kundze.

— Ak, jūs nākat nejaukā gadskārtā, vismaz Parīzei, jo nav vairs ne balles, ne viesības. Itāliešu opera ir Londonā, franču opera ir visur, tikai ne Parīzē, franču teātra nav nekur, kā jūs zināt. Paliek tikai nelaimīgās zirgu skriešanās. Vai jūs liksit saviem zirgiem līdzi sacensties, grāf?

— Cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — es darīšu visu ko vien Parīzē mēdz darīt, kad tikai man būs laime atrast personu, kas mani iepazīstina ar franču paražām.

— Vai jūs esat zirgu mīļotājs, grāfa kungs?

— Vienu daļu savas dzīves esmu pavadījis austrumos, baroneses kun­dze, un austrumnieki, kā jūs zināt, ciena pasaulē tikai divas lietas: zirgu cēlumu un sieviešu skaistumu.

— Ak, grāfa kungs, — piebilda baronese, — jūs varējāt būt tik galants un sievietes minēt pirmajā vietā.

— Jūs redzat, cienījamā kundze, ka man bija taisnība, kad vēlējos sev mentoru, kas mani iepazīstinātu ar franču paradumiem.

Šinī acumirklī ienāca baroneses kambarmeita, kura viņai pateica dažus vārdus ausī.

Danglāra kundze nobālēja.

— Nevar' būt! — viņa iesaucās.

— Es jums teicu tikai patiesību, cienījamā kundze, — atteica kamba­rmeita.

Danglāra kundze aši pievērsās savam vīram.

— Vai tā ir taisnība? — viņa jautāja.

— Kas tad, madamel — teica Danglārs, redzami uzbudināts.

— Ko šī meita man teica?..

— Viņa teica: kad mans kučieris gribējis manus zirgus jūgt ekipāžā, viņš zirgus nav stallī atradis. Ko tas nozīmē, es jums prasu!

— Kundze, — atbildēja Danglārs, — uzklausiet!

— Ak, es klausos, mans kungs, — teica aizkaitinātā baronese, — jo esmu ziņkārīga, ko jūs man sacīsit. Es šos kungus lūgšu būt par tienešiem starp mums abiem, un es ar to iesākšu, ka izskaidrošu viņiem būtību. Mani kungi, baronam Danglāram stallī ir desmit zirgi, no kuriem divi pieder man, skaisti kustoņi, visskaistākie visā Parīzē; jūs viņus pazīstat, Debrē kungs, manus ābolainus. Nu, tai pašā mirklī, kad Vilfora kundze lūdz manu ekipāžu un es viņai to apsolu, lai viņa rītu varētu braukt uz Buloņas mežiņu, zirgi ir pazuduši. Danglāra kungs būs varējis nopelnīt apmēram tūkstoš franku un būs viņus pārdevis. Ak, mans Dievs! Kas par nejauku cilvēku sugu ir šie spekulanti!

— Mana kundze, — viņu pārtrauca Danglārs, — tie zirgi jums bija pārāk nemierīgi, traki, viņi ir tik tikko četrus gadus veci, es aizvien briesmīgi baidījos par jums.

— Ā, barona kungs, — atteica Danglāra kundze, — jūs itin labi zināt, ka man jau mēnesi ir visizveicīgākais kučieris visā Parīzē, ja vien jūs ne­esat kučieri pārdevis līdz ar zirgiem.

— Mīļā draudzene, — teica barons, — ea pagādāšu jums citus, ja vien būs iespējams, vēl skaistākus zirgus, bet tikai mierīgākus, klusus zirgus, kuri man nedarītu tādas bažas jūsu veselības dēļ.

Baronese tikai paraustīja plecus, ar vislielāko nicināšanu pavīpsnādama.

Danglārs izlikās nepamanījis šo ne visai draudzīgo laulātās draudzenes izturēšanos un teica Monte-Kristo:

— Tiešām es nožēloju, grāfa kungs, ka neesmu agrāk ar jums iepa­zinies, jūs tagad ierīkojat savu namu?

— Jā, — teica grāfs.

— Es jums labprāt tos zirgus būtu piedāvājis. Iedomājaties, ka es viņus atdevu gandrīz vai par pusvelti; bet, kā es jums jau sacīju, es gribēju no viņiem tikt vaļā, jo viņi mani baidīja; tie zirgi der tikai jaunam vīrietim.

— Es jums pateicos, barona kungs, — atbildēja grāfs, — es šorīt pirku zirgus, ļoti brangus, un aizmaksāju ne visai dārgi. Še, palūkojaties, Debrē kungs, jūs jau gan esat zirgu pazinējs!

Kamēr Debrē piegāja pie loga, Danglārs tuvojās savai sievai.

— Iedomājieties jel, — viņš teica gluži klusi, — man par šiem zirgiem tika solīta gluži nedzirdēta cena. Nezinu, kas ir tas nerrs, kas ar tādiem

milzu soļiem pats steidzas pret! savam bankrotam un, šorīt pie manis atsū­tīja savu nama pārvaldnieku; bet galvenais ir tas, ka es uz šiem zirgiem nopelnīju sešpadsmit tūkstošus franku. Nedusmojieties nu vairs uz mani, no peļņas došu jums četrus un Eiženijai divus tūkstošus franku.

Danglāra kundze tikai nicinoši palūkojās uz savu vīru.

— Ak, mans Dievs! — iesaucās Debrē.

— Kas tad nu ir? — jautāja baronese.

— Es nealojos, tie ir jūsu zirgi, jūsu pašas zirgi, grāfa ekipāžā iejūgti!

— Mani ābolaini! — sauca Danglāra kundze un metās pie loga.

— Tiešām, tie ir viņi! — viņa teica.

Danglārs stāvēja kā pērkona satriekts.

— Vai tas var būt? — teica Monte-Kristo, izlikdamies ļoti izbrīnījies.

— Tas ir gluži neticami! — stostījās Danglārs.

Baronese teica dažus vārdus Debrē ausī. Pēc tam Debrē piegāja pie grāfa un viņam klusi jautāja:

— Baronese liek jums jautāt, par cik jūs no viņas vīra esat atpircis viņas zirgus.

— Ak, es to skaidri nezinu, — teica grāfs, — tas ir pārsteigums no mana nama pārvaldnieka puses, kurš zina, ka es ļoti mīlu skaistus zirgus, un liekas, tie man ir maksājuši trīsdesmit tūkstošus franku.

Debrē paziņoja baronesei grāfa atbildi.

Danglārs bija tik bāls un tik uztraukts, ka grāfs izlikās it kā viņu nožē­lojam.

— Redzat nu, — viņš teica, — cik nepateicīgas ir sievas; jūsu gādība par jūsu kundzes veselību nav viņu necik aizkustinājusi; nepateicīgas — nav vēl īstais vārds, es gribēju teikt — ārprātīgas. Bet ko tur darīt, cilvēki mīl aizvien to, kas ir bīstams, un visvienkāršākais līdzeklis, barona kungs, to jūs man varat ticēt, ir aizvien tas, ka sievām ļauj vaļu; ja tad viņas lauž kaklus, tad neviens cits nav vainīgs kā vien pašas.

Danglārs, kurš juta, ka tuvojas nepatīkams skats, nekā neatbildēja, jo baroneses uzacis bija sarauktas kā Jupiteram un solīja negaisu. Debrē, kurš to nomanīja, sameloja, ka tam esot kāds steidzams darbs, — kāds nu ministrijās var būt steidzams darbs, kur nekad darba nav, — un aizgāja. Monte-Kristo, kurš, ilgāk paliekot, baidījās pazaudēt labo stāvokli, kādu cerēja iegūt, atvadījās no Danglāra kundzes un arī aizgāja, atstādams ba­ronu viņa sievas dusmām par upuri.

„Labi!" grāfs nodomāja, lejā nokāpdams. „Esmu panācis, ko gribēju, šā nama miers ir manās rokās, un ar reizi es iegūšu nama kunga un kundzes sirdi…"

Divas stundas vēlāk Danglāra kundze saņēma no grāfa Monte-Kristo visai laipnu vēstuli, kurā viņš tai izskaidroja, ka ne par ko nevēlētos iesākt savu gaitu Parīzes augstākajā sabiedrībā ar to, ka skaistu kundzi ievedu izmisumā; viņš tāpēc lūdzot pieņemt zirgus atpakaļ. Zirgi bija tanī pašā iejūgā, bet katrā rozetē pie ausīm grāfs bija licis ielikt iemauktos pa diman­tam.

Arī Danglārs pats dabūja no viņa vēstuli. Grāfs lūdza viņu pēc atļaujas parādīt baronesei šo miljonāra uzmanību un lūdza viņu atvainot šo zirgu orientālisko atpakaļsūtīšanu.

Vēl tai pašā vakarā grāfs ar Alī devās uz Oteilu.

Nākamajā dienā ap pulkstens trijiem grāfa kabinetā ienāca Alī, atsaukts ar zvana vienreizēju piesišanu.

— Alī, — teica grāfs, — tu bieži esi lielījies, ka esot ļoti izveicīgs laso sviešanā.

Alī pamāja ar galvu un lepni saslējās.

— Labi!.. Tātad tu varētu ar laso palīdzību noturēt uz vietas vērsi?

Alī pamāja ar galvu.

— Un tīģeri?

Alī izrādīja to pašu piekrišanas zīmi.

— Un lauvu?

Alī ar roku it kā svieda laso un rūca tā, kā lauva rūc.

— Labi! Es saprotu, — teica grāfs, — tu gribi teikt, ka esi lauvu medījis.

Alī stāvēja kā uzvarētājs.

— Bet vai tu varētu noturēt divus trakojošus zirgus, kad viņi skrien pilnos auļos?

Alī pasmaidīja.

— Nu, labi! Tad klausies! — teica Monte-Kristo. — Tūdaļ šeit garām brauks ekipāža, kuras priekšā būs aizjūgti divi ābolaini, tie paši, kuri man bija vakar. Un ja tu pats arī tiec samīdīts, tev vajag ekipāžu manu durvju priekšā noturēt.

Alī nokāpa lejā, izgāja uz ielas un durvju priekšā pārvilka pār ielu svītru; tad viņš atkal atnāca un parādīja grāfam, kurš visu laiku bija viņu uzlūkojis, šo svītru.

Grāfs viņam lēni uzsita uz pleca, tā bija viņa paraža pateikties, tad nūbietis mierīgi nostājās pie ielas stūra un kūpināja savu čibuku, kamēr Monte-Kristo viņam vairs nepiegrieza nekādu vērību.

Tomēr ap pulkstens pieciem, tas ir, ap to laiku, kad karietei vajadzēja braukt, varēja nomanīt, ka grāfs gandrīz vai kļūst nepacietīgs. Kādā istabā,

kuras logi bija uz ielas pusi, viņš staigāja šurpu turpu, palaikam klausījās vērīgi un tuvojās logam, caur kuru viņš redzēja Alī mierīgi sēžam un smēķējam.

Piepeši bija dzirdama tāla ratu rībēšana, kas zibens ātrumā tuvojās, tad kļuva redzama kariete, kuras zirgus kučieris velti pūlējās saturēt; zirgi trakoja briesmīgā skriešanā, putas šļākdami.

Ratos sēdēja jauna sieviete un turēja apskautu gadus septiņus astoņus vecu zēnu. Viņa no bailēm likās gluži vai samaņu zaudējusi un nespēja ne pakliegt. Tikai vienam akmenim vajadzēja gadīties ratiem pretim, un tie būtu apgāzušies un sašķīduši tūkstoš drupās. Ļaudis palika, briesmu pārņemti, stāvot, neviens neuzdrošinājās mesties ceļā.

Piepeši Alī nolika savu čibuku pie malas, izvilka no kabatas laso cilpu, svieda tā, ka cilpa aptinās zirgam trīsreiz ap priekškājām, un ļāva trīs četrus soļus rauties līdzi straujajiem zirgiem. Bet tad saistītais zirgs klupa, uzkrita dīstelei un salauza to un tādā veidā apturēja arī otru zirgu. Ku­čieris izmantoja šo acumirkli un nolēca no bukas, bet Alī ar saviem dzelzs pirkstiem bija jau saķēris otru zirgu pie nāsīm, un zirgs, no sāpēm iezvieg- damies, saslējās un tad nokrita zemē blakus pirmajam zirgam.

Tas viss bija noticis tik strauji, ka braucēji nedabūja ne atjēgties.

No grāfa Monte-Kristo nama tikmēr bija izsteigušies laukā vairāki su­laiņi, un arī pats grāfs tanī acumirklī, kad kučieris atvēra karietes durvis, paņēma aiz rokas iekšā sēdošo dāmu, kura ar vienu roku bija pieķērusies pre sēdekļa, ar otru turēja savu dēlu, pacēla viņu un ienesa salonā, kur atsēdināja viņu uz dīvāna līdzās viņas zēnam.

— Nebaidieties vairs nekā, cienījamā kundze, — grāfs teica, — jūs esat glābta.

Sieviete atmodās no ģīboņa un rādīja atbildes vietā uz savu dēlu ar skatienu, kas bija vairāk nozīmīgs nekā skaļa lūgšana.

Bērns vēl bija paģībis.

— Es jūs saprotu, cienījamā kundze, — grāfs teica, izmeklēdams, vai bērns nav ievainots, — bet jūs varat pilnīgi nomierināties, viņam nekas nav noticis, tikai no bailēm viņš ir paģībis un drīz vien atjēgsies.

— Ak, mans kungs, — iesaucās māte, — vai jūs to tikai nesakāt tādēļ, lai mani mierinātu? Paskatiet tikai, cik viņš ir bāls! Mans bērns, mans Eduārs! Atbildi jel savai mātei! Ak, mans kungs! Sūtiet pēc ārsta! Visu savu mantu es dodu tam, kas man atdos manu dēlu!

Monte-Kristo piegāja pie galda, atvēra kādu kastīti, izņēma no tās dār­gu stikla trauciņu, zelta apkalumā. Tajā iekšā bija asinssarkans šķidrums, no kura viņš vienu vienīgu pilīti uzpilināja uz bērna lūpām.

Zēns, kaut gan arvien vēl bija nāves bālumā, tūdaļ atvēra acis. Mātes prieks bija neaprakstāms un gandrīz jau bezprātīgs.

— Kur es esmu? — viņa iesaucās. — Un kam man jāpateicas par tik lielu laimi pēc tik briesmīga notikuma?

— Jūs, cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — esat pie vīra, kurš sevi uzskata par ļoti laimīgu, ka viņam izdevās no jums novērst bries­mas.

— Ak, sasodītā ziņkārība, — teica kundze, — visa Parīze runāja par baroneses skaistajiem zirgiem, un es biju tik neapdomīga, ka gribēju ar tiem pabraukāties.

— Kā? — iesaucās grāfs ar labi liekuļotu izbrīnu. — Vai tie zirgi pie­derēja baronesei?

— Jā, mans kungs, vai jūs viņu pazīstat?

— Danglāra kundzi?.. Man ir tas gods, un nu es priecājos divkārt, ka novērsu no jums briesmas, kurās jūs bijāt nonākusi ar šiem zirgiem; jo es esmu tas, uz kuru jānoveļ vaina par visām nelaimēm. Es vakar šos zirgus biju no barona nopircis, bet tā kā netīši biju par liecinieku, cik ļoti baronesei zirgu bija žēl, es tos nosūtīju viņai atpakaļ līdz ar lūgumu pieņemt tos no manām rokām.

— A, tad jau jūs esat grāfs Monte-Kristo, par kuru man Hermīne vakar tik daudz stāstīja.

— Jā, cienījamā kundze, — atbildēja grāfs.

— Un es, mans kungs, esmu Eloīza de Vilfora.

Grāfs paklanījās kā cilvēks, kurš dzird izrunājam viņam gluži svešu vārdu.

— Ak, cik pateicīgs būs de Vilfora kungs, — turpināja Eloīza, — jo jūs esat glābis mūsu abu dzīvības, viņam dēlu un sievu. Tiešām, bez jūsu augstsirdīgā sulaiņa šis mīļotais bērns un es būtu bijuši beigti.

— A, cienījamā kundze! Es pats vēl nodrebu, kad iedomājos briesmīgo kritienu, kas jums draudēja.

— Ak, es ceru, jūs man atļausit, — teica de Vilfora kundze, — ka es cienīgi atalgoju šā krietnā vīra uzupurēšanos.

— Cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — nesamaitājiet ma­nu Alī, lūdzu jūs, ne ar uzslavu, ne ar algām; nevēlos, ka viņš pie tā pierastu. Alī ir mans vergs; jums dzīvību glābdams, viņš tikai kalpoja man, un man kalpot ir viņa pienākums.

— Bet viņš taču savu dzīvību pakļāva briesmām? — teica Vilfora kundze, kuru pārsteidza šī kundziskā runa.

— Šā Alī dzīvību esmu es glābis, cienījamā kundze, — atbildēja Mon­te-Kristo, — tātad viņa pieder vienīgi un tikai man.

Vilfora kundze klusēja, pārdomādama par to viru, kurš tūdaļ pirmā acumirkli bija atstājis uz viņu tādu dziļu iespaidu.

Pa īso klusuciešanas laiku grāfa bija varējis aplūkot bērnu, kura vaigu māte apklāja ar skūpstiem. Bērns augumā bija mazs un kalsns, ar sarkan- matu bērnu balto plutu, kamēr uz viņa pleciem nolaidās biezas, melnas matu cirtas, kas, vīdamās ap pieri un vaigiem, likās vēl pavairojam acu dzīvo spulgošanu, no kurām spīdēja ļauprātība un agri samaitāta sirds. Viņa mute, kuras bālums tik tikko bija izzudis, bija plata, bet lūpas plā­nas; šā astoņgadīgā zēna vaibsti likās piederam zēnam, kurš ir vismaz divpadsmit gadu vecs. Zēns, tiklīdz atjēdzās, tā rupji izrāvās no mātes rokām un pieskrēja pie kārbiņas, no kuras grāfs bija izņēmis stikla trau­ciņu ar dzīvinošo eliksīru.

— Neaizskar to, mans draugs! — grāfs teica zēnam. — Šie šķidrumi ir bīstami ne vien dzerot, bet arī tikai paostot.

De Vilfora kundze nobālēdama atvilka savu dēlu atpakaļ, bet kad viņas bažas bija apklusušas, viņa uzmeta ašu, bet uzmanīgu skatienu kārbiņai, ko grāfs likās bija pamanījis.

Šai mirklī istabā ienāca Alī.

Vilfora kundze priecīgi iesaucās un, pievilkdama dēlu sev tuvāk, teica:

— Eduār, vai tu redzi šo melno vīru, tas bija ļoti dūšīgs, jo viņš, savu dzīvību netaupīdams, noturēja trakos zirgus un mūs izglāba no briesmām. Pateicies viņam, jo bez viņa mēs tagad laikam nebūtu vairs dzīvi!

Bērns nicinoši uzmeta lūpas, aizgrieza galvu projām uz citu pusi un teica:

— Viņš ir pārāk nejauks.

Grāfs pasmējās, it kā zēns būtu izpildījis viņa cerības; de Vilfora kun­dze turpat norāja dēlu, bet tik mēreni, ka 2an-2aks Ruso gan nebūtu bijis apmierināts.

— Palūk, — teica grāfs Alī arābiski, — šī kundze lūdz savu dēlu, lai tev pateicas, ka tu esi viņiem dzīvību glābis, un bērns atteica, ka tu esot pārāk nejauks.

Alī pagrieza savu gudro seju un vienu mirkli ziņkārīgi uzlūkoja bērnu, bet viegls trīcējums viņa nāsīs rādīja grāfam, ka arābs sirdī jūtas dziļi ievainots.

— Vai jūs aizvien dzīvojat šeit, grāfa kungs? — jautāja Vilfora kundze, paceldamās, lai ietu.

— Nē, cienijamā kundze, — atbildēja grāfs, — šeit man ir tikai pa­gaidu nometne, kuru es sev nopirku; es dzīvoju Elizejas laukos 30. Bet jūs, kā redzu, pilnīgi esat atkal atspirgusi un vēlaties braukt mājās. Tūliņ tiks iejūgti ļaunie zirgi, kuri lika jums izciest tik daudz baiļu, un Alī, šim nejaukajam nēģerim, — grāfs pasmaidīja, pagriezdamies pret zēnu, — būs tas gods jūs aizvest uz mājām, kamēr jūsu kučieris šeit veiks vajadzīgo karietes remontu. Tiklīdz kariete būs gatava, es to aizsūtīšu Danglāra kun­dzei.

— Bet kā lai es atkal braucu ar tiem trakajiem zirgiem? — iemeta starpā Vilfora kundze. — To es nemaz neiedrošinos.

— Ā! Jūs redzēsit, cienījamā kundze, — atteica Monte-Kristo, — zirgi Alī rokās būs rāmi kā jēri.

Tiešām, Alī bija izgājis un tuvojās zirgiem, kurus tagad varēja tikai ar lielām pūlēm dabūt uz kājām. Viņš ar mazu, aromātiskām esencēm pic- mērktu sūkli ieberza zirgiem nāsis un deniņus, kamēr zirgi beigās, spraus­lādami un pie visām miesām trīsēdami, piecēlās. Tad Alī lika iejūgt zirgus vieglos grāfa ratos un aizbrauca lēni apkārt kādu gabaliņu, tā kā ļaudis, kuri bija salasījušies lielā barā, nevarēja vien beigt brīnīties. Nu arī de Vilfora kundze nebaidījās sēsties iekšā, un Alī aizveda viņu uz tās dzīvokli uz Sentonorē priekšpilsētu.

Tiklīdz viņa bija pārbraukusi un izstāstījusi par notikumu, viņa tūdaļ sēdās un uzrakstīja Danglāra kundzei sekojošu vēstuli:

„Mīļā Hermīne!

Nupat mani ar dēlu brīnišķā kārtā glāba tas pats grāfs Monte-Kristo, par kuru mēs vakar vakarā tik daudz runājām un kuru es necerēju šodien redzēt. Vakar Jūs man par viņu stāstījāt ar tādu sajūsmu, ka es nevarēju atturēties, par viņu nesmējusies; bet šodien es atrodu Jūsu sajūsmu vēl par daudz vāju tādam vīram. Jūsu zirgi sāka trakot Ranelagā un būtu visādā ziņā manu mīļo Eduāru un mani sadragājuši pret kādu koku vai kādu nama stūri, ja kāds arābs, nūbietis vai nēģeris, ar vārdu sakot, kāds melns cilvēks, kas ir grāfa dienestā, nebūtu pēc viņa pavēles, kā man šķiet, meties zirgiem pretim un, savu dzīvību nesaudzējot, nebūtu viņus satņrējis; ir gluži brīnums, kā tas viņam izdevās. Nu piesteidzās klāt pats grāfs, izcēla mūs no pussadragātajiem ratiem, ienesa savā namā un atdzī­vināja manu dēlu. Viņa paša ekipāžā es tagad aemu nokļuvusi mājās, Jūsu ekipāžu viņš rīt jums nosūtīs. Jūsu zirgi pēc šā gadījuma ir kļuvuši ļoti rāmi, it kā nokaunējušies, ka nu kāds cilvēks ir spējis viņus savaldīt. Grāfs liek Jums sacīt, ka divas dienas miera un tikai miežu graudi barībai pa­darīs viņus atkal tikpat spirgtus, tas ir, briesmīgus, kā līdz šim.

Ardievu, Hermīne! Es Jums nepateicos par savu izbraukšanos; un to­mēr, kad īsti pārdomāju, tā būtu nepateicība uz Jums dusmoties Jūsu zirgu untuma dēļ, jo tā man bija gadījums iepazīties ar grāfu Monte- Kristo. Un tad brīnišķīgais svešnieks liekas man, nemaz neminot viņa mil­jonus, tik ievērojama un pievilcīga problēma, ka es gribu viņu visādā ziņā studēt, un ja man tāpēc vajadzētu vai vēl otru reizi pabraukties ar Jūsu zirgiem.

Eduārs nelaimes gadījumu pārcietis ar apbrīnojamu dūšu. Viņš gan paģība, bet ne reizi neiekliedzās, nedz raudāja. Jūs man atkal pārmetlsit manu aklo mātes mīlestību; bet tiešām šinīs sīkajās, kuslajās miesās ir dzīva dzelzs dvēsele.

Mūsu labā Valentīna daudzreiz sveicina Jūsu mīļo Eiženiju; es Jūs ap­skauju no visas sirds kā

Jūsu Eloīza de Vilfora.

P.S. Lūkojiet taču kā nebūt iekārtot, ka es ar grāfu Monte-Kristo va­rētu pie Jums satikties, man visādā ziņā vajag ar viņu redzēties. Es gan esmu Vilfora kungu lūgusi grāfu apciemot un ceru, ka grāfs atbildēs uz apciemojumu."

Tās dienas vakarā par Oteilas notikumu jau bija visur zināms, un tas tika pārrunāts visos salonos. Albērs jau stāstīja par . to savai mātei, Šato- Reno — žokeju klubā, Debrē — ministru salonos, pat Bošāns bija tik uzmanīgs pret grāfu, ka novēlēja šim notikumam divdesmit rindiņas savā avīzē „dažādu notikumu" nodaļā, ar ko viņš pacēla augstsirdīgo svešnieku par visu augstās aristokrātijas dāmu varoni.

Daudzi pazīstami lika pieteikt sevi pie Vilfora kundzes, lai viņiem būtu tiesības vēlāk viņu apciemot un tad no viņas pašas mutes dzirdēt visus sīkākos apstākļus par šo romantisko notikumu.

Vilfora kungs pats paņēma melnu fraku un baltus cimdus, lika saviem sulaiņiem uzvilkt parādes livrejas un kāpa savā ekipāžā, kura vēl tajā pašā vakarā aizripoja uz Elizejas laukiem un apstājās 30. nama priekšā.