Grafs Monte-Kristo

XII Zinu ievākšana >

Vēl tai pašā dienā, kad prokurors bija sarunājies ar Danglāra kundzi, viņš sāka ievākt ziņas par Monte-Kristo. Viņš rakstīja kādam Bovila kun­gam, bijušajam cietuma inspektoram, kas tagad kalpoja diezgan augstā vietā policijā, un lūdza tam ziņas. Bovila kungs apsolījās tās viņam pa­gādāt pēc divām dienām. Tiešām noteiktā laikā prokurors dabūja šādu paziņojumu:

„Tā persona, kura saucas par grāfu Monte-Kristo, ir labi pa­zīstama lordam Vilmoram, bagātam anglim, kurš šimbrīžam uztu­ras Parīzē. Tāpat viņu pazīst arī abats Buzoni, sicīliešu prieste­ris, kurš Austrumos labi pazīstams ar savu labdarību

Prokurors tūdaļ lika ievākt ziņas par šīm abām personām un dabūja šādu atbildi.

Abats bija tikai vienu mēnesi Parīzē un viens pats apdzīvoja nelielu namiņu ar četrām istabām aiz Sensilfisa. Viena no šīm istabām bija ļoti vienkārši ierīkota ēdamistaba, otra tikpat vienkārša zāle. Abats dzīvoja pēc iespējas skopi. Viņš mēdza aizvien sēdēt savā bibliotēkas istabā. Viņa sulainis, kad kāds viņam nepatika, viņš teica, ka abats esot aizceļojis, kas arī patiesībā notika ļoti bieži. Bet, vai nu viņš bija Parīzē, vai nebija, dāvanas viņš deva vienmēr, un viņa sulainis tās izdalīja. Ceturtā istaba bija gulēšanai un arī ļoti vienkārši ierīkota.

Par lordu Vilmoru turpretī tika ziņots, ka tas dzīvojot Fontēna ielā Senžoržā un nodarbojoties tikai ar mūžīgu ceļošanu. Viņam esot mēbelēts dzīvoklis, kur viņš tomēr uzturoties tikai divas trīs stundas un kur reti guļot pa nakti. Viena no viņa savādībām esot tā, ka viņš negribot runāt franciski, kaut gan protot.

Todien, kad visas šīs ziņas bija pienākušas karaliskajam prokuroram, kāds vīrs Ferū ielā izkāpa no ratiem, pieklauvēja pie kāda maza namiņa durvīm un jautāja pēc abata Buzoni.

— Abata kungs jau agri no rīta ir izgājis.

— Nu, labi, tiklīdz viņš atnāk, nododiet viņam šo vizītkarti un šo aiz­zīmogoto vēstuli! Vai šovakar ap astoņiem abata kungs būs mājās?

— Jā, būs gan mājās, ja tikai nestrādās, jo tad viņš nevienu nepieņem.

— Es astoņos būšu atkal šeit.

Ap astoņiem otrreiz atbrauca tas pats kungs tanīs pašos ratos un atkal apvaicājās pēc abata.

— Jā, viņš strādā savā bibliotēkā, bet lika jūs lūgt ienākt, — šoreiz sulainis teica daudz laipnāk.

„Laikam vēstule atstājusi iespaidu," pie sevis domāja svešais.

Abats Buzoni garajā uzvalkā, ar kapuci pār galvu sēdēja pie gaišas lampas ar abažūru, kad ienāca svešais.

— Man ir gods runāt ar abatu Buzoni kungu? — jautāja svešais.

— Jā, mans kungs, un vai jūs esat tas, ko man sūta Bovila kungs no policijas prefekta puses?

— Jā, abata kungs.

— Laikam viens no slepenās policijas aģentiem?

— Jā, — atbildēja svešais, drusku apjukdams un nosarkdams. — Lieta, kuras dēļ pie jums nāku, prasa uzticību no jautātāja un atbildētāja puses.

Abats, kura acis bija aizsegtas no lielām brillēm, atsēdās un paklanījās.

— Jūsu godprātība, — turpināja policijas vīrs, — ir tik labi pazīstama, ka policijas prefekts vēlas no jums dabūt ziņas, kuras viņu ļoti interesē. Un mēs ceram, ka nedz draudzība, nedz cilvēciska līdzjūtība nepiespiedīs jūs teikt netaisnību tiesai.

— Jā, bet tas, ko jūs prasāt, nedrīkst būt pret manu sirdsapziņu un pienākumus. Tā, piemēram, bikts noslēpumus es nekādā ziņā jums ne­teikšu.

— Ā, par to nerūpējieties! — teica policists.

Pie šiem vārdiem abats pagrieza lampu tā, ka pats palika ēnā, kamēr visa gaisma apspīdēja svešā seju.

— Atvainojiet, — teica policijas priekšnieka aģents, — bet manas acis necieš tik stipru gaismu.

Abats atkal aizgrieza lampu projām.

— Vai jūs pazīstat grāfu Monte-Kristo?

— .Ā, es domāju, jūs runājat par Dzakoni?

— Dzakoni!.. Tātad viņš nesaucas Monte-Kristo?

— Monte-Kristo ir kādas salas nosaukums, tas nav uzvārds.

— Nu, labi, lai ir tā, nestrīdēsimies par vārdu; ja tikai grāfs Monte- Kristo un Dzakone ir viena un tā pati persona, tad sakiet man, vai jūs viņu pazīstat un kas viņš ir!

— Es viņu pazīstu labi; viņš ir bagāta kuģu īpašnieka dēls no Maltas

salas.

— Jā, es zinu, ka tā saka, bet vai tas arī tiešām tā ir? Policija nevar samierināties ar to vien, ko saka.

— Bet, mans kungs, — pasmaidīdams teica abats, — kad tas ir taisnī­ba, ko ļaudis saka, tad arī policijai ar to jāsamierinās.

— Vai jūs arī esat pārliecināts par to, ko sakāt?

— Kā tā? Vai es esmu pārliecināts?

— Ievērojiet labi, abata kungs, ka es ar to nebūtu negribu aizskart jūsu patiesības mīlestību!

— Nu, bet es taču pazinu jau viņa tēvu.

— Ak tā?

— Un, kad viņš bija mazs bērns, mēs bieži ar viņu rotaļājāmies kuģu būvlaukumos.

— Bet grāfa tituls?

— Jūs zināt, ka tas ir pērkams.

— Itālijā?

— Visur.

— Bet šī neizmērojamā bagātība?

— Ak jā, mans kungs, neizmērojams, tas ir īstais vārds.

— Cik tad viņam mantas var būt?

— Nu, apmēram simt piecdesmit līdz divi simti tūkstošu liru procen­tos.

— Bet runāja par trim līdz četriem miljoniem?..

— Nu, jā, mans kungs, 200000 liru procentos, tas būs apmēram kapi­tāls četri miljoni.

— Bet tika runāts par četriem miljoniem procentos, — teica policists.

— Ā, tas nav ticams.

— Vai jūs pazīstat Monte-Kristo salu?

— Protams, un katrs, kas brauc pa jūru no Palermo vai Romas uz Franciju, brauc tai garām.

— Brīnišķi jauka uzturēšanās vieta, kā saka?

— Klints.

— Un kāpēc tad grāfs pircis klinti?

— Nu, lai būtu grāfs. Jo Itālijā katram grāfam vajag ari būt savam zemes īpašumam.

— Jūs, bez šaubām, esat dzirdējis par Dzakones kunga jaunības pie­dzīvojumiem?

— Tēva?

— Nē, dēla.

— To es nemāku pateikt; jo pa to laiku mēs kopā nedzīvojām.

— Viņš bija karā?

— Jā, kā jūrnieks.

— Jūs esat viņa biktstēvs?

— Ak nē, es domāju, viņš ir luterānis.

— Kā — luterānis?

— Es teicu, ka es tā domāju; apgalvot es to nevaru. Bez tam man šķiet, ka Francijā pastāv ticības brīvība.

— Protams, mums nav daļas par viņa ticību. Policijas priekšnieks tikai vēlējās ziņas par viņa dzīves kārtu.

— Viņš tiek uzskatīts par labdarīgu vīru. Mūsu svētais tēvs, pāvests, dāvājis viņam Kristus ordeni, ko viņš mēdz dot tikai retiem prinčiem. Bez tam ļoti labdarīgie grāfa darbi Austrumos viņam ienesuši piecas sešas lielākas goda zīmes.

— Un viņš tās nēsā?

— Nē, bet viņš ir lepns par tām. Viņš teic, ka prātīgāk un taisnīgāk esot dot goda zīmes tiem, kas cilvēcei labu darot, nekā tiem, kas viņu vajājot, sēdinot cietumos, notiesājot uz nāvi vai karā liekot apkaut sim­tiem.

— Vai viņam ir draugi?

— Jā, jo katrs, kas viņu pazīst, ir viņa draugs.

— Bet viņam taču ir ienaidnieki?

— Jā, viens vienīgs, tas ir lords Vilmors.

— Vai jūs par to varat dot kaut kādas ziņas?

— Jā, viņš reizē ar Dzakoni bija Indijā.

— Vai jūs, abata kungs, domājat, ka viņš jau agrāk kādreiz ir bijis Francijā?

— To es varu gluži precīzi pateikt: viņš Francijā nekad agrāk nav bijis. Pirms sešiem mēnešiem viņš man lūdza kādu ziņu no Francijas, bet es to nevarēju dot, jo nezināju, kad būšu šeit; es viņu nosūtīju pie Kavalkanti kunga tēva.

— Tagad man palicis vēl viens jautājums, abata kungs, uz kuru es jūs lūdzu, Dieva dēļ, atbildēt patiesīgi: kādā nolūkā grāfs ir pircis sev namu Oteilā?

— To es varu pilnīgi noteikti sacīt: viņš grib šeit dibināt hospitāli, līdzī­gu barona Pižani iestādei Palermo. Vai jūs pazīstat šo hospitāli?

— Esmu dzirdējis, abata kungs.

— Ak, tā ir iestāde, kas nes svētību!

Tad abats paklanījās pret svešnieku un lika saprast, ka viņš vēlas atkal atsākt savu pārtraukto darbu. Svešnieks arī piecēlās; abats viņu pavadīja līdz durvīm.

— Jūs dodat lielas dāvanas nabagiem, abata kungs, un kaut, gan jūs esat bagāts, kā dzird, tomēr varbūt neapsmādēsit manu artavu?

— Nē, mans kungs, es gribu, ka tas, ko es daru labu, nāktu tikai no skaidrām rokām, kam nav daļas ar varu. Ir jau diezgan iespējams jums savā vietā labu darīt.

Svešais aizbrauca uz prokurora dzīvokli.

Stundu vēlāk tie paši rati piebrauca pie lorda Vilmora, kurš tam pašam svešniekam bija apsolījis sarunu ap pulkstens desmitiem vakarā. Kad poli­cijas priekšnieka aģents piebrauca desmit minūtes pirms pulkstens desmi­tiem, viņam tika teikts, ka lords vēl neesot mājās, bet esot ļoti akurāts un nekādā ziņā nenokavēšoties. Tiklīdz pulkstenis sāka sist, pēc piektā sitiena parādījās lords Vilmors. Viņš bija liels augumā, ļoti baltu vaigu krāsu, bārda plāna un iesarkana, mati gaiši, bet jau iepelēki. Pirmajā acu­mirklī varēja redzēt, ka tas ir anglis. Lorda svārki bija zili, ar zelta pogām un augstu apkakli, kādas mēdza nēsāt sen, 1811. gadā. Nankina bikses bija vismaz trīs collas par īsu. Viņa pirmais vārds bija:

— Jūs zināt, mans kungs, ka es nerunāju franciski, bet jūs varat fran­ciski runāt, jo es saprotu.

— Un es, — policists atteica angliski, — ar jūsu atļauju, lorda kungs, runāšu angliski, jo es šo valodu ļoti mīlu.

— Hao! — iesaucās lords ar savādu, tikai īstiem Lielbritānijas bērniem parastu balss modulāciju.

Aģents nu nodeva viņam ieteikšanas rakstu, kuru lords ar īstu angļu flegmātismu izlasīja līdz galam.

— Es saprotu, — viņš tad teica angliski, — es saprotu ļoti labi.

Nu iesākās gandrīz vai tie paši jautājumi kā pie abata Buzoni, bet, tā kā lords nebija tik atturīgs, tad aģents dabūja daudz vairāk zināt. Desmit gadu vecs, Monte-Kristo bija iestājies pie kāda indiešu virsaiša, kas karoja pret angļiem. Šeit Dzakoni angļi bija sagūstījuši un aizveduši uz Angliju, kur peldot izbēdzis no kuģa. Tad tas bija ceļojis, kāvies divkaujās, ielai­dies mīlestības dēkās, pēdīgi iestājies grieķu karaspēkā. Tur viņš Tesālijā bija atradis zelta bedres, bet nevienam par to neesot stāstījis. Kad bija nodibinājusies grieķu valdība, viņam bija izdota privilēģija uz zelta raktuvi; no turienes nākot viņa lielā manta, kura atmetot gadā divus miljonus fran­ku procentos; bet bagātība varētu piepeši beigties, tiklīdz zelta bedres izsīktu.

— Bet kāpēc viņš ieradies Francijā? — jautāja aģents.

— Viņš grib spekulēt ar dzelzceļa akcijām, — atteica lords, — un kā viņš ir veikls ķīmiķis un dabas pētnieks, tad viņš izgudrojis jaunu tele­grāfu, kuru nupat grib praktiski pārbaudīt.

— Un vai jūs man varat sacīt, cik viņš par gadu apmēram izdod?

— Vislielākais pusmiljonu franku, jo viņš ir ļoti skops.

Aģentam bija gluži skaidrs, ka anglis to sacīja naida dēļ, nezinādams neko citu ļaunu par grāfu teikt.

— Vai jūs zināt ko tuvāk par viņa namu Oteilā?

— Kāpēc viņš to pircis?

— Jā. Grāfs ir spekulants un visādā ziņā caur to izputēs. Viņa nama tuvumā esot, kā viņš saka, minerālūdens avots, kura ūdens tikpat labs kā Banjērā-Lukšonā un Kortā. Tur viņš grib ierīkot ārstētavu. Jau trīs reizes viņš licis dārzu aprakt, bet nekā nav atradis. Viņš laikam atpirks arī ap­kārtējās mājas. Un es ceru, ka šie dzejzceļi, telegrāfi un veselības avoti viņam drīz vien darīs galu.

— Un kāpēc jūs to vēlaties? — jautāja aģents.

— Viņš Anglijā ir pavedis viena mana drauga sievu! — iesaucās lords Vilmors.

— Kāpēc tad jūs labāk neduelējaties ar viņu?

— Tas jau trīs reizes ir noticis, bet pirmo reizi viņš man ar pistoli sašāva roku, otrreiz ar floreti izdūra man caur plaušām un trešo reizi iecirta šeit kaklā.

Anglis pabīdīja pie malas savu augsto apkakli unn parādīja sarkanu, vēl diezgan svaigu vāti.

— Lai velns! Viņam reiz jāņem gals no manas rokas! — kliedza lords.

—' Bet man liekas, ka jūs neizvēlaties īsto ceļu, kā viņam tikt klāt, —

teica aģentš, — ja jūs grieztos pēc policijas palīga, tad drīz vien varētu viņu iespundēt kādā caurumā, no kura viņš vairs ārā netiktu.

— Hao! — iesaucās lords. — Es esmu brīvs anglis un neiešu savas rokas smērēt ar policiju.

Lords atlaida aģentu un devās uz savu guļamistabu, kur ātri noņēma gaišos matus, sarkano bārdu, sarkano kakla vāti un parādījās atkal melnie mati un bālā vaigu krāsa — grāfs Monte-Kristo.

Bet arī policijas aģents pārvērtās par prokuroru.

Prokuroram šie abi ciemi gan nebija devuši nekādu drošību, bet tomēr arī neuztraukuši no jauna ar gaidāmām briesmām. Šai naktī prokurors pirmo reizi kopš mielasta Oteilā gulēja mazliet mierīgāk.