Grafs Monte-Kristo

VII Cietuma reģistri

Dienu pēc notikuma „Gāras tilta" krogā, kāds pajauns cilvēks, gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus vecs, ģērbies zilā frakā, nankina biksēs, baltā vestē, ar anglisku izrunu un manierēm lika pieteikties pie Marseļas pilsētas galvas jeb mēra.

— Mans kungs, — viņš sacīja mēram, — esmu Romas bankas nama „Frenčs un Tomsons" pilnvarotais. Mūsu bankas nams jau gadus desmit ir saistīts ar Moreļa un dēla namu Marselā. Mēs tagad esam norūpējušies, jo dzirdam, ka šim namam draudot bankrots. No Romas tieši tādēļ esmu šurp atbraucis, lai dabūtu no jums kādas ziņas par Moreļa un dēla firmu.

— Mans kungs, — atbildēja mērs, — man diemžēl ir zināms, ka četrus piecus gadus nelaime neatstāj šo firmu; tā zaudējusi piecus kuģus un pārcietusi trīs četrus citu firmu bankrotus, kuras ar to bija saistītas. Bet kaut gan man pašam tajā ir noguldīti 10000 franku, tomēr man nepie­nākas dot par tās finansēm nekādas ziņas. Morelis ir goda vīrs vārda labākajā nozīmē un savus maksājumus izpildījis ar lielāko rūpību. Ja gri­bat kaut ko vairāk dabūt zināt, griezieties pie cietuma inspektora Bovila kunga Nuālas ielā 15; tas laikam pie Moreļa ir noguldījis 200000 franku, visādā ziņā daudz vairāk nekā es, un, ja ir tiešām jābaidās, tad viņš zinās jums vairāk ko teikt.

Anglis šo atturību prata cienīt un atvadījies aizgāja ar lieliem, stīviem soļiem — kā jau brits. Bovils bija savā kabinetā, kad anglis viņu uz­lūkoja, viņš satrūkās, it kā atcerētos, ka šo ierēdni būtu kaut kur redzējis. Bovils turpretī bija pilnīgi aizņemts no viņu nomācošām izmisuma domām un necik neatcerējās pagātni.

Anglis tikpat flegmātiski kā pie mēra arī šeit cēla priekšā savu va­jadzību.

— Ak, mans kungs, — iesaucās Bovils, — jūsu bailes, diemžēl ir ļoti dibinātas, un jūs mani šeit redzat izmisušu tās pašas nelaimes dēļ. Es arī biju noguldījis pie Moreļa 200000 franku kā pūru savai meitai, kuru pēc divām nedēļām gribēju izdot pie vīra. No šiem 200000 frankiem puse ir maksājama šā mēneša 15. dienā un puse nākamā mēneša 15. datumā. Un nu tikai pusstunda pagājusi, ka pats Morelis bija šeit pie manis un teica, ka viņš nespēšot maksāt līdz piecpadsmitajam, ja viņa kuģis „Faraons" lidz tam laikam nepienākšot.

— Tas man liekas norādām uz tuvu bankrotu, — anglis mierīgi pie­bilda.

— Jā, es uzskatu savu naudu par zudušu — atteica inspektors.

— Nu, labi, tad es no jums atpirkšu jūsu prasību pret Moreli, — teica anglis.

— Jūs? — jautāja Bovils.

— Jā, es.

— Bet laikam gan ar lielu rabatu?

— Nē, — smējās anglis, — kur darīšana tikai ar 200000 frankiem, tur mūsu nams starpniecību neveic tādā veidā.

— Un kā jūs maksājat?

— Skaidrā naudā, — atteica anglis.

Viņš tūdaļ izvilka no kabatas žūksni bankas zīmju, kuru vērtība bija divreiz lielāka par to summu, par kuru bija runa. Bovila acīs pamirdzēja prieka stars, bet viņš savaldījās un sacīja:

— Mans kungs, man tomēr jādara jūs uzmanīgu, ka jūs varbūt sešus procentus no šīs summas nedabūsit.

— Tā nav mana darīšana, — atbildēja anglis, — par to zinās firma „Tomsons un Frenčs", kuras uzdevumā es rīkojos. Varbūt viņiem ir inte­rese ar šo pirkumu kaitēt kādai citai līdzcensoņu firmai. Viss, ko varu teikt, ir tas, ka esmu gatavs jums visu summu uz vietas izmaksāt. Prasu arī savu māklera tiesu!

— Protams, kungs, tas saprotams pats par sevi! Vai jūs gribat divus, trīs, piecus vai vairāk procentus, sakiet vien!

— Mans kungs, — anglis atbildēja smaidīdams, — esmu tāds pats kā mana firma, nenoslēdzu tādus veikalus; nē, es par māklera algu prasu gluži ko citu.

— Runājiet, mans kungs, es klausos.

— Jūs esat cietuma inspektors?

— Jau ilgāk nekā četrpadsmit gadus.

— Jums ir saraksts par cietumnieku iestāšanos un izstāšanos?

— Protams.

— Un šinīs reģistros ir arī piezīmes, kuras attiecas uz cietumniekiem?

— Katram ir sava sevišķa nodaļa.

— Nu tad, mans kungs, Romā bija mans skolotājs, kāds nabaga abats, kurš piepeši nozuda. Vēlāk es dabūju zināt, ka viņš esot iekļuvis Ifas cietumā, un gribētu tagad kaut ko tuvāk dzirdēt par viņa nāvi.

— Kā viņu sauca?

— Par abatu Faria.

— Ā, es atceros viņu itin labi, — atteica Bovila kungs, — viņš bija vājprātīgs.

— Tā es dzirdēju. Nabags! Un tagad viņš ir miris?

— Jā, kungs, pirms sešiem mēnešiem.

— Jums ir laba atmiņa, inspektora kungs, ka jūs visu tā varat atce­rēties.

— Es šo nāves gadījumu atceros sevišķi, tāpēc ka tas saistīts ar kādu citu, savādu notikumu.

— Vai drīkstu par šo notikumu uzzināt? — prasīja anglis ar manāmu ziņkārību.

— Ak jā, mans kungs, abata cietums atradās aptuveni četrdesmit vai piecdesmit pēdas atstatu no kāda bonapartistu aģenta cietuma. Bona- partists bija ļoti bīstams politisks noziedznieks un daudz palīdzējis Napo­leona atgriešanās reizē.

— Patiesi? — izsaucās anglis.

— Jā, — atbildēja Bovila kungs, — man 1817. gadā bija pašam izde­vība redzēt šo vīru, kura kamerā bez kareivjiem nemaz nedrīkstēja ieiet. Viņš uz mani atstāja dziļu iespaidu, un es viņa seju nekad neaizmirsīšu.

Anglis nemanāmi smaidīja.

— Jūs sacījāt, mans kungs, — viņš turpināja, — ka abi cietumi…

— …bija šķirti ar kādu piecdesmit pēdu garu starptelpu; bet liekas, ka šis Edmons Dantess…

— Edmons Dantess bija šā bīstamā vīra vārds?

— Jā, mans kungs. Šis Edmons Dantess bija sev pagādājis rīkus vai pats izgatavojis, jo tika atrasta apakšzemes eja, pa kuru abi gūstītie bija satikušies.

— Šī ala, bez šaubām, bija izrakta bēgšanai.

— Gluži pareizi; bet apcietinātajiem par nelaimi abatu Faria ķēra trie­ka, un viņš mira.

— Ar to tad bēgšanas mēģinājums beidzās?

— Mirušajam — jā, bet ne dzīvajam. Gluži otrādi — Dantess šinī apstāklī atrada līdzekli savu bēgšanu paātrināt. Viņš, bez šaubām, bija domājis, ka Ifas cietumnieki tiek aprakti, kā parasts, kapenēs. Viņš no­mirušo ienesa savā kamerā un ieņēma viņa vietu maisā, kurā mironis bija iešūts. Tur viņš gaidīja, kamēr viņu apraks.

— Tā ir liela pārdrošība, kura liecina par lielu dūšu.

— Šis vīrs, kā es jums jau teicu, bija ļoti bīstams, Par laimi, viņš valdī­bai pats atņēma visas bailes viņa dēļ.

— Kā tā?

— Kā? Vai jus nesaprotat?

— Nē.

— Ifas pili nav kapeņu. Miroņi tiek iebāzti maisā, viņiem piesien pie kājām trīsdesmit sešu mārciņu smagu dzelzs lodi un tos vienkārši iemet jūrā.

— Un? — prasīja anglis, it kā viņam būtu grūti saprast.

— Nu arī viņam tika piesieta tikpat smaga lode.

— Patiesi! — izsaucās anglis.

— Jā, mans kungs, — atbildēja inspektors. — Jūs varat iedomāties bēgļa izbailes, kad tas juta, ka viņu nosviež no klintīm zemē. Es labprāt būtu redzējis, kāds viņš tad izskatījās.

— Es ari, — atbildēja anglis, un smiedamies piebalsoja cietuma inspek­toram.

— Tātad bēglis tika noslīcināts, — iesāka anglis, kurš pirmais atkal bija ieguvis nopietnību.

— Vislabākajā veidā.

— Cietuma priekšnieks tātad reizē tika atpestīts no vājprātīga un no bīstama cietumnieka? Par šo notikumu taču tika uzrakstīts protokols?

— Jā, miršanas zīme. Jūs varat iedomāties, ka šā Dantesa piederīgiem, ja viņam tādi bija, taču bija interese zināt, kad un kā viņš ir miris. Šo zīmi jūs varat dabūt redzēt, ja gribat.

— Runāsim tagad par ko citu, — sacīja anglis. — Ļaujiet man ieskatī­ties reģistros!

— Jums taisnība, es jūs par ilgu aizkavēju ar šo stāstu. Piedodiet!

— Šis notikums bija ļoti interesants; man jums nav par ko piedot.

— Tagad lūdzu jūs, kungs, ienāciet manā kabinetā, tad jums parādīšu nabaga abata papīrus.

Uz abatu attiecīgais raksts tika viegli atrasts, jo inspektora akti atradās vislabākajā kārtībā. Angli tomēr, kā likās, bija ļoti ieinteresējis stāsts, kuru inspektors viņam bija stāstījis, jo, tiklīdz bija ieskatījies abata aktos, viņš šķirstīja tālāk, līdz kamēr atrada Edmonu Dantesu. Tur viņš atrada pēc kārtas uzrakstītu: apsūdzību, nopratināšanu, Moreļa lūgumu, Vilfora pie­zīmes. Klusi un uzmanīgi viņš izņēma apsūdzību un iebāza to kabatā. Izlasīja nopratināšanas pierakstu un redzēja, ka Nuartjē vārds tur nebija sastopams. Ieskatījās arī lūgumā, kur Morelis vislabākā nolūkā, tāpēc ka toreiz valdīja Napoleons, ļoti bija pārspīlējis nopelnus un uzticību, kādu Dantess esot pierādījis ķeizara lietā. Vilfora piezīme to visu vēl apstipri­nāja. Tagad viņš visu skaidri saprata. Šis Napoleonam domātais lūgums, kuru Vilfors bija paturējis, otrās restaurācijas karaliskā prokurora rokās bija pret viņu briesmīgs ierocis. Viņš tāpēc nebrīnījās, ka, pa aktiem tālāk šķirstīdams, atrada sekojošu piezīmi:

„Edmons Dantess

Kaislīgs bonapartists. Piedalījies pie atgriešanās no Elbas. Tu­rams ļoti slepeni, stingrākā uzraudzībā".

Zem šīs piezīmes bija vēl ar citu roku uzrakstīts:

„Piezīmi izlasīju, nekas nav izdarāms."

Salīdzinādams pirmo piezīmi ar liecību, kura bija pievienota Moreļa vēstulei, anglis redzēja, ka abas rakstītas ar vienādu rokrakstu, tātad abu rakstītājs bija bijis Vilfors.

Pēdējā piezīme varbūt piederēja kādam inspektoram, kuram par Dan­tesa apstākļiem bija tikai pavirša interese un kurš bija redzējis, ka cie­tumniekam nebija iespējams palīdzēt.

Inspektors pa to laiku smalkjūtīgi, lai netraucētu abata Faria skolnieku, bija aizgājis istabas otrā galā un lasīja kādu laikrakstu. Viņš tātad ne­redzēja, ka anglis izņēma no vākiem Pamfila tēva kroga lapenē Danglāra uzrakstīto denunciācijas vēstuli, kurai vēl bija Marseļas pasta zīmogs virsū, un iebāza to savā kabatā. Un, ja viņš to arī būtu redzējis, viņš nekā nebūtu teicis, kaut tas arī bija pret likumu. Viņš lielā nepacietībā gaidīja savus divsimt tūkstošus franku.

— Pateicos! — sacīja anglis. — Es nu atradu, ko es meklēju; tagad mans pienākums izpildīt savu solījumu. Uzrakstiet vienkārši savu prasī­jumu un kvitējiet zem tā, ka to esat saņēmis, un es jums noskaitīšu summu.

To teicis, viņš inspektoram atstāja savu vietu pie rakstāmgalda, inspek­tors tūliņ nosēdās un uzrakstīja minēto rakstu. Anglis uz galda noskaitīja bankas zīmes.