Grafs Monte-Kristo

VIII Māju ķildas

Debrē, pārnākot no grāfa Monte-Kristo viesībām, nejāja taisni uz mā­jām, bet uz Danglāru dzīvokli, kur pašlaik piebrauca Vilfora rali, kuri atveda baronesi Danglāru. Debrē kā māju draugs nodeva savu zirgu zir- gupuisim un sniedza baronesei roku, ievezdams to viņas istabās.

Tiklīdz viņi bija vieni, Debrē čukstēja:

— Hermīne, es lūdzu jūs, kas jums kaiš, un kāpēc šis grāfa Monte- Kristo stāsts jeb, pareizāk, šī pasaka jūs tā uztrauca?

— Es šovakar neesmu labā noskaņojumā, — atbildēja baronese.

— Nē, nē, — teica Debrē, — nelūkojiet mani tā vien nomierināt, jo jūs, tieši otrādi, ļoti labi sapratāt humoru, kad mēs nonācām pie grāfa. Barons, taisnība gan, bija mazliet saskābis, bet es zinu, ka tas jūs citreiz nemēdz uztraukt. Tur ir cita vaina. Pasakiet man! Jūs zināt, es neciešu, ka jums kāds kaut ko pāri dara.

— Lūdzu, jūs alojaties, — teica baronese, — tas ir viss, ko es teicu, es tikai neesmu labā omā, un vai nu vērts par to runāt, mans draugs?

Acīm redzot, vai nu Danglāra kundzei nervi bija uztraukti, kas bieži mēdz atgadīties smalkām kundzēm gluži neapzināti, vai Debrē bija taisnī­ba un viņa kaut ko slēpa. Viņš tātad apņēmās pacietīgi nogaidīt izdevīgu mirkli un tagad viņu vairs nemocīt ar jautājumiem.

Pie savas istabas durvīm baronese atrada istabmeitu.

— Ko dara jaunkundze? — viņa jautāja.

— Viņa visu vakaru studēja, — atbildēja kalpone, — tagad viņa ir devusies pie miera.

— Man taču likās, it kā es dzirdētu viņas klavieres? — noprasīja baro­nese.

— Luīza d'Armili jaunkundze spēlē pēc Eiženijas jaunkundzes vēlē­šanās.

— Labi, nāc pārģērb mani!

Baronese ar istabmeitu iegāja tualetes istabā, kamēr Debrē apsēdās lielajā sofā un spēlējās ar mazu sunīti, kas, saprazdams mājas drauga vietu šinī namā, pret Debrē izturējās ļoti laipni.

— Jūs sūdzaties, ka Eiženija ar jums nerunājot, — teica baronese, at­kal atnākdama, — viņa drīz vien griezīsies pie jums ar lūgumu.

— Pie manis?

— Patiesībā pie ministra, lai apgādātu viņai angažementu operā. Tie­šām, es nekad neesmu redzējusi tādu jaunas, augstdzimušas dāmas smieklīgu entuziasmu uz mūziku, — teica baronese.

— Ā, vareni! Mēs viņu tūdaļ uzņemsim operā, kaut neesam diezgan bagāti, lai tādu talantu spētu cienīgi atalgot.

Baronese atlaida savu istabas meitu.

— Hermīne, — atkal sāka Debrē, — esiet atklāta pret mani, jūs no­māc kaut kādas domas.

— Nekas, — atteica baronese, smagi elpodama, viņa pacēlās un no­stājās spoguļa priekšā.

— Es šovakar izskatos briesmīga, — viņa teica.

Debrē piecēlās smiedamies, lai šinī ziņā pilnīgi nomierinātu baronesi, kad piepeši atvērās durvis. Ienāca Danglārs; Debrē apsēdās.

Izdzirdot ienākam kādu cilvēku, baronese pagriezās un uzlūkoja savu vīru lielām acīm.

— Labvakar kundze, — teica baņķieris, — labvakar, Debrē kungs!

Baronese bija pārliecināta, ka šīm negaidītajam apciemojumam vaja­dzēja izlīdzināt visu ļaunu, ko viņas vīrs bija, pēc viņas domām, viņai nodarījis.

Viņa pieņēma nopietnu sejas izteiksmi un teica Debrē, neatbildēdama savam vīram:

— Palasiet man priekšā, Debrē kungs!

Debrē, drusciņ uztraukts par barona negaidīto ienākšanu, atkal saņē­mās, kad redzēja, ka viņa draudzene izturas tik mierīgi, un paņēma rokās kādu grāmatu.

— Atvainojiet, — teica barons, — bet baronese ir ļoti nogurusi, pulks­tenis ir jau vienpadsmit, un jūs dzīvojat ļoti tālu, Debrē kungs.

Debrē no brīnumiem gluži vai sastinga: baņķiera vārdi bija tik mierīgi un pieklājīgi, bet aiz šā mierīguma bija manāma neparasti cieta griba stāties pretim baronesei.

Arī baronese bija pārsteigta un uzmeta savam vīram tādu augstmanīgi nicinošu skatienu, ka viņš citā reizē būtu nodrebējis, bet viņš pašlaik ska­tījās kādā žurnālā.

Tā šis draudīgais skatiens zaudēja savu spēku.

— Lisjēna kungs, — teica baronese, — es jums izskaidroju, ka es ne­būt negribu vēl gulēt un man jums vēl daudz kas jāsaka; tāpēc es ceru, ka jūs man novēlēsit vēl dažas stundas no sava laika.

3 3.ik. 109

— Kā pavēlat, cienījamā kundze, — flegmātiski teica Debrē.

— Mīļais Debrē kungs, — no savas puses teica baņķieris, — nepūlie­ties velti arī šonakt uzklausīties manas sievas muļķības; rīt jums būs diez­gan laika. Šovakaru es gribu paturēt sev, lai ar jūsu laipnu atļauju pār­runātu ar baronesi svarīgas lietas.

Šoreiz spēriens bija tik tieši mērķēts, ka tas gluži vai apstulbināja tiklab Debrē, kā arī baronesi. Abi saskatījās, it kā viens pie otra palīgu meklē­dami pret šo necerēto uzbrukumu, bet namatēva neapstrīdamā vara pār­spēja mājas draugu; baņķieris palika uzvarētājs.

— Tomēr nedomājiet, mīļais Debrē, ka es jūs aizdzenu, — turpināja Danglārs, — mani tikai sevišķs apstāklis spiež vēlēties sarunu ar baronesi. Tas gadās tik reti, ka, es ceru, man to ļaunā neņems.

Debrē noņurdēja dažus vārdus un steidzīgi devās projām.

— Gluži neticami, — viņš teica pats sev, kad no otras puses bija aiz­vēris durvis, — kādu varu pār mums iegūst šie vīri, kurus mēs uzskatām par tik smieklīgiem.

Baņķieris apsēdās uz sofā, aizvēra vaļā atstāto grāmatu un gribēja spē­lēties ar sunīti, bet tas nelikās sajūtot pret viņu tādu pat laipnu prātu kā pret Debrē un iekoda viņam rokā. Baņķieris uzlēca stāvus un ar joni nosvieda sunīti zemē, kurš, kaukdams par tādu neparastu apiešanos, ielīda zīda spilvenos.

— Vai zināt, mans kungs, — mierīgi teica baronese,- — jūs atzīstaties: parasti jūs esat tikai neaptēsts, šodien jūs esat rupjš.

— Tas tāpēc, — vienaldzīgi teica baņķieris*- — ka es šodien esmu se­višķi nelabā omā.

Baronese uzlūkoja savu vīru ar parastiem nicinājuma skatieniem, kuri aizvien atstāja lielu iespaidu, bet šoreiz baņķieris pret tiem izturējās gluži vēsi.

— Kas man par daļu gar jūsu untumiem! — sadusmota un nepacietīga atteica baronese. — Izgāziet savas dusmas uz saviem algotajiem ko­mijiem!

— Nē, madame, jūs dodat man greizus padomus, es tos neizpildīšu. Mani komiji ir godīgi ļaudis, kuri man pelna naudu un, diemžēl, nebūt netiek tik labi atalgoti, kā tas pienāktos. Kā lai es uz viņiem izgāžu savas dusmas? Nē, lai tās labāk krīt uz tiem, kas dzīvo uz mana rēķina, samoka manus zirgus, iztukšo manu kasi.

— Kas tad ir šie ļaudis, ja drīkstu prasīt? Runājiet skaidri, mans kungs!

— Nomierinieties, — atteica Danglārs, — es ilgi nerunāšu mīklās. Tie ļaudis, kas tukšo manu kasi, ir tie, kas no tās vienā stundā izņem 700000 franku.

— Es jūs nesaprotu, mans kungs, — teica baronese nedrošā balsi, lū­kodama apslēpt savu nosarkumu.

— Jūs saprotat ļoti labi, ka es ar spāņu vērtspapīriem pazaudēju šo summu.

— Ā, — ņirgājās baronese, — un es lai esmu atbildīga par jūsu biržas zaudējumiem?

— Kāpēc gan ne?

— Mans Dievs, vai tur mana vaina, ka jūs nepratāt labāk spēlēt biržā un zaudējāt?!

— Visādā ziņā ne mana vaina.

— Vienu par visām reizēm, mans kungs, — uzbudināta teica baronese, — es jūs esmu lūgusi mani negarlaikot ar tādām lietām; šādu valodu es neesmu dzirdējusi ne tēva, ne pirmā vīra namā.

— Ā, velns, tam es neticu, — smējās Danglārs, — abiem nebija nau­das ne plika graša.

— Un man šīs tirgoņu sarunas plēš ausis, man ir riebīga naudas skai­tīšanas skaņa, man cits nekas nav tik pretīgs kā jūsu balss.

— Tiešām? — zobodamies iesaucās barons. — Cik dīvaini, un es do­māju, ka jūs ņemat visdzīvāko dalību manās biržas operācijās.

— Es? Kā jūs nākat uz tādām smieklīgām domām?

— Caur jums pašu.

— Nu, izskaidrojiet, kas jums dod iemeslu tik muļķīgi domāt!

— Izskaidrosimies, labprāt! Pagājušajā februārī jūs pirmoreiz runājāt ar mani par Haiti fondiem; jūs bijāt nosapņojusi, ka nu kāds kuģis ienācis Havrā ar ziņu, ka maksājums, uz kuru neviens nebija cerējis, esot pie­nācis. Es zinu, ka jūs labi protat nosapņot, un nopirku visus Haiti papīrus, kādi vien bija dabūjami, — pelnīju 400000 franku, no kuriem 100000 atde­vu jums, ar kuriem jūs varējāt darīt, ko gribat.

— Martā bija runa par kādu dzelzceļa koncesiju, — pēc brīža turpi­nāja baņķieris. — Trīs sabiedrības toreiz solīja gluži līdzīgas garantijas. Jūs man sacījāt, ka jūsu instinkts — un, kaut gan jūs nicināt katru biržas spekulāciju, es tomēr varu uzticēties jūsu instinktam, — tātad jūsu instinkts sakot, ka koncesiju dabūšot dienvidu sabiedrība. Es pasteidzos divas treš­daļas no tās akcijām uzpirkt. Akcijas tiešām pacēlās trīskārtīgā cenā, un es nopelnīju veselu miljonu, no kura jums atdevu 250000 franku. Kas ir noticis ar šo naudu? Man par to nav daļas.

— Bet ko tad jūs gribat, mans kungs? — iesaucās baronese, pavisam uztraukuma un nepacietības pārņemta.

— Pacietieties, madame, drīz redzēsit.

— Nu, tad?

— Aprīlī jūs bijāt pusdienās pie ministra un dzirdējāt slepenu sarunu par Spāniju, par dona Karlosa padzīšanu. Es sapirku spāņu fondus un nopelnīju 600000 franku, kad Karloss V gāja atkal pār Bidasso upi. No šīs summas jūs dabūjāt ceturto daļu, un es arī neprasīju, kur jūs to liekat; bet šinī vienā gadā jūs dabūjāt no manis pusmiljonu franku.

— Nu labi, un kas tad ir, mans kungs?

— Ak, jā — no šejienes sākās jūsu instinkta vilšanās, kā jūs tūdaļ dzirdēsit. Pirms divām dienām jums bija politiska saruna ar Debrē kungu, un jūs no tās secinājāt, ka dons Karloss atkal esot Spānijā. Tūliņ es pār­devu savus spāņu papīrus, ziņa izplatījās, visi baidījās, es vairs nepārdevu, bet atdāvināju, — un otrā dienā jūsu ziņa izrādās nepareiza un es esmu zaudējis 700000 franku!

— Nu, kas tad ir?

— Nu, ja jums varbūt vairs nav minētās summas, tad jau jūs varat arī nest ceturto daļu no mana zaudējuma, tas ir, 175000 franku.

— Bet tas jau ir gluži smieklīgi, kāda man daļa par šo lietu?

— Nu, ja jums varbūt nav vairs minētās summas, tad jau jūs varat vērsties pie kāda no saviem draugiem, varbūt pie Debrē kunga.

— Fui! — izsaucās baronese.

— Lūgtu, kundze, neizrādiet kādu teātra skatu, vai arī jūs mani pie­spiedīsit teikt, ka es redzu Debrē kungu, kā viņš smējās par to pusmil­jonu, ko jūs viņam devāt, un priecājās, ka atradis spēli, kurā vinnē, nekā­du risku nenesdams un nekā neiemaksādams, un nekā nezaudē, kad paspēlē.

Baronese no dusmām gribēja gandrīz vai plīst.

— Nelietis, kā jūs uzdrīkstaties teikt tādus vārdus?

— Nu, ko! — vienaldzīgi atteica baņķieris. — Jūs esat redzējusi manu izturēšanos šajos četros gados, kopš jūs neesat vairs mana sieva un es neesmu jūsu vīrs; es vismaz esmu bijis konsekvents. Vienu laiku jūs vē­lējāties mācīties mūziku pie tā baritona, kurš viesojās itāliešu operā, es atkal gribēju ar slaveno Londonas dejotāju mācīties dejot. Šīs abas mācī­bas mums maksāja apmēram simttūkstoš franku. Un simttūkstoš franku izdot, lai vīrs un sieva pamatīgi iemācītos dejot un muzicēt, tas nav par daudz. Tad mūzika jums apnika un jums ienāca prātā ar ministrijas sekre­tāru mācīties diplomātiju. Es jums ļāvu mācīties, jo kas man par daļu, ka jūs par mācībām samaksājat no savas naudas. Bet šodien es manu, ka jūs maksājat no manas naudas un ka šīs jūsu mācības man mēnesī maksā 700000 franku. Tas ir tik daudz, kundze! Kad diplomāts dod savas stundas par velti, tad lai viņš nāk arī turpmāk, ja ne, tad viņš ne kāju vairs neiespers manā namā. Vai saprotat, kundze?

— Ak, tas ir par traku, mans kungs, — kliedza baronese, — jūs jau sen esat pārkāpis pieklājības robežas!

— Bet, — turpināja Danglārs, — es ar prieku redzu, ka jūs esat no laba prāta klausījusi likumam, ka sievai jāklausa savam vīram.

— Tie ir apvainojumi!

— Labi, runāsim gluži mierīgi un vēsi. Es aizvien tikai jums par labu esmu iejaucies jūsu darīšanās. Dariet jūs tāpat! Man nav daļas par jūsu kasi, jūs sakāt? Labi, pārvaldiet savu kasi, bet netukšojiet manu! Kas tad jums apgalvo, ka tā varbūt nav politiska intriga no ministra puses, kurš ir dusmīgs, ka es esmu opozīcijā, un licis Debrē kungam man sagādāt naudas zaudējumus.

— Ak, cik gudri jūs to izdomājāt! — ironiski teica baronese.

— Bet kas tad to ir piedzīvojis?.. Nepareiza telegrāfiska ziņa, tā jau ir neiespējamība… abi pēdējie telegrāfi deva gluži pretēja zīmes, vai tas neizklausās, it kā manis dēļ vien būtu izdarīts?..

— Mans kungs, — jau pazemīgāk teica baronese, — es ceru, ka jūs atminēsities, ka šis ierēdnis ir no savas vietas atlaists, jo, kā tika pat runāts, it kā gribot viņu saukt pie tiesas, it kā jau pavēlēts viņu apcietināt, bet ka viņš aizbēga… Tātad te ir kļūda.

— …Par kuru muļķi smejas, ministrs vienu nakti neguļ, sekretāri pie­raksta daudz papīra, bet man jāzaudē 700000 franku.

— Bet, mans kungs, — teica baronese, — kad jūs jau apvainojat Debrē kungu, kāpēc tad neuzdodat jautājumus tieši viņam, kāpēc jūs uzbrūkat man, sievietei?

— Vai es pazīstu Debrē kungu? — iesaucās Danglārs. — Vai gribu viņu pazīt? Vai es gribu zināt, ka viņš dod tos padomus? Vai es tam gribu paklausīt? Vai es esmu tas, kas spēlē biržā? Nē, tas viss ir jūsu darbs, kundze, vienīgi jūsu, man tur nav nekādas daļas!

— Bet man liekas, ka jūs šim padomam labprāt paklausījāt?

Danglārs paraustīja plecus.

— Ak, jūs domājat, ka esat sevišķi veikla, kad viena otra intriga jums ir izdevusies. Veikla jūs būtu tad, ja būtu spējusi apslēpt no manis savus neceļus. Bet es visu esmu redzējis. Sešpadsmit gados jūs man varbūt esat apslēpusi kādu domu, bet nevienu vienīgu darbu, vājību vai kļūdu. Kamēr jūs, priecādamās par savu gudrību, domājat mani pieviļam, kas notika? Pateicoties manai uzmanībai, visi jūsu draugi, no Vilfora līdz Debrē, ir trīcējuši manā priekšā! Neviens nav iedrošinājes mani nicināt un to sacīt, ko tagad es pats saku jums. Es atļauju uzskatīt mani par neciešamu, bet neatļauju jums darīt mani smieklīgu un noliedzu jums grūst mani naudas zaudējumos!

Līdz tam acumirklim, kad baņķieris minēja Vilfora vārdu, baronese bija bijusi diezgan mierīga, bet, to izdzirdot, viņa nobāla, uzlēca augšā, it kā iekšēja spēka dzīta, izpleta rokas, kā kaut ko atgaiņādama, un pie­steidzās tuvāk savam vīram, it kā gribēdama izraut viņam šo briesmīgo noslēpumus, kuru viņš laikam negribēja visu izteikt pa paradumam, savu briesmīgo aprēķinu dēļ.

— Vilfora kungs? Ko tas lai nozīmē? Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa jautāja.

— Ar to teikt es gribu, ka Narsona kungs, jūsu pirmais vīrs, nebija ne filozofs, ne baņķieris un varbūt nomira dusmās vai bēdās, ka viņam nekas neatlec no karaliskā prokurora, vai ka viņam grib sagādāt tēva prie­kus, kad viņš deviņus mēnešus nav bijis mājās. Es esmu brutāls un rupjš, to es zinu, tas man ir daudz piepalīdzējis gūt panākumus manos uzņē­mumos. Kāpēc Narsona kungs labāk nenokāva citus kā pats sevi? Tāpēc, ka viņam nebija nekāda mērķa, ka viņam nebija jāpārvalda kase; bet man ir šāds pienākums. Mans veikala biedrs Debrē kungs ir vainīgs manā liela­jā zaudējumā, lai viņš cieš vienu daļu no tā, tad mēs varam arī turpmāk būt veikala biedri. Ja viņš turpmāk liek man vienam ciest visus zaudē­jumus, tad es varu tādus kā viņš dabūt piecdesmit, un tie varbūt būs vēl derīgāki un mazāk izmaksās, jo pati zināt: Debrē ir lāga zēns, kamēr viņa ziņas ir pareizas.

Baronese bija gluži satriekta, tomēr viņa, kaut gān velti, lūkoja atbildēt uz pēdējiem nežēlīgajiem pārmetumiem. Viņa atkrita krēslā, domāja par Vilforu, par skatiem pie Monte-Kristo, par šiem dīvainajiem apstākļiem, kas pēdējās dienās sāka apdraudēt viņu un parasto mieru pārvērst briesmīgās ķildās.

Danglārs viņu tālāk neievēroja, kaut gan redzēja, ka viņa ir tuvu ģībo­nim. Viņš atstāja istabu, un, kad baronese atmodās no sava apstulbuma, viss viņai likās kā nejauks sapnis.