Grafs Monte-Kristo

XIX Piedošana

Nākamajā dienā Danglārs vēl bija izsalcis, gaiss šinī alā bija tik sauss, bet taupīgais baņķieris tomēr domāja, ka šodien varēs iztikt bez naudas izdošanas, labs nama saimnieks būdams, viņš bija pusi vistas uzglabājis un paslēpis kādā kaktā.

Bet, tiklīdz viņš bija paēdis, kā sajuta lieliskas slāpes; par to viņš nemaz nebija domājis.

Viņš cīnījās ar slāpēm, līdz mēle sāka piekalst pie žokļiem.

Pēdīgi viņš nespēja vairs pretoties šīm mokām un sauca.

Sargs atvēra durvis, tas bija cits bandīts.

Danglāram bija vairāk uzticības Pepīno.

— Te es esmu, ekselence, — tas teica atsteigdamies, — ko vēlaties?

— Dzert!

— Ekselence, taču zina, — teica Pepīno, — ka vīns Romas apkārtnē ir ļoti dārgs.

— Labi, tad dodiet ūdeni! — teica Danglārs, kurš vajadzības gadījumā bija ar mieru palikt par sātībnieku.

— Ā, ekselence, ūdens ir šeit vēl retāk atrodams.

— Nu, saprotu, saprotu, — teica Danglārs dusmodamies, bet tomēr jokodams, — tātad, lūdzu, man glāzi vīna!

— Es jau jums teicu, ekselence, ka mēs pa daļām un sīkumiem ne- pārdodam, — nopietni atbildēja Pepīno.

— Tātad dodiet pudeli vīna!

— Kādu šķirni?

— Vislētāko.

— Visiem viena cena.

— Un kāda tā ir?

— Divdesmit pieci tūkstošu franku par pudeli.

— A, — ar dziļu rūgtumu teica Danglārs, — sakiet labāk, ka gribat mani izlaupīt, tas ies ātrāk nekā šādi gabalu pa gabalam.

— Jā, var gan būt, — teica Pepīno, — ka tāds ir kunga nolūks.

— Kungs, kas tas ir?

— Tas, kuram jūs vakar tikāt priekšā stādīts.

— Kur viņš ir?

— Šeit.

— Es vēlētos viņu redzēt.

— To var izdarīt.

Dažus mirkļus vēlāk Danglāra istabā ienāca Luidži Vampa.

— Jūs vēlējāties ar mani runāt? — viņš vaicāja.

— Jūs esat to vadonis, kas mani šurp atveda? — jautāja Danglārs.

— Jā.

— Kādu izpirkšanas naudu jūs no manis vēlaties?

— Tos piecus miljonus, kas jums ir kabatā. Danglāra sirds sāpīgi sažņaudzās.

— Bet, — viņš stomījās, — tā ir visa mana manta, atliekas no milzīgās bagātības. Ja jūs man atņemat šo naudu, tad jūs mani nogalināt.

— Mums ir aizliegts izliet jūsu asinis.

— Ak, kas jums to aizliedzis?

— Tas, kuram mēs paklausām.

— Vai jūs kādam paklausāt?

— Jā, mūsu pavēlniekam.

— Es domāju, ka jūs esat pavēlnieks?

— Es esmu pavēlnieks šiem vīriem, bet cits ir mans pavēlnieks.

— Un vai tas pavēlnieks arī kādam paklausa?

— Jā.

— Kam?

— Dievam.

— Es jūs nesaprotu.

— Tas var būt.

— Un jūsu pavēlnieks jums licis šādi ar mani apieties?

— Jā.

• — Kāds ir viņa nolūks?

— To es nezinu.

— Bet tā visa mana nauda tiks izlietota?..

— Tas ir ļoti ticami.

— Runāsim prātīgi: vai jūs gribat vienu miljonu?

— Nē.

— Divus?

— Nē.

— Trīs miljonus? Četrus — ko? Četrus miljonus, es jums tos došu, ja mani atlaidīsit brīvībā!

— Kāpēc jūs mums solāt piecu miljonu vietā četrus? — teica Luidži Vainpa. — Tā būtu skaidra krāpšana, baņķiera kungs.

— Ņemiet visu, ņemiet visu, — kliedza Danglārs, — un tad nogaliniet mani!

— Bet nomierinieties, mans kungs, jūs tā uzbudināties, ka dabūsit lie­lisku apetīti un vienā laidienā apēdīsit veselu miljonu, esiet mazliet taupī­gāks!

— Bet kad man nu vairs nav naudas, ar ko maksāt? — kliedza Dan­glārs gluži kā ārprātā.

— Tad jums vajadzēs ciest badu.

— Man vajadzēs ciest badu? — stomījās miljonārs.

— Laikam gan, — vienaldzīgi atteica Vampa.

— Bet jūs jau teicāt, ka negribat mani nokaut?

— Nē.

— Un gribat man likt badā nomirt?

— Tas ir kas cits.

— Ak, jūs, nežēlīgie blēži, — kliedza Danglārs, — es jūsu nelietīgo nodomu izjaukšu, lai tad arī jāmirst, mociet mani, nokaujiet mani, es jums vairs nedošu savu parakstu!

— Kā jums patīk, mans kungs, — teica Vampa.

Virsnieks i/gāja, un durvis tika aizlēgtas.

Danglārs sašutis metās gultā.

Kas bija šie briesmīgie cilvēki? Kas bija tas redzamais un kas tas ne­redzamais pavēlnieks? Kādi nolūki viņam bija? Kāpēc viņš nevarēja at­pirkties kā kurš katrs cits.

Ā, zināms, ātra nāve bija labs līdzeklis pievilt savus niknos ienaidnie­kus, kuri aiz nesaprotamas atriebības tā izturējās pret viņu.

Jā, bet mirt!

Pirmo reizi savā dzīvē Danglārs domāja par nāvi vienlaikus ar bailēm un ilgām.

Tad viņš domāja par bēgšanu.

Bet sienas bija klints, viena vienīga izeja, un tās priekšā spēcīgs sargs un aiz tā vesels pulks tādu pašu vīru, visi apbruņoti. Viņš vienīgais — bez ieročiem.

Divas dienas viņš turējās pie savas apņemšanās nedot savu parakstu, tad viņš prasīja ēst un atdeva veselu miljonu.

Vakariņas bija smalkas un lieliskas, bet par vienu miljonu viņš bija nabagāks.

Kopš tā laika visa viņa dzīve bija virkne sāpīgu piedzīvojumu. Viņš bija tik daudz izcietis, ka negribēja vairs ilgāk ciest un izpildīja visas prasības.

Kādu pēcpusdienu, kad viņš bija paēdis kā savās laimes dienās, viņš pārskaitīja savu naudu, un, ak, viņam atlika tikai piecdesmit tūkstošu fran­ku.

Tad ar viņu notika savāda pārvērtība: viņš, kas bija pazaudējis piecus miljonus, lūkoja glābt atlikušos piecdesmit tūkstošus un nosprieda labāk paciest visas mocības nekā atdot šo pēdējo naudu.

Viņa cerības jau atgādināja ārprātu; viņš sāka lūgt Dievu, lai notiktu kāds brīnums par labu šiem piecdesmit tūkstošiem, lai šī ala sagāztos vai lai pāvesta kareivji atrastu laupītājus.

Beigās viņš sāka raudāt.

Tā pagāja trīs dienas. Palaikam viņam uznāca murgi, viņš redzēja na­badzīgu istabiņu un uz cisām guļot sirmgalvi nāves cīņā.

Arī šis sirmgalvis mira badā.

Ceturtajā dienā viņš vairs nebija cilvēks, bet gan dzīvs līķis.

Atlikumus un druskas no savām pusdienām viņš rūpīgi uzlasīja no grī­das un grauza kauliņus.

Viņš lūdzās Pepino un solīja viņam tūkstoš franku par kumosu maizes. Tas neatbildēja.

Piektajā dienā viņš aizvilkās līdz durvīm.

— Vai tad jūs esat cilvēki? — viņš sauca. — Vai tad gribat nokaut mani, kas ir jūsu brālis?

Neviens neatbildēja.

— Ak, mani agrākie draugi, mani draugi! — viņš čukstēja. Un viņš pakrita uz grīdas.

Bet piepeši viņš uzlēca atkal kājās.

— Virsnieku! — viņš sauca. — Virsnieku!

— Te es esmu, — teica Vampa, piepeši parādīdamies. — Ko jūs vē­laties?

— Ņemiet manu pēdējo naudu, — stomījās baņķieris, pasniegdams sa- ' vu kabatas grāmatiņu, — ļaujiet man šinī alā dzīvot, es nemaz negribu

būt brīvs, tikai dzīvot, dzīvot!

— Tātad jūs ļoti ciešat? — jautāja Vampa.

— Es ciešu nežēlīgi.

— Un tomēr ir cilvēki, kas vēl vairāk cietuši nekā jūs.

— Es neticu.

— Apdomājiet jel: kas badā nomiruši!

Danglārs domāja par mirstošo sirmgalvi, kurš viņam murgos bija rā­dījies.

Viņš sita galvu pret zemi un dobji vaidēja.

— Jā, — viņš pēdīgi teica, — tā ir taisnība, ir ļaudis, kuri vēl vairāk cietuši nekā es, bet viņi vismaz bija mocekļi.

— Vai jūs nožēlojat? — jautāja drūma, nopietna balss, kuras skaņa lika Danglāra matiem stāvus sacelties.

Viņš raudzīja saredzēt, kas' tas tāds runātājs, un aiz bandīta ieraudzīja lielu, mēteli ietinušos vīru.

— Ko lai es nožēloju?

— To ļaunu, ko jūs esat darījis! — teica tā pati balss.

— Ak, es nožēloju, es nožēloju! — kliedza Danglārs. Un viņš plūca sev matus.

Piepeši viņš pazina to vīru.

— Grāfs Monte-Kristo! — viņš iesaucās, nobālēdams vēl vairāk nekā agrāk no bada un raizēm.

— Jūs maldāties, es neesmu grāfs Monte-Kristo.

— Kas tad jūs esat?

— Es esmu tas, kuru jūš esat nodevis, pārdevis, postā grūdis, kuram jūs līgavu esat aizvīlis, kuram jūs tēvu esat bada nāvē iedzinis. Es esmu tas, kuram vajadzēja krist, lai jūs varētu kāpt, un tomēr es jums piedodu, jo arī man vajadzīga piedošana. Es esmu Edmons Dantess.

Danglārs briesmīgi iekliedzās, tad viņš saļima.

— Piecelieties, — teica Dantess, — jūsu dzīvība ir glābta, jūsu abi līdzvainīgie nebija tik laimīgi: viens ir pats nonāvējies, otrs ir zaudējis prātu! Jums pāri palikušos piecdesmit tūkstošus franku jūs varat paturēt, tie pieci miljoni, kurus jūs nozagāt hospitāļiem, nezināma persona tiem ir atdevusi.

— Un tagad ēdiet un dzeriet, šovakar jūs esat mans viesis, — teica Luidži Vampa. — Tiklīdz jūs būsit paēdis, jūs esat brīvs.

Danglārs palika guļot zemē, kamēr Dantess aizgāja. Tad viņš piecēlās un redzēja tikai pa katakombām aizejam kādu tumšu tēlu, kura priekšā visi bandīti dziļi klanījās. Danglāru pēc Monte-Kristo pavēles Vampa lie­liski pacienāja un tad labos ratos aizveda uz ceļa.

Kāda liela koka pavēnī viņu atstāja vienu. Danglārs nezināja, kur viņš atrodas. Kad ausa diena, Danglārs, izslāpis būdams, uzmeklēja kādu avotiņu.

Pieliekdamies nodzerties, viņš ieraudzīja, ka viņa mati bija kļuvuši gluži balti.