Grafs Monte-Kristo

XX Oktobra piektā diena

Bija aptuveni seši vakarā, rudens saules pēdējie stari apzeltīja jūras zaļganos viļņus.

Kuģis strauji slīdēja uz priekšu, kaut vējš tik tikko pūta. Kuģa priekš­galā stāvēja jauns cilvēks, kurš cītīgi skatījās uz drūmām, stāvām klinšu kraujām, kas pacēlās no jūras.

— Vai tā ir Monte-Kristo sala? — jautāja jauneklis.

— Jā, ekselence, mēs drīz būsim tur, — atbildēja kapteinis.

Dažas minūtes pēc tam uz salas varēja redzēt uzliesmojam ugunis, kurām sekoja šāviena rībiens.

— Tā ir zīme no Monte-Kristo, — teica kapteinis. — Vai negribat atbildēt?

Un viņš pasniedza jauneklim pielādētu šauteni, no kuras tas izšāva gai­sā.

Desmit minūtes vēlāk viņš iebrauca nelielā ostā, kur jaunekli jau sa­gaidīja laiva. Nedaudzos acumirkļos viņi bija pie krasta, un jauneklis iz­lēca malā. Jau bija satumsis.

Piepeši kāds uzlika roku jauneklim uz pleca un teica:

— Sveiks, Maksimiliān, tu nāc īstā laikā!

— Ak, jūs tas esat, grāf, — Morelis teica nodrebēdams; tad viņš pār­steigts lūkojās uz laiviniekiem, kuriem nebija samaksājis.

— Nerūpējieties par to, Maksimiliān! — smiedamies teica Monte- Kristo. — Man ar visu floti ir savs līgums, lai mana sala būtu pasargāta no svešu kuģu piestāšanas. Man ir abonements, kā mēdz teikt civilizētās zemēs.

Morelis brīnīdamies uzlūkoja grāfu.

— Grāf, — viņš teica, — jūs šeit neesat tāds kā Parīzē!

— Kā tā?

— Jā, šeit jūs smejaties.

Monte-Kristo piere tūdaļ aptumšojās.

— Jūs labi darāt, Maksimiliān, ka man to atgādināt, — viņš teica, — es priecājos, ka jūs atkal redzu, bet katra laime ir pārejoša.

— Nē, nē, — iesaucās Morelis, satverdams viņa rokas, — smejieties, esiet laimīgs! Dzīve tikai tos spiež, kas paši cieš. Jūs esat liels un spēcīgs!

— Un jūs atnākat, neatradis mierinājumu? — jautāja Monte-Kristo.

— Ak, — rūgti iesmējās Morelis, — vai tad jūs tiešām domājat, ka es jebkad nomierināšos?

— Klausies, mans dēls, — teica Monte-Kristo, — es nejautāju velti. Lūkosim izpētīt jūsu sirdi. Vai tur ir vēl tā trakā sāpju nepacietība, no kuras dreb miesas? Vai tur ir vēl tās kvēlojošās slāpes, kuras tikai kaps spēj dzēst? Vai ari tā ir nogurušā gara pilnīga atslābšana? Vai tu nespēj vairs raudāt, jo domā savu sirdi mirušu?

— Mans draugs, — atbildēja Morelis mierīgā un tomēr noteiktā balsī, — es esmu pie jums atnācis, lai mirtu drauga rokās. Es mīlu daudzus, savu māsu Jūliju, savu svaini Emanuēlu, bet tie raudātu vai raudzītu mani at­turēt no miršanas. Bet jūs esat virs un mans draugs, jūs mani maigi vēdīsit pie nāves vārtiem!

— Draugs, — teica Monte-Kristo, — vēl paliek vienas šaubas: varbūt tu jūties tik vājš, ka vēlies rādīt savas sāpes?

— Nē, — teica Morelis, — palūkojiet manu pulsu, es esmu gluži mie­rīgs. Nē, es esmu tuvu mērķim un eju tālāk. Jūs man likāt cerēt un gaidīt, — vai zināt, ko ar to esat panācis? Esat man tikai licis velti ciest mokas. Es pat cerēju. Ko? Es nezinu — kaut ko neprātīgu, kādu brīnumu. Ak, draugs, cik mīļi, ar kādām ilgām es eju nāvei pretī!'

Morelis teica pēdējos vārdus ar tādu uzsvaru, ka Monte-Kristo no­drebēja.

— Jūs man likāt gaidīt līdz oktobra piektajai dienai, — turpināja Mo­relis, — šodien ir tā diena.

Tad viņš paskatījās pulkstenī.

— Ir jau deviņi, man vēl atliek trīs stundas ko dzīvot.

— Labi, nāc! — teica Monte-Kristo.

Klusuciezdami viņi sasniedza alu.

Alā tepiķi bija izklāti uz grīdām, atvērās durvis, smalkas smaržas un spoža gaisma nāca viņiem pretim.

— Pavadīsim pēdējās stundas, — teica Monte-Kristo, — kā tie ro­mieši, kurus Nērons uz nāvi notiesāja, sēdās pie puķēm greznota galda un ieelpoja nāvi līdz ar rožu un heliotropu smaržām.

— Kā jūs gribat, — smaidīdams atteica Morelis, — nāve taču paliek nāve un miers no ciešanām.

Viņi apsēdās greznajā ēdamzālē, kuru mēs jau agrāk aprakstījām.

— Grāf, — teica Morelis, — kad es jūs uzlūkoju, man ir tā, it kā jūs nāktu no citas pasaules, kura mums zināšanās ir daudz priekšā.

— Jā, Morei, — teica Monte-Kristo, melanholiski smaidīdams, — es nāku no citas pasaules, kuru sauc par „Sāpēm".

— Es ticu jums, kaut arī reizēm nesaprotu jūsu vārdus. Sakiet, mans draugs, vai mirt ir ļoti nepatīkami?

Monte-Kristo uzlūkoja jaunekli bezgala mīļi.

— Jā, — viņš teica, — nāve ir sāpīga, kad tu šīs miesas, kas tik kaislīgi vēlas dzīvot, gribi rupji salauzt. Kad tava āda vaid zem nepielūdzamā dunča asmeņa, kad lode urbjas tavās smadzenēs, tad tu cietīsi: atstāsi dzīvi mokās, un tavā izmisīgā nāves cīņā tev dzīve liksies tomēr labāka par tik dārgi samaksāto nāves mieru!

— Jā, to es saprotu, — teica Morelis, — nāvei ir savi sāpju un prieka noslēpumi. Tāpat kā dzīvībai. Vajag tikai tos zināt.

— Jā, Morei, nāve mums ir ir vai nu draudzene, kas mūs lēni un maigi kā uzticama aukle vada uz dusu, vai arī ienaidnieks, kas spēji uz­brūk un izrauj dvēseli no miesām. Varbūt ilga ilga laika, kad mēs zināsim visus dabas postošos spēkus un kalpināsim tos savā labā, varbūt tad mēs arī zināsim nāves noslēpumus un tad nāve mums būs salda — kā dusa mīļākās rokās.

— Un vai jūs tā mācētu mirt?

— Jā.

Morelis sniedza viņam roku.

— Tagad es saprotu, — viņš teica, — kāpēc jūs mani aicinājāt uz vientuļu salu lielā jūrā, apakšzemes alā, ak, tik tāpēc, ka jūs mīlat un vēlat man saldu nāvi.

— Jā, — vienkārši teica Monte-Kristo. — Vai jūs vairs šinī pasaulē nekā nenožēlojat?

— Nekā.

— Pat mani ne?

Morelis pacēla acis, tās pildījās asarām.

— Kā? — teica Monte-Kristo. — Jums vēl ir kādas saites ar šo pa­sauli, un jūs gribat mirt?

— Ak, grāf, — teica Morelis vāji, — nerunājiet vairs ne vārda, jūs manas mokas tikai paildzināt.

Monte-Kristo domāja, ka Morelis padodas vājumam, jūtām. To iedo­mājoties vien, viņā atkal pamodās briesmīgas šaubas.

„Es gribēju šo vīru atdot laimei," viņš domāja, „tas būtu bijis pretsvars pret to nelaimi, ko es esmu atnesis. Bet, ja nu viņš nebūtu diezgan ne­laimīgs, lai pelnītu laimi!?"

— Klausies, Moreli, — viņš tad teica skaļi, — es redzu, jūsu sāpes ir lielas, bet jūs varbūt ticat Dievam un negribat zaudēt savu dvēseles svētību pašnāvības dēļ?

Morelis pasmaidīja.

— Klausies, Maksimiliān, — turpināja Monte-Kristo, — man nav ne­viena rada pasaulē; es esmu tevi uzlūkojis par savu savu dēlu, — lai glābtu dēlu, es upurētu savu dzīvību, ne tikai savu mantību…

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Jūs varbūt aizejat no dzīves, nepazīdams visus priekus, kādus spēj dot liela bagātība? Man ir gandrīz vai simts miljonu, es tev šo naudu dodu, ar to tu vari visu sasniegt. Ja tu esi godkārīgs, apgriez apkārt visu pasauli, dari visu, ko gribēdams, tikai dzīvo!

— Grāf, jūs esat man devis savu goda vārdu, — vēsi teica Morelis, — un tagad pulkstenis ir pusdivpadsmit.

— Morei, ko tu domā? Manā namā?

— Tad ļaujiet man aiziet, — drūmi teica Morelis, — vai arī man būs jādomā, ka jūs mani mīlat ne manis, bet sevis dēļ.

Viņš piecēlās.

— Tu gribi to, Morei, — teica Monte-Kristo, un viņa seja staroja, — tu esi nelokāms, tu esi ļoti nelaimīgs, tikai brīnums spētu tevi glābt. Ap­sēdies!

Monte-Kristo piegāja pie maza skapīša, kuru atslēdza ar zelta atslē­dziņu, izņemdams no tā sudraba kastīti. Kad tā bija atvērta, viņš izņēma mazu zelta trauciņu ar kādu zaļganu substanci.

— Še ir, ko tu vēlējies, ko es solīju, — viņš teica Morelim, pasnieg­dams mazā zelta karotītē tam šo vielu.

Monte-Kristo arī pats paņēma no zelta trauciņa karotīti šīs vielas.

— Ko jūs gribat darīt, draugs? — iesaucās Morelis, satverdams Monte- Kristo roku. — Jūs nedrīkstat to darīt, ko es daru, jums vēl jādzīvo! Tādam spēkam kā jums nav brīv velti zust! Es varu iet, mani šeit nekas netur, es steidzos pie Valentīnas.

Un Morelis lēni ieņēma noslēpumaino vielu.

Tad abi klusēja.

Nedzirdami ienāca Alī, atnesa tabalu un kafiju un atkal pazuda.

Maz pamazām sāka dzist lampas, kuras turēja marmora statujas, un arī smaržas no kvēpināmiem traukiem likās kļuva vājākas.

Monte-Kristo uzlūkoja Maksimiliānu un pustumsā redzēja tikai viņa acis spīdam.

Bezgalīgas sāpes likās pārņemam jauno cilvēku, tad drīz aprimstam, krāsas un veidi sāka zust, siena likās atveramies.

— Draugs, — viņš dvesa, — es jūtu, ka mirstu — paldies!

Viņš sniedza roku grāfam, bet tā noslīdēja.

Viņam vēl likās, it kā Monte-Kristo laipni, kā tēvs bērnam, uzsmaida. Tad tas šķita kļūstam lielāks.

Morelis apreibis un noguris pakustējās savā krēslā, tad miegs pārņēma viņa locekļus. Viss viņā dusēja, tikai viens sapnis dzīvoja.

Monte-Kristo atvēra durvis.

Žilbinoša gaisma no blakusistabas ieplūda zālē, kurā gulēja Morelis.

Uz sliekšņa parādījās skaista sieviete, bāla, bet maigi smaidoša kā žē­lastības eņģelis. ^

„Vai man jau atveras debesis," domāja jauneklis, „eņģelis līdzinās tam, kuru es pazaudēju."

Ar saliktām rokām parādība smaidīdama tuvojās.

— Valentīna!.. Valentīna!.. — sauca Morelis savā sirdī, bet viņa lūpas vairs nespēja nevienas skaņas izdvest.

Valentīna piesteidzās viņam klāt.

— Viņš sauc jūs, — teica grāfs no savas dusas dziļuma, — jūs viņam uzticējāt savu likteni, nāve gribēja jūs šķirt, bet nāve tika pārvarēta. Jūs tagad esat atradusies, lai nekad nešķirtos. Viņš jūsu dēļ gāja nāvē. Lai man top pieskaitītas jūsu abu dzīvības, jūs tad arī mani glābsit.

Valentīna karstā pateicībā satvēra Monte-Kristo rokas.

— No savas sirds dziļumiem es jums pateicos, jautājiet Haidei, jau­tājiet manai mīļotajai māsai Haidei, kura mani izveda no kapu velves un pasargāja mani kopš manas aizvešanas no Francijas līdz šai lielajai dienai, par jums runādama.

— Ak, jūs mīlat Haidi? — jautāja Monte-Kristo, pūlēdamies apslāpēt savu dziļo saviļņojumu,

- Es viņu mīlu no visas sirds!

— Valentīna, tad man ir liels, svēts lūgums…

— Vai es tiešām esmu tik laimīga, ka spētu jūsu labā kaut ko darīt?

— Ja jūs Haidi saucat par savu māsu, lai viņa tiešām ir jūsu māsa… Valentīna, izrādiet viņai visu to laipnību, kādu jūs domājat man esam parādā! Apsargājiet — jūs un Morelis — šo nabaga bērnu, jo drīz viņa būs viena, es savu uzdevumu pasaulē esmu izpildījis, tas bija briesmīgs, un tagad man jāaiziet, jādod vieta citiem vīriem un citiem uzdevumiem.

— Tu mani atstāj? — atskanēja balss aiz viņa muguras.

Monte-Kristo pagriezās.

Viņa priekšā stāvēja Haide — bāla, sastingusi, nāvīgām izbailēm vaibstos.

— Rīt tu būsi brīva, mana meita, — teica Monte-Kristo, 7- tu ieņemsi atkal sev pienācīgu vietu pasaulē, tavs liktenis nav atkarīgs no mana.

Haide salika rokas un klusu teica:

— Tad tu mani atstāj!

— Haide, Haide, — tu esi jauna un skaista, aizmirsti manu vārdu, kurš saistīts ar briesmām, un esi laimīga jaunā dzīvē, kurā ir tikai mī­lestība un laime, kurā viss ir izlīdzināts!

— Labi, — teica Haide, — tavas pavēles tiks izpildītas, es aizmirsīšu tavu vārdu un būšu laimīga.

Un viņa gāja projām.

— Ak, mans Dievs, — iesaucās Valentīna, — vai tad jūs neredzat, cik viņa ir bāla, vai tad jūs nesaprotat, kā viņa cieš?!

Haide palika stāvam un sāpīgi teica.

— Kādēļ tu gribi, lai viņš mani saprot, mana māsa, viņam ir tiesības nekā neredzēt.

Monte-Kristo nodrebēja no šīs balss, kura aizskāra viņa sirds dziļākās, >slepenākās stīgas, viņa acis sastapās ar meitenes acīm un nevarēja paciest to spožumu.

— Mans Dievs, mans Dievs, — viņš iesaucās, — vai tad tas būtu pa­tiesi, Haide, ko tu man liec domāt? Haide, vai tu būtu laimīga, ja tev mani nebūtu jāatstāj?

— Es esmu jauna, — viņa maigi atteica, — es mīlu dzīvību, jo tu man aizvien to esi darījis saldu, — es nelabprāt mirtu!

— Kad es mirtu, Haide?

— Es ari mirtu.

— Ak, vai tad tu mani mīli?

— Ak, Valentīna, viņš vēl jautā, vai es viņu mīlu! Valentīna, saki vi­ņam, vai tu mīli Maksimiliānu!

Monte-Kristo sirds iedrebējās, viņš atplēta rokas, ar prieka kliedzienu Haide ieslīga tajās.

— Vai es tevi mīlu? — viņa iesaucās saviļņota, — es mīlu tevi kā tēvu, kā brāli, kā mīļāko, — es mīlu tevi kā dzīvību, kā dievību, tu man esi skaistākais, labākais, lielākais no visām radītām būtnēm!

— Ak, tad es vēl varēšu dzīvot, atkal sākt jaunu dzīvi, mans mīļotais eņģeli! — iesaucās Monte-Kristo. — Liktenis, kas mani darījis spēcīgu pret maniem ienaidniekiem, kas man licis uzvarēt, nav gribējis, lai ar šo uzdevumu beidzas mana dzīve, bet licis man pazīt jaunu, lielāku uzde­vumu pret lielāku ienaidnieku, ar lielāku spēku, ar visu vārgstošo cilvēci kopā! Ak, tad tu mīli mani, Haide! Tava mīlestība liks man aizmirst to, kas man ir jāaizmirst, tava mīlestība izlīdzinās, un no tās izaugs jauns spēks!

— Es tevi mīlu, tev ir jādzīvo! — teica jaunā meitene.

— Viens tavs vārds, mana saldā dzīvība, mani vairāk apskaidro nekā tie divdesmit gadi, kuri mani darīja gudru. Tu man esi vienīgā pasaulē, mana Haide, tu mani saisti pie dzīvības, tu mani darīsi laimīgu!

Un, sniegdams Valentīnai roku, Monte-Kristo kopā ar Haidi izgāja,

Pagāja stunda, un Valentīna aizvien vēl ceļos nometusies, mēma, trī­coša, stīvām acīm skatījās uz Moreli. Pēdīgi viņa sirds sāka atkal vāji pukstēt, viegla dvaša dvesa no lūpām un lēna trīsēšana, kura aizvien pava­da dzīvības atgriešanos, pārskrēja pār viņa miesām.

Tad atvērās viņa acis, sākumā nespožas un stīvas, bet drīz vien skatiens atdzīvojās, tad sekoja apziņa, apziņai — sāpes.

— Ak, mans Dievs, — viņš čukstēja izmisumā, — es vēl dzīvoju, grāfs mani ir apmānījis…

— Draugs, — smaidīdama teica Valentīna, — atmosties jel un uzlūko mani!

Morelis skaļi iekliedzās un tad, it kā debesu parādības apžilbināts un satriekts, nokrita ceļos.

…Otrā dienā agrā rītā Valentīna un Maksimiliāns gāja \iz jūras krastu. Laimīgā Valentīna stāstīja savam mīļajam, kā Monte-Kristo ienācis viņas miršanas istabā, kā viņai visu atklājis, kā iemidzinājis viņu, lai visi un arī noziedzniece pamāte uzskatītu viņu par nomirušu un pārtrauktu vajāšanu, kā viņu Haide uzmodinājusi un izvedusi no kapu velves un vēlāk atvedusi šurp.

Viņi apakšzemes alas durvis atrada vaļā un izgāja jaukajā rītā, kad pie skaidrajām debesīm vēl mirdzēja pēdējās nakts zvaigznes.

Klinšu paēnā Morelis ieraudzīja kādu vīru, kurš likās gaidām uz zīmi nākt tuvāk; viņš par to teica Valentīnai.

— Tas jau ir Džakopo, mūsu jahtas kapteinis.

Viņa tam pamāja.

— Vai jums ir kaut kas, ko mums teikt? — jautāja Morelis.

— Man jums no grāfa jānodod šī vēstule.

— No grāfa? — abi izbrīnījušies izsaucās.

— Jā, lasiet!

Morelis atplēsa vēstuli un lasīja:

„Mans mīļais Maksimiliān!

Ostā Tev noenkurots kāds kuģis. Džakopo Jūs aizvedīs uz Livorno, kur Nuartjē kungs sagaidīs savu mīļoto Valentīnu, lai viņu svētītu, pirms tā Tev sekos pie altāra. Viss, kas atrodas šinī alā, mans draugs, mans nams Elizejas laukos un mana pils Treporā ir Edmona Dantesa kāzu dāvana viņa bijušā patrona Moreļa dēlam. Vilfora jaunkundze dalīsies ar Tevi šinī bagātībā, jo es lūdzu viņu visu mantu, kas nāk no viņas tēva un no viņas brāļa Eduāra, kuri abi ir miruši, atdot nabagiem!

Lūdz to eņģeli, Maksimiliān, kurš tagad sargās Tavu dzīvību, arī mani pieminēt! Nu zini, Maksimiliān, kāpēc es pret Tevi izturējos tā, kā Tu to ne ikreiz saprati. Nav pasaulē ne laimes, ne nelaimes, tikai viens stā­voklis tiek ar otru salīdzināts. Kas augstākās sāpes izbaudījis, tas vien ir vērts un spējīgs augstākās laimības. Vajadzēja vēlēties mirt, Maksimiliān, lai zinātu, cik saldi ir dzīvot! Vajadzēja vecu ļaunumu atriebt, lai varētu izlīdzināt, vajadzēja vecu izdzīvot, lai saprastu jaunu. Vienīgā gudrība ir — neizsamist un aizvien sākt no jauna!

Tavs draugs

Edmons Dantess,

grāfs Monte-Kristo."

— Ak, — teica Morelis, — grāfs ir pārāk augstsirdīgs, vai ne, mana Valentīna, mēs būtu apmierinājušies arī ar manu mantu, lai gan tā nav liela. Bet kur tad ir mūsu tēvišķais draugs, ved mūs pie viņa, Džakopo!

Džakopo izstiepa roku pret debesīm.

— Kā? Ko jūs gribat sacīt? Kur ir grāfs? — jautāja Valentīna. — Kur ir Haide?

— Lūk, tur! — teic^ Džakopo.

Abi skatījās uz to vietu, un tumši zilajā līnijā, kura šķīra apvārsni no jūras, abi pamanīja lielas, baltas buras.

— Aizbraucis! — iesaucās Morelis — Aizbraucis, — ak, esi sveiks, mans draugs, — esi sveiks, manu tēv!

— Mana draudzene, — nopūtās Valentīna, — mana mīļā māsa, esi sveika!

— Vai mēs viņu jebkad vairs redzēsim? — teica Morelis, tik tikko valdīdams asaras.

— Mīļais Maksimiliān, — nopietni teica Valentīna, — vai grāfs mums nav teicis, ka visa cilvēcīgā gudrība ir — tikai neizsamist!