Grafs Monte-Kristo

III Manta tiek atrasta

Maija saules stari krita stāvus uz zemi, un tik silti un dzīvinoši uz — klintīm, ka pat tās likās ar labpatiku baudām šo siltumu. Miršu un olīvu koku lapas čaukstēja gandrīz vai metāliskās skaņās. Uz katra soļa, ko spēra Edmons, viņš iztraucēja raibus kukainīšus, smaragdā un zeltā spī­došas ķirzaciņas. Pa lēzenākiem pakalniem ganījās meža kazas. Visa sala bija tūkstošiem dzīvību apdzīvota, un tomēr Edmons bija viens un it kā bailīgi lūkojās apkārt, kā ceļotājs, kam tuksnesī šķiet, ka viņu uzlūko kaut kādas būtnes.

Šīs savādās jūtas Edmonu pārņēma tik stipri, ka viņš atkal pameta savu nodomāto darbu un vēlreiz uzkāpa salas augstākajā klintī, lai vēlreiz mestu skatienu uz bezgalību, kura pletās viņam visapkārt. Viņš redzēja kuģi, kurš šorīt jau agri bija aizbraucis, iegriežamies Bonifācija jomā, ,Jaunā Amēlija", uz otru pusi braukdama, bija pie Korsikas krasta. Neviens cits kuģis visapkārt nebija redzams, tikai plaša, bezgalīga, tukša jūra.

Edmons nomierinājās un strauji nokāpa lejā. Jau pirmīt viņš ar vienu acu uzmetienu bija pamanījis, ka jūras līcis pie salas tiešām bija tik plats un dziļš, ka tajā varēja iebraukt mazs kuģis.

Kardināls Spada, negribēdams, ka viņu kāds pamana, varēja būt šinī līcī iebraucis un tad, iedams pa taku, kura bija ar zīmēm apzīmēta, pašā galā savu mantu apracis. Dantess jau bija nonācis līdz apzīmētajai apaļajai klintij, tikai vienas domas viņu darija nemierīgu: kā gan kardināls bez palīga bija spējis uzcelt šo lielo klints gabalu, kurš varēja būt piecus sešus centnerus smags?

Piepeši viņam iekrita prātā, ka akmeni varbūt nevajadzēja pacelt, bet gan novelt. Viņš steidzās aplūkot to vietu, kurā akmens varēja būt atra­dies agrāk. Patiešām, viņš arī uzgāja mazu nokāri, kura likās mākslīgi taisīta. Akmens likās bija pa to noslīdējis uz leju un palicis guļam kādam otram akmenim virsū. Klints atbirzumi un oļi likās bija rūpīgi salikti kopā, lai izdzēstu visas pazīmes, ka šeit rīkojušas cilvēka rokas. Tad beidzot laikam viss bija apsegts ar zemi un apsēts ar zaļumiem, tā kā vecā klints Bija pilnīgi līdzīga citām. Dantess aši atkasīja zemi un viņam šķita, ka tiešām ir ieraudzījis šo mākslīgo veidojumu. Tad viņš sāka ar kapli apstrā­dāt laika gaitā satrunējušo mūri.

Pēc desmit minūtēm mūris sāka padoties, un viņš bija izcirtis tādu caurumu, ka varēja iebāzt roku. Nu viņš nocirta paresnu eļļaskoku, no­plēsa tam zarus un lietoja to kā lauzni, bet klints bija par cietu — pats Herkuless to nebūtu spējis pakustināt.

Nu Dantess izdomāja, ka viņam vispirms jāiekustina pamats. Bet kā to darīt? Te viņam ienāca prātā pulveris, kuru viņam bija iedevis Dža­kopo. Viņš ar kapli izcirta caurumu starp abām klintīm, piebēra to ar pulveri, saplēsa savu kabatasdrānu un izgatavoja no tās degli, kuru uzlika uz pulvera. Tiklīdz deglis bija aizdedzināts, viņš ātri steidzās projām. Tū­daļ atskanēja liels troksnis; pulveris sprāgstot bija satricinājis augšējo klin­ti un galīgi sagrāvis apakšējo. No caurumiem izskrēja lieli kukaiņu bari un izrāpās čūskas.

Dantess nu tuvojās sprādziena vietai. Augšējā klints bez pamata svērās uz vienu pusi; šo pusi Dantess vēl vairāk paraka, tad ar eļļaskoka pa­līdzību lūkoja turp novelt augšējo klinti. Pēc ilgiem pūliņiem klints beigās tomēr sāka padoties, sazvēlās vēl vairāk, tad sāka velties un krist lejā no kraujas, līdz beidzot ar troksni iegāzās jūrā. Augstu pacēlās balti, putojoši viļņi un apraka to uz mūžu mūžiem. Apaļajā plankumā, uz kuru bija balstījusies klints, Dantesam tagad parādījās dzelzs riņķis, kas bija pie­stiprināts pie akmens plātnes.

Dantess priecīgā pārsteigumā iekliedzās. Viņa sirds neganti pukstēja, kājas drebēja, acis viņam pieplūda ar asinīm, viņš bija spiests apstāties. Bet tikai acumirkli viņš kavējās, tad iebāza roku riņķī un lēni uzcēla plāt­ni, aiz kuras parādījās stāvas trepes, kuras veda lejup dziļā, tumšā alā.

Cits būtu tūdaļ meties iekšā; Dantess palika stāvot bāls un šaubīda­mies.

— Nu vajag saņemt vīra dūšu, — viņš sev teiea. — Nevajag ļaut, lai tevi nomāc ļaunas aizdomas, varbūt tomēr alā nekā nav. Vai es velti tik ilgi esmu cietis, lai tagad ļautos izmisumam?

Mirkli viņš palika stāvot, lūkodamies tumšajā alā.

— Vai Bordžija tomēr beidzot nevar būt atradis šo slēptuvi, — viņš sacīja, — un mantu no tās izņēmis, jo viņa laupītāja skatienam nekas zem saules nepalika apslēpts. Tomēr, — viņš turpināja, — kaut arī tagad do­māju, ka visas cerības ir muļķīgas, tad tomēr iesākto meklēšanu gribu turpināt vienīgi ziņkārības dzīts.

Un ar puszobgalīgu, pusnicinošu smaidu viņš nokāpa alā.

Dantess bija pārsteigts, ka dziļās tumsības un biezā smacīgā gaisa vie­tā šeit atrada zilganu gaismu. Gaisma un gaiss šeit iespiedās ne tik vien pa caurumu, kuru viņš bija izcirtis, bet arī pa klints starpām, kuras no ārpuses nemaz nebija ieraugāmas. Ala bija no granīta, un tās sienas mir­dzēja it kā ar dimantiem apsētas.

— Ak, — sacīja Edmons, — tās laikam būs tās mantas, kuras kar­dināls atstājis, un kad abats sapnī redzēja šīs mirdzošās sienas, viņš arī ticēja, ka manta šeit patiesi atrodas.

Tomēr Edmonam iešāvās prātā testamenta vārdi, kurus abats viņam bija licis iemācīties no galvas: „Otras alas attālākajā kaktā."

Dantess bija atradis tikai vienu alu; tagad viņam bija jāuzmeklē otra.

Viņš pārdomāja. Otrai alai, zināms, vajadzēja atrasties dziļāk salas iek­šienē. Viņš izmeklēja un izklauvēja klinšu sienas visapkārt, kur, pēc viņa domām, vajadzēja būt ieejai otrajā alā, kura laikam arī bija rūpīgi ap­slēpta. Nekur nebija dzirdamas dobjas skaņas, un Dantesa pieri jau klāja sviedri. Pēdīgi viņam likās, it kā skanētu dobjāka atbalss. Viņš smalki aplūkoja šo vietu, un, kur neviens cits laikam nekā nebūtu pamanījis, viņš kā ilggadējs cietumnieks noģida, ka šeit tiešām vajag būt caurumam. Nu viņš vēl pārmeklēja visas citas sienas, vai nebūtu kaut kur vēl dobjākas skaņas, bet, nekā neatrazdams, atgriezās pirmajā vietā.

Stiprāk cērtot, piepeši no sienas sāka birt it kā kaļķi, zem kaļķiem parādījās vienkāršs, balts akmenis. Caurums klintī bija slēgts ar citu akme­ni, tam virsū bija uzmesti kaļķi, kuri vēlāk pārkrāsoti pārējo klints sienu krāsā. Tālāk kaļot, Dantess mūrī atrada šķirbu; te viņam vajadzēja tālāk rakt ar kapli.

Kādi noslēpumi tomēr atrodas cilvēka dabā! Pēc katra pierādījuma, ka Faria nav maldījies, Dantess nekļuva vis priecīgāks, bet gan domīgāks un gandrīz vai zaudēja dūšu. Jaunais atradums, kuram vajadzēja pavairot viņa spēkus, tos gandrīz vai laupīja. Kaplis viņam tik tikko neizkrita no rokām.

Viņš atspiedās pret klints sienu un noslaucīja pieri, tad izkāpa no alas, pats sev sacīdams, ka grib apskatīties, vai tuvumā neesot kāds, kas varētu noskatīties; bet patiesībā viņam vajadzēja svaigu gaisu, jo viņš juta, ka tuvojas ģībonis.

Sala bija tukša. Saule atradās tieši pusdienas laikā un likās viņu ap­sargājam ar savām ugunīgajām acīm; tālumā bija redzamas garām peldam mazas zvejnieku laivas ar baltām burām. Dantess vēl nekā nebija ēdis, bet viņš šai mirklī nespēja nekā iebaudīt. Viņš iedzēra tikai dažus pilienus ruma un, tā kā nu bija drusku iestiprinājies, atkal atgriezās alā. Viņš paķēra kapli un sāka atkal darboties. Pēc dažiem cirtieniem viņš manīja, ka akmeņi nebija kopā salaisti, bet tikai cits citam blakus nolikti un ar kaļķiem apmesti. Viņš atvēla vienu akmeni, tad vairākus un drīz vien pār­liecinājās, ka patiesi ir vēl otra ala, kurā varēja it ērti ieiet. Pirms Edmons iegāja alā, viņš vēlreiz saņēma dūšu tam gadījumam, ka tomēr varētu būt maldināts. Beidzot viņam bija tik daudz spēka, ka varēja ieiet alā.

Šī otrā ala bija zemāka, tumšāka un atbaidošāka nekā pirmā. Gaiss, kurš tikai tagad iespiedās pa izcirsto caurumu, bija visai nelabs un ar to slāpējošo smaku, kādu Dantess bija cerējis atrast pirmajā alā. Viņš atkā­pās un ļāva vispirms ieplūst svaigam gaisam. Kad beidzot varēja alā ieiet, viņš pamanīja, ka kreisajā pusē no cauruma bija tumšs kakts, bet Dantesa acīm nekāda tumsa nebija necaurredzama. Viņš alā apskatījās visapkārt, — tā bija tukša tāpat kā pirmā. Manta, ja patiesi tāda bija un šeit atradās, bija laikam aprakta šinī tumšajā kaktā.

Izšķirīgā stunda bija pienākusi. Dantess sajuta nāves bailes. Vēl tikai dažas pēdas zemes tam bija jāparok, tad viņš sajutīs vai nu vislielāko prieku, vai arī vislielāko izmisumu. Viņš tuvojās kaktam ar ciešu apņē­mību un sāka spēcīgi rakt zemi. Pie piektā vai sestā dūriena kaplis atsitās pret dzelzi. Neviens zvans nebūtu uz Edmonu atstājis tādu iespaidu kā šīs skaņas. Ja būtu bijis iespējams, viņš būtu kļuvis vēl bālāks nekā jau bija. Viņš raka tālāk tanī pašā vietā un atdūrās uz tādu pašu šķērsli, tikai skaņa bija mazliet citāda…

„Tā būs ar dzelzi apsista kaste," viņš domāja.

Šinī acumirklī alu aptumšoja kāda garāmskrejoša ēna. Dantess no­svieda kapli, paķēra bisi un steidzās ārā. Tā bija bijusi meža kaza, kura bija paskrējusi garām alai un ganījās turpat zālē. Būtu bijis labs gadījums sagādāt pusdienām mielastu, bet viņš bijās ar šāviena troksni atsaukt šurp kādu nevajadzīgu ciemiņu. Viņš acumirkli padomāja, tad nocirta sveķainu koku, aizdedzināja to pie gruzdošām oglēm, kuras bija atstājuši kontra­bandisti, un tad ar šo lāpu devās atpakaļ alā. Viņš negribēja zaudēt nekā no tā, ko tagad cerēja redzēt.

Dantess ar lāpu apgaismoja alu un pārliecinājās, *ka ar kapli patiešām bija atdūries pret koku un dzelzi. Tagad viņš iesprauda lāpu alas sienā un strādāja tālāk. Drīz vien bija atrakts trīs pēdu garš un divu pēdu plats laukums, un Dantess varēja aplūkot ar dzelzīm apsistu ozola kasti. Vidū uz vāka atradās sudraba plate, kurai zeme nebija nekā laupījusi no tās spožuma un uz kuras lepojās Spadu nama ģerbonis, kardināla cepure un zobens. Dantess attiecībā uz šā ģerboņa nozīmi nevarēja kļūdīties; Faria viņam diezgan bieži to bija aprakstījis. Tagad vairs nebija šaubu, manta patiesi atradās šeit. Kas gan būtu alā ar tādām pūlēm ieracis tukšu kasti?

Darbs gāja strauji uz priekšu, un tagad ari Dantess vidū ieraudzīja atslēgu un katrā pusē vēl piekaramo atslēdziņu un klamburus. Visur pēc tā laika paražas bija izkalti izgreznojumi, kuriem tagad bija divkārša vērtī­ba. Dantess mēģināja kasti pacelt vai atvērt. Trejas' atslēgas kā uzticami sargi ne par ko negribēja mantu atdot. Viņš dzina kapļa aso malu starp vāka eņģēm, un beidzot, pēc lielām pūlēm, vāks atsprāga vaļā.

Dantesam uznāca it kā drudža reibonis; viņš paķēra šauteni un nostā­jās blakus kastei. Vispirms viņš aizmiedza acis kā bērni, kuri savā fantā­zijā grib vairāk zvaigžņu ieraudzīt nekā īstenībā ir pie debesīm redzamas; tad viņš acis atkal atdarīja un stāvēja kā apstulbis.

Kaste bija sadalīta trijās daļās: no pirmās viņam pavājā apgaismojumā pretim mirdzēja zelta dālderi, otrā rūpīgi iepakoti glabājās lieli zelta ga­bali; trešajā viņš beidzot varēja rakņāties pa pērlēm un dimantiem, kuri, ja tiem lika tecēt caur pirkstiem, bija it kā mirdzošs lietus un skanēja tā, it kā krusa sistos pret loga rūtīm.

Kad Edmons ar trīcošām, karstām rokām ilgi bija vandījies savās mantās, viņš uzlēca un ārprātam līdzīgā uzbudinājumā skraidīja pa alu. Tad viņš izskrēja ārā un uzkāpa uz kādas klints, no kuras varēja pārredzēt visu salu un jūru. Nekur nebija ieraugāma neviena bura, ne laiva. Viens pats! Gluži viens ar šo bezgalīgo, neaprēķināmo, pasakaino mantu! Vai viņš gulēja, vai bija nomodā? Vai tas bija sapnis, vai patiesība?

Viņš skraidīja apkārt pa salu savā priekā meža kazas un jūras putnus izbaidīdams. Kad beidzot bija gluži piekusis, viņš nāca lēnām atpakaļ uz alu, arvien vēl par savu laimi šaubīdamies. Ieskatīdamies savā mirdzošajā dimanta bedrē un nespēdams savaldīt savu pārplūštošo sirdi, viņš nokrita ceļos. Tikai tagad viņš jutās apmierināts un neizsakāmi laimīgs, jo tikai tagad viņš sāka ticēt savai laimei.

Viņš sāka savu mantu skaitīt: tur bija tūkstošiem zelta gabalu, katras divas līdz trīs mārciņas smags. Tad viņš uzrakņāja aptuveni divdesmit pie­

cus tūkstošus zelta dālderu, no kuriem katrs bija apmēram astoņus fran­kus vērts. Dālderi bija kalti pāvesta Aleksandra VI un viņa priekšteču laikā. Tagad ši kastes daļa bija vēl tikai līdz pusei iztukšota. Beidzot viņš vēl atrada pērles, dārgakmeņus, dimantus, kuru vērtība to mākslinieciskās apstrādes dēļ bija divkāršojusies; to bija desmitreiz tik daudz, cik Dantess varēja riekužā saņemt.

jau sen gai- vakar uzkāpa pats tukšums

Dantess redzēja, ka diena iet uz beigām un ka pēdīgi tumsa pārklāj alu. Baidīdamies, ka netiek pārsteigts, viņš paņēma šauteni un atstāja alu. Viņš drusciņ iebaudīja maizi un vīnu, tad aizvēla alai priekšā akmeņus un pats nolikās gulēt uz akmens, savām miesām aizsargādams dārgumus. Šī nakts bija viena no tām šausmīgajām un tomēr patīkamajām naktīm, kādas Dantess jau vairākas bija izbaudījis savā dzīvē.