Grafs Monte-Kristo

XIX Laulību līgums

Trīs dienas pēc skata, kurā aprakstīta tēva un meitas saruna, vajadzēja notikt laulības līguma parakstīšnai no Eiženijas jaunkundzes un Kavalkanti puses.

Monte-Kristo pašlaik gribēja iziet, kad smalkā ekipāžā piebrauca Ka­valkanti kungs, un pēc brīža priekā starojošs un izgreznojies ienāca pats līgavainis.

- Labudien, Monte-Kristo kungs! — teica Kavalkanti.

— Labudien, Andrea, — pusnicinoši atbildēja Monte-Kristo. — Kā klājas?

— Ļoti labi. Es nāku pie jums patērzēt par tūkstoš lietām.

— Tad ieiesim iekšā, — teica Monte-Kristo.

— Jūs zināt, mīļais grāf, — teica Andrea ar vislaipnāko balsi, — ka šovakar pulkstens deviņos tiks parakstīts laulību līgums?

- Ā?

— Nē? Vai jūs to tiešām nezinājāt?

— Gluži skaidri ne. Bet jūs nu gan esat ļoti laimīgs? Jo Eiženijas jaunkundze ir skaista un arī ļoti bagāta, kā es domāju?

— Ļoti bagāta, kā jūs domājat? — atkārtoja Andrea.

— Nu jā, runā, ka Danglāra kungs vēl slēpjot pusi no savas mantas, — teica Monte-Kristo.

— Nu, viņš runā par piecpadsmit, divdesmit miljoniem, — teica An­drea, laimīgi smaidīdams.

— Bez tam viņš grib uzsākt lielisku veikalu.

— Jā, jā, jūs runājat par dzelzceļa būvi?

— Jā, viņš šinī laikā pelnīs vismaz desmit miljonus.

— Desmit miljonus! Vai tiešām? — iesaucās Andrea, kuru gluži ap­reibināja šo zelta vārdu metāliskā skaņa.

— Jā, un tas viss reiz kritīs jums, jo Eiženija taču ir vienīgā meita; jūsu tēvam arī pieder apmēram tikpat daudz mantas. Jūs tiešām šo lietu esat ļoti smalki un veikli izkārtojis.

— Tiešām, es liekas esmu dzimis diplomāts, — teica Andrea.

— Un vai jūs tiekat mīlēts?

— Visādā ziņā, jo mani taču prec. Bet vēl kaut kas svarīgs nav jā­aizmirst, — teica Andrea.

— Nu?

— Kā man visā lietā dīvainā kārtā palīdzēja.

— Apstākļi?

— Nē, jūs, — atbildēja Kavalkanti.

— Nē, nē, princi, — teica Monte-Kristo. — Ko tad es jūsu labā tiku darījis? Vai tad nepietiek ar jūsu vārdu, jūsu prinča titulu, jūsu talantu?

— Nē, — atteica Andrea, — jūs esat vairāk darījis nekā tas viss kopā.

— Jūs pilnīgi maldāties, mans kungs, — vēsi teica Monte-Kristo, manī­dams Andrea gudro nolūku, — kopš kļuva zināma jūsu bagātība, mana protekcija jums nekā vairs nelīdz. Kas tad mani iepazīstināja ar jums? Mani draugi — lords Vilmors un abats Buzoni. Kas mani iedrošināja par jums garantēt? Jūsu tēva vārds, kas Itālijā ir tik pazīstams.

Šis pilnīgais miers pārliecināja Andrea, ka pret šo vīru viņš velti cīnās.

— Ak tā, — viņš teica, — bet manam tēvam tiešām ir ļoti liela manta?

— Liekas gan.

— Vai man nolemtā summa ir atnākusi?

— Jā.

— Bet tie trīs miljoni?

— Laikam ir ceļā.

— Vai tie man tiešām tiks izmaksāti? — jautāja Andrea.

— Bet, mans kungs, man liekas, jums līdz šim nav bijis jāsūdzas par naudas trūkumu?

Andrea bija ļoti pārsteigts un stāvēja kā sapņodams.

— Tagad man ir vēl viens lūgums, — teica Andrea, it kā pamozdamies no laimīgajiem sapņiem, — pateicoties manai bagātībai, esmu nācis sakarā ar daudzām augsti stāvošām personām un draugu man ir daudz. Bet man vajag atbalstu no kāda vīra ar lielu vārdu, kas mani pavadītu pie altāra.

— Un?

— Nu, mans tēvs nenāk uz Parīzi.

— Viņš jau ir vecs un slims veco kara ievainojumu dēļ.

— Tāpēc es lūdzu jūs izpildīt mana tēva vietu.

— Kā, mans kungs, vai jūs mani tik maz pazīstat, ka varat kaut ko tamlīdzīgu no manis prasīt? Ja vēl būtu prasījis aizdot pusmiljonu, tas būtu neparasti, bet ne tik neiespējami.

— Jūs tātad liedzaties izpildīt manu lūgumu?

— Noteikti.

— Bet ko tad lai es daru?

— Jums taču ir simts draugu, kā nule pats sacījāt.

— Jā, bet jūs mani stādījāt priekšā Danglāram.

— Nebūt ne, — atteica Monte-Kristo. — Jūs gan kopā ar viņu bijāt pie manis pusdienās, bet pats taču viņam stādījāties priekšā. Tā ir cita lieta.

— Bet jūs piepalīdzējāt pie manām precībām.

— Arī ne. Jūs varat man droši ticēt. Atcerieties taču, ko es jums teicu, kad jūs mani lūdzāt iet par precinieku! Es nekad neiejaucos precību lie­tās, mīļais princi.

— Bet jūs taču, vismaz, tur būsit?

— Tur jau būs visa Parīze, — atteica grāfs.

— Zināms.

— Nu, tad es sekošu visas Parīzes paraugam.

— Un laulības līgumu arī parakstīsit?

— Jā.

— Nu, man jāapmierinās ar to, ko jūs solāties. Bet nu vēl vienu vārdu, es lūgšu jūsu padomu.

— Uzmanieties, padoms ir bieži vien vairāk nekā pakalpojums.

— Ak, šo padomu jūs varat droši dot.

— Nu? — jautāja Monte-Kristo.

— Manas līgavas pūrs ir pieci miljoni liru?

— Tā man teica Danglāra kungs.

— Vai man šo summu ņemt savās rokās vai atstāt notāram?

— Es jums teikšu, kā tādas lietas tiek darītas. Notāri no abām pusēm viens otram dara zināmus līgumus, izmaina jūsu pūrus, dod viens otram kvītis un, kad laulības noslēgtas, visu kopā nodod jums kā kopīpašuma valdītājam.

— Bet es dzirdēju savu sievastēvu runājam, — Andrea teica ar ma­nāmu nemieru, — ka viņš mūsu mantu gribot ielikt dzelzceļa būvē.

— Nu, jā, tas būtu labākais līdzeklis naudu pavairot trīskārt, barons ir labs tēvs un prot rēķināt.

— Labi, tad viss ietu lieliski, tikai tas man sāp, ka jūs liedzaties būt man tēva vietā.

Andrea atvadījās un apstaigāja savus draugus, lūgdams visus atnākt pulkstens deviņos.

Pēc pulkstens astoņiem tiešām viss lielais, greznais barona Danglāra dzīvoklis bija pilns ar smalkāko, smaržojošo ļaužu baru, kuru šeit bija sadzinusi ne īsta līdzdalība, bet tikai ziņkārība.

Eiženijas jaunkundze bija ļoti vienkārši, bet smalki ģērbusies. Balta at­lasa svārki ar baltiem izšuvumiem aptvēra viņas stalto augumu, un spīdoši melnajos matos bija tikai viena pusapslēpta roze, vienīgais rotājums, jo ne mazākās zelta rotas viņa nebija uzlikusi.

Netālu no viņas tērzēja viņas māte ar Debrē, Bošānu un Šato-Reno, pēc ilga laika Debrē šodien pirmo reizi atkal bija Danglāra namā. Dan­glārs pats bija daudzu tautas vietnieku un finansu vīru ielenkumā.

Andrea roku kabatā ar kādu dendiju staigāja šurpu turpu un diezgan skaļi un nekaunīgi izklāstīja, kā turpmāk domājot nodzīvot savas rentes 175000 franku.

Raibais, spīdošais pūlis viļņoja pa spoži apgaismotajām zālēm. Laiku pa laikam aizvien tika pieteikts jauns viesis ar augstu vārdu. Kad zelta pulkstenis nosita deviņi, no sulaiņa mutes atskanēja grāfa Monte-Kristo vārds, un visi sapulcēties lūkojās uz durvīm.

Grāfs bija melni un ļoti vienkārši ģērbies, arī bez kādām zeltlietām. Tūdaļ ap durvīm sastājās bars. Grāfs ieraudzīja baronesi; tā pašlaik saru­nājās ar Vilfora kundzi, kura bija atbraukusi viena, jo Valentīna vēl aiz­vien slimoja. Apsveicis nama kundzi, Monte-Kristo uzmeklēja Eiženiju, tad baņķieri un, izpildījis savu pienākumu, lūkojās apkārt kā vīrs, kurš gaida, ka nu citi izpildītu arī savus pienākumus pret viņu.

Andrea arī tūdaļ atsteidzās viņu apsveikt. Grāfs bija apstāts no visām pusē, kātrs gribēja dzirdēt no viņa kādu vārdu, kā jau mēdz būt ar ļau­dīm, kuri runā maz un nekad neteic nenozīmīgas runas.

Šinī brīdī ienāca abi notāri un uzlika savus dokumentus uz grezna, ar zeltu izšūtu samta apklāta galda, kurš bija nolemts līguma parakstīšanai.

Viens notārs apsēdās, otrs palika stāvot.

Visi sagatavojās līgumalasīšanai, jo puse Parīze to noklausīsies, tik dau­dzi parakstīs.

Dziļam klusumam valdot, līgumu nolasīja. Tiklīdz notārs bija beidzis lasīt, sarunas atskanēja divkārt tik skaļi. Šīs milzīgās summas, šie miljoni pārsteidza visus; visi pārrunāja tos, visi apbrīnoja blakus istabā sarīkoto līgavas dimantu un rotas lietu izstādi. Danglāra jaunkundzes skaistums ar šo dārgumu izstādi pacēlās kungu acīs divkārt tik augsti nekā līdz šim.

Andrea, no visām pusēm apbrīnots, glaimots, gandrīz vai sāka ticēt šo sapņu patiesībai, un galva viņam jau reiba.

Notārs svinīgi piecēlās, paņēma spalvu, pacēla to augstu virs galvas un teica:

— Mani kungi, es lūdzu parakstīt līgumu!

Baronam vajadzēja parakstīt pirmajam, tad līgavaiņa tēva vietniekam. Abi parakstījās.

Tad Danglāra kundze, ar Vilfora kundzi zem rokas iedama, pienāca pie galda.

— Mans draugs, — viņa teica Danglāram, — vai tas nav ļoti žēl, ka necerēts gadījums, zādzība un slepkavība grāfa Monte-Kristo namā, dara Vilfora kungam neiespējamu šeit ierasties un laupa mums to laimi viņu redzēt?

— Ak, mans Dievs! — Danglārs teica ļoti vienaldzīgi.

— Mans Dievs, — teica Monte-Kristo, pienākdams tuvāk, — vai es tiešām esmu tik nelaimīgs, ka pret savu gribu esmu devis iemeslu Vilfora kunga neatnākšanai?

— Jā, grāfa kungs, — teica baronese Danglāra, — to es jums nekad nepiedošu.

Andrea sāka klausīties.

— Tā taču nav mana vaina, — turpināja grāfs. — Jūs atminaties, ka nelaimīgais, kas gribēja mani aplaupīt, pie manis nomira, jo viņš, manu namu atstājot, tika nāvīgi ievainots, laikam to izdarīja kāds līdzvainīgais.

— Ā, — teica Danglārs.

— Nu, — turpināja Monte-Kristo, — lai viņam sniegtu palīdzību, abats Buzoni bija licis viņu noģērbt, un apģērbs bija iesviests kādā kaktā. Pro­kuratūra bija paņēmusi visas lietas, bet veste bija aizmirsta.

Andrea kļuva manāmi bāls un atkāpās uz durvju pusi; viņš manīja pa­ceļamies pie debesīm mākoņus, kuri varēja atnest vētru.

— Šī veste tagad tika atrasta — ar asinīm aptraipīta un krūtis ar dunci pārdurta.

Dāmas iekliedzās, dažas gatavojās paģībt.

— Man šī veste tika atnesta. Neviens nevarēja saprast, kas tā par tādu lupatu; es iedomājos, ka tā varētu būt bijusi nelaimīgā cilvēka veste. Pie­peši mans sulainis, kurš izmeklēja šo lupatu, izvilka no tās kādu papīra gabalu. Tā bija jums, Danglāra kungs, adresēta vēstule.

— Man adresēta? — iesaucās Danglārs.

— Jā, jums! Kaut gan papīrs bija aptraipīts ar asinīm, tomēr varēja salasīt jūsu vārdu, — atbildēja Monte-Kristo.

— Bet, — jautāja baronese, nemierīgi uzlūkodama vīru, — kā tas va­rēja atturēt Vilfora kungu šurpu atnākt?

— Tas ir gluži vienkārši, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo, — veste un vēstule bija svarīgi pierādījumi, tāpēc es tos nosūtīju prokuroram. Jūs sapratīsit, mīļais baron, kur lieta grozās ap noziegumu, visdrošāk pie­saukt likuma balsi; varbūt tā bija kāda intriga pret jums.

Andrea asi uzlūkoja Monte-Kristo un nozuda otrajā salonā.

— Var gan būt, — teica Danglārs. — Vai nokautais nebija kāds iz­bēdzis cietumnieks?

— Jā, — teica Monte-Kristo, — bijis cietumnieks, vārdā Kadruss.

Danglārs mazliet nobāla. Andrea aizgāja vēl tālāk uz priekšistabu.

— Bet parakstiet taču, mani kungi, — teica Monte-Kristo, — es lūdzu jūs, cienījamā baroneses kundze, mani atvainot.

— Andrea Kavalkanti kungs, — sauca notārs, — kur jūs esat?

— Andrea! Andrea! — atkartoja daži jauni kungi, kuri ar itāliešu prin­ci jau tā bija sadraudzējušies, ka sauca viņu priekšvārdā.

— Pasauciet princi, ir viņa kārta parakstīties! — teica barons Danglārs dažiem sulaiņiem.

Bet piepeši visi, kas bija izgājuši princi meklēt, atplūda atpakaļ gal­venajā zālē, it kā būtu notikusi liela nelaime.

Bija arī tiešām iemesls kliegt un nobīties.

Kāds žandarmērijas virsnieks nostādīja pie katrām durvīm pa diviem žandarmiem un pats piegāja pie Danglāra. Viņa pa priekšu gāja policijas komisārs, apjozies ar trīskrāsainu lentu. Baronese iekliedzās un paģība.

Danglārs, kurš pats it kā jutās vainīgs, jo ir tādas sirdsapziņas, kas nekad nav mierīgas un drošas, lūkojās visapkārt kā pēc palīdzības.

— Kas tad ir noticis? — Monte-Kristo jautāja policijas komisāram.

— Kurš no jums, mani kungi, — teica komisārs, neatbildēdams grāfam, — ir Andrea Kavalkanti?

Zālē iestājās vispārējs klusums.

Visi meklēja, visi jautāja.

— Bet kas tad ir ar Andrea Kavalkanti? — jautāja Danglārs.

— Viņš ir no Tulonas cietuma izbēdzis galeru vergs, — atteica komi­sārs.

— Un kādu noziegumu viņš izdarījis?

— Viņš ir nokāvis Kadrusu, — teica komisārs skaļi un nekam nepie­griezdams vērību, — tas bija viņa biedrs cietumā.

Andrea bija nozudis.