Grafs Monte-Kristo

XVIII Andre Kavalkanti

Monte-Kristo iegāja blakus salonā, kuru Batistens bija nosaucis par zilo salonu, kur jau pusstundu viņu gaidīja jauns cilvēks ar ļoti brīvām manierēm un diezgan elegantā uzvalkā, kurš bija atbraucis palabā ka­brioletā.

Batistens bija šo svešnieku, kuru grāfs viņam bija sīki aprakstījis, pa­zinis no pirmā acu uzmetiena: liels un slaiks jauneklis īsi apcirptiem, gai­šiem matiem, sarkanu bārdiņu, melnām acīm, sarkaniem vaigiem un baltu ādas krāsu.

Kad Monte-Kristo ienāca salonā, viņš atrada jauno cilvēku nolaidīgi izstiepušos uz dīvāna un ar vieglu niedrīti sitam sev pa zābaku galiem.

Kā viņš ieraudzīja grāfu, tā aši piecēlās.

— Grāfs Monte-Kristo kungs? — viņš jautāja.

— Jā, mans kungs, — Monte-Kristo atbildēja, — un man ir tas gods, ja nemaldos, redzēt savā priekšā grāfu Andrea Kavalkanti?

— Jā, es esmu grāfs Andrea Kavalkanti, — atbildēja jaunais cilvēks, diezgan labvēlīgi sveicinādams.

— Zināšanas pēc jums jānodod man vēstule? — jautāja Monte-Kristo.

— Es to netiku minējis paraksta dēļ, kurš man likās savāds.

— Jūras braucējs Sindbads, vai ne?

— Gluži pareizi, bet, tā kā es nu nepazīstu nevienu citu jūras braucēju Sindbadu, kā vien to no „Tūkstots un vienas nakts" pasakām…

— Nu, labi! Viņš ir viens no tā Sindbada pēcnācējiem, viens no ma­niem draugiem, ļoti bagāts, ļoti liels savādnieks, gandrīz vai neprātīgs anglis, kura īstais vārds ir lords Vilmors.

— Ā, tas man visu izskaidro, — teica Andrea. — Nu jau viss iet ļoti labi. Tas ir tas pats anglis, kuru es pazinu… tur… ā, nu ļoti labi… Grāfa kungs, es esmu gatavs jums pakalpot.

— Kad tas ir taisnība, ko jūs man tur nostāstāt, — smaidīdams atbil­dēja grāfs, — tad es ceru, ka jūs būsit tik laipns dot man dažus pa­skaidrojumus par sevi un savu ģimeni.

— Ļoti labprāt, grāfa kungs, — teica jaunais cilvēks, stāstīdams tik tekoši, ka varēja tikai nopriecāties par viņa labo atmiņu. — Es esmu, kā jūs nupat pats teicāt, Andrea Kavalkanti, majora Bartolomeo Kavalkanti dēls, mūsu ģimenes vārds ir ierakstīts Florences muižniecības zelta grā­matā. Mūsu ģimene, kaut gan vēl ļoti bagāta, jo manam tēvam ir pus­miljons ienākumu, dabūja pārciest daudz nelaimju, un mani pašu, grāfa kungs, piecu sešu gadu vecumā nolaupīja kāds nama pārvaldnieks, tā ka es piecpadsmit gadu neesmu redzējis savu tēvu. Kopš es esmu nācis prāta gados, es viņu meklēju, bet veltīgi. Pēdīgi jūsu drauga jūras braucēja Sind­bada vēstule pasludināja man, ka mans tēvs esot Parīzē, un lai es viņa dēļ dodos pie jums, mans kungs.

— Tiešām, mans kungs, viss, ko jūs man stāstījāt, ir ļoti interesanti, — teica grāfs, kurš ar drūmās gandarības vaibstiem uzlūkoja šo gandrīz vai bezkaunīgo, bet tomēr skaisto seju, — un jūs esat ļoti labi darījis, ka esat visās lietās klausījis manam draugam Sindbadam, jo jūsu tēvs tiešām ir šeit.

Grāfs, kas kopš savas ienākšanas nebija no acīm izlaidis jauno cilvēku un bija nobrīnījies par viņa drošo un nebēdīgo uzstāšanos, pamanīja, ka jauneklis piepeši satrūkās un sarāvās pie šiem gluži vienkāršajiem vār­diem: „Jūsu tēvs ir šeit."

— Kā? Mans tēvs, mans tēvs ir šeit? — iesaucās Andrea.

— Protams, — teica Monte-Kristo, — jūsu tēvs, majors Bartolomeo Kavalkanti.

Baiļu vaibsti drīz izzuda no jaunā cilvēka sejas.

— Ak jā, taisnība, — viņš teica, — majors Bartolomeo Kavalkanti! Un jūs sakāt, ka viņš ir šeit, grāfa kungs?

— Jā, mans kungs, — atbildēja grāfs, — es nupat kā nāku no viņa; stāsts par mīļoto, bet pazaudēto dēlu mani ļoti aizgrāba; viņa sāpes, viņa rūpes un cerības šinī lietā dotu bagātīgu vielu ļoti aizgrābjošai dzejai. Pēdīgi viņš kādā dienā saņēma ziņu, ka viņa dēla nolaupītāji esot gatavi viņam atdot dēlu vai uzrādīt viņa uzturēšanās vietu, kad viņš izmaksāšot lielu izpirkšanas summu. Bet kas tad ir arī vislielākā naudas summa tik karsti mīloša tēva sirdij! Summa tika sūtīta uz Pjemontu ar pasi, kas de­rīga visā Itālijā. Jūs laikam bijāt Dienvidfrancijā?

— Jā, — Andrea atbildēja nedroši un it kā nokaunējies, — jā, es laikam biju Dienvidfrancijā.

— Kādai ekipāžai vajadzēja jūs sagaidīt Nicā?

— Tā bija, grāfa kungs; mani veda no Nicas uz Dženovu, no Dženovas uz Turīnu, no Turīnas uz Šamberī, no Šamberī pāri Bovazīni tiltam uz Parīzi.

— Lieliski! Tēvs jau cerēja jūs ceļā sastapt, jo viņš brauca to pašu ceļu un bija arī jums šo ceļu aprakstījis.

— Bet, ja viņš arī būtu mani sastapis, tad šaubos, vai viņš mani būtu pazinis, jo pa šo laiku esmu pārvērties.

— Ak, asinsradniecības balss, — teica Monte-Kristo.

— Ak jā, asinsradniecības balss, to es biju aizmirsis, — teica jaunais cilvēks.

— Tagad vēl tikai viens jautājums, — teica Monte-Kristo, — sagādā rūpes jūsu tēvam: kā jūs esat dzīvojis pa šo šķiršanās laiku; kā jūs turējuši vajātāji, vai ir tikusi piegriezta vērība jūsu augstajam dzimumam, vai nav kaitēts ja ne jūsu fiziskajai, tad varbūt morālai veselībai?

— Grāfa kungs, — jaunais vīrietis stostījās gluži iztrūcies, — es ceru, ka nepareizās ziņas nebūs…

— Es, mans kungs, vispirms dzirdēju par jums no lorda Vilmora, fi­lantropa. Es dzirdēju, ka jūs esot bijis bēdīgos apstākļos, bet es tālāk nejautāju. Viņš teica, ka gribot jums atkal gādāt to vietu, kāda jums pa­saulē pēc taisnības pienāktos, gribot atrast jūsu tēvu; un, kā liekas, ir viņu atradis, jo tēvs ir šeit. Viņš man tad vēl vakar paziņoja par jūsu ierašanos un lūdza nokārtot dažus jūsu īpašuma jautājumus; tas ir viss,

ko es zinu. Vilmors ir savādnieks, bet ari bagāts kā Kalifornijas zelte bedres un var, sevi neizputinādams, uzņemties lielus izdevumus, tāpēc es, apņēmos kļausit viņa priekšrakstiem naudas ziņā. Tagad neņemiet man ļaunā, ka jums vēl jautāšu, jo esmu apņēmies jūs dažā ziņā vadīt, — vai jūs nejūtaties mazliet svešs tanī pasaulē un tanīs augstajās aprindās, kurās jums tagad pienāksies dzīvot?

— Grāfa kungs, — teica jaunais cilvēks, kurš nu bija ticis atkal drošs, — šinī ziņā nebūt neraizējaties: laupītāji, kuri laikam no paša sākuma domāja mani atkal pārdot tēvam, pūlējās manu personisko vērtību ne vien uzturēt, bet pat vēl pavairot. Es tātad baudīju diezgan labu audzināšanu un izglī­tību un tiku turēts apmēram tā, kā senlaikos vergi, kurus mācīja dažādās mākslās, par ārstiem, valodniekiem un filozofiem, lai vēlāk par viņiem tirgū dabūtu jo lielāku maksu.

Monte-Kristo apmierināts pasmējās; viņš, kā likās, tik daudz nebija gai­dījis no jaunā Kavalkanti.

— Bez tam, — turpināja jaunais cilvēks, — man liekas, ja man trūktu izglītības jeb, pareizāk, smalkas iznesības, augstākā sabiedrībā ievēros ma­nu nelaimi, kas pavadīja manu bērnību un jaunību, un būs pret mani saudzīgi.

— Nu, labi — teica Monte-Kristo, — dariet, ko gribat, grāfa kungs, tā ir jūsu vaļa, bet, goda vārds, es par visiem šiem notikumiem nevienam nesacīšu ne pušplēstu vārdu. Jūsu pagātne ir vesels romāns, un pasaule, kura dievina romānus grāmatās, nelabprāt grib nodoties tiem, kuri risinās dzīvē, lai tie būtu vai apzeltīti. Uz to es jūs daru uzmanīgu, grāfa kungs, tiklīdz jūs vienam pastāstīsit savu aizgrābjošo stāstu, tūdaļ to stāstīs visa pasaule nezin kādā sagrozītā veidā. Jūs nebūsit vairs atkal atrasts, bet uz ielas atrasts bērns.

— Redzu, ka jums ir taisnība, grāfa kungs, — teica Andrea, neviļus nobālēdams no grāfa ciešā, asā skatiena, — tās tiešām ir diezgan lielas nepatikšanas.

— Ak, jums nevajag iedomāties, ka viss ir pārāk ļauni, — piebilda Monte-Kristo, — jo citādi varētu, vienu kļūdu novēršot izdarīt daudz muļ­ķību. Nē, jūs kā gudrs, jauns cilvēks viegli atradīsit īsto -ceļu, kā izturēties, raudzīsit ar goda liecībām un cienīgām pazīšanām apkarot visu, kas jūsu pagātnē bijis noslēpumains.

Andrea, acīm redzot, arvien vairāk apjuka.

— Es labprāt jums piedāvātu šo pakalpojumu, bet esmu pārāk neticīgs i un arī pret sevi saceļu neticības jūtas; es neuzticos pat saviem draugiem.

Tāpēc šāda loma man neder, un es tiktu izsvilpts kā vājš aktieris…

— Bet, grāfa kungs, — iedrošinādamies teica Andrea, — ievērojot jūsu draudzību ar lordu Vilmoru, kurš mani taču novēlēja jūsu apsardzībai…

— Jā, protams, — teica Monte-Kristo, — bet lords Vilmors man ne­slēpa, ka jūsu jaunība ir bijusi diezgan trakulīga. Ak, es nebūt neprasu kaut kādu atzīšanos no jums, — grāfs iesaucās, kad redzēja, ka Andrea gribēja kaut ko teikt, — bez tam jau jūsu tēvs būs šeit, tā ka jums citu padomdevēju nevajadzēs. Jūs viņu redzēsit, viņš ir drusciņ stīvs un stingrs, drusku patētisks, kā jau vecs kareivis, kurš kopš sava astoņpadsmitā gada ir austriešu karadienestā. Neviens pie mums no austriešiem neprasa daudz izglītības. Vispār viņš tomēr kā tēvs ir pietiekami labs, to jūs man varat droši ticēt.

— Ak, jūs mani nomierināt, grāfa kungs, es tik ilgi biju šķirts no viņa, ka nemaz vairs viņu neatceros.

— Un tad, jūs zināt, ka liela bagātība nosedz katru vainu, — piebilda Monte-Kristo.

— Tātad mans tēvs tiešām ir ļoti bagāts?

— Miljonārs… 500000 liru ienākumu!

— Tātad, — teica Andrea, — es… atradīšos patīkamā stāvoklī?

— Vispatīkamākajā, mans jaunskungs; viņš jums pa visu laiku, kamēr uzturēsities Parīzē, dod piecdesmit tūkstošu liru rentes gadā.

— Ak, tādā gadījumā es mūžam palikšu šeit.

— Hm! Kas var nākotni izdibināt, jaunais cilvēk? Cilvēks domā, Dievs dara.

Andrea nopūtās.

— Bet, — viņš teica, — kamēr vien es palieku Parīzē — un nekāda vara mani no šejienes neaizvedīs projām… tikmēr man tiks izmaksāti piec­desmit tūkstoši liru?

— Katrā ziņā.

— No mana tēva bagātības? — jautāja Andrea ar rūpēm.

— Jā, bet lords Vilmors garantēs, kurš uz jūsu tēva vēlējumu ir jums atvēris kredītu ik mēnešus 4000 franku pie Danglāra kunga, viena no drošākajiem baņķieriem Parīzē.

— Un vai mans tēvs domā ilgi palikt Parīzē — atkal nemierīgi jautāja Andrea.

— Tikai dažas dienas, jo viņa dienests atļauj viņam tikai triju nedēļu atvaļinājumu.

— Ak, mans mīļais tēvs! — iesaucās Andrea, būdams acīm — redzami priecīgs par tēva aizbraukšanu.

— Nu, es negribu ilgāk aizkavēt jūsu saredzēšanos ar tēvu, pēc kā jūs tik manāmi ļoti ilgojaties. Vai jūs esat gatavs apskaut mūsu cienīgo sinjoru Kavalkanti?

— Jūs taču, es ceru, par to nešaubāties?

— Nu, labi, tad ejiet salonā, kur jūs gaida jūsu tēvs! — teica Monte- Kristo.

Andrea dziļi paklanījās grāfa priekšā un iegāja grāfa norādītajā salonā.

Grāfs sekoja viņam ar acīm, un, kad tas bija iegājis un durvis aiz sevis aizslēdzis, Monte-Kristo mazliet pabīdīja pie malas kādu gleznu, aiz kuras atradās citādi nemanāms caurums, pa kuru varēja pārredzēt visu zāli un dzirdēt, kas tur tika runāts.

Andrea aizdarīja aiz sevis durvis un tuvojās majoram, kurš tūdaļ pie­cēlās, tiklīdz izdzirda viņa soļus.

— Ā, mans tik dārgais un mīļais tēvs! — teica Andrea skaļā balsī, tā ka Monte-Kristo to skaidri varēja dzirdēt. — Vai jūs tiešām tas esat?

— Sveiks, mans dēls! — svinīgi teica majors.

— Pēc tik daudz gadiem šķiršanās, — teica Andrea, aizvien vēl atpa­kaļ lūkodamies uz durvīm, — kāda laime tagad atkal redzēties!

— Tiešām, šķiršanās bija ilga, — apstiprināja majors.

— Vai mēs neapkampsimies, mans kungs? — teica Andrea.

— Kā tu vēlies, mans dēls, — atbildēja majors.

Un abi apkampās, kā aktieri uz skatuves dara, uzlikdami viens otram galvu uz pleca.

— Tātad nu mēs esam atkal savienoti?

— Mēs esam savienoti, — atkārtoja majors.

— Lai nekad vairs nešķirtos?

— To nu vēl redzēsim; es domāju, tu, mans dēls, uzskati Franciju par savu otro tēviju?

— Tas ir, — atbildēja Andrea, — es būtu ļoti bēdīgs, ja man vajadzētu Parīzi atstāt.

— Un es, kā tu sapratīsi, nevarētu nekur citur dzīvot kā vien Lukā. Tātad es, cik vien ātri varēdams, atgriezīšos atpakaļ Itālijā.

— Bet pirms jūs aizbraucat, mīļais papa, jūs man taču dosit tos pa­pīrus, ar kuriem es varētu pierādīt, no kādām asinīm esmu cēlies.

— Bez šaubām, tāpēc vien es jau esmu atbraucis, lai mums nevaja­dzētu vēlreiz sākt vienam otru meklēt.

— Nu, un papīri?

— Šeit tie ir.

Andrea kāri paķēra savu krustāmo zīmi un sava tēva laulājamo zīmi un izlasīja tās ar labvēlību un reizē ar lielāko interesi, kā jau krietns dēls.

Kad viņš bija beidzis, viņa sejā atspīdēja neaprakstāms prieks, viņš ar savādu smaidu uzlūkoja majoru un sacīja īstā toskāniešu izloksnē:

— Ā! Tātad Itālijā nav ne cietumu, ne galeru?

Majors lepni izgāza krūtis.

— Un kāpēc tāds jautājums? — viņš vaicāja.

— Ka tur var bez soda pagatavot šādus papīrus. Par vienu pašu no šiem papīrīšiem šeit Francijā jums, mīļais tēt, liktu piecus sešus gadus notupēt Tulonas cietumā.

— Kas tie par jokiem? — teica itālietis, pūlēdamies pieņemt majes­tātisku izskatu.

— Cik jums samaksāja, mans mīļais Kavalkanti, — teica Andrea, ma­jora roku spiezdams, — ka jūs ļaujaties saukties par manu tēvu?

Majors gribēja kaut ko atbildēt.

— Cst! — klusi teica Andrea. — Es gribu jums dot vaļsirdības pa­raugu, es dabūju ik gadus piecdesmit tūkstošu par to, ka esmu jūsu dēls; tātad jūs redzat, ka man nekad nenāks prātā liegt jums to godu, ka jūs esat mans tēvs.

Majors nemierīgi paskatījās apkārt.

— Ē, ko, esiet mierīgs, — teica Andrea, — mēs esani vieni, bez tam mēs arī runājam itāliski.

— Nu, tad labi! — teica vīrs no Lūkas. — Es dabūju piecdesmit tūks­tošu franku vienreiz pa visām reizēm.

— Kavalkanti kungs, — teica Andrea, — vai jūs ticat pasakām?

— Nē, citādi gan ne, bet tagad man gandrīz vai gribētos ticēt.

— Vai tad jums ir pierādījumi?

Majors izvilka no kabatas pilnu sauju ar zelta gabaliem.

— Rokām taustāmi pierādījumi, — teica jauneklis.

— Tātad jūs domājat, ka es varu ticēt tiem solījumiem, kas man doti?

— To es domāju.

— Un ka šis krietnais grāfs to izpildīs.

— Visos sīkumos. Bet, lai sasniegtu šo mērķi, jūs saprotat, mums jā­nospēlē mūsu lomas.

— Kā tā?

— Man kā labam tēvam…

— Un man kā padevīgam dēlam.

— Tā ka nu jūs tik ļoti vēlaties, ka būtu no manis cēlies.

— Kas? Es?

— Ā, velns! Vai es zinu?.. Nu tie, kas jums rakstījuši?

— Vai jūs neesat saņēmis nekādu vēstuli?

— Kā tad, protams!

— No kā?

— No kāda abata Buzoni, — atteica majors.

— Kuru jūs nepazīstat?

— Kuru nekad neesmu redzējis.

— Ko jums ziņo šī vēstule?

— Vai jūs mani nenodosit?

— Es sargāšos to darīt, jo mūsu intereses taču ir kopīgas un neda­lāmas.

— Tad palasiet pats!

Un Andrea klusi lasīja:

— „Jūs esat nabags, Jūs sagaida nelaimes pilnas, vārgas vecum­dienas. Vai Jūs negribat būt bagāts, vismaz dzīvot pārticis?

Brauciet tūdaļ uz Parīzi! Tur nonākot, ejiet uz grāfa Monte- Kristo namu, ieeja no E1 izejas laukiem 30, un Jūs atradīsit pie viņa Jūsu dēlu no marķīzes Korsināri, kurš Jums tika nolaupīts piecu gadu vecumā. Šis dēls saucas Andrea Kavalkanti. Lai jūs nevarētu šaubīties par maniem labiem nolūkiem, tad pielieku šeit klāt:

1) vekseli par diviem tūkstošiem četriem simtiem liru Toskānas naudā, kuras Jums izmaksās Goci banka Florencē;

2) vēstuli grāfam Monte-Kristo Parīzē, no kura Jūs saņemsit četrdesmit astoņus tūkstošus liru. Pie grāfa Jums jāierodas 26. jūnijā pulkstens septiņos vakarā.

Abats Buzoni

— Tātad viss ir pareizi, — teica Andrea.

— Kā? Kā ir pareizi? Ko jūs gribat ar to sacīt? — jautāja majors.

— Es saku, ka es esmu saņēmis puslīdz vienāda satura vēstuli.

— Jūs? — jautāja majors.

— Jā, es.

— No abata Buzoni?

— Nē, — atteica Andrea.

— No kā tad?

— No kāda angļa, lorda Vilmora, kurš mēdz saukties par jūras brau cēju Sindbadu.

— Un kuru jūs tikpat maz pazīstat kā es abatu Buzoni? — jautāja majors.

— Tā ir gan, bet vienā ziņā es esmu pārāks par jums.

— Vai jūs viņu esat redzējis?

— Jā, vienu reizi.

— Un kur? — jautāja majors.

— Ā, tas jau tieši ir tas, ko es nevaru jums teikt. Tad jūs zinātu tikpat daudz kā es. Kam tas ir vajadzīgs?

— Un kas tanī vēstulē ir sacīts? — atkal jautāja majors.

— Še, palasieties! — teica Andrea un pasniedza viņam kādu vēstuli.

„Jūs esat nabags," tur bija rakstīts, „bēdīga nākotne gaida Jūs; vai Jūs

gribat, ka Jums būtu pazīstams vārds, ka Jūs būtu brīvs un bagāts?"

— Vai, velns! — iesaucās Andrea. — Ko tur vēl ilgi gaidīsi? Zināms, gribu! — un viņš apgriezās riņķī apkārt uz papēža.

„Iesēdieties pasta ratos, kurus atradīsit Nicā pie Dženovas vārtiem! Brauciet pār Turīnu, Šamberī un Bovazīno tiltu! Jūnija 26. dienā pilkst. 7 vakarā lieciet pieteikties grāfam Monte-Kristo Elizejas laukos 30 un apprasieties pēc sava tēva! Jūs esat marķīza Bartolomeo Kavalkanti un marķīzes Olivas Korsināri dēls, kā pierāda papīri, kurus Jums nodos grāfs un kuru pamata Jūs varēsiet uzstāties Parīzes smalkākās aprindās. Ik ga­dus rente, 50000 liru liela, dos Jums iespēju dzīvot pa savai kārtai. Šeit klāt pielikts vekselis par 5000 liru, kuri saņemami pie Fereia kunga, baņ­ķiera Nicā, un vēstule grāfam Monte-Kristo, kurā es viņam uzdodu par Jums gādāt.

Sindbads, jūras braucējs."

— Hm! — noteica majors. — Tas ir ļoti jauki!

— Ko? Vai ne!?

— Vai jūs esat grāfu jau redzējis?

— Es nupat nāku no viņa.

— Un viņš visu to apstiprina?

— Visu līdz pēdējam, — teica Andrea.

— Vai jūs par visu to tiekat gudrs?

— Nudien ne.

— Viens te tiek krāpts.

— Bet visādā ziņā neviens no mums abiem.

— Nē, tas gan ne.

— Nu, tad tas mums var būt vienalga. Vai ne tā?

— Gluži pareizi, to es arī gribēju teikt. Vedīsim visu līdz galam, bet būsim uzmanīgi.

— Labi, jūs redzēsit, ka es esmu cienīgs būt jūsu partneris.

— Par to es ne acumirkli neesmu šaubījies, mans mīļais tēv.

— Jūs man darāt godu, mans dēls!

Šai mirklī parādījās Monte-Kristo, lai ienāktu zālē. Kad viņi dzirdēja grāfu nākam, abi žigli apkampās; tā Monte-Kristo viņus atrada.

— Nu, marķīza kungs, — teica Monte-Kristo, — jūs, kā es redzu, esat atradis dēlu, kas ir jums pa prātam.

— Ak, grāfa kungs, es vai priekā slāpstu!

— Un jūs, jaunais cilvēk?

— Ak, grāfa kungs, laime mani gluži apreibina!

— Laimīgais tēvs! Laimīgais dēls!' — teica Monte-Kristo.

— Tikai viens apstāklis mani skumdina, ka es esmu spiests tik drīz atkal atstāt Parīzi, — teica majors.

— Ak, mīļais sinjor Kavalkanti, — atteica grāfs, — ceru, ka neaiz­brauksit, pirms būšu jūs iepazīstinājis ar dažiem saviem draugiem?

— Kā vēlaties, grāfa kungs, — atbildēja majors.

— Nu, jaunais cilvēk, — teica grāfs, — sūdziet savus grēkus!

— Kam? — jautāja Andrea.

— Nu, savam tēvam. Pastāstiet viņam, kā ir ar jūsu finansēm!

— Ā, — teica Andrea, — jūs aizskarat visvārīgāko vietu, grāfa kungs.

— Vai dzirdat, majora kungs? — teica Monte-Kristo.

— Bez šaubām, es dzirdu, — teica majors.

— Bet vai jūs arī saprotat?

— Ā, pilnīgi, pilnīgi.

— Viņš teic, ka viņam vajagot naudu, tam mīļotajam dēlam! — sacīja Monte-Kristo.

— Ko tad lai es tur daru? — atcirta majors.

— Nu, ko tad citu, jums jādod nauda, — teica grāfs.

— Man? — izbrīnījies iesaucās krietnais tēvs.

— Jā, jums!

Monte-Kristo nostājās starp abiem.

— Še ņemiet! — viņš teica Andrea, viņam iedodams paciņu bankas zīmju.

— Kas tas ir? — jautāja Andrea.

— Tā ir jūsu tēva atbilde.

— Mana tēva?

— Nu jā. Jūs viņam nupat atzināties, ka jums vajagot naudu, — teica Monte-Kristo.

— Jā, bet nu?..

— Nu, labi, viņš man ir uzdevis jums to iedot.

— Uz manas rentes rēķina? — jautāja Andrea.

— Nē, jums, lai iekārtotos.

— Ak, tavu mīļu tēvu! — iesaucās Andrea.

— Klusu! — atgādināja viņam Monte-Kristo. — Jūs taču redzat, ka viņš negrib, ka es viņu saucu par devēju.

— Es protu cienīt šādu smalkjūtību, — atteica Andrea, iebāzdams ban­kas zīmes kabatā.

— Labi, — teica Monte-Kristo, — tagad ejiet, mani kungi!

— Un kad mums būs gods atkal redzēt grāfa kungu? — iejautājās majors Kavalkanti.

— Ak jā, kad mums būs gods? - jautāja arī Andrea.

— Sestdien, kad jums tā patīk… jā… atcerieties labi… sestdien. Tad es savā villā Oteilā esmu vairākas personas ielūdzis uz dineju, citu vidū arī baņķieri baronu Danglāru, jūru baņķieri; tam es jūs stādīšu priekšā, lai viņš zinātu, ka jums var izmaksāt naudu. Oteilā, Fontēnas ielā 30, sestdien.

— Vai jānāk parādes uniformā? - paklusi iejautājās vecais majors.

— Kā tad: lielā uniformā, Goda Krusts pie krūtīm, īsās biksēs un ze­ķēs.

— Un es? — jautāja arī Andrea.

— Ak jūs — ļoti vienkārši: melni pantaloni, lakas zābaki, balta veste, melni vai zili svārki, gara kravate. Jo vienkāršāks būs jūsu uzvalks, jo labāku iespaidu jūs atstāsit, jo jūs esat pazīstams kā bagātnieka dēls. Ja jūs pērkat zirgus, tad ņemiet no Devedeja, un, ja gribat iegādāties faetonu braukšanai, ejiet pie Batistena!

— Ap kuru stundu mēs varam ierasties? — jautāja jaunais cilvēks.

— Ap pulkstens pusseptiņiem.

— Labi, mēs noteikti ieradīsimies, — teica majors, paņemdams savu cepuri.

Abi Kavalkanti sveicināja grāfu un aizgāja.

Monte-Kristo piegāja pie loga un redzēja viņus roku rokā ejam pa pagalmu.

— Tiešām, — viņš teica, - tie ir divi velna blēži! Žēl, ka viņi tiešām nav tēvs un dēls!

Tad viņš iesaucās pēc dažu acumirkļu drūmām pārdomām.

— Un nu pie Moreļiem! Es domāju, ka mani riebums sagrauž vēl vairāk nekā ienaids.