Grafs Monte-Kristo

II Testaments

Tai acumirklī, kad sulainis aizgāja, vecais Nuartjē kungs uzlūkoja Va­lentīnu ar nozīmīgu skatienu. Jaunā meitene saprata šo skatienu un Vil­fors arī, jo viņa piere aptumšojās un viņš sarauca uzacis.

Prokurors paņēma krēslu un izrādīja, ka viņš gatavs gaidīt notāra at­nākšanu. Nuartjē uz viņu skatījās ar pilnīgu vienaldzību, bet slepus viņš mirkšķināja Valentīnai neuztraukties un arī palikt istabā.

Pēc trim ceturtdaļstundām atnāca sulainis līdz ar notāru.

— Mans kungs, — prokurors teica pēc pirmiem apsveicinājumiem, — jūs esat atsaukts pie Nuartjē kunga, kuru jūs šeit redzat savā priekšā. Vispārīgā trieka noņēmusi viņam visus locekļus un laupījusi balsi, un tikai mēs ar pūlēm spējam uzķert kādas drumslas no viņa domām.

Nuartjē ar acīm piesauca Valentīnu pie sevis un sapratās ar viņu tik zīmīgi, ka viņa tūdaļ teica notāram:

— Es, mans kungs, saprotu visu, ko mans vectēvs grib sacīt.

— Tā ir taisnība, — apliecināja sulainis Baruā, — jaunkundze saprot visu, it visu, kā es notāra kungam jau ceļā tiku sacījis.

— Atvainojiet, mans kungs un arī jūs, jaunkundz, — notārs teica Vil­foram un Valentīnai, — šeit ir viens no tiem gadījumiem, kur publisks ierēdnis nevar darboties bez bīstamas atbildības. Pirmā prasība, lai notāra uzņemtais dokuments būtu pilntiesīgs un derīgs, ir tā, ka notāram jābūt droši pārliecinātam, vai mēms klients tam piekrīt vai nepiekrīt, ko es uz­rakstu, un, tā kā viņa vēlējumu priekšmets viņa mēmuma dēļ nevar man tikt skaidri zināms, tad mana darbošanās šeit būtu pilnīgi lieka un varētu tikt nelikumīgi izmantota.

Notārs paspēra soli uz priekšu un grasījās aiziet. Nemanāms uzvaras smaids parādījās uz prokurora lūpām. Nuartjē turpretim uzlūkoja Valen­tīnu ar tik sāpīgu skatienu, ka viņa stājās ceļā notāram.

— Mans kungs, — viņa teica, — tie vārdi, kādus es pārmiju ar savu vectēvu, ir tik viegli saprotami, ka ikviens tos var lietot un, tāpat kā es tos saprotu, tā arī jūs tos sapratīsit, ja pakavēsities kādas minūtes. Kas jums būtu vajadzīgs, lai jūs ar labu sirdsapziņu* varētu izpildīt savu amatu, notāra kungs?

— Lai mūsu sarunām būtu likumīga nozīme, jaunkundz, — atbildēja notārs, — vispirms ir vajadzīga slimnieka apstiprināšana vai pretošanās. Cilvēks var būt miesīgi slims, bet viņam jābūt garīgi veselam, lai varētu testamentu rakstīt.

— Nu, labi, mans kungs, divas zīmes var jums apliecināt, ka mans vectēvs nekad nav bijis garīgi veselāks kā šodien. Nuartjē kungs, kuram ir atņemta spēja kustēties un sarunāties, slēdz acis, kad grib sacīt „jā", un mirkšķina vairākas reizes, kad grib sacīt „nē". Jūs tagad zināt diezgan, lai varētu saprasties ar manu vectēvu. Pamēģiniet jel!

— Vai jūs esat dzirdējis un sapratis, mans kungs, ko jūsu dēlameita teica? — jautāja notārs.

Nuartjē lēni slēdza acis un drīz atkal atvēra.

— Un jūs apstiprināt to, ko viņa teica, ka tās no viņas minētās zīmes ir tiešām tās pašas, ar kuru palīdzību jūs darāt zināmas savas domas?

— Jā, — atbildēja sirmgalvis ar savu zīmi.

— Jūs esat gribējis, lai es tiktu atsaukts?

— Jā.

— Lai rakstītu jūsu testamentu?

— Jā.

— Un jūs prasāt, lai es drīzāk neaizietu, pirms neesmu šo testamentu uzrakstījis?

Sirmgalvis atkal ļoti dzīvi atkārtoja savu „jā" zīmi.

— Nu, mans kungs, — teica jaunā meitene, — jūs viņu tagad saprotat un varēsit savu darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas?

Bet, pirms notārs spēja atbildēt, prokurors viņu paaicināja iesāņus.

— Mans kungs, — viņš teica, — vai jūs domājat, ka cilvēks, kuru ķērusi tik stipra trieka, kādu jūs šeit redzat, varētu būt saglabā veselas savas garīgās spējas?

— Tas nav tas, kas man dara rūpes, — atbildēja notārs. — Es tikai bažījos, kā mums izdosies izklaušināt viņa domas un nolūkus.

— Jūs jau redzat, ka tas nav nemaz iespējams, — teica prokurors.

Valentīna un sirmgalvis dzirdēja šo sarunu, un sirmgalvis vērsa savu

skatienu tik cieši un nopietni uz Valentīnu, ka viņa nevarēja šaubīties, ka tiek uzaicināta viņam nākt palīgā.

— Mans kungs, — viņa teica notāram, — nerūpējieties velti! Cik grūti tas arī nāktos, vai pareizāk sakot jums izliktos vectēva nolūkus dabūt zi­nāt, es jums tos tomēr varēšu paskaidrot tā, ka jums nepaliks ne mazāko šaubu par viņa domām. Tagad ir seši gadi, kopš es esmu pie Nuartjē kunga, un lai viņš pats jums apliecina, vai jel viens no viņa vēlējumiem ir palicis viņa sirdī apslēpts, kuru es nebūtu spējusi uzminēt.

— Nē, — apliecināja sirmgalvis.

— Nu, tad pamēģināsim, — atbildēja notārs. — Vai jūs, mans kungs, pieņemat Vilfora jaunkundzi par tulku?

— Jā, — teica vectēvs.

— Labi, izdarīsim mēģinājumu. Ko jūs, mans kungs, vēlaties no manis, un kādu darbu lai es jums izdaru.

Valentīna nu izsauca visus alfabēta burtus, līdz nonāca pie „T", kuru vectēvs apzīmēja par to, kuru vēlējās.

— Burts „T" ir tas, kuru vēlas Nuartjē kungs, — teica notārs, — tas ir acīm redzams.

— Pagaidiet, — teica Valentīna un jautāja tad, griezdamās pie sirm­galvja: — Ta… te…

Pie „te" sirmgalvis deva zīmi.

Nu Valentīna paņēma vārdnīcu un notāra acu priekšā, kurš ļoti uz­manīgi un ar lielu ziņkārību visam sekoja, sāka šķirt lapas grāmatā un ar pirkstu braukt pa slejām no augšas uz leju.

Pie vārda „testaments" vectēva skatiens lika Valentīnai apstāties.

— Testaments! — iesaucās notārs. — Nav vairs nekādu šaubu, ka tas kungs grib rakstīt savu testamentu.

— Jā, — Nuartjē apliecināja vairākkārt.

— Tas ir brīnišķīgi, mans kungs, — noteica notārs prokuroram, — tas taču jums jāatzīst?

— Tiešām, — atteiea prokurors, — bet vēl brīnišķīgāks laikam būs pats testaments, jo es neticu, ka testaments jautos viss vārdu pa vārdam uz papīra sakopoties bez manas meitas iespaida uz vectēvu. Bet nu laikam Valentīna būs pārāk līdzieinteresēta par šo testamentu, lai varētu būt no­derīga sirmgalvja gribas tulkotāja, kura katram citam ir diezgan tumša.

— Nē, nē, nē, — teica slimnieks.

— Kā? — iesaucās Vilfors. — Valentīnai nav intereses par jūsu tes­tamentu?

— Nē, — atbildēja Nuartjē.

Prokurors palika stāvot gluži apstulbis.

— Mans kungs, — teica notārs, kurš bija gluži sajūsmināts par šiem pierādījumiem un jau priecājās, ka varēs visapkārt stāstīt par šo roman­tisko notikumu, — mans kungs, nekas man tagad neizliekas vieglāk kā tas, ko es dažas minūtes agrāk domāju par gluži neiespējamu. Šis tes­taments būs gan īsti savāds, bet, ja tas tiks nolasīts septiņu liecinieku priekšā un testamenta devējs atzīs par pareizu, tad tas būs arī gluži li­kumīgs. Attiecībā uz laiku, cik aizņemtu tā uzrakstīšana, man jāteic, ka nevajadzēs vairāk laika kā parasti. Vispirms vajag ievērot likumīgās for­mas, kuras aizvien paliek tās pašas; tad tuvāk noskaidrosim testatora man­tas sastāvu, kuru jūs, Vilfora kungs, kas esat viņa mantu pārvaldījis, pa­reizi zināsit. Bez tam mēs piedosim šim testamentam, lai tas vēlāk būtu neapgāžams, pēc iespējas lielu likumību. Viens no maniem biedriem no­derēs man par palīgu un pretēji paradumam apliecinās vēl izteikumus. Vai jūs esat ar to mierā, mans kungs? — jautāja notārs, pagriezies pret sirmgalvi.

— Jā, — atbildēja Nuartjē, kura vaigs staroja priekā, ka pēdīgi ir ticis pilnīgi saprasts.

„Ko gan viņš grib?" jautāja sev Vilfors, kuram viņa prokurora amats uzlika zināmu atturību un kurš nekādā ziņā nespēja izdibināt sava tēva nolūkus.

Viņš tātad pagriezās, lai sūtītu pēc otra notāra, kā pirmais to bija vēlējies; bet Baruā, kurš visu bija dzirdējis un uzminējis sava kunga no­domu, bija jau projām.

Nu prokurors lika lūgt uznākt augšā savu sievu.

Pēc stundas ceturkšņa visi bija sapulcējušies slimnieka istabā; arī otrs notārs bija ieradies.

Abi notāri sarunājās un nedaudzās minūtēs vienojās. Parastā testa­menta formula tika Nuartjē kungam lasita priekšā. Tad notārs, lai izpētītu slimnieka garastāvokli un izzinātu, vai viņš spējīgs izpildīt tiesas aktu, ie­sāka ar viņu šādu sarunu.

— Kad tiek rakstīts testaments, mans kungs, tad tas notiek kaut kādai personai par labu vai par ļaunu.

— Jā, — atbildēja vecais.

— Vai jūs zināt, cik liela ir jūsu manta?

— Jā.

— Es teikšu jums priekšā vairākas summas aizvien lielākā vērtībā. Vai jūs paziņosit man, kad es esmu minējis pareizo summu?

— Jā.

Visā šinī nopratinājumā bija zināma svinība, un gara cīņa pret ma­teriālo dabu nevarēja tikt uzkrītošāk tēlota nekā šeit, un skats bija ja arī ne cēls un cildinošs, tad vismaz ļoti ievērojams.

Visi sastājās lokā ap sirmgalvi, kurš sēdēja nekustīgi; otrs notārs sēdēja pie galda, būdams gatavs rakstīt, pirmais stāvēja vecā priekšā un jautāja:

— Jūsu manta sniedzas pāri trīssimt tūkstošiem franku, vai ne?

Nuartjē deva jāzīmi.

— Vai jums ir četrsimt tūkstoši franku?

Nuartjē nepakustējās.

— Piecsimt tūkstoši?

Tā pati vienaldzība.

— Seši, septiņi, astoņsimt tūkstoši? Deviņsimt tūkstoši?

— Jā, — teica sirmgalvis.

— Vai jums ir deviņsimt tūkstoši franku?

— Jā.

— Nekustamos īpašumos?

— Nē.

— Obligācijās?

— Jā.

— Vai obligācijas ir jūsu rokās?

Vecais paskatījās uz sulaini Baruā. Tas tūdaļ izgāja, bel drīz vien at­nāca ar kastīti rokās.

— Vai atļaujat, ka es atveru šo kastīti? — jautāja notārs.

— Jā.

Kad atvēra kastīti, tajā atrada vērtspapīrus par 900 000 franku. No­tārs tos parādīja citu pēc cita savam biedram. Lieta bija pilnīgi tāda, kā Nuartjē bija teicis.

— Viss ir gluži pareizi, — viņš teica, — un tātad nav vairs nekādu šaubu par to, ka slimnieka prāts ir vēl visā savā spēkā.

Tad, pagriezdamies pret Nuartjē, viņš teica:

— Jums tātad ir 900000 franku mantas, kurā, tā kā ir noguldīta pa­pīros, ienes jums ik gadus procentos ap 40 000 franku?

— Jā, — teica vecais.

— Kam jūs vēlaties atstāt šo mantību?

— Ak, — teica Vilfora kundze, — par to nav nekādu šaubu! Nuartjē kungs mīl vienīgi savu dēlameitu Valentīnu Vilfora jaunkundzi, viņa kopj viņu jau sešus gadus un ar savu neatlaidīgo rūpību ir pratusi iemantot ne vien sava vectēva mīlestību, bet arī viņa pateicību. Tātad ir gluži taisnī­gi, ka viņai tiek viņas grūto pūliņu alga.

Vectēva acis meta zibeņus, kas pierādīja, ka viņš pilnīgi noprata Vilfora kundzes izlikšanos.

— Tātad tā ir Vilfora jaunkundze, kurai jūs atstājat savus deviņsimt tūkstošus franku? — jautāja notārs, kurš pats domāja, ka viņam tikai jāie- raksta šis noteikums testamentā, lai tad viss butu gatavs. Tomēr viņš gri­bēja nogaidīt, lai pats Nuartjē kungs apstiprinātu šīs domas, kuras tad arī liecinieki apliecinātu.

Valentīna raudādama un ar nolaistām acīm bija atkāpusies dažus soļus. Sirmgalvis uzlūkoja viņu vienu acumirkli ar sirsnīgāko mīlestību, tad pie­vērsdamies notāram, viņš mirkšķināja ar acīm savu „nē" zīmi.

— Nē? — iesaucās notārs. — Kā — vai tā nav Vilfora jaunkundze, kurai jūs atstājat savu mantību, ieceldams to par mantinieci?

— Nē, — vēlreiz teica sirmgalvis.

— Vai šeit tik nav kāda kļūda? — izbrīnījies teica notārs. — Vai jūs tiešām sakāt „nē"?

— Nē! — atkārtoja Nuartjē. — Nē! Nē!

Valentīna pacēla acis; viņa bija pārsteigta nevis tāpēc, ka atstumta no mantošanas, bet gan tāpēc, ka domāja — viņa radījusi vectēvā kādas nai­da jūtas, kuru dēļ parasti mēdz izstumt no mantošanas.

Bet Nuartjē uzlūkoja viņu ar tik nepārprotami mīlestības pilnu ska­tienu, ka viņa iesaucās:

— Ak! Mans mīļais tētiņ, es skaidri redzu, ka tu man gan atņem savu mantu, bet neatņem savu sirdi!

— Jā, jā, tiešām, — teica sirmgalvis, lēni acis aizvērdams un atkal atvērdams, lai Valentīna nepaliktu šaubās.

— Paldies, tēv, paldies! — stostījās jaunā meitene.

Šāds virziens Vilfora kundzes sirdī bija gluži negaidot sacēlis cerību; viņa tuvojās sirmgalvim.

— Tad tas varbūt ir jūsu dēladēls Eduārs de Vilfors, kuram jūs atstājat savu mantību? — teica māte.

Sirmgalvja acis mirkšķināja, pilnas briesmīga ienaida.

— Nē! — teica notārs. — Tātad jūsu šeit stāvošajam dēlam?

— Nē, — atkal bija atbilde.

Sirmgalvja skatieni atkal zibens ašumā pārlaidās pār viņa dēlu un ve­deklu un palika pie dēlameitas ar bezgalīgu mīlestību.

— Nu, labi, — Valentīna teica, — ja tu mani mīli, mīļais tēv, kā tad tu to, ko nupat teici, savieno ar šo mīlestību? Tu zini, ka es nekad ne­esmu kārojusi pēc tavas mantas, bez tam jau es no savas mātes puses esmu bagāta, kā man saka, pat pārāk bagāta. Izskaidro, ko tu domā!

Nuartjē skats bija stingri vērsts uz Valentīnas roku.

— Mana roka? — viņa teica.

— Jā, — atbildēja sirmgalvis.

— Viņas roka? — izbrīnījušies atkārtoja apkārt stāvošie.

— Ak, mani kungi, — teica prokurors, — jūs gan redzat, ka viss ir velti un mans nabaga tēvs nav pie pilna prāta.

— Ak! Es saprotu! — iesaucās piepeši Valentīna. — Tu domā manas precības?

— Jā, jā, jā! — trīs reizes atkārtoja vectēvs, un katru reizi no viņa acīm izšāvās zibens.

— Tu uz mums dusmojies šo precību dēļ?

— Jā.

— Bet tā jau ir ārprātība! — iesaucās Vilfors.

— Atvainojiet, mani kungi, — teica notārs, — tas viss ir ļoti loģiski un pilnīgi sakarīgi.

— Tu negribi, ka es precētu Fransu d'Epinē? — jautāja Valentīna.

— Nē, es to negribu, — teica sirmgalvja acis.

— Un jūs izslēdzat no mantošanas savu dēlameitu tāpēc, — teica no­tārs, — ka viņa grib doties laulībā, kurai jūs esat pretim?

— Jā, jā!

— Vai viņa būtu jūsu mantiniece, ja nedotos šinī laulībā?

— Jā.

Tagad visapkārt sirmgalvim iestājās dziļš klusums, abi notāri aprunājās savā starpā; Valentīna uzlūkoja vectēvu, pateicīgi smaidīdama; prokurors košļāja savas plānās lūpas; Vilfora kundze nevarēja apspiest jūtas, kuras izpaudās viņas vaibstos.

— Bet, — pēdīgi teica prokurors, pirmais pārtraukdams klusumu, — es domāju, ka es esmu vienīgais, kuram nākas spriest, vai šīs precības ir vietā vai nevietā. Kā vienīgais kungs par savas meitas roku es gribu, ka viņa precētu d'Epinē kungu, un viņa to precēs!

Valentīna raudot atslīga kādā krēslā.

— Mans kungs, — teica notārs, uzrunādams sirmgalvi, — ko jūs esat nodomājis darīt, ja Vilfora jaunkundze tomēr precētu d'Epinē kungu?

Nuartjē nepakustējās.

— Jums taču vismaz ir nolūks dot noteikumus arī šim gadījumam?

— Jā.

— Vai mantību atstāsit kādam no ģimenes?

— Nē.

— Tad varbūt nabagiem?

— Jā.

— Bet, — teica notārs, — jūs zināt, ka likums neatļauj, ka jūs savam dēlam atraujat visu mantojumu?

— Jā.

— Jus tātad tikai to daļu dosit nabagiem, kura paliek pāri, kad dēlam dota viņa tiesa?

— Nē.

— Tātad jūs pastāvat uz to — rakstīt testamentu par visu mantojumu?

— Jā.

— Bet pēc nāves jūsu testaments tiks apstrīdēts un atzīts par nederīgu.

— Nē.

— Mans tēvs pazīst mani, notāra kungs, — teica prokurors, — viņš zina, ka man būs svēta viņa griba; bez tam viņš arī zina, ka es kā pro­kurors nevaru uzstāties pret nabagu tiesībām.

Nuartjē acīs bija lasāms uzvaras prieks.

— Kāds jūsu lēmums, prokurora kungs? — jautāja notārs.

— Nekāds, mans kungs. Šeit lemj mans tēvs, un es zinu, ka viņš no savām domām neatkāpjas.

Es tātad padodos. Šie 900 000 franki tātad zūd manai ģimenei, lai aplaimotu nabagus; bet es sirmgalvja stūrgalvībai nepadošos un darīšu, kā man pavēl mana sirdsapziņa.

Un Vilfors līdz ar kundzi atstāja istabu, atļaudams savam tēvam rakstīt testamentu, kā tas pats vēlējās. Tai pašā dienā testaments bija uzrakstīts. Tika atsaukti liecinieki, sirmgalvis izsacīja savu piekrišanu, un testaments visu klātbūtnē tika aizzīmogots un nodots glabāšanai ģimenes notāram Dešāna kungam.