Grafs Monte-Kristo

I No Janīnas ziņo

Franss d'Epinē Nuartjē istabu atstāja kā apstulbināts, pat Valentīna pret viņu juta līdzcietību.

Prokurors, kurš, murminādams kaut ko nesaprotamu, bija aizbēdzis uz savu kabinetu, pēc divām stundām no Fransa d'Epinē saņēma šādu vēs­tuli:

„Pēc šārīta notikumiem Nuartjē de Vilfora kungs vairs gan nevar domāt, ka būtu iespējams sakars starp viņa ģimeni un Fran- su baronu d'Epinē-Kenelu. Franss d'Epinē ir gluži pārsteigts, iedo­mājoties, ka de Vilfora kungs, kurš, kā rādījās, jau šorīt zināja atklātos notikumus, agrāk nebija nācis uz domām par sakara neie­spējamību."

Kas gluži satriekto prokuroru būtu redzējis šinī acumirklī, tas nebūtu ticējis, ka viņš pārcietīs šo likteņa triecienu. Nekad viņš nebija domājis, ka tēvs iedrošināsies pārstāstīt šos notikumus. Kaut Nuartjē ļoti nicināja sava dēla kalpisko izturēšanos pret valdību, viņa prokurora amatu līdz ar spiega un varmākas uzdevumiem, viņš tomēr tam nekad nebija plašāk atstāstījis ģenerāļa Kenela nāvi, un prokurors bija domājis, ka Kenels kri­tis, no slepkavas rokas, nevis godīgā divkaujā.

Šī asā un cietā vēstule no jaunā cilvēka, kas līdz tam bija parādījis viņam cienību, nāvīgi ievainoja prokurora lepnumu.

Grāfs Montc-K risto

Tiklīdz viņš bija ienācis savā kabinetā, tā pie viņa ieradās sieva.

Viņa līdz ar notāru un lieciniekiem bija nepacietīgi gaidījusi Vilfora un Valentīnas atgriešanos no Nuartjē un nu gāja meklēt Vilforu.

Vilfors viņai tikai pateica to, ka pēc izskaidrošanās starp viņa tēvu un Fransu d'Epinē precības starp Valentīnu un baronu nevarot notikt.

Vilfora kundze neiedrošinājās teikt patiesību un tāpēc paziņoja, ka pie­peši trieka esot ķērusi Nuartjē un līguma parakstīšana esot uz kādu laiku jāatliek.

Bet ari šī ziņa atstāja ļoti uztraucošu un nelāgu iespaidu uz notāru un Albēru, un Šato-Reno, sevišķi ievērojot nesenos iepriekšējos slimības ga­dījumus.

Tikmēr Valentīna gluži apmulsusi un laimīga apkampa savu vectēvu par atsvabināšanu, uz kuru viņa vairs nebija cerējusi, un tad aizgāja. To­mēr nevis uz savām istabām, bet gan uz dārzu.

Maksimiliāns jau tiešām viņu nepacietīgi gaidīja, jo viņš bija redzējis, ka Franss atbraucis reizē ar Vilforu un ka tika atsaukts notārs un lieci­nieki.

— Glābti! — sauca viņam pretim Valentīna.

— Glābti? — neticēdams jautāja Maksimiliāns. — Kādā veidā?

— Ar vectēva palīdzību! Ak, Maksimiliān, mīliet viņu! — teica Va­lentīna.

— Ak, kā es viņu mīlēšu! — aizgrābti iesaucās Maksimiliāns. — Bet kā tas bija iespējams? Kādus līdzekļus viņš izlietoja?

— Tagad nav laika to visu izstāstīt, kad es būšu jūsu sieva, jūs visu dabūsit zināt, — teica Valentīna.

Rit viņi norunāja atkal satikties.

Tikmēr Valentīnas pamāte bija iegājusi pie vectēva Nuartjē.

Tas viņu kā aizvien uzlūkoja nopietni un drūmi.

— Man jums nav vairs jāteic, ka Valentīnas precības ar d'Epinē kungu nenotiks, — viņa teica, — jo jūs to zinājāt agrāk nekā es.'

Nuartjē viņu uzlūkoja jautājoši.

— Tagad, kad šis precības ir atceltas, es steidzos lūgt jums kaut ko tādu, ko nedz Vilfors, nedz Valentīna nevarētu darīt. Es gribēju jūs lūgt, — jo tikai man vienai uz to ir tiesības, tā ka man no tā nevar būt nekāds labums, — atkal iecelt Valentīnu par jūsu vienīgo mantinieci.

Nuartjē uzlūkoja viņu izbrīnījies, jo viņš nevarēja atrast cēloni, kas Vil­fora kundzi pamudināja uz šo soli.

— Vai es varu cerēt, — turpināja Vilfora kundze, — ka jūsu nodoms sader kopā ar manu lūgumu?

— Jā, — atteica sirmgalvja acis.

— Tad es jums sirsnīgi pateicos un daudzreiz vēlu jums visu labu.

Un viņa atvadījās no Nuartjē.

Tiešām, nākamajā dienā Nuartjē lika atsaukt notāru, kurš uzrakstīja jaunu testamentu, pēc kura par vienīgo mantinieci bija iecelta Valentīna ar to nolīgumu, ka viņa netiktu no vectēva šķirta.

Tādā kārtā tagad Vilfora jaunkundze bija mantiniece bagātībai, kura ienesa apmēram trīs simti tūkstošu liru gadā.

Kamēr šie notikumi norisinājās Vilfora namā, grāfs Morite-Kristo bija aizbraucis pie grāfa Morserfa, un Morserfs pilnā ģenerāļa uniformā, iz­greznots ar visiem ordeņiem, savā goda ekipāžā devās pie barona Dan- glāra dēla saderināšanās lietā.

Danglārs pašlaik bija nodarbojies ar mēneša veikala noslēgumiem un, kā parasts, lielo iztrūkumu dēļ bija ļoti saīdzis; kad Morserfs ienāca laipns un jautrs un draudzīgi viņu sveicināja, viņš tik tikko piecēlās un ļoti vēsi atbildēja uz sveicienu.

Morserfs sarāvās un, iedomādamies, ka varbūt viņš nav pietiekami no­pietni iesācis runāt par tik svarīgu lietu, formāli dziļi paklanījās, un teica':

— Barona kungs, man ir tas gods jūs lūgt pēc jūsu vienīgās meitas Eiženijas Danglāra jaunkundzes rokas manam vienīgajam dēlam Albēram de Morserfam.

Bet baņķieris, nedz lūgdams grāfu apsēsties, nedz laipni atbildēdams, sarauca pieri un teica:

— Grāfa kungs, pirms es jums atbildu, man ir vēl jāpārdomā.

— Jāpārdomā? — gluži izbrīnījies iesaucās Morserfs. — Vai tad jums šajos astoņos gados, kopš pirmoreiz par šo lietu tika runāts, nav vēl diez­gan laika bijis pārdomāt?

— Grāfa kungs, — vēsi teica Danglārs, — bieži gadās, ka lieta, kuru uzskatām par labi apdomātu, jāpārdomā vēlreiz.

— Es jūs nesaprotu, baron, — teica grāfs.

— Es gribu jums teikt, ka pirms divām nedēļām ir gadījušies jauni notikumi…

— Atvainojiet, baron, — teica Morserfs, — vai tad mēs šeit spēlējam komēdiju? Runāsim nopietni!

— Jā, to es arī vēlos.

— Vai jūs redzējāt grāfu Monte-Kristo? — jautāja Morserfs.

— Jā, es redzu viņu ļoti bieži, viņš ir mans draugs, — atteica Danglārs, raustīdams savu kaklautu.

— Vai tad jūs viņam neuzdevāt runāt par šīm precībām?

— Uzdevu.

— Nu, tātad es esmu šeit pēc jūsu vēlēšanās un nāku jums atgādināt jūsu solījumu.

Danglārs nekā neatbildēja.

— Vai jūs savu vēlmi tik drīz mainījāt, vai atsaucāt mani tikai tādēļ, lai pazemotu?

Baņķieris no Morserfa draudošās balss manīja, ka lieta varētu nelāgi beigties, ja viņš turpinātu tikpat augstprātīgi.

— Grāfa kungs, — viņš teica, — es labi redzu, ka mana atturība jūs varētu aizskart; tāpēc esat pārliecināts, ka man pašam šis gadījums ir visnepatīkamākais un ka tikai gluži ārkārtējis apstākļi varēja mani…

— Tās ir gaisā sagrābstītas ierunas, mans mīļais, — iesaucās Morserfs, — grāfam Morserfam nenāciet ar tādām, kad viņš nāk jums atgādināt doto vārdu, man ir pilnas tiesības prasīt no juras paskaidrojumu.

Danglārs bija ģļēvulis, bet negribēja par tādu izrādīties.

— Man arī netrūkst svarīgu iemeslu, — viņš teica.

— Nu?

— Bet nav tik viegli tos izteikt.

— Ar to man nepietiek, es redzu tikai vienu, ka jūs gribat atkāpties no solījuma pildīšanas.

— Nē, mans kungs, — iesaucās Danglārs, — es tikai atlieku lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku.

— Un jūs iedrošināties prasīt, lai es paciešu jūsu untumus un pazemīgi gaidu, kad jūsu labvēlība man atkal pievērsīsies?!

— Grāfa kungs, ja jūs nevēlaties gaidīt, tad uzskatiet mūsu līgumu par nebijušu! — atteica barons.

Grāfa lepnais, ātri uzbudināmais raksturs bija dziļi aizskarts; tomēr ap­domādams, ka viņš varētu kļūt smieklīgs, viņš jau pie durvīm atkal ap­griezās, viņa vaibstos bija lasāms zināms nemiers.

— Mēs sen jau esam pazīstami, mīļais Danglār, — viņš teica, — un mums vajadzētu vienam otru saudzēt. Sakiet man, — kas tie bijuši par nelaimīgiem notikumiem, kuru dēļ jūs neturat vairs labu prātu uz manu dēlu?

— Šiem apstākļiem nav nekāda sakara ar jūsu dēla personu, un tas ir viss, ko varu jums sacīt, — atkal rupji atbildēja Danglārs, tiklīdz bija manījis, ka Morserfs ir mierīgāks.

— Ar kā personu tad? — jautāja Morserfs, no jauna iekaisdams.

— Pateicieties man, ka es neizsaku nekā skaidrāk! — atbildēja Dan­glārs.

— Man ir tiesības prasīt pietiekamu izskaidrojumu, — teica Morserfs, tikai ar mokām savaldīdamies. — Vai jums ir kaut kas iebilstams pret Morserfa kundzi? Vai mana mantība nav diezgan liela? Vai mani uzskati runā pretī jūsējiem?

— Nekas no visa tā, mans kungs, es to visu zināju agrāk un tomēr biju ar mieru piekrist šīm precībām. Nejautājiet tālāk, samierinieties ar lēmuma pieņemšanas atlikšanu, kura vēl nav atraidījums. Vēl jau ir laiks, mana meita ir tikai septiņpadsmit gadus veca. Pagaidīsim… vienā dienā var daudz kas mainīties… var izgaist visniknākie apmelojumi.

— Apmelojumi, jūs sakāt? — kliedza Morserfs. — Mani apmelo, ma­ni, mani!

— Nerunāsim par to, grāfa kungs!

— Un ar šādiem tukšiem vārdiem lai es samierinos?

— Man šis gadījums ir vēl nepatīkamāks, — teica Danglārs, — jo, kad derības jāatsauc, tad aizvien vairāk jācieš līgavai nekā līgavainim.

— Diezgan, nerunāsim tālāk par to! — dusmās kliedza Morserfs, gan­drīz vai saplēsdams savus cimdus un atstādams istabu.

Vakarā Danglārs ilgi sarunājās ar dažiem draugiem, un Kavalkanti, kurš aizvien sēdēja pie dāmām, pēdējais atstāja baņķiera namu.

Nākamajā rītā Danglārs pasteidzās lasīt „/nipērti ai", kura atbildīgais redaktors bija Bošāns.

Uztraukdamies baņķieris aši pārskatīja avīzes slejas un tad ļauni pa­smīnēja, ieraudzīdams rakstu „Mums ziņo no Janinas".

„Labi," viņš pie sevis teica uzvaras priekā, „te jau ir mazs rakstiņš par pulkvedi Fernānu; rakstiņš vien aiztaupīs izskaidrošanos ar grāfu."

Ap to pašu laiku, tas ir, apmēram pulkstens deviņos, Albērs de Mor­serfs, melni ģērbies un ļoti uzbudināts, devās uz grāfa Monte-Kristo dzī­vokli.

— Grāfa kungs jau pirms pusstundas izgāja, — atbildēja durvju sargs.

— Pasauciet Batistenu, man ar viņu ir jārunā!

Batistens atnāca.

— Vai grāfa kungs tiešām nav mājās?

— Nav, vikonta kungs, es jūs nemērītu pēc vispārējās mērauklas.

— Labi. Bet kad viņš būs mājās? Man ar viņu visādā ziņā ir jārunā.

— Grāfs sev brokastis pasūtīja ap pulkstens desmitiem.

— Labi, tad es būšu atkal šeit un ceru viņu noteikti atrast.

Un Albērs atlaida savu ormani un gāja projām kājām, lai nomierinātos.

Pie vingrošanas zāles viņš redzēja grāfa zirgus.

— Vai grāfa kungs ir zālē? — viņš jautāja, kāpdams pa kāpnēm.

— Jā, cienījamais kungs, — tam atbildēja.

Zālē ieejot, viņš sastapa vingrotāju meistara biedru, kurš lūdza viņu uzgaidīt, jo kāds kungs iznomājis visu šaujamo telpu un neļaujot nevienam būt klāt viņa vingrinājumiem.

— Bet kas tad viņam lādē pistoles?

— Viņa melnais sulainis.

— Ā, tad tas ir viņš! — noteica Albērs.

— Jūs pazīstat to kungu?

— Jā, tas ir mans draugs.

— Tad ir cita lieta, es jūs viņam pieteikšu.

Acumirkli vēlāk uz sliekšņa parādījās grāfs Monte-Kristo.

— Atvainojiet, mīļais grāf, ka es jums nedodu mieru pat šeit, — teica Albērs, — ne jūsu ļaudis vainīgi, bet es ar savu uzbāzību. Es biju pie jums, man tur teica, ka jūs ap desmitiem brokastosit. Es gāju pastaigāt un redzēju šeit jūsu zirgus.

— A, lieliski, tad mēs varbūt varēsim kopā brokastot?

Nē, paldies! Šeit nav runa par brokastīm, pie velna, varbūt mēs vēlāk brokastosim, bet (aunā sabiedrībā.

— Ko jūs sakāt?

— Mans mīļais, es šodien eju uz divkauju.

— Jūs? Kāpēc?

— Tāpēc, ka eju uz divkauju, pie velna!

— Jā, es dzirdu, bet kas par iemeslu?

— Goda lieta.

— A, tad tas ir nopietni.

— Tik nopietni, ka es nāku jūs lūgt neliegt mazu pakalpojumu.

— Un tas būtu?

— Būt man par sekundantu divkaujā.

— Tas tiešām liekas gluži nopietni. Tāpēc nerunāsim šeit, bet labāk pie manis. Alī, dod man ūdeni, ko mazgāt rokas!

Vingrotāju meistars paklusu teica vikontam Albēram:

— Ienāciet jel drusku iekšā, vikonta kungs, jūs redzēsit gluži savādas lietas.

Morserfs iegāja iekšā. Pie mērķa bija piestiprinātas spēļu kārtis; bija visas kārtis no dūža līdz desmitniekiem.

— Vai tā jūs spēlējat kārtis? — iesaucās Albērs.

— Jā, — teica Monte-Kristo, — redziet, tur ir dūži un divnieki, bet manas lodes izveidoja no tiem trijnieku, četrinieku un tā tālāk — līdz desmitniekam.

Albērs piegāja tuvāk.

Tiešām, lodes bija iesitušās tur, kur trūka zīmju, un katra lode tieši savā numurā.

— Va' velns! — Albērs iesaucās.

— Kas tur nu sevišķs, — teica grāfs, rokas dvieli slaucīdams, — tā es pavadu savu brīvo laiku. Bet nu nāciet, iesim!

Grāfa ekipāža abus drīz vien aizveda uz mājām, Monte-Kristo ieveda Albēru savā kabinetā.

— Ar ko jūs gribat kauties divkaujā?

— Ar Bošānu.

— Ar jūsu draugu?

— Ak, kaujas jau aizvien ar draugiem.

— Ko tad viņš jums nodarījis?

— Viņš savā avīzē vakar… bet lasiet jel pats… — un Albērs pasniedza grāfam Monte-Kristo „/mpertial" numuru.

Grāfs lasīja:

„Mums ziņo no Janinas:

Mums kļuvusi zināma līdz šim nepazīstama, vismaz nepārru­nāta lieta. Janinas priekšcietokšņus, kuri aizsargāja pilsētu, ir nodevis kāds franču virsnieks, kuram pašā Ali Tebelins pilnīgi uzticējies un kuru sauca par Fernānu."

— Nu, — teica Monte-Kristo, — kas tad jums par daļu?

— Un jūs varat vēl tā jautāt? — iesaucās Albērs.

— Protams, kas tad jums tur ko dusmoties?

— Jā, mans tēvs, grāfs de Morserfs, taču franču vārdā saucas Fernāns!

- Un vai jūsu tēvs kalpoja Ali Tebelinam?

— Jā, mans tēvs cīnījās par Grieķijas brīvību un neatkarību; un jūs redzat neslavas celšanu.

— Mīļais vikont, runāsim prātīgi!

— Es nekā cita nevēlos.

— Bet kas tad, pie velna, Francijā zina, ka grāfs de Morserfs un virs­nieks Fernāns ir viena un tā pati persona, kam vēl rūp lietas, kas no­tikušas tik sen, 1822. un 1823. gadā, tur tālu Turcijā?

— Tā jau ir tā neģēlība, ka likuši paiet laikam un nu tagad nāk ar aizmirstām lietām, lai saceltu skandālu un kaitētu augstam vārdam. Es kā šā vārda mantinieks to nekādā ziņā nevaru paciest. Es izaicināšu Bošānu, ja viņš šo ziņu neatsauks.

— Bošāns nekā neatsauks.

— Tad mēs kausimies divkaujā.

— Nē, to arī ne, — jo viņš jums atbildēs, ka grieķu armijā varbūt ir piecdesmit Fernānu. Vai viņš atkal izskaidros avīzē: „Mēs esam pārlie­cināti, ka šim virsniekam Fernānam nav nekāda sakara ar grāfu de Mor- serfu, kurš, kā mēs dzirdam, arī ir Fernāns."

— Tas jau būtu vēl ļaunāk.

— Tātad jūs gribat viņu izaicināt?

— Jā.

— Tas no jūsu puses nav pareizi.

Tātad jūs liedzaties būt man par sekundantu?

-Jūs pazīstat manus uzskatus šinī lietā, kā es jums jau Romā sacīju.

— Un tomēr jūs šorīt nodarbojāties ar šaušanu. Kā tas sader ar jūsu uzskatiem?

— Ak, rnans draugs, kad ar nerriem dzīvo kopā, tad var gadīties, ka kāds fantasts tevi apvaino atklātā vietā, un tad man nekas cits neatliktu kā šo fantastu nošaut.

— Tātad jūs pats zināmā reizē šautos?

— Es jau arī tikai gribu, lai jūs lietu labi pārdomājat. Pieņemsim… bet vai jūs neļaunosities par to, ko es gribu jums teikt?

— Es klausos.

— Pieņemsim… ka ziņojums varbūt būtu pareizs…

— Es kā dēls nevaru to nekad pieņemt.

— Nu tad apjautājieties vismaz, iekams jūs izaicināt Bošānu!

— Jā, kam lai es apjautājos?

— Piemēram, Haidei.

— Sievieti iejaukt šādā lietā — nē, tas neder.

— Nu, tad es jums došu vēl vienu priekšlikumu.

— Ja tas ir pēdējais, tad labi.

— Nesūtiet Bošānam savus lieciniekus!

— Kāpēc tā?

— Labāk ejiet pats pie viņa!

— Tas ir pret paradumu.

— Jūsu gadījums arī ir pret paradumu.

— Bet kāpēc man jāiet pie Bošāna?

— Tad jūsu lieta paliks tikai starp jums. Es nesaprotu.

— Ja Bošāns tiešām grib atsaukt, tad vajag viņam atstāt to nopelnu, ka viņš to darījis no brīva prāta. Ja viņš liedzas, tad vēl diezgan laika sūtīt sekundantus un iejaukt svešus šinī lietā.

— Tie būs draugi, ne sveši.

— Šodien ir draugi, rītdien — ienaidnieki.

— Kā tā?

— Nu, piemēram, Bošāns…

— Tātad jūs man dodat padomu iet pie viņa pašam?

— Jā, un vienam; nevajag neviena patmīlību velti aizskart.

— Man liekas, ka jums ir taisnība.

— Ak, vēl labāk būtu, ja jūs nemaz neietu.

— Tas nav iespējams, — atteica Albērs. — Bet, ja nu tomēr man iznāk divkauja, vai tad jūs man būsit liecinieks un sekundants, grāf?

— Mans mījais vikont, — nopietni teica Monte-Kristo, — jūs redzējāt, ka es jums labprāt pakalpoju, bet šoreiz es nevaru.

— Un kāpēc ne?

— Varbūt es jums to vēlāk pateikšu.

— Bet, ja es kaušos, vai jūs tad man vismaz palīdzēsit, pamācot mani šaušanā vai zobena vadīšanā?

— Nē, arī tas nav iespējams.

— Jūs esat dīvains cilvēks. Labi, nerunāsim vairāk par to. Dzīvojiet vesels, grāf!

— Ardievu, vikont!

Morserfs paņēma cepuri un atvadījās.

Nomākdams, cik vien spēj, savas dusmas, Albērs lika ormanim braukt uz Bošāna redakciju.

Bošāns bija savā darbistabā un tikai pēc vairākkārtējas pieklauvēšanas atskanēja:

„Iekšā!"

Istaba bija drūma, putekļaina, uz galdiem un pat uz grīdas gulēja iz­kaisīti avīžu numuri.

— Jūs, mans mīļais Albēr! — iesaucās Bošāns, kārtīgi pārbrīnījies par drauga ierašanos tik neparastā laikā. — Kāds vējš jūs atpūtis? Vai jūs nomaldījies, vai gribat kopā pabrokastot? Pameklējiet sev tukšu krēslu, tur pie ģerānijas, kura viena vēl man atgādina, ka pasaulē bez avīžu la­pām ir arī citas lapas.

— Bošān, — Albērs teica svinīgi, — es nāku ar jums runāt par jūsu avīzi.

— Jūs, Morserf? Ko jūs vēlaties?

— Atsaukumu par kādu rakstu, kurš aizskar manas ģimenes godu.

— Bet es nekā nesaprotu! Par ko jūs īsti runājat? Bet sēdieties taču!

— Par rakstu no Janinas.

— No Janinas?

— Jā, jūs jau izliekaties, it kā gluži nekā nezinātu.

— Goda vārds!.. Batist, atnes vakarējo numuru! — kliedza Bošāns.

— Nav vajadzīgs, — teica Albērs, — šeit ir mans numurs.

Bošāns izlasīja rindiņas no Janinas.

— Jūs saprotat, ka šī lieta ir nopietna, — teica Albērs.

— Tātad šis virsnieks ir kāds no jūsu radiem?

— Jā, — nosarkdams teica Albērs.

— Bet ko tad lai es daru? — jautāja Bošāns laipni.

— Es vēlos, ka šo rakstu atsauktu.

Bošāns uzlūkoja jauno cilvēku ar skatienu, pilnu draudzīgas labvēlības.

— Palūkošu, — viņš teica, — kas te darāms. Tā būs gara runāšana, jo atsaukt aizvien ir nepatīkama lieta. Es vēl pārlasīšu šīs rindiņas. Sē­dieties!

Albērs atsēdās.

— Nu, redziet, — teica Albērs, — kāds manas ģimenes loceklis ir apvainots, un es prasu atsaukumu…

— Atjaujiet iebilst, ka jūs neesat vidutājs, mīļais vikont.

— Tas es arī negribu būt, — teica Albērs, nepacietīgi uzlēkdams, — es gribu atsaukumu un to ari panākšu, jūs zināt, ka man tādās reizēs ir cieta galva.

— Esiet rams, Morserf, — ar asiem vārdiem jūs tikai panāksit, ka es aizmirsīšu mūsu draudzību… Neuzbudinieties!.. Sakiet, — kas ir šis radi­nieks, vārdā Fernāns?

— Tas gluži vienkārši ir mans tēvs, Fernāns Mondego, grāfs de Mor­serfs, vecs kareivis, kurš redzējis divdesmit kaujas laukus un kura krūtis grib pārklāt ar dubļiem.

— Jūsu tēvs? — izbrīnījies iesaucās Bošāns. — Tas ir kas cits, tad es saprotu jūsu stāvokli…

Viņš paņēma avīzi un atkal lēni pārlasīja visu rakstu.

— Bet kā jūs zināt, ka šis Fernāns ir jūsu tēvs? — viņš tad jautāja.

— Ak, es zinu, ka viņš tas nav, bet citi tā domās, un tāpēc es gribu atsaukumu. Vai ne, draugs, es taču to 110 jums dabūšu?

— Jā, — teica avīžnieks, domīgi lūkodamies.

— Paldies Dievam! — iesaucās Albērs.

— Tas ir, es atsaucu tikai tad, kad esmu pārliecinājies, ka raksts ir bijis nepareizs.

— Kā?

— Jā, visu vajag noskaidrot, un es to darīšu.

— Bet kas tad tur var tikt noskaidrots? — iesaucās Albērs, gluži aiz­mirsdamies no dusmām. — Kad jūs, mans kungs, domājat, ka tas ir mans tēvs, tad sakiet man, kas jums devis tiesības tā domāt!

Bošāns uzlūkoja Atbēru pa pusei nožēlojoši, pa pusei nicinoši.

— Mans kungs, — viņš teica, — ja jau jūs gribat būt nevis draugs, bet gan svešnieks, — tātad, mans kungs, ja jūs esat atnācis ķildoties, tad nerunājiet šeit pusstundu par draudzību un tamlīdzīgām lietām. Vai mēs tiešām vairs neesam draugi?

— Nē, ja jūs neatsaucat šo apmelojumu!

— Pag', es neciešu nekādus draudus, mans kungs Fernān Mondego, vikont de Morserf, no draugiem ne, vēl mazāk - no ienaidniekiem. Tātat jūs gribat, lai es atsaucu rakstu par ģenerāli Fernānu, kaut gan man, goda vārds, par šo rakstu nav ne mazākās daļas.

— Jā, to es gribu! — kliedza Albērs.

— Ja ne, tad mēs ejam uz divkauju? — mierīgi vaicāja Bošāns.

— Jā, — mierīgāk atbildēja Albērs.

— Nu, labi, — teica Bošāns, — lūk, mana atbilde: šo rakstu es neieli- ku, es par to nemaz nezināju, bet nu es tik ilgi pētīšu, līdz zināšu, vai tas ir pareizs vai ne.

— Tātad, mans kungs, — teica Albērs, — es jums sūtīšu savus sekun­dantus. Bet divkaujai jānotiek cik drīz vien iespējams.

— Nē, nē, to ne. Es būšu savā vietā, kad vajadzēs, bet noteikt laiku pienākas man, jo jūs esat izacinātājs. Mēs esam gandrīz vai līdzīgi pre­tinieki, tātad divkauja būs nopietna. Bet es bez dibināta iemesla negribu nedz nokaut, nedz tikt nokauts. Tātad es vēlreiz jums vaicāju: vai man visādā ziņā būtu jāatsauc, lai divkauja nenotiktu, kaut gan es jums atkār­toju: goda vārds, ka es par šo rakstu nekā nezināju un nopietni jums izskaidroju, ka neviens nevar atminēt grāfu Morserfu no viena paša priekš­vārda Fernāns.

— Jā, jāatsauc.

— Nu, labi, mans kungs, esmu ar mieru, ka mēs viens otru sašaujam, bet man vajag vēl trīs nedējas, tad es jums teikšu: „Viss ir nieks, un es varu atsaukt" vai: „Ziņa bija pareiza, un — kausimies."

— Trīs nedēļas? — iesaucās Albērs. — Bet tā jau ir vesela mūžība, un tik ilgi mans gods būs aizskarts!

— Ja jūs būtu palicis mans draugs, es jums teiktu: „Pacieties!" Bet tagad es varu tikai sacīt: „Kāda man tur daļa, mans kungs?"

— Labi, trīs nedēļas, — teica Albērs, — bet pēc trim nedēļām jums nepalīdzēs vairs nekāda atruna…

— Morserfa kungs, — teica Bošāns, ari iekaisdams un pieceldamies, — tikai pēc trim nedēļām es varu jūs izsviest ārā pa logu, un arī jums tikai tad būs tiesība mani izaicināt. Līdz tam — es jums dodu godavīra pa­domu — neriesimies kā divi asinssuņi, kas ir par tuvu viens pie otra pieķēdēti.

Bošāns nopietni sveicināja, un Albērs atstāja istabu, atriebdamies priekš­istabā pie avīzēm, kuras sakapāja ar savu nūju.

Saniknots braukdams, viņš ceļā sastapa Moreli, kas gāja un priekā sta­roja.

— Ak, — nopūtās Albērs, — tas tik ir laimīgs cilvēks!

Un tiešām Maksimiliāns bija laimīgs.