Grafs Monte-Kristo

XIV Macība par indēm

Grāfs Monte-Kristo tiešām bija ieradies pie Vilfora kundzes, lai ka­raliskajam prokuroram atdotu pretvizīti, un, izdzirdot grāfa vārdu, viss nams bija ticis uztraukts.

Vilfora kundze, kura tobrīd, kad grāfs tika pieteikts, atradās savā sa­lonā, lika tūdaļ atsaukt savu Eduāru, lai tas vēlreiz pateiktos grāfam par savu izglābšanu, un Eduārs, kurš pirms divām dienām bija dzirdējis tikai par šo lielo vīru runājam, steidzīgi atskrēja, nevis paklausības dēļ un lai grāfam pateiktos, bet ziņkārības dzīts un lai varētu pateikt kādu nerāt­nību, par kādām viņa māte mēdza sacīt: „Ak, tu nekrietnais bērns! Tomēr nevaru viņam neko ņemt ļaunā, jo viņš izrāda tik daudz asprātības!"

Grāfs apjautājās pēc Vilfora kunga.

— Mans vīrs ir ielūgts uz dineju pie justīcijas ministra, — atteica jaunā sieva, — viņš tik tikko aizbrauca un ļoti nožēlos, ka viņam nebija laime jūs pie sevis redzēt.

Divi viesi, kuri bija atnākuši pirms grāfa un viņu uzlūkoja ar lielām acīm, tūdaļ lasījās, ka tiek projām, tiklīdz bija savu ziņkārību apmie­rinājuši.

— Ko tad dara tava māsa Valentīna? — jautāja Vilfora kundze Edu- āram. — Teic, lai paziņo viņai, ka es viņu gaidu salonā, lai viņu stādītu priekšā grāfa kungam.

— Jums ir meita, cienījamā kundze? — jautāja Monte-Kristo. — Viņa laikam ir vēl bērns?

— Tā ir Vilfora kunga meita no pirmās laulības, — atbildēja jaunā sieva, — pieaugusi un skaista meitene.

— Bet melanholiska, — iejaucās Eduārs, nodarbodamies ar to, ka skaistam papagailim rāva spalvas no astes, lai iztaisītu sev cepurei pušķi.

Vilfora kundze neteica nekā vairāk kā vien:

— Klusē, Eduār!

Tad viņa vēl piebilda:

— Šim mazajam nebēdnim ir gandrīz vai taisnība, un viņš tikai atkārto to, ko viņš dzirdējis simts reizēm ar sāpēm sakām, jo Vilfora jaunkundze, neskatoties uz visām pūlēm viņu uzjautrināt, ir ļoti bēdīgas un klusas da­bas, kas nereti dara ļaunu iespaidu uz viņas skaistumu. Bet kur gan viņa paliek? Es, Eduār, palūko, kāpēc viņa nenāk!

— Tāpēc, ka viņu meklē tur, kur viņas nav.

— Kur tad viņu meklē? — jautāja māte.

— Pie vectēva Nuartjē.

— Un tu domā, ka viņas tur nav?

— Nē, nē, nē, tur viņas nav, — atbildēja Eduārs dziedādams.

— Un kur tad viņa ir? Saki, ja tu to zini!

— Viņa ir zem lielās kastaņas, — atbildēja zēns, mocīdams papagaili, kurš sāpēs kliedza.

Vilfora kundze izstiepa roku, lai pazvanītu kambarmeitai un tai pa­teiktu, kur lai meklē Valentīnas jaunkundzi, bet Valentīna tobrīd ienāca salonā.

Viņa tiešām likās būt bēdīga; tuvāk viņu uzlūkojot, varēja pat pamanīt asaru pēdas viņas acīs.

Valentīna, kuru mēs vēl lasītājiem nebijām aprakstījuši, bija slaika jau­nava, gadus divdesmit veca: spīdoši, kastaņbrūni mati, tumši zilas acis un maiga iznešanās atgādināja katram, kas bija pazinis viņas māti, šo cēlo sievieti; viņas smalkās, šaurās, baltās rokas, viņas marmorlīdzīgie vaigi, kuri bieži mainīja krāsu, pēc pirmā acu uzmetiena lika domāt par skais­tajām anglietēm, kuras dzejiski tiek salīdzinātas ar gulbjiem, kas spogu­ļojas ūdenī.

Valentīna sveicināja svešnieki bez liekas kautrības, acis nenolaizdama, ar piemīlīgu drošību, ka grāfs viņu ievēroja vēl vairāk.

— Vilfora jaunkundze, mana pameita, — teica Vilfora kundze, pagriezdamās pret grāfu un ar roku norādīdama uz Valentīnu.

— Un grāfs Monte-Kristo, Ķīnas karalis un Kohinas Ķīnas ķeizars, — teica nerātnais puika, uzmezdams savai māsai Jaunu skatienu.

Šoreiz Vilfora kundze nobālēja un gribēja krietni izbārt jauno nerātni, kad grāfs, viņai par lieliem brīnumiem, pasmaidīja un likās bērnu uzlū­kojam ar labpatiku, kas mātes prieku un sajūsminājumu pacēla līdz aug­stākai pakāpei.

— Bet, cienījamā kundze, — teica grāfs, atkal uzņemdams sarunu un uzlūkodams drīz māti, drīz pameitu, — vai man nebija jau reiz tas gods jūs un cienījamo jaunkundzi kaut kur redzēt? Es jau par to domāju, bet, kad jaunkundze ienāca, viņas skatiens meta jaunu gaismas staru atmiņā.

— Tas nav domājams, grāfa kungs; Vilfora kungs nemīl viesības, un mēs reti kur parādāmies, — atteica jaunā sieva.

— Nē, tās ari nebija viesības, kur redzēju jaunkundzi un arī jūs, cie­nījamā kundze, kā arī šo mīļo, mazo nerātni. Bez tam man Parīzes sa­biedrība ir sveša, jo es tikai dažas dienas, kopš esmu pirmoreiz Parīzē. Nē, ja jūs atļaujat, ka atceros… pagaidiet… — grāfs pielika roku pie pie­res, it kā savas domas sakopodams. — Nē, tas bija citur… es nezinu… bet man liekas, šīs atmiņas būtu nešķiramas no jaukas, saulainas dienas un kādiem svētkiem… Jaunkundzei bija puķes rokā, un bērns dzinās pakaļ skaistam pāvam, un jūs, cienījamā kundze, sēdējāt lapenē… Palīdziet man jel atcerēties, cienījamā kundze! Vai tas viss jums nekā neatgādina?

— Nē, tiešām, — atteica Vilfora kundze, — ja es jūs kaut kur būtu satikusi, grāfa kungs, atmiņa par jums nebūtu man tā pilnīgi izzudusi.

— Varbūt grāfa kungs mūs ir redzējis Itālijā? — teica Valentīna.

— Tiešām, Itālijā… tas var būt, — teica Monte-Kristo. — Jūs esat bi­jusi Itālijā, jaunkundz?

— Vilfora kundze un es pirms diviem gadiem tur bijām. Ārsti bija man ieteikuši Neapoles gaisu, un mēs braucām turp caur Boloņu, Perudžu un Romu.

— Ā, taisnība, jaunkundz! — iesaucās Monte-Kristo. — Jā, Perudžā gadījums mūs saveda kopā pasta piestātnē.

— Es gluži skaidri atminos Perudžas pasta piestātnes, grāfa kungs, — teica Vilfora kundze, — bet es tomēr nevaru atminēties jūs redzējusi.

— Tas ir dīvaini, man iet gluži tāpat, — teica Valentīna, uzlūkodama grāfu ar savām skaistajām acīm.

— Bet es gan atceros, — piebilda Eduārs.

— Es jums palīdzēšu, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo. — Bija kvēlojoši karsta diena; jūs gaidījāt zirgus, kurus nevarēja tik ātri dabūt kaut kādu baznīcas svētku dēļ. Jaunkundze iegāja dārzā, un jūsu dēls aizskrēja pakaļ putnam.

— Es viņu noķēru, māt, vai zini? — teica Eduārs. — Es viņam vēl izrāvu trīs spalvas no astes.

— Jūs, cienījamā kundze, palikāt vīna lapenē un varbūt atminaties, ka diezgan ilgi sarunājāties ar kādu cilvēku? — teica Monte-Kristo.

— Jā, tiešām, jā, — teica jaunā sieva nosarkdama, — es atminos, ka sarunājos ar kādu vīru, kurš bija ietinies garā mētelī… ar ārstu, kā do­māju.

— Gluži pareizi, cienījamā kundze, šis vīrs biju es; tanīs četrpadsmit dienās, kuras pavadīju viesnīcā, es izārstēju savu sulaini no drudža un viesnīcnieku no dzeltenās kaites, tā ka mani sāka uzskatīt par lielu dak­teri. Mēs ilgi runājām, cienījamā kundze, par dažnedažādām lietām, par

Perudžino, par Rafaelu, par tikumiem, apģērbiem, par viņu pazīstamo Akvu-Tofano, no kuras, kā teica, dažas personas Perudžā esot arī ie­mācījušās viņas noslēpumu.

— Ak, tiešām, — atteica Vilfora kundze dzīvi un ar zināmu nemieru, — nu es atceros skaidri.

— Es neatminos vairs sīkumus, — turpināja Monte-Kristo gluži ne­vainīgi, — bet to es zinu, ka jūs, uzskatīdami par ārstu, prasījāt pēc pa­doma par jaunkundzes veselību.

— Bet, grāfa kungs, jūs jau tiešām bijāt ārsts, jo bijāt dziedējis slimus, — atbildēja Vilfora kundze.

— Moljērs vai Bomaršē jums atbildētu, ka tieši tāpēc izārstēju slimos, ka nebiju ārsts; teikšu jums, ka man bija diezgan pamatīgas zināšanas ķīmijā un dabas zinātnēs… bet es biju mācījies tikt sev par patikšanu… jūs saprotat…

Pulkstenis nosita sešus.

— Jau seši? — teica Vilfora kundze redzami uztraukta. — Vai tu, Valentīna, nepalūkosies, vai tavs vectēvs negrib ēst?

Valentīna piecēlās un, pret grāfu palocījusies, aizgāja, ne vārda neteik­dama.

— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, jūs taču ne manis dēļ aizsūtījāt Vilfora jaunkundzi projām? — iesaucās grāfs, kad durvis aiz Valentīnas bija aizvērušās.

— Nebūt nē, — dzīvi atteica jaunā sieva, — bet ir laiks, kad mēs Nuartjē kungam dodam tās pusdienas, kuras uztura viņa dzīvību. Jūs var­būt gan zināsit, grāfa kungs, kādā nožēlojamā stāvoklī atrodas mans vīra­tēvs?

— Jā, cienījamā kundze, esmu par to dzirdējis; tā ir trieka, ja ne­maldos.

— Ak jā, nabaga sirmgalvis ir pilnīgi no triekas noņemts, tikai dvēsele vēl ir dzīva šinīs nekustīgās, nedzīvās miesās, un arī tā ir vāja un šaudīga kā lampas liesmiņa, kas grasās dzist. Bet atvainojiet, grāfa kungs, ka jums stāstu par mūsu mājas bēdām; es jūs pārtraucu tieši tanī mirklī, kad jūs stāstijāt, ka esat veikls ķīmiķis.

— Ak, tā es neteicu, cienījamā kundze, — grāfs atteica smiedamies, — tieši otrādi, es ķīmiju studēju tāpēc, ka dzīvodams, Austrumos, gribēju sekot karaļa Mitridāta paraugam.

— Mithridates, rex Ponticus, — teica zēns, sagraizīdams grezna al­buma lapas, — tas katru rītu baudīja glāzi krējuma ar indi.

— Eduār! Tu nerātnais bērns! — iesaucās Vilfora kundze, sagraizīto grāmatu bērnam atņemdama. — Tu esi nepanesams, tu mūs traucē. Ej pie savas māsas un labā Nuartjē vectēva!

— Albumu!.. — teica Eduārs.

— Kā tā, albumu?

— Jā, es gribu albumu…

— Kāpēc tu sagraizīji zīmējumus?

— Man patika graizīt.

— Ej tagad projām!

— Es neiešu, ja man nedosi albumu, — atteica bērns, paradis aizvien panākt savu, un omulīgi atgāzās kādā atzveltnē.

— Še tev albums, un atstāj mūs mierā! — teica Vilfora kundze, iedodama zēnam albumu un izvezdama viņu ārā.

Grāfs Monte-Kristo sekoja Vilfora kundzei ar skatienu.

— Vai viņa noslēgs durvis? — viņš nomurmināja' pie sevis.

Vilfora kundze tiešām rūpīgi aizslēdza durvis, bet grāfs izlikās to ne­maz nemanām. Tad jaunā sieva vēl palūkojās uzmanīgi visapkārt un atkal apsēdās.

— Atļaujiet man piebilst, cienījamā kundze, — teica grāfs, — ka jūs esat ļoti stingra pret mīļo zēnu.

— Vajag jau, grāfa kungs, — atbildēja Vilfora kundze ar mātes lep­numu.

— Viņš citēja Kornēliju Nepotu*, minēdams karali Mitridātu, — uz­svēra grāfs, — tas pierāda, ka skolotājs nav savu laiku velti tērējis un zēns savā vecumā jau ļoti daudz zina.

— Viņam ir daudz apķērības, grāfa kungs, — atteica glaimotā māte, — viņš mācās ļoti ātri visu, ko vien grib. Tikai viena vaina — viņš pārāk patvaļīgs; bet attiecībā uz to, ko Eduārs minēja, — vai jūs tiešām ticat, ka Mitridāts lietoja pretindi un ka tas palīdzēja?

— Es tam ticu tik ļoti, cienījamā kundze, ka es Neapolē, Palcrmo un Smirnā, lai netiktu saindēts, lietoju šo līdzekli un trijās reizēs bez šīs uzmanības būtu varējis dzīvību zaudēt.

— Un līdzeklis palīdzēja?

— Pilnīgi.

Romiešu rakstnieks, viņa „Dzīves gājumi" ir skolās daudz lietota grāmata.

— Es tagad atceros, ka jūs jau Perudžā stāstījāt man kaut ko tam­līdzīgu.

— Tiešām? — grāfs teica labi liekuļotā pārsteigumā. — Es to vairs neatceros.

— Es jums jautāju, vai indes atstāj vienādu iespaidu uz ziemeļniekiem un dienvidniekiem, un jūs sacījāt, ka ziemeļnieka vēsai temperaments ne­esot tikpat uzņēmīgs kā karstā, bagātā dienvidnieka daba.

— Taisnība gan, — atteica Monte-Kristo, — es redzēju krievus, kuri baudīja substances bez kādas kaites lielā daudzumā, kamēr neapolitānietis vai arābs no mazas daļas būtu jau bijis pagalam.

— Tātad jūs domājat, ka mūsu miglas un lietus atmosfēras cilvēks vis­vieglāk pierastu pie indes uzņemšanas.

— Visādā ziņā, bet, protams, cilvēks būtu pasargāts tikai pret to indi, pie kuras viņš ir pieradis.

— Jā, es saprotu, — atbildēja Vilfora kundze, — un kādā veidā jūs, piemēram, pieradinātos, tas ir, kā jūs esat pieradinājies?

— Tas ir ļoti vienkārši izdarāms. Sacīsim, jūs jau iepriekš zināt, kādu indi jums grib iedot… piemēram, tā būtu… nu, teiksim, brucea…

— Brucea, kā man liekas, tiek gatavota no neīstas angostūras mizas.*

— Gluži pareizi, cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — bet es redzu, ka man maz būs, ko jums jaunu pateikt; apbrīnoju jūsu zi­nāšanas, cienījamā kundze, kādas ir tikai reti atrodamas sievietēm.

— Ak, es atzīstos, esmu kaisla slepeno zinātņu cienītāja, kuras tiešām poētiskā valodā runā uz iedomu spēju. Bet, lūdzu, turpiniet! Ko jūs sakāt, tas mani interesē vislielākā mērā.

— Nu tad, — turpināja Monte-Kristo, — teiksim, ka ir inde brucea un jūs pirmajā dienā ņemat vienu miligramu, otrajā — divus, trešajā — trīs un tā tālāk un tā kā jūs pēc desmit dienām ņemsit jau vienu centigra- mu, pēc divdesmit — trīs centigramus, tā ir doza, kuru jūs itin labi pa- nesīsit, kamēr citai, nesagatavotai personai tas būtu bīstami. Pēc viena mēneša jūs varat ar personu, kuru gribat ar ūdeni noindēt, dzert no tās pašas karafes un viņu nonāvēt, kamēr jūs pati, līdzi dzerdama, tikai drus­ku justos nevesela.

— Vai jūs nezināt nekādu citu pretindi?

— Nostāstu par Mitridātu esmu bieži lasījusi, — teica Vilfora kundze, — bet aizvien uzskatījusi par pasaku.

Brucaea ferruginea.

— Nē, cienījamā kundze, parasti vēsture gan melo, bet šoreiz ne. Bet ši lieta jūs laikam sen un stipri interesējusi, jo jau pirms diviem gadiem jūs man vaicājāt par to pašu.

— Tiešām, grāfa kungs, botānika un mineraloģija bija manas mīļākās zinātnes kopš bērna gadiem, un, kad vēlāk dabūju zināt, ka šo līdzekļu zināšana izskaidro vai visu dzīves kārtu austrumniekiem, liek saprast viņu mīlestību izteicošs individualitāti, es nožēloju, ka neesmu vīrietis, lai va­rētu kļūt par Flamelu, Fontēnu vai Kabanisu.

— Jo vairāk vēl tāpēc, cienījamā kundze, — atteica Monte-Kristo, — ka austrumnieki neaprobežojās ar to vien kā Mitridāts — lietot indi kā aizsargu, bet arī kā uzbrukuma ieroci; šī zinātne palīdz viņiem apkarot fiziskas ciešanas un noder arī pret ienaidniekiem. Ar opija, belladonnas un hašiša palīdzību viņi iegūst sev sapni par laimi, kādu Dievs patiesībā nav devis, ar neīsto angostūru un čūskas koku viņi iemidzina tos, kas stāv ceļā viņu mērķiem. Nav nevienas ēģiptiešu, turku, grieķu sievietes, kuras šeit tiek sauktas par labām sievām un kuras ķīmijā katram ārstam un psiholoģijā katram bikstēvam neuzdotu mīklas.

— Tiešām? — iesaucās Vilfora kundze, kuras acīs mirdzēja savāda uguns.

— Jā, cienījamā kundze, — turpināja Monte-Kristo, — Austrumu sle­penās drāmas iesākas un atrisinās šādā kārtā — no mīlestības dzēriena līdz nāves dzērienam, no eliksīra, kas paceļ debesīs un nogāž elles dziļumos.

— Tad Austrumu cilvēki, starp kuriem jūs, grāfa kungs, daļu no savas dzīves pavadījis, ir tiešām tik fantastiski kā tās paražas, kuras nāk no viņām skaistajām zemēm! Tātad tur var nesodīti cilvēku novadīt uz viņu sauli? Tātad turienes sultāni un vezīri ir tiešām Harun-al-Rašīdi un Dža- fāri, kuri ne vien pārdod indes darinātājam, bet pat ieceļ viņu par mi­nistru, kad viņa noziegums tikai ir asprātīgi īstenots, un kuri to ieraksta zelta burtiem, lai ar to sev pavadītu laiku?

— Nē, cienījamā kundze, fantastisku dzīvi arī Austrumos vairs nevar atrast, arī tur ir, kaut gan zem citiem vārdiem, tāpat policijas komisāri, tiesas izmeklētāji, prokurori un zinātnieki kā pie mums. Noziedznieki tiek ļoti omulīgi pakārti, uz pīķiem durti, ar zobeniem nokauti tāpat kā šeit, — tikai, kā jau veikli krāpnieki, viņi prot vēl labāk nekā šeit apmānīt tiesu un palikt sveikā. Kaut kāds nelietis, kurš grib kādu ienaidnieku dabūt no ceļa nost, vai bagātu radinieku nosūtīt uz viņsauli, šeit pie mums aiziet uz aptieku, nosauc sevi svešā vārdā, — ar ko viņš vēl vieglāk tiek pieķerts, — un pērk kā iemeslu minot, ka žurkas traucējot viņa miegu, piecus līdz sešus gramus arsēnika; viņš ir sevišķi gudrs, viņš iet piecās sešās aptiekās — un tiek piecas sešas reizes drīzāk atrasts; tad, kad viņam vajadzīgā inde ir rokā, viņš iedod savam ienaidniekam vai radiniekam tādu porciju indes, ka vesels mamuts vai mastodons no tās nosprāgtu; zināms, viņa upuris kauc un lokās, un spārdās, ka saskrien kopā viss kvartāls. Tad saplūst vesels baros policistu un žandarmu, skrej pēc ārsta, mironi uzšķērž un, zināms, kuņģi atrod arsēniku. Tai pašā vakarā iet indes pārdevēji uz policiju un saka: „Es tam un tam kungam pārdevu indi," — un viņi labāk uzdod divdesmit nevainīgas personas līdzi, nekā atstāj nenosauktu vainīgo; tad muļķis noziedznieks tiek apcietināts, noklaušināts, viss pierādīts, viņš tiek notiesāts un giljotinēts; vai kad tā ir bijusi sieviete ar zināmu iecienītu stāvokli sabiedrībā, tad viņa tiek ieslodzīta uz visu mūžu. Tā ziemeļnieki saprot ķīmiju, cienījamā kundze.

— Ak, grāfa kungs, — teica jaunā sieva smiedamās, — katrs darbojas pēc savas spējas, bet ne katrs zina Mediči un Bordžiju noslēpumus.

— Bet atstājiet reiz Franciju, ejiet uz Aleppo vai Kairu, jeb vai tikai uz Romu vai Neapoli, un jūs uz ielas satiksit stiprus cilvēkus ar rožainiem vaigiem, par kuriem Lesāža klibais velns jums varētu teikt: „Šis kungs pirms trijām nedēļām ir saindēts un pēc trim mēnešiem būs beigts."

— Bet tad taču jums ir slavenās Akvas-Tofanas noslēpums, par kuru man Perudžā stāstīja, ka tas esot pazudis?

— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, vai tad jūs tiešām domājat, ka kaut kas starp cilvēkiem iet pazušanā? Lietas tikai maina savu vietu, savu vārdu, tas ir viss, un lielais bars domā, ka tās pazudušas. Dažas indes atstāj sevišķu iespaidu uz kuņģi, dažas — uz smadzenēm, citas — uz iekšējiem orgāniem. No indes, piemēram, izceļas klepus, no klepus — plaušu iekaisums vai kas tamlīdzīgs, kas pazīstams kā pastāvīga slimība. Ārsti to dziedē un zāļo, īsto vainu neviens nezina, nekādi līdzekļi nelīdz, labi, tiek lietoti citi, kas vēl vairāk kaitē, tā slimais pēc visiem ārstniecības mākslas priekšmetiem tiek nobendēts, un tiesai šeit nav tiesības iejaukties, neviena vārdiņa iebilst: viss ir noticis pilnīgi pareizi, kā mēdza sacīt mans draugs — ķīmiķis abats Adelmonte Sicīlijā.

— Tas jau ir šausmīgi, bet apbrīnojami, — teica jaunā sieva, uzmanībā gluži sastingusi uzskaliju, — es visu to uzskatīju par melšanu no vidus­laikiem.

— Jā, no viduslaikiem, bet šīs zinātnes mūsdienās stipri papildinājušas. Tā kā cilvēks būtu pilnīgs tikai tad, kad viņš spētu radīt un postīt kā Dievs, tad viņš līdz šim vismaz mācās postīt un iznīcināt un tā vienu daļu no ceļa ir nostaigājis.

— Tātad Bordžiji, Mediči, Rudžēri un vēlāk fon Trenkā indes, par kurām tik bieži runā drāmās un romānos, būtu…

— Tikai zinātnes priekšmeti, nekas cits, cienījamā kundze, — izmeta grāfs. — Zinātniekam nemaz nerūp indivīds, kurš izredzēts par upuri, zinātne mīl eksperimentus, mēģinājumus, fantāziju. Ahāts Adelmonte, pie­mēram, veica ļoti ievērojamus mēģinājumus.

— Tiešām?

— Jā, vienu no tiem lūkošu jums aprakstīt. Viņam bija jauks dārzs ar puķēm, augļiem un saknēm, to vidū viņš izmeklēja, piemēram, lielu kā­postu galviņu, trīs dienas no vietas viņš to aplaistīja ar arsēnika mai­sījumu, viņš to nogrieza; ārēji tā likās nogatavojusies un ēdama, Adel- montem tā bija saindēta. Nu viņš paņēma vienu no saviem izmēģinājumu trusīšiem un deva tam ēst no šīs kāpostu galviņas; trusītis nobeidzās. Kurš izmeklēšanas tiesnesis varēja pret to ko iebilst, kurš prokurors ir nopra­tinājis zinātnes vīrus par tiem trusīšiem un jūras cūciņu pulkiem, kurus tie noindējuši? Neviens. Trusītis tātad bija nobeidzies, neapgrūtinādams tiesas vīrus. Trusīti Adelmonde lika savai ķēkšai uzšķērst un iekšas izmest mēslu kaudzē. Pie mēslu kaudzes pienāca vista, paknābāja trusīša iekšas, saslima un nākamajā dienā nosprāga. Kāds vanags redzēja vistu, paķēra to, aiznesa savā klintī un aprija daļu no tās. Trīs dienas pēc tam nabaga vanags, kurš kopš vistas cepeša nebija juties labi vesels, skrejot manīja, ka viņa spēki sāka ZMSt, viņš nevar noturēties, krīt un iekrīt zivju dīķī. Līdaka, zutis un murēna, ka jūs zināt, ir ļoti rijīgas, tās aprij vanagu. Iedomājieties nu, ka nākamajā dienā noķer ceturtā potencē saindēto lī­daku vai murēnu un liek jums uz galda kā cepeti. Jūsu viesis, kurš nav aizsargāts ar pretindi, ēd šo zivi, tiek piektā potencē saindēts un mirst pēc astoņām vai desmit dienām no krampjiem, sirdskaites vai kuņģa spai­lēm. Līķis tiek uzšķērsts un tad ārsts atklāj:

„Tas vīrs ir miris ar tīfu vai arī ar aknu pampumu."

— Bet visi šie apstākļi, — teica Vilfora kundze, — var ar mazāko atgadījumu dabūt citu virzienu; vanags varbūt neskrien īstā laikā garām vai neiekrīt dīķī.

— Ā! Šī jau ir tā māksla! Lai Austrumos būtu labs ķīmiķis, vajag mā­cēt vadīt notikumus, un māk ar.

Vilfora kundze sēdēja sapņodama un klausījās.

— Bet arsēniks ir neizdeldējams, — viņa teica, — kādā vien veidā to nelietotu, ja vien ir ņemta vajadzīgā porcija.

— Ha! Tas bija tieši tas, ko es sacīju abatam Adelmontem, — iesaucās Monte-Kristo. — Viņš par to pasmaidīja un atbildēja ar sicīliešu parunu: „Pasaule nav radīta vienā dienā, bet septiņās. Atnāc, mans dēls, svētdien!"

— Nākamajā svētdienā es atkal aizgāju. Viņš kāpostu galviņu bija ap­lējis ne ar arseniku, bet ar strychnos culubrina. Šoreiz kāpostu galviņa nebūt neizskatījās slimīga; trusītis ari neturēja nekādas aizdomas uz to, bet piecas minūtes pēc ēšanas bija beigts. Vista ēda no trusīša un nosprāga nākamā rītā. Mēs uzšķērdām viņu un neatradām nekādas redzamas sli­mības pazīmes, tikai nervu sistēma ķerta un smadzeņu iekaisums. Vista nebija noindēta, bet mirusi ar trieku. Tas ir rets gadījums pie vistām, bet pie cilvēkiem ļoti parasts.

Vilfora kundze likās arvien vairāk sapņu pārņemta, domīga.

— Tā ir laime, — viņa teica, — ka tādas vielas pagatavo tikai ķīmiķi, jo citādi laikam viena daļa pasaules noindētu otru daļu.

— Indi pagatavo ķīmiķi vai personas, kuras ar ķīmiju nodarbojas, — Monte-Kristo piebilda it kā nejauši.

— Un tad, — teica Vilfora kundze, ar varu atraudamās ar savām do­mām, — cik gudri arī to visu nesagatavotu un neapslēptu, noziegums tomēr paliek noziegums, un, kad arī netiek pamanīts un cilvēka taisnības sodīts, tad taču soda sirds. Austrumniekiem ir stiprāka sirdsapziņa nekā mums, un viņi arī diezgan gudri bijuši, noliegdami elli — tā ir starpība.

— Ā, cienījamā kundze! Tādas bailes, protams, var rasties tik skaistā dveselē kā jūsējā, bet pret prāta pierādījumiem šīm bailēm vajadzētu drīz vien izzust. Jūs atradīsit maz ļaužu, kas rupji diezgan: iet un iedur saviem tuvākiem nazi sirdī; tas būtu ārprāta darbs. Lai to darītu, asinīm vajadzētu būt pārkarsētām, dvēselei pārkāpt savas parastās robežas; bet, ja jūs kā tas tiek darīts filozofijā, no vārda robežas; bet, ja jūs kā tas tiek darīts filozofijā, no vārda pārejat uz tā sinonīmu, tad jūs izdarāt vienkāršu izdzē­šanu, etiminēšanu kā matemātikā, nevis rupju slepkavību, ja jūs to, kas jums stāv ceļā, aizgādājat no ceļa bez grūdiena, bez varasdarbiem, bez mazākās ienaida zīmes, bez visām sāpēm, kuras šādu darbu padarītu par mokām, upuri — par mocekli un darītāju — par bendi vārda pilnā no­zīmē. Ja jūsu darbā nenotiek ne asins izliešana, ne brēkšana un kaukšana, ne locekļu raustīšanās, tad it sevišķi atkrīt jebkuras aizdomas, tad jūs izbēgāt no cilvēku likumu zibens, kas uz jums saka: „Netraucē sabiedrības mieru!" Tā rīkojas austrumnieki, nopietni, lēnas dabas cilvēki.

— Bet aizvien vēl paliek sirdsapziņa, — teica Vilfora kundze drebošā balsī un ar apspiestu nopūtu.

— Jā, — atteica Monte-Kristo, — jā, par laimi, mums paliek sirds­apziņa. Pēc katra svarīgāka darba ir sirdsapziņa tā, kas mūs uztur, do­dama mums tūkstoš labu atvainojumu, par kuriem mēs paši esam savi tiesneši un spriedēji; jo tiesas priekšā šie atvainojumi mums maz līdzētu, lai glābtu mūsu dzīvību. Ričardam III, piemēram, ļoti bija vajadzīga sirds­apziņa pēc Edvarda IV dēļu noslāpēšanas. Viņš tiešām pats sev varēja teikt: „Šie abi cietsirdīgā tēva bērni, kuri visādā ziņā bija mantojuši tēva ļaunās īpašības, ko es viens pats varēju novērot viņu samaitātā bērnu da­bā, šie abi bērni kavēja mani aplaimot angļu tautu, jo viņi būtu šai tautai nesuši tikai nelaimi." Tā arī lēdija Makbeta atsaucās uz savu sirdsapziņu, jo viņa, lai arī Šekspīrs saka ko sacīdams, ne savam vīram, bet savam dēlam gribēja sagādāt troni. Ak! Mātes mīlestība ir tik varens tikums, tik lielisks spēks, ka tā daudz ko spēj piedot.

Vilfora kundze kāri klausījās šajos šausmīgajos prātojumos, kurus grāfs Monte-Kristo izklāstīja ar savādu ironiju.

Tad viņa pēc neilgas klusu ciešanas teica:

— Vai jūs zināt, grāfa kungs, ka jūs izsakāt briesmīgus apgalvojumus un uz pasauli lūkojaties caur tumšām brillēm? Vai tad jūs esat pasauli kā ķīmisku vielu izmeklējis un izpētījis? Jo tiešām jūs esat liels ķīmiķis, un tas eliksīrs, ar kuru jūs manu dēlu tik ātri atkal atdzīvinājāt…

— Ak! Neticiet tam eliksīram par daudz! — atbildēja Monte-Kristo. — Viens piliens no tā atdzīvināja bērnu, trīs pilieni būtu viņa asinīm likuši tik aši riņķot, ka bērns būtu dabūjis sirdsklauvi; seši pilieni būtu viņam dvašu aizrāvuši un izraisījuši ģīboni — vēl dziļāku nekā iepriekšējais. Des­mit pilieni būtu viņu nonāvējuši. Jūs atceraties, cik ļoti es pasteidzos bēr­nam atņemt pudelīti, kuru viņš netīšām bija paņēmis.

— Tātad tā ir bīstama inde?

— Ā, mans Dievs! Pieņemsim, ka tāda vārda „inde" nemaz nebūtu, jo ārstniecībā tiek izlietotas visstiprākās indes, kuras, īpaši piemērojot, atstāj vislielāko dziedinošo iespaidu.

— Bet kas tad tas bija?

— Tās bija mana drauga abata Adelmontes atrastas zāles, arkunums, kura lietošanu no viņa tiku mācījies.

— Tas laikam būs arī ļoti labs līdzeklis pret krampjiem? Maniem vā­jajiem nerviem tādi abata Adelmontes līdzekļi būtu ļoti noderīgi, bet šīs zāles ir, laikam noslēpums, un tāpēc negribu jums tās lūgt.

— Ak, cienījamā kundze, varu jums šo noslēpumu pateikt, — teica Monte-Kristo.

— Ā, grāfa kungs! — Vilfora kundze priecīgi iesaucās.

— Tikai vienu neaizmirstiet, ka mazā daudzumā tas ir labs dziedinā­šanas līdzeklis, turpretī lielā — spēcīga inde. Jau desmit pilieni var bez žēlastības nonāvēt; turklāt līdzekļa bīstamība vēl pavairojas ar to, ka šīs piles, vīnā iepilinātas, nebūt nemaina vīna garšu. Bet atvainojiet, cienījamā kundze, jums varētu likties, it kā gribētu jums dot kādus priekšrakstus.

Pulkstenis sita pusseptiņi, un tika pieteikta kāda draudzene, kura bija atnākusi uz vakariņām pie Vilfora kundzes.

— Ja man būtu tas gods, grāfa kungs, jūs redzēt trešo ceturto reizi un nevis tikai otro, — teica jaunā sieva, — ja man būtu gods būt jūsu draudzenei, kur man tagad ir tikai tā laime, ka esmu jūsu parādniece, tad es jūs ielūgtu uz vakariņām un nebaidīties no pirmā atraidījuma.

— Tūkstoš reižu paldies, cienījamā kundze! — atbildēja Monte-Kristo. — Bet esmu devis solījumu, kurš jāizpilda. Es solīju kādu no savām draudze­nēm, grieķu princesi, vest uz teātri, viņa paļaujas uz mani, ka viņai tur būšu par pavadoni.

— Tad palieciet sveiks, grāfs kungs, bet neaizmirstiet man to zāļu re­cepti!

— Kā lai es to aizmirstu, cienījamā kundze? Tad man būtu pirms jā­aizmirst tā stunda, kuru biju tik laimīgs pavadīt sarunā ar jums. To ai- mirst būtu gluži neiespējami.

Monte-Kristo ar šiem vārdiem atvadījās.

Vilfora kundze palika gluži domīga sēžot.

— Tas tik ir savāds vīrs, kurš man gluži tā izliekas, it kā viņa vārds būtu Adelmonte, — viņa teica.

Monte-Kristo apciemojuma laikā nebija cerējis gūt tik lielus panākumu.

— Tas ir izdevīgs lauks, — viņš nomurmināja, kad atkal sēdēja savos ratos, — esmu pārliecināts, ka tā ļaunā sēkla, kas te sēta, drīz koši uzdīgs.

Otrā rītā viņš nosūtīja Vilfora kundzei apsolīto recepti.