Grafs Monte-Kristo

II Brokastis

Grāfs bija ļoti sātīgs viesis. Albērs, to pamanīdams, ar rūpēm sacīja:

— Mans mīļais grāfa kungs, man šķiet, ka jums mūsu ēdieni mazāk patīk nekā spāniešu laukuma ēdieni. Man vajadzēja iepriekš par jūsu gar­šu apjautāties.

— Ja jūs mani tuvāk pazītu, kungs, — atbildēja grāfs smaidīdams, — tad jūs par mani nerūpētos. Pasaules ceļotājam, kāds es esmu, nav nekā­du sevišķu ēdienu. Es ēdu visu un visur, bet ēdu maz. Šodien, kad jūs man pārmetat sātību, man vēl ir liela ēstgriba, jo kopš vakarrīta nekā neesmu ēdis.

— Kā, kopš vakarrīta? — iesaucās klātesošie. — Jūs veselas divdesmit četras stundas nekā neesat ēdis?

— Nē! — atbildēja Monte-Kristo. — Man bija jābrauc kāds ceļa lī­kums, lai Nimas apkārtnē ievāktu vajadzīgās ziņas, tas man aizņēma laiku, un es negribēju tāpēc nokavēties.

— Tad jūs laikam ēdāt ratos? — prasīja Morserfs.

— Nē, es gulēju. To daru arvien, kad man ir garš laiks vai kad esmu izsalcis un man nav patikas ēst.

— Tātad jūs varat miegam pavēlēt, grāfa kungs? — prasīja Morelis.

— Puslīdz droši.

— Vai jums tam ir kāds līdzeklis?

— Jā.

— Tas būtu lieliski mums, afrikāņiem, jo mums bieži vien nav nekā ko ēst un vēl mazāk ko dzert.

— Diemžēl, — sacīja Monte-Kristo, — mans līdzeklis var būt noderīgs vienam pašam cilvēkam, kurš mīl vientuļnieka dzīvi, visai armijai tas būtu bīstams, jo tad varētu gadīties, ka armijas nav, kad to tieši vajag.

— Un vai drīkst zināt, kas tas ir par līdzekli? — prasīja Debrē.

— Ak, mīļais Dievs, jā, — atteica Monte-Kristo, — es to nebūt neturu kā noslēpumu. Tas — vislabākais opijs, kuru es pats no Kantonas pār­vedu, lai to dabūtu gluži tīru, un labākā hašiša maisījums, kādu dabūn austrumos starp Eifratu un Tigru. Šīs abas substances tiek vienādās daļās samaisītas kopā un no viņām tiek izveidoti graudiņi, kurus ņem, kad vajag. Pēc desmit minūtēm parādās to iespaids. Prasiet baronam Fransam d'Epi- nē, cik atceros, tad viņš vienu graudiņu baudīja.

— Jā, — atbildēja Morserfs, — viņš man par to stāstīja, un viņa atmi­ņas par to bija jaukas.

— Bet, — jautāja Bošāns, kurš, kā jau žurnālists, bija visai neticīgs, — vai jūs šo līdzekli arvien nēsājat sev līdzi?

— Arvien, — atbildēja Monte-Kristo.

— Vai nebūtu visai nepieklājīgi, ka jūs lūgtu kādu no šiem dārgajiem graudiņiem mums parādīt? — taujāja tālāk Bošāns, cerēdams svešo pie­ķert runājam nepatiesību.

— Nebūt ne, — atbildēja grāfs un izvilka no kabatas brīnišķīgu, no viena paša smaragda darinātu dozīti ar zelta atslēdziņu. Viņš to atslēdza un parādīja izbrīnītajiem viesiem četrus piecus graudiņus zirņa lielumā, no kuriem vēl kādiem divpadsmitiem dozītes iedobumā bija vieta. Grau­diņiem bija zaļgana krāsa un asa, stipra smaka.

Dozīte gāja no rokas rokā, bet viesi vairāk aplūkoja tās dārgo sma­ragdu nekā savādos graudiņus.

— Tas ir apbrīnojams smaragds un vislielākais, kādu es jebkad esmu redzējis, — sacīja Šato-Reno.

— Man bija trīs tādi, — sacīja Monte-Kristo, — vienu no tiem atdevu Tunisas bejam, kurš to lika iekalt savā zobenā; otro, kurš nebija tik labs kā šis, dāvināju viņa svētībai pāvestam; trešo paturēju pats un liku to izurbt. Tāpēc tas gan zaudēja pusi no savas vērtības, bet man tas jo noderīgāks lietošanai.

Visi izbrīnījušies uzlūkoja Monte-Kristo. Viņš runāja tik vienkārši, ka par viņa vārdiem nebija ko šaubīties, bez tam smaragds taču liecināja, ka viņa stāsts ir patiess.

— Un ko tad jums abi valdnieki dāvāja pretim par šo grezno dāvanu? — prasīja Debrē.

— Tunisas bejs man dāvāja kādas sievietes brīvību un svētais tēvs — kāda vira dzīvību. Tā divreiz savā mūžā esmu bijis tik spēcīgs, it kā Dievs man būtu licis piedzimt uz kāda troņa pakāpieniem.

— Un tas bija Pepīno, kuru jūs izpirkāt, vai ne? — izsaucās Morserfs.

— Varbūt, — atbildēja grāfs smaidīdams.

— Jūs nemaz nevarat iedomāties, grāfa kungs, kāds man prieks, kad dzirdu jūs tā runājam. Es jūs jau iepriekš saviem draugiem bija aprakstījis kā brīnišķu vīru no tūkstoš un vienas nakts, bet šie parīzieši ir tik ik­dienišķi ļaudis, ka viņi visu, kas ārkārtīgs, uzskata par fantāzijas murgiem. Sakiet jūs pats viņiem, grāfa kungs, ka es atrados laupītāju nagos un ka bez jūsu palīdzības Sansebastjāna katakombās tagad gaidītu uz miesas augšāmcelšanos.

— Ko nu! — atteica Monte-Kristo. — Jūs taču man apsolījāt šo nieka gadījumu nekad vairs nepieminēt.

— Jūs esat par daudz augstsirdīgs, bet es to nekad neaizmirsīšu. Tikai vienu es jūs lūgtu man paskaidrot, .lai man mana izglābšana nebūtu jā­uzlūko kā pārdabisks brīnums. Sakiet, grāfa kungs, — kāda vara jums ir pār šiem romiešu laupītājiem, kuri no neviena nebīstas, un it īpaši pār šo Luidži Vampu, kuru daudzina atrodamies sabiedrībā ar pašu velnu?

— Tas ir izskaidrojams ļoti vienkārši, mans mīļais vikont, — atbildēja grāfs. — Slaveno Luidži pazīstu jau desmit gadus. Kad tas vēl bija jauns un ganīja kazas, reiz tam par ceļa parādīšanu iedāvināju zelta gabalu. Bet viņš bija lepns un negribēja man palikt parādā, un iedāvināja man zobenu, kuru tas pats bija kalis. Jūs to būsit pamanījis manā ieroču krājumā. Vēlāk viņš šo dāvanu izmaiņu bija vai nu aizmirsis, vai mani vairs nepa­zina. īsi sakot, viņš mēģināja man uzbrukt, bet es turpretim viņu līdz ar kādu duci viņa ļaužu sagūstīju. Es viņu varēju izdot romiešu tiesām, ku­rām būtu izdarījis lielu pakalpojumu, bet to nedarīju, palaidu viņu vaļā, nolīdzis, ka tas nekad mani, ne ari kādu no manējiem neaizskartu. Uz šā nolīguma pamata tad arī jūs izpestīju no Luidži varas. Bet man bija vēl īpašs nolūks: cerēju, ka jūs mani par to, ja atbraukšu uz Franciju, iepazīstināsit ar franču sabiedrību. Jūs domājat, ka es palikšu pie ru­nāšanas vien, bet, kā redzat, tad to biju domājis nopietni, un šodien esmu šeit, lai jums atgādinātu par jūsu solījumu.

— Un to es arī turēšu, — izsaucās Morserfs, — bet domāju, ka jūs, kas esat paradis pie grezniem un lieliskiem dabas skatiem un pie plašajām debesu ārēm, šeit jutīsities ļoti apspiests. Vienīgā lieta, kurā jums varu pakalpot, varu jūs iepazīstināt ar saviem draugiem un ievest mūsu salonos. Bet ar jūsu vārdu, bagātību un izveicību jūs arī pats atdarīsit visur durvis vaļā un visur tiksit laipni uzņemts. Bet varbūt jums varu būt noderīgs, aizrādīdams uz dažiem šejienes veikaliem vai palīdzēdams jums izmeklēt noderīgu dzīvokli? Labprāt jūs uzlūgtu pie sevis, bet man nu reiz ir tas nelaimīgais paradums, ka neciešu savā tuvumā pat nevienu ēnu, izņemot sievietes ēnu.

— Ā! — sacīja grāfs. — Tas jau īsts precēta vīra paradums. Jūs jau arī Romā minējāt kaut ko par nodomātām precībām. Vai drīkstu jums laimes vēlēt?

— Lieta vēl nav nokārtota, grāfa kungs. Mans tēvs tomēr ļoti vēlas šīs precības, un ceru, ka varēšu jums drīz stādīt priekšā kā savu saderināto Eiženiju Danglāra jaunkundzi.

— Eiženija Danglāra! — prasīja Monte-Kristo. — Vai viņas tēvs nav barons Danglārs?

— Jā, — atbildēja Morserfs, — bet jaunākā laika barons.

— Ak, kas par to! — atteica Monte-Kristo. — Ja viņš tik valstij ir izdarījis pakalpojumus, kuri tam šo titulu ir devuši!

— Ļoti lielus, — smiedamies sacīja Bošāns, — viņš, kaut gan sirdī liberālis, karalim Kārlim X tomēr izdabūjis sešus miljonus aizdevuma, par ko pēdējais viņu iecēlis par baronu un Goda Leģiona bruņinieku, tā ka viņam ordeņa lenta nav vairs jānēsā vestes kabatā kā līdz šim, bet viņš to droši var iespraust pogas caurumā.

— Ak, — sacīja Morserfs smiedamies, — paturiet to savam laikrak­stam, bet manā klātbūtnē saudzējiet manu nākamo sievastēvu!

Tad viņš pagriezās pret Monte-Kristo:

— Bet jūs nupat izrunājt barona vārdu; it kā tas jums būtu jau pa­zīstams.

— Es viņu nepazīstu, — nevērīgi atbildēja Monte-Kristo, — bet ceru drīzumā ar viņu iepazīties, jo man ir viņa bankai izrakstīta kredītvēstule no «Ričarda un Blaunta" Londonā, no «Arnšteina un Eskelesa" Vīnē un no «Tomsona un Frenča" Romā.

Izrunādams šos pēdējos vārdus, grāfs slepeni uzlūkoja Maksimiliānu Moreli.

Ja viņam bija bijis nodoms uz Moreli atstāt iespaidu, tad tas viņam bija pilnīgi izdevies; Maksimiliāns nodrebēja, it kā viņš būtu dabūjis elek­trības triecienu.

— «Tomsons un Frenčs", — viņš sacīja, — vai jūs šo firmu pazīstat, grāfa kungs?

— Tie ir mani baņķieri kristīgās pasaules galvaspilsētās, — mierīgi at­bildēja grāfs. — Vai tie jums kādā ziņā var būt noderīgi?

— Ak, grāfa kungs, jūs varētu palīdzēt izpētīt kādu noslēpumu, pēc kura līdz šim es un mans tēva esam velti taujājuši. Šī firma mums reiz parādījusi lielu žēlastību, kuru tā, nezinu kāpēc pastāvīgi noliedz.

— Labprāt gribu jums pakalpot, — atbildēja grāfs paklanīdamies.

— Bet, — atgādināja Morserfs, — mēs, par baronu Danglāru runā­dami, esam pavisam novirzījušies no mūsu sarunas priekšmeta. Mēs taču gribējām grāfa Monte-Kristo kungam būt palīdzīgi sameklēt noderīgu dzī­vokli.

— Senžermēnas priekšpilsētā grāfa kungs varētu atrast mazu, patīkamu māju ar dārzu, — sacīja Šato-Reno.

— Ak, jūs tikai zināt ieteikt savu drūmo, neveiklo Senžermēnas priekš­pilsētu, — viņu pārtrauca Debrē, — neklausiet viņam, grāfa kungs, un apmetieties labāk d'Antena šosejā, tur ir visas Parīzes centrs.

— Vēl labāk būtu māja Operas bulvārī, — izšķīra Bošāns, — tur grāfa kungs varētu sēdēt uz balkona un, savu čubuku smēķēdams, pārskatīt visu galvaspilsētu.

— Un jūs, Morei, vai tad jums nav neviena priekšlikuma, ka jūs klusē­jat? — sacīja Šato-Reno.

— Man ir gan kas prātā, — atbildēja jaunais vīrietis smaidīdams, — bet gribēju nogaidīt, vai grāfa kungu apburs tie spīdošie priekšlikumi, kādus jūs viņam likāt priekšā. Tagad, kad viņš ne uz vienu no tiem nav atbildējis, iedrošinos viņam piedāvāt kādu mazu, jauku mājiņu, kuru mana māsa jau pirms gada ir noīrējusi Melē ielā.

— Vai jums ir māsa? — prasīja Monte-Kristo.

— Mīļa māsa, grāfa kungs.

— Vai precējusies?

— Jau pirms deviņiem gadiem.

— Vai laimīgi? — grāfs atkal prasīja.

— Viņa ir tik laimīga, cik vien cilvēks var būt, — atbildēja Maksi­miliāns, — viņa ir apprecējsui to vīru, kuru tā mīlēja un kurš mums arī nelaimē palika uzticīgs, Emanuēlu Erbo.

Monte-Kristo nemanāmi smaidīja.

— Es pie viņas dzīvoju sava atvaļinājuma laikā un gribu līdz ar savu svaini darīt visu, lai grāfa kungam dzīve pie mums būtu ērta un patīkama.

— Pag! — izsaucās Morserfs, pirms vēl grāfs paguva atbildēt. — Vai jūs apdomājat, ko jūs darāt, Moreļa kungs, jūs gribat ceļotāju, jūras brau­cēju Sindbadu, iesprostot ģimenes dzīvē!

— Lai Dievs pasarg, — atbildēja Morelis smaidīdams, — mana māsa ir divdesmit piecus, mans svainis trīsdesmit gadus vecs. Abi tie ir jauni un jautri; bez tam grāfa kungs no saimniekiem nemaz nebūs atkarīgs, viņš varēs pie mums nonākt lejā, kad viņam vien patiksies.

— Pateicos, sirsnīgi pateicos, — sacīja Monte-Kristo, — man pietiks, ja jūs man parādāt godu ar savējiem iepazīstināt, no jūsu laipnajiem pie­dāvājumiem es nevienu nevaru pieņemt, tāpēc ka man pašam jau ir pilnīgi iekārtots dzīvoklis.

— Kā? — izsaucās Albērs. — Jūs taču neapmetīsities viesnīcā? To darit jums būtu visai nepiederīgi.

— Vai tad es Romā tik slikti dzīvoju? — prasīja grāfs.

— Vai velns! — sacīja Morserfs. — Tur jūs bijāt izdevis piecdesmit tūkstošu piastru, lai sev iekārtotu dzīvokli, bet es nevaru iedomāties, ka visur, kur jūs nonākat, gribēsit izdot tik milzīgas summas.

— Tas mani nebūt nevarēja atturēt, — atteica Monte-Kristo, — biju nu reiz apņēmies Parīzē sev ierīkot māju un tāpēc izsūtīju savu sulaini iepriekš, lai tas visu izdara.

— Jums ir sulainis, kas pazīst Parīzi? — iesaucās Bošāns.

— Viņš ir pirmo reizi atbraucis uz Franciju, ir melns un mēms, — atbildēja Monte-Kristo.

— Vai tas nav Alī? — prasīja Albērs.

— Ja, vikonta kungs, tas ir mans nūbietis, mans mēmais, kuru jūs Ro­mā redzējāt.

— Bet kā tad jūs šim mēmajam cilvēkam, kurš pie tam Parīzi nemaz nepazīst, varējāt uzdot sev pirkt namu? Šis nabaga nelaimīgais būs visu izdarījis greizi.

— Jūs maldāties, vikonta kungs, es turpretim esmu pārliecināts, ka viņš visu būs izdarījis pēc manas garšas, un mana garša nav katra garša. Viņš pirms astoņam dienām ir atnācis šurp un visu pilsētu izpētījis ar suņa instinktu; viņš pazīst manas paražas un būs visu izdarījis man pa prātam. Viņš zināja, ka Šodien atbraukšu, un jau kopš pulkstens deviņiem mani sagaidīja Fonteneblo stacijā. Viņš man iedeva šo papīru, tā ir mana jaunā adrese, ņemiet un lasiet!

— Elizejas laukos, — lasīja Morserfs.

— Tas tiešām ir oriģināli! — Bošāns nevarēja nociesties neizsaucies.

— Un ļoti lielkundziski! — piemetināja Šato-Reno.

— Kā! Vai tad jūs savu māju vēl nepazīstat? — prasīja Debrē.

— Nē, — atbildēja Monte-Kristo, - negribēju, kā jums jau sacīju, nokavēt mūsu satikšanos.

Jaunie ļaudis viens otru uzlūkoja, viņi nezināja, vai tā nebija komēdija, ko Monte-Kristo ar viņiem spēlēja, bet viss izklausījās tik vienkārši un patiesi, ka par to nevarēja šaubīties.

Un kāpēc lai viņš melotu!

— Tad mums jāsamierinās, — piebilda Bošāns, — ar tiem mazajiem pakalpojumiem grāfa kungam, kuri vēl ir mūsu varā. Es, žurnālists, jums atveru visus Parīzes teātrus.

— Tas ir ļoti laipni no jums, mans kungs, un es jums sirsnīgi pateicos, — teica Monte-Kristo smiedamies, — bet mans intendants jau saņēmis pa­vēli katrā teātrī man īrēt pa ložai.

— Un vai jūsu intendants arī ir nūbietis un mēms? — jautāja Debrē.

— Nē, mans kungs, viņš pat ir jūsu tautietis, ja korsikānis var būt kādam cilvēkam tautietis, bet jūs viņu pazīstat, Morserfa kungs.

— Vai tas varbūt būtu senjors Bertučio, tas pats, kurš tik vareni prata Romā īrēt logus?

— Tas pats, jūs viņu redzējāt. Viņš ir ļoti godīgs vīrs; savā laikā ir bijis drusku kareivis, drusku kontrabandists, vārdu sakot, no visa pa drus­kai. Jā, es pat negribētu zvērēt, ka viņam nav bijušas mazas darīšanas ar policiju kāda nieka dēļ, naža dūriena vai šāviena dēļ.

— Un tādu krietnu pasaules pilsoni jūs esat sev izvēlējies par mājas pārvaldnieku! Cik tad viņš jums ik gadu nozog? — jautāja Debrē.

— Nu, goda vārds, — teica grāfs, — viņš zog ne vairāk kā kurš katrs pārvaldnieks, esmu pārliecināts; bet par to viņš visus uzdevumus izdara man pa prātam un viņam nekas nav neiespējams; bez tam es viņu nekad neizlaižu no savām acīm.

Kungi jau ilgi sēdēja pie deserta un cigāriem.

— Mans mīļais, — sacīja Debrē pieceldamies, — pulkstenis ir jau pus- trīs: jūsu viesis ir gan ļoti interesants, bet nereti jāatstāj laba sabiedrība, lai uzmeklētu sliktāku. Man jāiet atpakaļ uz ministriju. Pastāstīšu minis­tram par grāfu, un mums vajadzēs iztaujāt, kas viņš ir.

— Piesargieties, tas pat gudrajiem nav izdevies!

— Ak, ko! Mums ir trīs miljoni policijas spiegiem; taisnība gan, ka šī summa ir aizvien uz priekšu izdota, bet kas par to! Kādus tūkstošus piec­desmit mēs tomēr vēl varēsim šim mērķim izdot.

— Un, kad jūs izzināsit, kas viņš ir, tad pasakiet to arī man! — teica Monte-Kristo.

— To jums apsolu, — atbildēja Debrē un atsveicinājies aizgāja.

— Labi, — teica Bošāns Albēram, — es neiešu parlamentā, bet man būs saviem lasītājiem ko pastāstīt kaut kas labāks nekā Danglāra runa.

— Lūdzu, Bošān, — teica Albērs, — nerakstiet nevienu vārdu par grā­fu! Neatņemiet man nopelnu viņu sabiedrībā priekšā stādīt un pasniegt par viņu ziņas! Bet vai viņš nav tiešām ievērojams?

— Grāfs ir vairāk nekā ievērojams, — ieteicās Šato-Reno, — viņš ir viens no labākajiem vīriem, kādus jebkad esmu redzējis. Vai jūs nākat līdzi, Morei?

— Atļaujiet man tikai nodot savu vizītkarti grāfa kungam, kurš bija tik laipns apsolīties mūs apciemot: mēs dzīvojam Melē ielas 14.namā.

— Esiet pārliecināts, ka es jūs atradīšu, — teica grāfs paklanīdamies. Maksimiliāns līdz ar Šato-Reno atvadījās un atstāja Albēru vienu ar grāfu Monte-Kristo.