Grafs Monte-Kristo

XIII Apsūdzība

Zālē iestājās dziļš klusums. Lēni ienāca tiesneši4 zvērinātie ieņēma sa­vas vietas. Prokuroram pievērsās vispārēja uzmanība, jā, var droši teikt: viņu apbrīnoja sīkie ļautiņi. Cienīgi viņš atsēdās savā augstajā krēslā un mierīgu skatienu lūkojās visapkārt.

— Ievest apsūdzēto! — teica priekšsēdētājs.

Visu acis griezās uz durvīm, pa kurām bija jāienāk Benedeto.

Durvis atvērās, un ienāca apsūdzētais.

Apsūdzētā vaibstos nebija lasāms nekāds uztraukums, kurš sadzen asi­nis apsūdzēto sirdīs un dara bālu pieri un vaigus. Viņa rokas, no kurām viena turēja gardibeni, kamēr otra bija aizbāzta aiz vestes, netrīsēja dru­džaini, kā citiem apsūdzētajiem var aizvien redzēt; viņa acis bija mierīgas, jā, pat starojošas. Tiklīdz jaunais cilvēks bija ienācis zālē, viņa skatiens, pārlaizdams pār zvērinātiem un visu sapulci, ilgi palika kavējoties pie pre­zidenta, vēl ilgāk — pie prokurora.

Andrea blakus nosēdās viņa aizstāyis, jauns gaišmatis, kura seja uz­traukumā bija desmitreiz sarkanāka nekā apsūdzētajam.

Prezidents lika nolasīt prokurora uzrakstīto ļoti aso un nežēlīgo ap­sūdzības rakstu.

Pa visu ilgo laiku, kamēr turpinājās lasīšana, visu skatieni bija pievērsti Benedeto, kurš sēdēja mierīgi, gandrīz vai omulīgi.

Vēl nekad varbūt prokurors nebija tik pārliecinoši un stingri pieprasījis nāvessodu, un viņš bieži bija lūdzis tiesai nāvessodu. Nekad viņš nebija tik spilgti tēlojis noziegumu, apsūdzētā agrāko nekārtīgo un noziedzīgo dzīvi, viņa blēdīgo pārvēršanos par augstas kārtas locekli, — kas bija se­višķi liels noziegums viņa acīs, — visu apsūdzētā dzīves gaitu no bērnu dienām pa nolaideno ceļu.

Publika bija pārliecināta, ka jau šis apsūdzības raksts vien pazudināja nabaga Benedeto.

Benedeto turpretī nelikās pievēršam uzmanību visiem šiem apvainoju­miem. Vilfors ar asu novērotāja skatienu uzlūkoja apsūdzēto, bet tas ne­vienu reizi nenolaida acis.

Pēdīgi apsūdzības raksta lasīšana bija pabeigta.

— Apsūdzētais, — teica prezidents, — jūsu vārds un uzvārds.

Andrea piecēlās.

— Atvainojiet, prezidenta kungs, — viņš teica gluži mierīgi, — bet es redzu, ka jūs savus jautājumus man liekat priekšā tādā kārtā, ka es ne­spēju atbildēt. Es domāju, ka mans prāva ir izņēmums starp parastām prāvām, par ko es minēšu pierādījumus. Es tātad lūdzu, atļaujiet man gluži pretēji paradumam, ka es neatbildu uz visiem jūsu jautājumiem.

Pārsteigtais prezidents uzlūkoja zvērinātos, kuri savukārt lūkojās uz pro­kuroru.

Visa sapulce bija ļoti uztraukta.

Tikai Andrea bija gluži mierīgs.

— Cik vecs jūs esat? — jautāja prezidents. — Vai uz šo jautājumu jūs atbildēsit?

— Es atbildēšu uz šo jautājumu, kā arī uz visiem citiem, tiklīdz pie­nāks to kārta.

— Cik vecs? — atkārtoja prezidents.

— Es esmu divdesmit vienu gadu vecs, dzimis 1817. gadā naktī no 27. un 28. septembri.

Pie šiem vārdiem prokurors, kurš pašlaiks rakstīja kādu piezīmi, pacēla acis.

— Kur jūs esat dzimis? — jautāja prezidents.

— Oteilā pie Parīzes, — teica Benedeto.

Prokurors otru reizi pacēla acis un kļuva bāls kā līķis, it kā būtu ie­raudzījis kādu spoku.

Benedeto viegli un izlaidīgi spēlējās ar savu batista kabatas lakatiņu.

— Pie kādas kārtas jūs piederat?

— Vispirms es biju viltotājs, — vienaldzīgi atteica Andrea, — tad zaglis, beigās slepkava.

Visa sapulce uztraucās, pārsteigums un dusmas atskanēja no visām pu­sēm; tiesneši un zvērinātie apjukuši lūkojās cits citā.

Prokurors atspieda rokā savu nupat vēl bālo, tagad kvēlojoši sarkano pieri; piepeši viņš pacēlās un lūkojās apmulsis apkārt, viņam it kā trūka elpas.

— Vai jūs ko meklējat, prokurora kungs? — iejautājās piepeši Andrea, laipni smaidīdams.

Prokurors atkrita atpakaļ savā krēslā.

— Vai jūs tagad teiksit savu vārdu? — stingri teica prezidents. — Tā rupjā lielība, ar kādu jūs minējāt savus noziegumus, apzīmēdams tos par savu kārtu, tās savādās goda jūtas, kuras jūs ar to gribējāt izrādīt, var tikumības un- likuma vārdā tikai uz strupāko tikt notiesātas; lielības dēļ jūs varbūt arī tikai nesakāt savu vārdu.

— Gluži neticami, prezidenta kungs, — teica Benedeto, smalki pa­locīdamies, — ka jūs manas domas esat atminējis: jā, aiz godkārības es lūdzu mainīt jūsu jautājumu kārtu.

Izbrīna sasniedza augstāko pakāpi.

— Nu, — jautāja prezidents, — kāds tad ir jūsu vārds?

— Savu vārdu es jums nevaru pateikt, jo es to nezinu, bet es gan zinu sava tēva vārdu un varu to jums pateikt.

Prokurora prātu likās kā ģībonis aptumšojam, lielas sviedru lāses no­krita no viņa pieres uz papīra lapas, kuru tas turēja rokās.

— Sakiet sava tēva vārdu! — teica prezidents.

Neviena skaņa nebija dzirdama, ne dvašas vilciens, visapkārt valdīja kapa klusums.

— Mans tēvs ir karaliskais prokurors, — mierīgi un skaidri teica An­drea.

— Karaliskais prokurors? — teica prezidents, nepamanīdams proku­rora drebēšanu.

— Jā, un, tā kā jūs gribat viņa vārdu zināt, tad es arī to varu pateikt: viņš saucas de Vilfors.

Aiz bijības pret tiesu tik ilgi aizkavētais uztraukums kā aizturēts ūdens piepeši izlauza sev ceļu. Sacēlās nedzirdēts troksnis, izsaucieni un lamu vārdi pret Benedeto, kurš stāvēja gluži mierīgi, smiekli, draudi, uzmu­dinājumi un svilpieni.

Troksnim cauri skanēja prezidenta vārdi:

— Apsūdzētais, jūs nedzirdēti jokojaties ar tiesu, tāds bezkaunības un ārprātības skats vēl nekad nav redzēts!

Tiesas sulaiņi velti pūlējās apklusināt publiku. Divas personas bija pie­steigušās pie prokurora, kurš bija gluži saļimis, un lūkoja viņu nomierināt par šādu nedzirdētu nekaunību.

Pēdīgi bija iestājies miers, tikai vienā vietā ļaudis bija sastājušies un dzīvi čukstēja.

Tika teikts, ka zālē kāda sieviete esot paģībusi, un ļaudis pūloties viņu atdzīvināt.

Andrea visu laiku bija mierīgi uzlūkojis uztraukto sapulci.

— Mani kungi, — viņš teica par atbildi prezidenta pārmetumiem, — man ne prātā nenāk tiesu aizskart un sacelt nevajadzīgu skandāli. Jūs mani jautājat, un es gluži vienkārši atbildu un, nezinādams savu vārdu, saku sava tēva vārdu.

Jaunais cilvēks runāja ar tādu drošību, tik mierīgi, ka neviļus iestājās dziļš klusums. Visi skatījās uz prokuroru, kurš sēdēja nekustēdamies, kā pērkona satriekts.

— Mani kungi, — turpināja Andrea, — es vari savu vārdu pareizību pilnīgi pierādīt.

— Bet, — iesaucās prezidents, — jūs iepriekšējā izmeklēšanā izskai­drojāt, ka saucoties Benedeto un esot no Korsikas?

— Es teicu, ko turēju par labu sacīt, jo negribēju, ka tiktu mazināts manu vārdu iespaids šeit tiesā. Es atkārtoju, ka piedzimu Oteilā, 1817. gada 27. septembra naktī, un esmu prokurora de Vilfora dēls. Es at­stāstīšu jums lietas tuvākos apstākļus:

Es piedzimu istabā, kura tapsēta ar sarkanu damastu, namā Fontēnas ielā 28. Mans tēvs paņēma mani rokās, teica manai, mātei, ka es esot miris, ietina mani servjetē, kura bija iezīmēta burtiem „H. N.", un nonesa mani dārzā, kur mani dzīvu apraka.

Šalkas pārņēma visu publiku, kad viņa salīdzināja apsūdzētā stingro uzstāšanos ar prokurora pilnīgo apmulsumu.

— Kā tad jūs to visu zināt? — jautāja prezidents.

— Man tūdaļ būs gods jums to visu atstāstīt, prezidenta kungs. Tanī dārzā aiz krūmiem glūnēja kāds vīrs, kurš gribēja manu tēvu nokaut un viņam jau sen sekoja, lai atriebtos pēc korsikāņu paraduma. Viņš redzēja, ka mans tēvs kaut ko apraka zemē, pielīda tuvāk un iedūra viņam mu­gurā. Mans tēvs pakrita, kamēr korsikānis, domādams, ka aprakta ir nau­da, paķēra vīstokli, kurā es biju ielikts. Korsikānis mani aiznesa uz bāriņu namu, kur es tiku ierakstīts ar 37. numuru. Trīs mēnešus vēlāk viņa māsa no Roljāno atbrauca uz Parīzi, izskaidroja, ka es esmu viņas bērns, ūn paņēma mani līdzi. Tāpēc es, kaut gan Oteilā dzimis, tomēr Korsikā uz­audzis.

Klusums bija tik liels, ka varēja domātzāle ir gluži vai tukša.

— Turpiniet! — teica prezidents.

— Pie šiem labajiem ļautiņiem, kuri mani mīlēja, es būtu varējis kļūt laimīgs, bet mana iedzimtā samaitātā sirds ņēma pārsvaru. Es kļuvu aiz­vien ļaunāks un ļaunāks. Kad es reiz lādēju likteni, ka tas mani radījis tik ļaunu, mans audžutēvs teica:

„Negrēko, nelaimīgais, — visi noziegumi nāk no tava tēva, kurš no­ziegumus pret cilvēcību ir darījis sev par amatu un asinskārīgu sirdi par savu vadītāju."

— No tā laika es vairs nezaimoju likteni, bet es lādēju savu tēvu, un tāpēc es tagad runāju šos vārdus, par kuriem jūs, prezidenta kungs, iz- sacījāt man pārmetumus. Ja tas ir vēl liels noziegums, tad sodiet mani, bet, ja jūs esat pārliecinājies, ka es ciešu par tēva grēkiem, tad žēlojiet mani!

— Bet jūsu māte? — jautāja prezidents.

— Mana māte ticēja, ka es esmu miris, viņa nav vainīga. Es viņas vārdu neesmu gribējis zināt, es nepazīstu savu māti.

Šinī acumirklī zālē atskanēja apspiests kliedziens. Tur pulks ļaužu stā­vēja ap neveselu sievieti.

Sieviete sāka histēriksi raudāt, viņu vajadzēja aizvest, viņas plīvurs pa­vērās, un vairāki pazina baronesi Danglāra kundzi.

Arī prokurors viņu pazina un uzlēca kājās.

— Pierādiet! Pierādiet! — iesaucās prezidents. — Šādiem briesmīgiem apvainojumiem vajag gluži nešaubāmu pierādījumu!

— Vai jūs gribat pierādījumu? — teica Benedeto smiedamies. — Nu, tad uzlūkojiet jel Vilfora kungu, un jums nevajadzēs nekādu citu pie­rādījumu!

Katrs skatījās uz prokuroru, kurš no šiem tūkstošs asajiem skatieniem jutās ievainots kā ar dunčiem; viņš streipuļoja un panāca soli uz priekšu.

Publikā atkal bija dzirdams troksnis.

— No manis prasa pierādījumus, tēv, — teica Benedeto, — vai jūs tiešām gribat, ka es dodu kādus pierādījumus?

— Nē, nē, — Vilfors stomījās gandrīz vai nesaprotami, — nav va­jadzīgs.

— Kā? Ko jūs sakāt? Nav Vajadzīgs? — iesaucās prezidents.

— Es gribu teikt, — kliedza prokurors, — ka es velti esmu cīnījies pret nāves bultu! Likteņa soģa roka ir mani sasniegusi. Mani kungi, nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, viss, ko šis jaunais cilvēks saka, ir taisnība.

Drūmi nospiedošs klusums šķita bija uzvēlies ar visu smagumu sapulcei.

— Kā, prokurora kungs? — iesaucās prezidents. — Jūs ļaujaties mal- dināties? Šī briesmīgā, nesaprotamā nelaime ir aptumšojusi jūsu garu, at­jēdzieties!

Prokurors nolieca galvu; viņa zobi klabēja kā drudzī; viņš bija bāls kā līķis.

— Es esmu pie pilna prāta, tikai manas miesas cieš, — teica proku­rors. — Es atzīstos par vainīgu visos noziegumos, par kuriem jaunais cil­vēks mani apvaino, un nododu sevi prokuroram, manam pēcnācējam.

Šos vārdus dobjā balsī izteicis, prokurors soļoja uz durvīm, kuras su­lainis mehāniski atvēra.

Visa sapulce par šo izskaidrojumu un atzīšanos bija aizgrābta un iztrū­kusies.

— Nudien, — teica Šato-Reno, — tad es labāk gribētu mirt kā Mor­serfa kungs, pistoles šāviens liekas gandrīz vai salds pret šādu katastrofu kā Vilfora kungam.

— Ak, un es vienu brīdi biju nodomājis precēt viņa meitu, — iesaucās Debrē, — nabaga bērns darīja labi, ka nomira.

— Sēde tiek atlikta, mani kungi, — teica prezidents, — un prāva pa­liek uz nākamo sesiju. To vajag no jauna iesākt un nodot citam ierēdnim.

Andrea bija palicis gluži mierīgs un, no kareivjiem pavadīts, atstāja zāli.

— Nu, mīļais, ko jūs domājat par visu šo lietu? — jautāja Debrē ser­žantam, aiz kura muguras bija stāvējis.

— Laikam viņu apžēlos, — tas atteica, — ja jau pats prokurors ir vairāk vainīgs.