Grafs Monte-Kristo

VII ubags

Vilfora kundze vēlējās atgriezties Parīzē, Danglāra kundze, kaut gan vēl ļoti vāja, neuzdrošinājās izsacīt to pašu vēlējumu.

Pēc savas sievas lūguma Vilfors sāka posties uz prombraukšanu. Viņš piedāvāja baronesei sēdekli savos ratos, lai viņa sieva varētu parūpēties par neveselo draudzeni. Danglārs bija ļoti nogrimis sarunās ar Kavalkanti, ka nekā nepamanīja no visa tā, kas notika apkārt.

Kamēr Monte-Kristo runāja ar Vilfora kundzi, viņš gan bija pamanījis, ka prokurors tuvojās baronesei, un bija pat uzminējis sarunas saturu. Viņš palīdzēja kundzēm iesēsties ratos. Danglārs, kurš bija gluži sajūsmināts par veco Kavalkanti, piedāvāja viņam sēdekli savos ratos. Andrea devās pie saviem vieglajiem angļu ratiem, kamēr viņa zirgu puisis, grūms lielos zābakos, uzlēca mugurā lielajam, pelēkajam zirgam.

Pa dinejas laiku Andrea bija maz runājis. Viņš bija pārāk gudrs, lai tik bagātu un varenu ļaužu vidū neizteiktu varbūt kādu muļķību, it sevišķi vēl tāpēc, ka klāt bija prokurors. Vēlāk Danglārs bija viņu pilnīgi sev noņēmis, noturēdams viņu un majoru par bagātiem nabobiem. Ar lielu prieku baņķieris bija pamanījis majora mazā pirkstiņa gredzenā milzīgu dimantu, jo gudrais majors savas bankas zīmes, kuru kurss taču varēja krist, bija tūdaļ izmainījis pret lietām, kuras vērtību nemaina. Pēc dinejas Danglārs bija sīki iztaujājis tēvu un dēlu par viņu dzīves veidu un nodo­miem, un abi, ievērodami, ka vienam jādabū no Danglāra četrdesmit asto­ņi tūkstoši franku, bet otram ik gadu piecdesmit tūkstoši liru, uz visiem jautājumiem atbildēja ar sevišķu laipnību.

Viens apstāklis Danglāra acīs vēl pavairoja Kavalkanti cieņu līdz pat dievināšanai. Pēc Horācija principa nil admirori (ne par ko nebrīnīties) majors bija pratis gluži vienaldzīgi pateikt, kurā ezerā ķerami labākie nēģi, un bija savu tiesu apēdis, nedz brīnīdamies, nedz uzslavēdams. Danglārs to bija uzskatījis par zīmi, ka bagātajiem firstiem Kavalkanti tādi reti ēdie­ni laikam ir kaut kas gluži parasts. Ar lielu prieku viņš tāpēc uzņēma viņa paziņojumu:

— Rīt, mans kungs, man būs tas gods jūs apmeklēt veikala darīšanās, — uz ko Danglārs atbildēja:

— Es jutīšos laimīgs, ka varēšu jūs pie sevis redzēt.

Tad viņš viņam lika priekšā, ja tam nebūtu pārāk sāpīgi šķirties no dēla, aizvest viņu uz „Prinču viesnīcu".

Majors atbildēja, ka viņa dēls jau sen vedot tādu dzīvi kā visi modernie jaunie kungi, ka viņam savi apkalpotāji un ekipāža un ka viņi arī neesot reizē atbraukuši.

Abi kungi, majors un baņķieris, tātad kopā aizbrauca uz Parīzi, Dan­glārs arvien vairāk brīnīdamies par šo vīru, kurš savam dēlam varēja dot tēriņam ik gadu 50000 liru, kas lika domāt par mantību, kura atmet ik gadus procentus pāri par pusmiljonu liru.

Andrea domāja, ka izturās ļoti kundziski, kad izbāra savu grūmu, kur? bija ar zirgu gaidījis pie vārtiem, ne pie kāpnēm un bija licis kungam iet kājām veselus trīsdesmit soļus. No grūma rokām Andrea paņēma grožus un uzcēla kāju spodri lakotā zābakā uz ratu kāpšļa.

Šinī acumirklī kāda roka uzsita viņam uz pleca. Domādams, ka tas ir grāfs un Danglārs, Andrea aši apgriezās apkārt.

Neviens no tiem nebija, bet gluži svešāds tēls ar nodegušu seju, lielu bārdu, spīdošām acīm kā vilkam. Ņirgādamies tas rādīja baltus, asus zo­bus kā šakālim. Sarkans, rūtains lakats bija apsiets ap nosirmušajiem ma­tiem, netīrs, gluži noplīsis virssvārks apsedza lielo, lieso un kaulaino stāvu, kura kauli ejot likās grabam kā ģiitenim. Roka, kura arvien vēl gulēja uz Andrea pleca, bija plata un liela.

Vai nu jaunais cilvēks izbijās no šā savādā tēla, vai varbūt viņu pazina? Visādā ziņā viņš stipri nodrebēja.

— Ko jūs gribat? — viņš stostījās.

— Atvainojiet, pilsoni! Es varbūt traucēju, bet man noteikti vajag ar jums runāt.

— Vakarā neubago! — uzsauca viņam grūms, lai atsvabinātu savu kun­gu no šā nekauņas.

— Es neubagoju, mans mīļais puis, — teica nepazīstamais, briesmīgi smiedamies, tā ka grūms aizgāja. — Es vēlos tikai dažus vārdus parunāt ar tavu kungu, kurš man pirms divām nedēļām deva kādu uzdevumu.

— Nu, labi, — saņemdamies teica Andrea, lai grūms nepamanītu viņa apjukumu. — Sakiet — ko gribat?

— Es vēlos, — teica vīrs ar sarkano lakatu, — braukt, ne kājām iet. Es esmu piekusis uņ tiešām ne tik labi pabrokastojis kā tu.

Jaunais cilvēks drebēja no šis dīvainās, draudzīgās uzrunas.

— No Dieva puses, ko tad jūs īsti gribat?

— Nu, ko! Es gribu tavos skaistos ratos un ar tevi kopā braukt uz Parīzi.

Andrea nobāla, bet nekā neatbildēja.

— Nu, kas tad tur sevišķs? — nekaunīgi teica svešais. — Tas no ma­nas puses tāds mazs untums, mīļais Benedeto.

Šie vārdi, likās, atstāja iespaidu uz Andrea, viņš piegāja pie grūma un teica:

— Šim vīram tiešām ir kaut kas svarīgs, ko man teikt. Ej un paņem važoni, lai tu mājās nenonāktu daudz vēlāk kā es!

Sulainis aizgāja gluži pārsteigts.

— Ļauj man vismaz stāties ēnā! — teica Andrea.

— Ā, to var. Es tevi aizvedīšu klusā vietiņā.

Un viņš paņēma zirgu pie pavadas un veda to tālāk, nostādīdams aiz krūmiem, kur tiešām neviens nevarēja redzēt, kādu godu viņš parādīja Andrea.

— Tiešām! — smiedamies teica svešais. — Man nemaz nerūp tas gods sēdēt tev blakus skaistos ratos, bet es tiešām esmu noguris un man ar tevi jārunā!

— Tad kāp iekšā!

Tiešām bija žēl, ka nebija vairs gaišs, būtu bijis dīvains skats redzēt šo noplīsušo tēviņu skaisto ratu zīda spilvenos sēžam blakus eleganti ģērb­tajam jaunkungam.

Andrea dzina savu zirgu uz priekšu, ne vārda nerunādams; arī svešais klusēja, kaut gan mute bija sašķobīta smieklos.

Kad viņi bija izbraukuši ārpus Oteilas un Andrea redzēja, ka viņi ir vieni paši, viņš salika rokas krustām uz krūtīm un teica savam pavadonim:

— Kāpēc jūs traucējat manu mieru?

— Kāpēc tad tu mani kaitini, puis?

— Kā tā — es jūs kaitinu?

— Kā tad? Mēs šķīrāmies pie Varas tilta, tu solījies iet uz Toskānu, un nu tu esi Parīzē.

— Un kā tad es jums ar to stājos ceļā?

— Ceļā? Nebūt ne. Es domāju, ka tas man atnesīs labumu.

— Ā! Jūs gribat mani izsūkt ?

— Pareizi, mans mīļais. Tie bija īstie vārdi.

— Nu, meistar Kadrus, tad es jums saku jau iepriekš, ka jūs alojaties.

— Mīļais, mazais, neiekaisti! Bet tev jāzina, ka nelaime padara greiz­sirdīgu. Es domāju, ka tev pa Toskānu vajadzēs staigāt kā nabagam un zaglim, un no visas sirds tevi nožēloju, kā es būtu nožēlojis savu paša bērnu. Tu vēl atceries, ka es tevi aizvien saucu par savu bērnu?

— Nu un tad?

— Pacieties, mans dēls!

— Es pacietīšos, turpiniet!

— Piepeši es tevi redzu pie pilsētas vārtiem un Šeit Parīzē ar sulaiņiem un ekipāžām. Vai tu esi atradis kādu zelta raktuvi?

— Ak tu esi skaudīgs!?

— Ak, zēn, es esmu laimīgs, ka varu tev izteikt komplimentu. Bet tā kā es neesmu ģērbies pēc pēdējās modes, tad esmu rīkojies tā, lai tevi neapkaunotu!

— Laba rīcība, — kliedza Andrea, — kad jūs tuvojaties man mana sulaiņa klātbūtnē!

— Es tuvojos tev, kad es spēju. Tev ir ātrs zirgs un ļoti viegli rati, tu vari pasaulē ātri tikt uz priekšu, un man grūti tevi sasniegt, es tādēļ iz­mantoju gadījumu.

— Jūs redzat, ka es neslēpos.

— Tu esi ļoti laimīgs; es vēlētos, ka arī es to varētu, bet es slapstos un ļoti baidījos, ka tu mani varbūt vairs nepazīsi. Nu, es esmu maldījies, — teica Kadruss, ļauni smiedamies, — tu esi ļoti labsirdīgs.

— Nu, ko jūs vēl gribat? — jautāja Andrea.

— Tu mani vairs nekaitini, mani, savu veco darbabiedru! Tas nav smu­ki, Benedeto, tu topi lepns!

Šie draudi apspieda Andrea dusmas, viņš juta, ka atrodas Kadrusa varā. Viņš padzina zirgu straujāk.

— Tu nedari labi, Kadrus, tā izturēdamies pret vecu biedru, kā pats saki. Mēs abi esam dienvidnieki un ar karstām asinīm — starp tādiem ļaudīm kā mēs draudi ir nevietā. Vai mana vaina, ka laime man uzsmai­dījusi?

— Vai laime tev tiešām uzsmaidījusi? Vai visas šīs smukās lietas nav aizņemtas, bet tās tavs paša īpašums? Nu, jo labāk! — atteica Kadruss mantkārībā mirdzošām acīm.

— To jau tu zināji, citādi nebūtu mani uzmeklējis. Ja man būtu tādi saplīsuši svārki un tāds sarkans lakats ap kaklu, tu mani vis nepazītu…

— Nenicini mani, zēn! — teica Kadruss. — Kas tad man liedz ģērbties tikpat labi kā tev? Es jau pazīstu, mans dēls, tavu labo sirdi! Ja tev divi labi svārki, tu man dosi vienus. Kā es ar tevi dalīju savu maizes kumosu, kad tu biji izsalcis.

— Tā ir taisnība, — teica Andrea.

— Ak, cik tu biji izsalcis! Vai tev aizvien vēl tik laba apetīte kā toreiz?

— A jā! — teica smiedamies Andrea.

— Bet kā tev gadījās brokastot pie šā prinča?

— Tas nav princis, bet grāfs.

— Grāfs un laikam bagāts, he?

— Jā, bet nealojies, tam nav tik viegli tikt klāt.

— Nu, mans Dievs, esi gluži mierīgs! Neviens jau negrib tavam grāfam nekā darīt. Es viņu atstāju tev. Bet nu man vajag, tu zini, sīknaudu…

— Cik tad tev vajag?

— Es domāju, ka ar simt frankiem mēnesī sākumā pietiks…

— Nu?

— …Ko dzīvot, bet diezgan paplāni…

— Nu?

— Ar simt piecdesmit jau varētu labāk izkulties…

— Še tev divi simti, — teica Andrea, ielikdams viņam rokā desmit zelta gabalus.

— Labi, — teica Kadruss.

— Pieteicies katru mēnesi pirmajā dienā pie mana durvju sarga, — viņš tev šo summu izmaksās!

— Ak, cik tas man ir apkaunojoši!

— Kā tā?

— Tu man liec tikties ar saviem sulaiņiem, nē, es gribu tikai ar tevi pašu visu nokārtot.

— Nu, labi, nāc tad pie manis paša, un, kamēr vien es dabūšu iz­maksātu savu renti, tikmēr ari tu dabūsi savu.

— Tu esi labs puika, un es redzu, ka es tevi neesmu alojies. Ak, tā ir debesu lairne, ka liktenis tādus cilvēkus kā tevi piemeklē! Kā tad tas nu nācās, ka tu tiki pie tādas laimes?

— Kāpēc tev tas jāzina? — jautāja Andrea.

— Tātad no tavas puses neuzticība!?

— Nē. Labi, es tev teikšu: es atradu savu tēvu.

— Savu īsto tēvu?

— Lai velns, kamēr viņš maksā…

— Gluži pareizi. Kā sauc tavu tēvu?

— Majors Kavalkanti.

— Un vai viņš ir apmierināts ar tevi?

— Līdz šim jā.

— Un kas tev palīdzēja tikt pie tēva?

— Grāfs Monte-Kristo.

— Tas pats, no kura tu nupat atnāci?

— Tas pats.

— Saki, mans dēls, vai tu nevarētu arī mani pie viņa iekārtot par kādu radinieku, jo liekas, ka viņam tādām lietām ir birojs.

— Es darīšu, kas vien būs iespējams. Ar ko tu līdz šim laikam no­darbosies?

— Vai es?

— Nu ja, tu!

— Tu esi ļoti laipns, ka tā rūpējies par mani, — teica Kadruss nikni.

— Nu, vai tad es nevaru par tevi domāt, kad tu ņem dzīvu dalību manā liktenī? — atteica Andrea tāpat.

— Tev taisnība… Es noīrēšu sev pieklājīgu dzīvokli, katru dienu skūšu bārdu, labi ģērbšos un iešu kafejnīcā lasīt laikrakstus. Pa vakariem es tad iešu uz teātri, un mani noturēs par maiznieku, kurš dzīvo no savas rentes; tāds ir mans sapnis un ideāls.

— Ā, lieliski! Paliec pie šādas dzīves kārtas, un tu būsi laimīgs!

— Tu esi ļoti laipns! Un kādi ir tavi nolūki? Vai tu gribi tikt par Francijas senāta locekli?

— Nu, nu, — teica Andrea, — kas zina?

— Varbūt majors Kavalkanti jau ir pēc kārtas… Par nelaimi tagad šādi nav vairs mantojami.

— Mīļais draugs, atturēsimies no politikas… Bet nu tev ir, ko tu gri­bēji, un mēs esam arī atbraukuši, kur gribējām, — un nu atstāj manus ratus!

— Vēl ne.

— Kā tā — vēl ne?

— Bet, dēls, apdomā taču, ar sarkanu lakatu ap galvu, bez cepures, noplīsušiem svārkiem bez pases, ar divdesmit zelta gabaliem kabatā — mani tūdaļ notvertu policija! Man būtu jāatzīstas, ka es naudu dabūju no tevis, tas novestu pie dažādiem nepatīkamiem tālākiem jautājumiem: da­būs dzirdēt, ka es no Tulūzas aizgājis bez ardievām, es tiktu no etapa un etapu līdz Vidusjūrai aizstiepts un tiktu beigās atkal par 16. numuru. Tad ardievu mans jaukais sapnis par maiznieku, kas dzīvo no savas ren­tes! Nē, mans dēls, es labāk ar godu dzīvoju šepat galvaspilsētā.

Andrea sarauca uzacis. Viņš acumirkli pārdomāja, tad palūkojās aši visapkārt, un, kad nekur nebija manāma dzīva dvēsele, viņš nemanot lika rokai ieslīdēt kabatā un ķerties pie pistoles. Bet Kadruss bija labi no­vērojis katru viņa kustību un nemanot izvilka savu spāniešu nazi. Acīm redzot abi draugi bija viens otra cienīgi un pilnīgi sapratās. Andrea roka drīz vien atkal parādījās, un pistole palika mierīgi kabatā.

— Labi, Kadrus, tātad tu dzīvosi laimīgi!

— Es darīšu visu, kas vien iespējams, — atbildēja agrākais viesnīcas „Gāras tilts" īpašnieks, atkal ielikdams nazi svārku piedurknē.

— Bet kā tad tu gribi izbēgt no policijas, jo šeit ratos tu esi vēl vairāk briesmās?

— Klau, kas man iekrita prātā! — teica Kadruss.

Viņš paņēma grūma mēteli, kuru tas bija atstājis ratos, un apņēma to sev ap pleciem, tad noņēma sarkano lakatu no galvas, paņēma Andrea cepuri un uzlika to sev, tagad pilnīgi līdzinādamies saīgušiem bagāta kun­ga kučierim, kura kungs pats vada zirgus.

— Un vai tad lai es palieku bez cepures? — jautāja Andrea.

— Kāpēc gan ne! Laiks vējains, cepure tev var būt no galvas nokritusi.

— Nu, labi taisies, ka tiekam tālāk! — nikni teica Andrea.

— Nu, es taču neesmu tas, kas tevi aizkavē?

Laimīgi viņi pabrauca garām šķēršļiem, kur stāvēja policijas sargi.

Pie pirmās šķērsielas Andrea pieturēja savu zirgu un Kadruss izkāpa.

— Nu, — teica Andrea, — dod nu cepuri un mēteli!

— Jā, — smējās Kadruss, — tu taču negribēsi, ka es saaukstējos!

— Bet es?

— Tu esi jauns, bet es sāku jau vecs palikt. Uz redzēšanos, Benedeto!

Un Kadruss pazuda kādā šķērsieliņā.

— Ak, — nopūzdamies teica Andrea, — cilvēkam šinī pasaulē nav iespējams kļūt laimīgam!