Grafs Monte-Kristo

II Tēvs un dēls

Dantess ašiem soļiem pārgāja pāri Kanebjēra ielai, tad iegriezās Noela ielā un uzmeklēja kādu mazu namu pa labi Meljāna alejā. Pa tumšā nama kāpnēm viņš uzkāpa ceturtajā stāvā un palika stāvot pie durvīm, roku pie krūtīm piespiedis.

Šeit dzīvoja viņa vecais tēvs.

Ziņa par „Faraona" pienākšanu vēl nebija sasniegusi sirmgalvi; ar dre­bošām rokām viņš apkopa puķes uz sava loga.

Piepeši viņš juta, ka stipras rokas viņu apskāva un pazīstama balss iesaucās:

— Tētiņ, mīļais tētiņ!

Sirmgalvis iekliedzās un pagriezās. Ieraudzījis savu dēlu, viņš ieslīga viņa rokās bāls un trīcošs.

— Kas tev kait, mīļo tētiņ? — jauneklis nemierīgi jautāja. — Vai tu neesi slims?

— Nē, nē, mans mīļais Edmon, mans dēls, mans bērns! Nē, bet es necerēju tevi šeit ieraudzīt, negaidītais prieks… Ak! Mans Dievs! Man liekas, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt!

— Nomierinies, tētiņ, tu dzīvosi, un mēs būsim laimīgi.

— Bet kā tas būs? — prasīja sirmgalvis. — Vai tu mani vairs neat­stāsi? Stāsti man par savu laimi!

— Lai Dievs man piedod, — sacīja jaunais cilvēks, — ka mana laime dibināta uz veselas ģimenes nelaimi. Labais Leklērs nomira un, kā More­lis man lika nomanīt, es ieņemšu viņa vietu. Vai tu saproti, tētiņ, ko nozīmē divdesmit gadu vecam jau būt kapteinim ar simt luidoriem mē­neša algas un bez tam vēl ar dažiem blakusienākumiem? Vai tas ne­pārspēj visas cerības, kādas man, nabaga matrozim, varēja būt?

— Jā, mans dēls, tā tiešām ir necerēta laime.

Es gribu, ka par pirmo naudu, kuru es dabūšu, jūs sev nopirktu mājiņu ar dārzu, kur jūs varētu stādīt savas puķes… Bet kas ir, tētiņ? Jādomā, ka tu esi slims?

Spēks atstāja nabaga sirmgalvi, un viņš atslīga atpakaļ.

— Glāzi vina, tētiņ, — sacīja jaunais cilvēks, — tas jūs atdzīvinās. Kur jums ir vīns?

— Pateicos, nemeklē! — sacīja sirmgalvis, izstiepdams roku.

— Nē, nē, tētiņ, sakiet man, kur tas atrodas! — un viņš atvēra divus trīs skapjus.

— Velti… — sacīja sirmgalvis. — Vīna nav.

— Kā nav? — izsaucās Dantess, nobālēdams un raudzīdamies drīz uz sirmgalvja iekritušajiem vaigiem, drīz uz tukšajiem skapjiem. — Kāpēc nav vīna? Vai jums pietrūka nauda?

— Man nekā netrūka, tāpēc ka tu atkal esi pie manis, — sacīja sirm­galvis.

— Tomēr, — sacīja Dantess, noslaucīdams baiļu sviedrus, — es jums pirms trim mēnešiem, kad devos ceļā, atstāju divsimt franku.

— Jā, jā, Edmon, bet tu, projām braukdams, aizmirsi par mazo parādu kaimiņam Kadrusam! Viņš man to atgādināja un piedraudēja, ka ja es nemaksāšot, tad viņš griezīšoties pie Moreļa. Tad tu nu saproti. Es bijos, ka tas tev kaitētu un…

— Un atdevāt viņam divsimt franku, kurus es jums atstāju?

Sirmgalvis pamāja ar galvu.

— Un visus trīs mēnešus pārtikāt no sešdesmit frankiem? — čukstēja Dantess.

— Tu zini, ka man maz vajag, — sacīja sirmgalvis.

— Ak Dievs, ak Dievs! — izsaucās Edmons, nokrizdams viņa priekšā uz ceļiem.

— Tagad tu esi pie manis un viss ir aizmirsts.

Šinī acumirklī durvīs parādījās melna galva, — tas bija kaimiņš Kadruss.

Viņš bija aptuveni divdesmit piecus gadus vecs un turēja rokā kādu drēbes gabalu, kuru bija iesācis šūt.

— A, Edmon, jūs arī esat pārceļojis!

— Kā redzat, kaimiņ, esmu gatavs jums būt palīdzīgs katrā gadījumā, — ar neslēptu vēsumu atteica Edmons.

— Pateicos, pateicos, man citu palīdzība nav vajadzīga, drīzāk citiem nepieciešama mana palīdzība.

Dantess sakustējās.

— Es to neattiecinu uz tevi Edmon, tu no manis naudu ņēmi un atkal atdevi. Tas notiek starp labākajiem kaimiņiem. Mēs tagad esam līdzīgi.

— Mēs arvien jūtamies parādnieki tiem, kuri mums labu darījuši, — sacīja Dantess.

— Ko nu vairs par to runāt! Kas pagājis,, pagājis. Runāsim labāk par tavu pārbraukšanu. Es biju aizgājis uz ostu apskatīt drēbes un satiku tur draugu Danglāru. Viņš man stāstīja, ka Morelis tevi ļoti labi ieredzot.

— Morelis tiešām izturas pret mani ļoti tēvišķīgi.

— Es dzirdēju arī, ka viņš tevi ielūdzis uz pusdienām. Tas bija neprā­tīgi, ka tu atsacījies.

t- Ko? Atteicies no pusdienām? — iesaucās sirmgalvis. — Tad viņš tevi ielūdza uz pusdienām?

— Jā, tētiņ, — atteica Edmons, smaidīdams par viņa izbrīnu.

— Kāpēc tu atteicies? — prasīja tēvs.

— Lai drīzāk steigtos pie jums.

— Tas labajam Morelim laikam nepatika, — sacīja Kadruss. — Kad grib kļūt par kapteini, nevajag runāt pretim savam priekšniekam.

— Es viņam izskaidroju, kādi man iemesli, un viņš tos saprata.

— Vajag arī prast glaimot savam priekšniekam, ja grib kļūt par kap­teini.

— Es arī bez tā ceru kļūt par kapteini.

— Jo labāk. Tavi vecie draugi par to priecāsies. Un es zinu, kas vēl par to priecāsies.

— Mersedese! — iesaucās sirmgalvis.

— Jā, tētiņ, — teica Dantess, — es tagad, apraudzījis jūs, gribu iet pie viņas uz Katalānām.

— Ej vien, dēls, — teica sirmgalvis, — lai Dievs tevi svētī ar tādu sievu, ar kādu dēlu viņš mani ir svētījis.

— Sievu! — iesaucās Kadruss. — Vai jau tiktāl domājat? Viņa vēl nav tava sieva.

— Vēl nav, bet drīz vien var kļūt, — piezīmēja Edmons.

— Tu dari labi, tā steigdamies, — sacīja Kadruss.

— Kāpēc?

— Nu, Mersedese ir smuka meitene. Tādām ir daudz pielūdzēju un bagāti precinieki. Bet tu jau drīz būsi kapteinis, un tad viņa, protams, tev neatteiks.

— Ko tas nozīmē, — sacīja Dantess, ar grūtībām slēpdams savu ne­mieru, — ka es kļūstu par kapteini. Es domāju, viņa man paliks uzticīga, vai esmu kapteinis vai neesmu.

— Jo labāk, jo labāk, — sacīja Kadruss. — Tomēr nezaudē laiku un ej viņu apciemot, un pastāsti par savām cerībām!

— Es eju, — atbildēja Edmons.

Viņš apkampa tēvu, pameta Kadrusam ar galvu un aizgāja.

Kadruss vēl kādu brīdi sarunājās ar veco Dantesu, tad atvadījās un steidzās pie Danglāra, kurš viņu gaidīja uz Senāki ielas stūra.

— Nu? — vaicāja Danglārs. — Vai tu viņu satiki?

— Es tik tikko no viņa nāku, — atbildēja Kadruss.

— Vai viņš tev stāstīja par savām cerībām uz kapteiņa vietu?

— Viņš izturas, it kā jau būtu kapteinis.

— Hm! Vēl viņš par to nav ticis.

— Labi būtu gan, ja viņš par to nekļūtu, citādi jau nemaz nevarēs viņam tuvoties.

— Ja mēs gribam, viņš paliks tas pats, kas viņš tagad ir, un varbūt vēl mazāk, — nomurmināja Danglārs.

— Ko tu saki?

— Neko. Es runāju pats ar sevi. Vai viņš arvien vēl ir iemīlējies skais­tajā katalānietē?

— Līdz neprātībai. Viņš aizgāja pie viņas. Bet vai nu es ļoti maldos, vai viņam tur gadīsies nepatikšanas.

— Kā tā?

— Ko tur stāstīt!

— Vai tu nemīli Dantesu?

— Es ārprātīgus cilvēkus nevaru ciest.

— Nu, tad stāsti man vispirms, ko tu zini par šo katalānieti!

— Es nekā nevaru pierādīt, bet tik daudz zinu, ka Mersecfesi katrreiz, kad iet pastaigāties, pavada jauns, slaika auguma cilvēks, ar melnām acīm. Viņa to sauc par savu brālēnu.

— Tu teici, ka Dantess tagad aizgāja uz Katalānām?

— Viņš aizgāja jau pirms manas aiziešanas.

— Tad dosimies uz to pusi un ieiesim kādā viesnīcā iedzert glāzi alus, kamēr dabūjam par viņiem ziņas.

— Bet kas mums tās dos?

— Mēs sēdēsim tur, kur Dantesam jāiet garām, un no viņa sejas visu nolasīsim.

— Labi, iesim, — sacīja Kadruss. — Bet vai tu maksāsi?

— Protams, — atbildēja Danglārs.

Un viņi straujiem soļiem devās uz apzīmēto vietu. Tur nonākuši, viņi apsūtīja pudeli vīna.

Pamfila tēvs viņiem pastāstīja, ka tas Dantesu jau piecas minūtes pirms viņu atnākšanas bija redzējis garām ejam.

Pārliecināti, ka Dantess aizgājis uz Katalānām, viņi apsēdās brokastot zem zaļiem kokiem, kuros jautri dziedāja pavasara putniņi.