Grafs Monte-Kristo

IX Precību nolūki

Dienu pēc attēlotā skata, ap to stundu, Debrē kungs citkārt, uz biroju braukdams, mēdza piebraukt pie baroneses, viņa vieglie rati neparādījās pagalmā.

Tieši ap to laiku Danglāra kundze lika aizjūgt un pati aizbrauca.

Baņķieris, aiz kāda loga aizkara sēdēdams, jau bija to gaidījis un pavē­lēja viņam tūdaļ paziņot, kad baronese atgriezīšoties; tomēr pagāja divas stundas, kamēr viņa pārbrauca mājās. Tad arī barons pats pavēlēja sev aizjūgt zirgus un devās uz parlamentu, kur lika ierakstīties runātāju sa­rakstā, lai turētu runu pret budžetu.

Līdz tam viņš bija lasījis vēstules, un viņa seja bija aizvien vairāk ap­tumšojusies; viņš bija skaitījis un skaitījis, bet tikai zaudējumi vien bija gaidāmi. Viņš bija arī pieņēmis majoru Kavalkanti, kurš bija nācis veikala dēļ.

Parlamenta sēdes laikā Danglārs bija ļoti nemierīgs un runā pret mi­nistru bija sevišķi kodīgs. Parlamentu atstādams, viņš lika braukt uz Eli- zejas laukiem Nr.30.

Monte-Kristo gan bija mājās, bet ne viens, un baņķierim vajadzēja da­žus mirkļus gaidīt. Pa šo laiku atvērās durvis, ienāca kāds priesteris, svei­cināja un iegāja iekšējās istabās. Drīz pēc tam iznāca Monte-Kristo.

— Atvainojiet, mīļais barona kungs, — viņš teica, — bet viens no ma­niem draugiem, abats Buzoni, nupat iebrauca Parīzē, mēs ilgi nebijām redzējušies, un es nevarēju viņu tūdaļ atstāt; ceru, ka jūs mani atvainosit, ka tāpēc liku jums gaidīt.

— Ā, nekas, — teica Danglārs, - es apciemojumam biju izvēlējies neīstu laiku un tūdaļ atkal aizeju.

— Nebūt ne, es lūdzu jūs apsēsties, — teica Monte-Kristo. — Bet, mans Dievs, kas tad jums kaiš? Jūs izskatāties noraizējies; tiešām, jūs mani biedējat, jo liela kapitālista bēdas ir līdzīgas komētai, kas norāda uz lielu nelaimi visai zemei.

— Kas man kaiš? Mani jau vairākas dienas vajā nelaimes.

— Ak, mans Dievs, — teica Monte-Kristo, — jums bijusi kāda neiz­došanās biržā?

— Nē, no tās es esmu dziedēts vismaz uz dažām dienām; tagad ir pasludināts kāds bankrots Triestā.

— Tiešām? Un vai jūsu bankrotētājs nesaucas Džakopo Manfrēdi?

— Jā, tas pats! Iedomājieties jel, tam vīram jau sen ir ar mani veikals par 90000 franku. Nekad nav gadījusies kāda pārrēķināšanās, kāds no­kavējums, tas virs maksāja kā princis, maksāja… un nu piepeši tas vīrs ir bankrotējis!

— Vai tiešām?

— Tas ir nedzirdēts gadījums. Es dabūju atpakaļ nesamaksātu vekseli par 600000 franku, jā, vēl vairāk, man ir no viņa prasījums par 400000 franku, kurš viņam bija jāmaksā šomēnesi caur kādu Parīzes korespon­dentu. Šodien ir trīsdesmitais, es aizeju naudu saņemt, bet korespondents ar savu banku ir pazudis. Turklāt vēl mana spāņu vērtspapīru nelaime! Ak, tas ir lielisks mēneša noslēgums!

— Bet vai šie spāņu notikumi jums tiešām sagādā kaut kādus zau­dējumus?

— Jā, protams, 700000 franku, vairāk nekā.

— Velns, kā tas varēja jums atgadīties, tādam vecam lietpratējam?

— Ak, tur ir vainīga mana sieva. Viņa tic sapņiem un bija nosapņojusi, ka dons Karloss atgriezies Spānijā. Nu gan es neesmu zaudējis, bet viņa, viņai ir arī sava patstāvīga kase; bet, kad sieva pazaudē 700000, tad arī vīrs to mana. Bet vai tad jūs par to nekā nezinājāt? Visa Parīze par to runāja.

— Varbūt, ka es dzirdēju par to, bet man biržas lietas ir tik svešas.

— Vai jūs nekad biržā nespekulējat?

— Es? Ak, kā lai es pie tā tieku, kad man mana paša lietu nokār­tošana sagādā tik daudz rūpju; tad jau man būtu jātur bez viena nama pārvaldnieka vēl vesels pulks komiju. Bet kā tad bija ar Spāniju? Man šķiet, ka ne vien baroneses kundze nosapņoja dona Karlosa atgriešanos, bet ka par to rakstīja arī avīzē?

— Vai tad jūs ticat avīzēm, grāf?

— Nē, nebūt ne, bet „Mcssager", kā liekas, ir izņēmums, vismaz sa­ņemot drošas telegrammas.

— Ak, tas jau ir tas nesaprotamais, — iesaucās Danglārs, — tele­gramma izrādījās nepareiza!

— Tad jau jūs būsit zaudējis kādu miljonu un 700000 franku? — jau­tāja grāfs.

— Jā, tieši tik daudz.

— Velns, tas jau ir krietns zaudējums trešās šķiras bagātniekam! — līdzcietīgi teica grāfs.

— Trešā šķira? — pārjautāja Danglārs, juzdamies pazemots. — Kā jūs to domājat?

— Ak, es iedalu bagātniekus šādi: pirmā šķirā nāk tie, kuriem ir ie­vērojami īpašumi, muižas, kalnraktuves un Francijas, Anglijas, Austrijas valsts vērtspapīri, kas viss kopā ir vismaz simt miljonu vērtībā. Otrā šķirā es lieku tādus, kuriem ir lielas rūpniecības iestādes, lieliski tirdznieciski sakari un kuru gada ienākumi sniedzas līdz piecpadsmit miljoniem, bet kopīpašums nav mazāks par piecdesmit miljoniem. Trešajā šķirā, pēc ma­nām domām nāk tie, kuru kapitāli nes augļus no dažādām veikalu no­zarēm, kur peļņa ir atkarīga no citu gribas vai no gadījuma, kurus kāds svešs bankrots var satricināt, kāda telegramma izputināt, ar vārdu sakot, tie, kuru kapitāli nav droši un sniedzas līdz piecpadsmit miljoniem. Vai jūsu stāvoklis nav apmēram šāds, Danglāra kungs?

— Velns, jā, — atteica baņķieris.

— Tātad, — turpināja Monte-Kristo, — pēc sešiem tādiem mēneša noslēgumiem trešās šķiras bagātnieks ir izputināts.

— Ā, — teica Danglārs, vāji smiedamies, — jūs esat ļoti steidzīgs.

— Labi, teiksim, septiņus mēnešus, — grāfs netraucēti runāja tālāk. — Sakiet, vai jūs kādu reizi esat apdomājis, ka septiņi reiz 1700000 ir gan­drīz vai divdesmit miljonu franku?.. Nē?.. Nu, labi! Tā pārdomājot, vei­kalnieks nekad pārāk neriskētu ar savu kapitālu, jo kapitāls viņam ir tas, kas citiem ir sava paša āda. Mums ir vairāk vai mazāk lepnas drēbes, tas ir mūsu kredīts, bet, kad cilvēks mirst, viņam ir tikai sava āda, tāpat, kad viņš atstāj veikalu, viņam paliek ne kredīts, bet savs īstais īpašums, kurš jūsu gadījumā būtu apmēram pieci līdz seši miljoni. Bet no šiem pieciem sešiem miljoniem sava īstā īpašuma jūs pazaudēsit divus miljonus, kuri tad mazinās tiklab jūsu īpašumu, kā arī kredītu, tas ir, jūsu āda ir no asinslaidēja atvērta, un, četras reizes atkārtojot šo asins laišanu, jāies- tājās nāvei. Bet, mīļais draugs, varbūt jums ir vajadzīga nauda? Vai es varu iedrošināties jums piedāvāt?

— A, jūs esat slikts rēķinātājs, grāf! — iesaucās Danglārs, kurš nu arī bruņojās ar savu gudrību un izlikšanās spēju. — Jau tagad es zaudēto naudu esmu atkal ar citām laimīgām spekulācijām atdabūjis atpakaļ. Es vienu kauju zaudēju Spānijā, man Triestā bija pametumi, bet mana in­diešu kara flote iegūs man miljonus, mani pionieri Meksikā uzies man zelta raktuves.

— Ā, tas ir lieliski, ļoti lieliski! Bet vāts paliek, un pēc laika tā var atvērties.

— Nē, — iesaucās Danglārs, nu jau lielīdamies kā šarlatāns, lai celtu savu kredītu, — nē, lai es varētu tikt gāzts, vajadzētu iet bojā valstīm.

— Ak, tas jau ir gadījums un var gadīties ar pašām lielākajām, kas apņem pusi Eiropas un pusi Āzijas.

— Zemei vajadzētu apstāties nest augļus.

— Atcerieties faraona septiņas liesās govis.

— Varbūt jūrai vajadzētu izkalst kā faraona laikos; bet ir arī citas jūras, un mani kuģi pārvērstos par karavānām.

— Jo labāk, jo labāk, Danglāra kungs, — iesaucās Monte-Kristo, — es redzu, ka esmu maldījies; jūs esat ieskaitāms otrajā šķirā.

— Es domāju, ka varētu cerēt uz šo godu, — teica baņķieris. — Bet sakiet jel man, — viņš piebilda, lai novērstu sarunu uz citu pusi, — ko es varētu darīt majora Kavalkanti kunga labā?

— Ko tad vēl darīt? Dot viņam naudu, viņam ir vekselis pie jums, un, tā kā jums šis vekselis liekas drošs…

— Viņš man to lika šorīt priekšā par četrdesmit tūkstošiem franku, maksājams pēc uzrādīšanas, parakstījis Buzoni un adresēts jums. Jūs saprotat, ka es tāpēc liku tūdaļ šo summu izmaksāt.

Monte-Kristo paklanījās, izrādīdams piekrišanu.

— Bet tas nav viss, — teica Danglārs, — viņš pie manis atvēra kredītu arī savam dēlam.

— Cik tad viņš dod tam jaunajam cilvēkam, ja ļaujat jautāt?

— Pieci tūkstoši franku mēnesī.

— Tā es tūdaļ domāju, ka šie Kavalkanti ir sīkstuļi. Ko lai jauns cil­vēks iesāk ar tik niecīgu summu? Un kāds nams šo kredītu viņam ir atvēris?

— Fenci banka Florencē, viena no drošākajām.

— Es nesaku, ka jūs varētu zaudēt, bet visādā ziņā turieties tanīs ro­bežās, kuras jums uzrādījis vecais Kavalkanti.

— Grāfa kungs, vai jūs neuzticaties Kavalkanti namam?

— Es pret viņa parakstu dotu desmit miljonus, jo viņi pieder pie otrās bagātnieku šķiras.

— Un cik vienkāršs viņš turklāt ir, šis majors, es viņu nebūtu ne par ko vairāk turējis kā par vecu kareivi.

— Jā, tiešām, nevar no viņa sejas redzēt, ka viņam būtu miljoni. Bet tādi jau itālieši ir, vai nu viņi atgādina vecus žīdus vai spīdošus austrum­nieku prinčus.

— Jaunais Kavalkanti jau izskatās daudz labāk, — teica Danglārs.

— Jā, viņš varbūt ir drusku pabailīgs, bet vispār viņš man patīk. Es ļoti raizējos viņa dēļ… Tāpēc ka viņš pie manis bija nesen — pēc ie­stāšanās lielajā sabiedrībā. Viņam bijis ļoti stingrs skolotājs, un viņš pirmo reizi redz Parīzi.

— Šie bagātie itālieši gan mēdz aizvien precēties savā starpā, lai manta paliktu kopā? — teica Danglārs.

— Tā gan pa lielākai daļai dara, bet šis Kavalkanti ir oriģināls, kurš neko negrib tā darīt kā citi. Runā pat, ka viņš tāpēc dēlu sūtījis uz Parīzi, lai šeit izmeklētu sev piederīgu partiju.

— Vai jūs tā domājat?

— Es esmu gandrīz vai pārliecināts.

— Un jūs esat dzirdējis runājam par viņa mantas apstākļiem?

— Par tiem tiek runāts ļoti daudz, tikai vieni sauc viņu par miljonāru, otri teic, ka viņam neesot nekā.

— Un jūsu domas?

— Neskatieties pēc manām domām, tās ir gluži personiskas.

— Bet kādas?..

— Manas domas ir tādas, ka visi šie senie laupītāji un dēku meklētāji — jo Kavalkanti savulaik ir komandējuši armijas un pārvaldījuši veselas pro­vinces, — manas domas tātad ir tādas, ka viņiem ir miljoni, kuri vēl palikuši no sentēviem un kuri pāriet uz viņu dēludēliem. Pierādījums jau ir tas, ka viņi visi izdzeltējuši, ka zelts no republikas laikiem jau sejā rēgojas.

— Jā, jā, — teica Danglārs, — bet vai taisnība, ka viņiem neesot ne pēdas zemes īpašuma?

— Ļoti maz visādā ziņā, es zinu tikai viņu pili Lukā.

— Ā, pils, — smiedamies teica Danglārs, — tas taču jau ir kaut kas.

— Jā, un turklāt viņš to vēl izīrē finansu ministram, kamēr pats dzīvo mazā mājelē; es jau jums teicu, tas cilvēks ir īsts sīkstulis.

— Na, jūs gan neglaimojat.

— Klausieties, es viņu tik tikko pazīstu, — tikai reizes trīs esmu re­dzējis; visu, ko es par viņu zinu, man stāstījis abats Buzoni. Vēl šorīt viņš man runāja par saviem nodomiem attiecībā uz dēlu un teica man, ka viņam apnicis turēt savus fondus Itālijā, kura esot nedzīva zeme. Viņš gribot savu naudu vai nu Anglijā, vai Francijā izdevīgi noguldīt, bet ie­vērojiet labi, ka es neuzņemos ne mazāko atbildību, kaut gan Buzoni ir mans draugs.

— Labi, labi, es pateicos, grāf, par klientu, kuru jūs man piesūtījāt; viņa vārds greznos manus mēneša pārskatus, un mans kasieris ar viņu lepojas. Sakiet, — vai šie ļaudis saviem dēliem mēdz dot arī uz kāzām nama ierīkojumu?

— Jā, jā, to gan. Es pazinu vienu bezgala bagātu itāliešu princi, kurš saviem dēliem, kad tie precējās viņam pa prātam, deva līdzi katram pa miljonam, kamēr viņš nedeva ne trīs dolārus mēnesī, kad tie gribēja pre­cēties pret tēva gribu. Var domāt, ka, piemēram, Kavalkanti dos Andrea divus miljonus, kad tas viņam klausīs. Ja tā būtu, sacīsim, baņķiera meita, viņš ar krietnu summu piedalītos bankā, bet, ja partija viņam nepatiktu, tad naudas lāde būtu aizslēgta ar deviņām atslēgām un tad Andrea varētu raudzīt, kā izkulties.

— Ak, tam gan katra firsta nams ir atvērts un neviena princese viņam neliegtu savu roku!

— Nē, visi šie lielie kungi Itālijā mēdz precēt gluži vienkāršas mei­tenes. Bet sakiet, vai tad jums ir kaut kādi nodomi ar Kavalkanti, ka jūs man uzdodat tādus jautājumus?

— Ak, tā nemaz nebūtu ļauna spekulācija, — teica Danglārs, — un jūs zināt, es spekulēju labprāt…

— Par jūsu jaunkundzi es nemaz nerunāju, jo jūs taču negribēsit, ka Albērs nožņaudz nabaga Andrea!

— Ak, Albērs maz par to bēdātu, — atteica Danglārs, plecus pa­raustīdams.

— Bet es taču domāju, ka viņš ir jūsu meitas saderinātais.

— Tā ir, es un Morserfa kungs esam reizēm runājuši par šīm pre­cībām, bet Morserfa kungs un Albērs…

— Vai jūs nesacījāt, ka nav diez cik laba partija?

— Nu, mana meita jau varētu viegli atsvērt Albēru, — teica Danglārs.

— Es esmu pārliecināts, ka Danglāra jaunkundzes pūrs būs varens, sevišķi ja telegrāfs atkal neizdarīs nekādas muļķības.

— Ā, labs pūrs nebūs vienīgais… bet…

— Ko jūs gribējāt sacīt, baron?

— Kāpēc jūs uz mielastu nebijāt ielūdzis Morserfa kungu līdz ar ģi­meni?

— Es viņus biju gan ielūdzis, bet viņiem bija brauciens uz jūrmalu, jo ārsts kundzei bija parakstījis jūras gaisu.

— Jā, jā, — smējās Danglārs, — tas viņai tiešām būs ļoti veselīgi.

— Kāpēc tā?

— Tas ir tas gaiss, kādu viņa elpojusi jaunībā.

Grāfs likās nedzirdam šo piezīmi.

— Kad Albērs nav bagāts, — viņš turpināja, — tad jums laikam gan patīk viņa skaistais vārds?

— Es savu vārdu ne mazāk mīlu, — atteica baņķieris.

— Kātad, — teica Monte-Kristo, — jūsu vārds cēlies no tautas un bija par greznumu barona titulam. Bet, mīļais baron, jūs esat pārāk gudrs un ieskatāt, ka vecs muižnieku vārds ir vairāk vērts nekā jauns, kaut gan tādas domas arī balstas uz aizspriedumiem.

— Nu, tieši tāpēc es grāfu Kavalkanti ņemu labāk nekā vikontu Albēru de Morserfu, — ņirgājās Danglārs.

— Kā? Manuprāt, Morserfi ir tikpat veci muižnieki kā Kavalkanti?

— Morserfi?.. Vai jūs kaut ko saprotat no ģerboņiem?

— Drusku gan.

— Nu, uzlukojiet manu un Morserfa ģerboni, manējs bus mazliet pa­matīgāks!

— Kā tā?

— Es, kaut gan neesmu dzimis barons, vismaz tiešām esmu dzimis Danglārs.

— Nu?

— Bet Morserfs nav dzimis Morserfs.

— Kā? Nav Morserfs?

— Tiešām nav.

— Nu?

— Es esmu tiešām iecelts barona godā, kamēr viņš savu grāfa titulu pats sev pielicis.

— Vai tas var būt?

— Klausieties, mīļais grāf, — teica Danglārs,' — Morserfs ir mans draugs, tas ir, pareizāk, es viņu pazīstu jau gadus trīsdesmit, bet es savā tagadējā stāvoklī nekad neaizmirstu, kas es biju agrāk.

— Tas norāda vai nu uz lielu pazemību, vai uz lielu augstprātību, — piebilda Monte-Kristo.

— Nu, lūk, kad es biju vienkāršs komijs, Morserfs bija vienkāršs zvejnieks.

— Un kā viņu sauca?

— Fernāns Mondego.

— Vai jūs to skaidri zināt?

— Nu, laikam gan, jo viņš man ir pārdevis diezgan daudz zivju.

— Bet kāpēc tad jūs gribat savu meitu dot viņa dēlam?

— Tāpēc, ka mēs abi kā bagāti kļuvuši zemas kārtas ļaudis esam viens otram diezgan līdzīgi, kaut gan par viņu runā to, ko par mani gan neviens nevarētu sacīt.

— Un kas tas tāds būtu?

— Ak, nekas, tāpat.

— Ak, pie vārda Fernāns Mondego man ienāk prātā kāds pusaizmirsts stāsts; es šo vārdu tiku dzirdējis Grieķijā.

— Kopā ar stāstu par Alī pašā?

— Jā.

— Nu, tas arī ir tas noslēpums, — iesaucās Danglārs, — un es atzīstos, ka labprāt zinātu, cik šajā stāstā ir taisnības.

— To jau viegli uzzināt.

— Kā tā?

— Jums laikam ir veikala darīšanas Grieķijā, varbūt, piemēram, Janī­nas pilsētā?

— Jā gan.

— Nu, rakstiet tikai savam korespondentam un pieprasiet, kāda loma bija francūzim, vārdā Fernānam Mondego, lietā ar Alī Tebelinu.

— Jums taisnība, — pieceldamies teica Danglārs, — vēl šodien es uz­rakstīšu.

— Dariet vien tā.

— Jā, tūlīt.

— Un kad būsit ievācis vajadzīgās ziņas?

— Es jums tās pasacīšu.

— Es jau iepriekš pateicos par to.

Danglārs atvadījās un aizbrauca.