Grafs Monte-Kristo

XII Zvērināto tiesa

Benedeto prāva bija sacēlusi lielisku uztraukumu. Neīstais Kavalkanti divus trīs mēnešus bija rādījies Parīzes augstākajās aprindās un bija ie­guvis lielu pulku paziņu. Avīzes par viņu bija daudz rakstījušas un at­stāstījušas visus sīkumus no viņa dzīves tiklab labākās familijās, kā arī galerās, un bija tā modinājušas vēl sevišķu ziņkāri. Viss lielais bars viņa personīgo paziņu negribēja nekādā ziņā palaist garām ievērojamo gadī­jumu.

Daudziem Benedeto bija arī nevainīgs upuris, jo bija taču savā laikā redzēts Kavalkanti tēvs, kuru arī tagad dienu no dienas gaidīja. Daudzi jo jūsmīgi runāja par cienīgo veco kareivi, kura uzstāšanās bija tik cēla un smalka, ja tikai tas nerunāja, un, kā zināms, tas reti runāja.

Pats apsūdzētais bija bijis tik spīdošs jauns kavalieris, tik patīkams, labi ieredzēts viesis un biedrs, ka daudzi domāja par intrigām, kuras nezināmi ienaidnieki sarīkojuši tik bagātam cilvēkam, ko visi apskauda.

Tāpēc nav brīnums, ka jau no pat pulkstens septiņiem rītā liels ļaužu pūlis drūzmējās ap tiesas namu un jau stundu pirms sēdes atklāšanas zāle bija kā bāztin piebāzta ar tiem, kas bija ieejas biļetes.

Bošān^ kā jau avīžnieks, bija ieguvis sev labāko vietu un ar lorneti lū­kojās pa labi un kreisi. Viņš ieraudzīja Šato-Reno un Debrē, kuri bija par labu dzeramnaudu dabūjuši vietu aiz kāda pilsētas seržanta muguras, no kurienes visu varēja labi redzēt. Viņš pat apņēmās apsargāt viņu vie­tas, kad tie aizgāja apciemot Bošānu. '

— A, jūs arī gribat redzēt mūsu draugu? — smējās Bošāns.

— Ak, šis cēlais princis! Lai velns parauj tos itāliešus! — teica Debrē.

— Tas bija vīrs, kura cilts senčus pat Dante bija minējis!

— Bendes valga muižniecība! — iemeta starpā Šato-Reno.

— Vai viņu sodīs? — jautāja Debrē.

— Nu, mans mīļais, to taču jūs vislabāk zināsit, — teica avīžnieks, - vai tad neredzējāt tiesas priekšsēdētāju pēdējā suarejā pie ministra?

— Jā.

— Ko tad viņš teica?

— Jūs izbrīnīsities.

— Tad sakiet vien aši, es sen jau neesmu dzirdējis neko brīnišķīgu.

— Nu, viņš sacīja man, ka šis Benedeto, kuru visi uzskatīja par lielisku, gudru un viltīgu blēdi, esot tikai gluži neievērojams, mazs zaglītis, ar kura smadzenēm pēc viņa nāves nemaz nebūšot vērts veikt zinātniskus mē­ģinājumus.

— Tā! — teica Bošāns. — Bet viņš prinča lomu spēlēja gluži labi.

— Jā, jums labi, Bošān, jo jūs nevarat ieredzēt prinčus un priecājaties, kad varat atrast pie viņiem ko peļamu, — teica Šato-Reno.

— Ā, vai tad jūs neticējāt viņa prinča godībai?

— Nekad ne.

— Bet, — teica Debrē, — vai tad jūs neesat ar prokuroru runājis?

— Tas ir gluži neiespējami, Vilfors kungs nevienu nepieņem. Nav jau arī brīnums, šie pastāvīgie nelaimes gadījumi pie viņa, kuri beidzās ar viņa meitas dīvaino nāvi…

— Dīvaino nāvi? Ko tas nozīmē?

— Ak, neizliecieties par nezinātāju, apgalvodams, ka tādas lietas notiek tikai pie jaunizceptiem muižniekiem, — atgriezdamies teica Bošāns.

— Tiešām, es nemaldos, — viņš piepeši teica, — tā ir viņa, viņa!

— Kas tā tāda?

— Un teica, ka viņa esot aizbraukusi, — turpināja avīžnieks.

— Eiženijas jaunkundze? — jautāja Šato-Reno. — Vai tad viņa jau ir atgriezusies?

— Nē, nē, viņas māte, — teica Bošāns.

— Danglāra kundze? Tas nevar būt! — iesaucās barons. — Apdo­mājiet jel, desmit dienas pēc meitas bēgšanas un trīs pēc vīra bankrota!

Debrē nosarka un skatījās arī uz to pusi, uz kuru norādīja Bošāns.

— Ak, — viņš teica, — tā ir nepazīstama, aizplīvurota kundze, varbūt prinča Kavalkanti māte. Bet jūs, Bošān, gribējāt mums kaut ko interesan­tu pastāstīt.

— Es?

— Jā, jūs runājāt par Valentīnas jaunkundzes savādo nāvi.

— Ak jā, bet kāpēc gan šeit nav Vilfora kundzes?

— Ak, tā nabaga sieva, — Debrē teica ironiski, — laikam viņa ar kaut ko nodarbojas, destilēdama kādas labas zāles hospitāļiem, vai gatavo skais­tuma pomādes savām draudzenēm. Jūs zināt, ka šis laika kavēklis izmaksā viņai trīs tūkstošus dālderu ik gadu? Bet tiesa gan, kāpēc viņa šodien šeit nav? Es viņu ļoti mīlu.

— Es viņu nevaru ciest, — teica Šato-Reno.

— Kāpēc?

— Nezinu, instinktīvi. Bet ko tad Bošāns gribēja mums pastāstīt?

— Nu tad dzirdiet: • nāves gadījumi pie Vilfora tik aši seko cits citam tāpēc, ka mājās ir slepkava.

Abi jaunie cilvēki sarāvās, jo arī viņi ne reizi vien bija domājuši tāpat.

— Un kas tad ir šis slepkava? — abi jautāja.

— Mazais Eduārs, — atbildēja Bošāns.

Abi sāka skaļā balsī smieties, bet Bošāns nebūt neapjuka.

— Jā, mani draugi, mazais Eduārs.

— Ak, jūs jokojat.

— Nebūt ne, es vakar pieņēmu sulaini, kurš nupat bija atstājis dienestu pie Vilfora, bet kuru es rīt atkal atlaidīšu, jo viņš briesmīgi daudz ēd, lai atgūtos pēc gavēņa pie Vilfora, kur bailēs neviens sulainis nedrīkstējis ēst. Kā liekas, mazais Eduārs pratis dabūt rokās indes pudeles, no kurām viņš iepilinājis vienam vai otram, kurš viņam nepatīk. Valentīnu viņš esot apskaudis.

— Vai velns, ko jūs tur mums stāstāt? — iesaucās Šato-Reno.

— Ahā! — teica Bošāns. — Jūs neticat, bet paprasiet tikai, kam vien gribat no bijušajiem Vilfora apkalpotājiem!

— Bet kas tad tā par indi? Kur tad bērns to ņēmis?

— No savas mātes laboratorijas.

— Vai tad viņas laboratorijā ir arī indes?

— Vai es to zinu? Jūs jautājat gluži kā prokurors, pat vēl labāk, jo viņš nemaz šinī lietā nejautā. Es tikai saku, ko zinu, tas ir viss.

— Ak, tas viss nemaz nav ticams.

— Kas tur neticams? Pagājušajā gadā dzirdējāt par bērnu Rišeljē ielā, kurš sev laiku kavēja, nonāvēdams brāļus un māsas pa nakti, kad tie gu­lēja, iebāžot tiem ausīs adatas.

— Nu, jūs gan pats ne vārda neticat no visa tā, ko stāstāt, — teica Šato-Reno. — Bet kur tad"ir grāfs Monte-Kristo? Es viņa neredzu.

— Ak, — teica Debrē, — viņš negrib sabiedrībā rādīties, jo viņš tie­šām visvairāk sabiedrībā izblamēts ar šiem Kavalkanti. Viņi pie viņa nā­kuši ar neīstiem ieteikšanas rakstiem un arī izkrāpuši naudu no viņa, ap­mēram simt tūkstošus franku.

— Klausieties, Šato-Reno, — ieminējās Bošāns, — kā tad iet More- lim?

— Nekā nezinu, — atteica barons, — es pie viņa biju trīs reizes, bet viņu neatradu. Viņa māsa tomēr nebija nemierīga.

— Jā, vai zināt, — iesaucās Bošāns, — grāfs Monte-Kristo jau nemaz nevar zālē būt, jo viņš jau arī ir aktieris drāmā.

— Ko? Vai viņš arī ir kādu nokāvis?

— Ko nu, pie viņa jau notika Kadrusa nokaušana, pie viņa arī atrada to vesti ar Kadrusa vēstuli Danglāram. Lūk, tur uz tiesas galda vēl ir asiņainā papīra strēmele.

— Ak, tiešām, jā, jā, viņš ir liecinieks.

Te piepeši priekšnamā izcēlās troksnis, seržants deva zīmi Debrē un Šato-Reno, un istabā ienāca tiesas ziņnesis, kurš ķērkstošā balsī sauca:

— Mani kungi, tiesa nāk!