Grafs Monte-Kristo

XV Nams Melānas alejā

Monte-Kristo un Maksimiliāns vēl aizgāja atvadīties no Jūlijas un Ema­nuēla.

— Vai tad jūs tūdaļ ceļosit? — izbijusies iesaucās Jūlija.

— Mūsu ceļa rati jau stāv durvju priekšā, — atbildēja Monte-Kristo, — piecās dienās man jābūt Romā.

— Un vai tu arī brauksi uz Romu, Maksimiliān? — jautāja Emanuēls.

— Es eju, kur grāfs mani ved, es vēl mēnesi viņam piederu, — atbil­dēja Maksimiliāns, bēdīgi smaidīdams.

— Ak, — iesaucās Jūlija, — viņš lauž mums sirdi ar vienaldzību un apslēptām skumjām. Ak, grāf, kaut jūs spētu viņam dot atkal prieku!

— Par mēnesi viņš atgriezīsies laimīgs un smaidošs, — atbildēja Mon­te-Kristo.

Maksimiliāns tikai nicīgi pasmīnēja.

— Atļaujiet mums vēl visu izteikt, grāf! — iesaucās Jūlija.

— Ak, kundze, — teica Monte-Kristo, satverdams viņas rokas, — jūs man nevarētu nekad visu teikt, ko es lasu jūsu acīs, ko jūsu labā sirds domājusi. Man vajadzēja aizbraukt bez atvadīšanās, bet es esmu vājš cil­vēks, es to nespēju, man bija jāredz savu līdzcilvēku sirsnīgais, līksmais skatiens, kas izstaro pateicību, bez tā man tagad būtu vai jāizmist, jā­šaubās pašam par sevi, — jūs man atdodat atkal spēku. Es ari esmu tik patmīlīgs, ka lūdzu jūs: neaizmirstiet mani, jūs mani draugi, jo laikam gan mēs nekad vairs neredzēsimies.

— Ak, nerunājiet tā, nerunājiet tā! — iesaucās Emanuēls un Jūlija ar asarām acīs. — Jūs atstājat mūs kā labais eņģelis, kurš uz zemes parā­dījies, lai nestu svētību!

— Ak nē, mani draugi, — teica Monte-Kristo, — es biju nācis nest postu, es nepelnu jūsu apbrīnu un dievināšanu; bet es gribēju labu. Neaiz­mirstiet mani!

Un, skūpstīdams Jūlijas rokas un apkampdams Emanuēlu, viņš atva­dījās no šā nama, kur valdīja skaidra, mierīga laime. Morelis klusi viņam sekoja.

— Atdodiet mana brālim prieku! — vēl čukstēja Jūlija.

Kad Monte-Kristo un Morelis kāpa ratos, piesteidzās Alī, gluži svie­driem pārplūdis — kā no gara ceļa.

— Nu, — jautāja grāfs. — Vai tu nāci no Haides un biji pie sirm­galvja? Turēji vēstuli tā, ka viņš varēja to lasīt?

Alī paklanījas.

— Un ko viņš teica?

Alī attēloja savā sejā sirmgalvja seju un slēdza acis, kā Nuartjē mēdza darīt, kad gribēja sacīt: „jā".

— Labi, tātad viņš pieņem un visu zina, — teica Monte-Kristo.

Viņš lika braukt, un rati aši aizripoja.

Kad viņi izbrauca no Parīzes, jau bija nakts. Monte-Kristo lika ratiem apstāties un izkāpa, atstādams Moreli ratos.

Nakts bija gaiša. No pakalna viņš redzēja Parīzes klajumu guļam kā lielu, drūmu jūru, miljoniem uguņu līdzinājās fosforescējošiem viļņiem. Ilgi Monte-Kristo lūkojās uz šo lielo kausējamo krāsni, kur neskaitāmas do­mas griežas, kausējas, veidojas, lai tad no. šā aprijošā bezdibeņa iekusti­nātu visu pasauli. „Lielā Bābele," viņš domāja, „nav sen, ka iegāju tavos vārtos. Es domāju, ka likteņa roka mani vada. Ar sāpēm krūtīs, ar smagu atziņu, ka esmu par vāju, ka ar viena cilvēka spēku nepietiek, lai pār­vērstu visu dzīves kārtu, lai atriebtu tūkstošgadu ļaunumus un noziegumus, lai gandarītu apspiestajiem un vārgajiem, lai izlīdzinātu visas mokas un sāpes. Mana gaita šeit ir pabeigta, bet notikumi norisinājās citādi, nekā es biju domājis un gribējis. Pār mani pāri vēlās viļņi, kurus es biju sacēlis un domājis pārvaldām. Es gribēju labu, es sev nekā negribēju, bet es maldījos, lai mani glābj tās pateicības valgās, labās acis, kas mani izvadīja no šīs Bābeles, lai mani glābj mīlestība, kas visu izlīdzina, jo arī atriebība, ļaunu sodīdama, pati dara ļaunu. Piedod man, mīlestība, kā es gribēju piedot, bet nespēju pret likteņa varu. Liktenis lai atved lielāko, pašu tau­tu, kas manu darbu novedīs līdz galam!"

Vēlreiz viņa skatiens kā nakts ģēnijs pārlaidās pār Parīzi un plašo kla­jumu, tad Monte-Kristo iekāpa ratos, un drīz tie pazuda aiz pakalna.

Abi ceļotāji klusēdami turpināja savu ceļojumu.

Pēdīgi Monte-Kristo teica:

— Vai jūs nožēlojat, Moreli, ka esat man sekojis?

— Parīzē dus Valentīna, un, Parīzi atstādams, es Valentīnu pametu otru reizi.

— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, — draugi, kurus mēs esam zaudējuši, nedus zemē, bet mūsu sirdīs, lai mūs visur pavadītu. Man sirdī divi draugi — mans tēvs un mans skolotājs, ka es šaubos, es prasu no viņiem padomu, ja esmu ko labu darījis, man par to viņiem jāpateicas. Jautājiet savu sirdsbalsi, Morei!

— Mans draugs, mana sirdsbalss ir skumja un sola man tikai nelaimi.

— Tā domā tik vāji gari, tie redz visu caur sēru plīvuru; dvēsele pati sev rada savu debess apvārsni. Jūsu dvēsele ir drūma, un jūs redzat drū­mu debesi.

— Tā varbūt ir taisnība, — atteica Morelis un atkal nogrima domās.

Ceļojums risinājās ļoti strauji: pasts, upes tvaikonis, viss piederēja pa­šam Monte-Kristo, un tāpēc viņi brauca ar apbrīnojamu ātrumu.

Jo vairāk viņi attālinājas no Parīzes, jo maigāks kļuva Monte-Kristo skatiens. Viņš atgādināja no tēvijas padzīto, kurš tuvojas dzimtenei. Drīz viņi sasniedza Marseļu. Viņiem piebraucot, stāvēja uz aiziešanu kuģis uz Alžīru; skumjās un asarās tuvinieki atvadījās no jaunajiem kareivjiem, kuri brauca uz kaujas lauku. Publikā viņi ieraudzīja kādu raudošu, aizplīvurotu kundzi, kura atvadījās no sava dēla.

— Ak, mans Dievs, — iesaucās Morelis, — tas jau ir jaunais Morserfs, tas jauneklis apakšleitnanta uniformā!

— Jā, — teica Monte-Kristo, — es viņu arī pazinu, — un viņa acis sekoja aizplīvurotajai kundzei. — Vai jums šeit ir kādas darīšanas, Morei?

— Es gribu aiziet apmeklēt sava tēva kapu, kuram jūs šinī ostā atdevāt atpakaļ viņa „Faraonu", — teica Morelis, Monte-Kristo roku spiezdams.

— Ejiet un sagaidiet arī mani tur! — teica Monte-Kristo. — Man ta­gad jāiet izpildīt vēl kāds svēts pienākums.

Kad Maksimiliāns bija aizgājis, Monte-Kristo devās uz Malānas alejām uzmeklēt mazo namu, kurā bija miris viņa tēvs un kuru viņš tagad dāvāja Mersedesei.

No tālienes Monte-Kristo vēl redzēja, ka aizplīvurotā kundze iegāja šinī namā; tad arī viņš sekoja tai.

Aiz nama atradās mazs dārziņš, kurā Mersedese bija atradusi Dantesa aprakto naudu. Namā ieiedams, Monte-Kristo dzirdēja dārzā klusu šņuk­stēšanu, un tuvodamies viņš redzēja jasmīnu lapenē sēžam Mersedesi.

Viņa bija noņēmusi plīvuru un rokām aizklājusi seju. Domādama, ka ir viena, viņa ļāva vaļu savām sāpēm, kuras slēpa no dēla, kas brauca projām.

Monte-Kristo tuvojās, smiltis čirkstēja zem viņa kājām.

Mersedese uztrūkās un iekliedzās, savā priekšā ieraudzīdama vīrieti.

— Nevaru atnest jums laimi, — teica Monte-Kristo, — bet es gribētu jums dot mierinājumu, ak, atļaujiet man ar jums runāt kā ar draugu!

— Ak jā, — teica Mersedese, — es tiešām esmu nelaimīga un viena pasaulē, — man bija dēls, un arī tas mani atstāja!

— Viņš ir labs un cēls cilvēks, — teica Monte-Kristo, — viņš nevarēja rīkoties citādi. Viņš sapratis, ka katram jākalpo savai tēvijai un cilvēcei, vienam — ar savu talantu, otram — ar darbu un trešam — ar asinīm. Ja viņš būtu pie jums palicis, viņš dzīve būtu bijusi lieka. Tagad karstā cīņā viņš taps liels un stiprs un jūsu nelaimi pārvērtīs par laimi. Ļaujiet viņam jūsu abu labā celt nākotnes ēku, jūsu nākotne pie viņa ir labās rokās.

— Ak, šī laime, — teica nabaga māte, — kuru es no Dieva lūdzu viņam katru dienu, tā vairs nav man. Pārāk daudz kas manī un ap mani ir salauzts, es esmu tuvu kapam! Jūs labi darījāt, ka mani atvedāt šurp, kur es esmu bijusi laimīga, jo tur jāmirst, kur esi laimīgs bijis!

— Ak, — teica Monte-Kristo, — katrs jūsu vārds rūgti un degoši krīt manā sirdī, jo vairāk tāpēc, ka jums ir tiesības mani ienīst. Es jums darīju sāpes, kāpēc jūs mani neapsūdzat, nevainojat?

— Jūs nīst, jūs apvaino, Edmon, — to vīru nīst, kurš mana dēla dzī­vību divkārt glāba? Vai ne? Jūsu asiņainais nolūks taču bija nonāvēt Mor­serfa dēlu, par kuru tas bija tik lepns? Ak, uzlūkojiet mani, pētiet, vai es gribu jums pārmest!

Monte-Kristo pacēla acis, Mersedese bija piecēlusies un izstiepa rokas viņam pretim.

— Uzlūkojiet mani, — viņa teica dziļi sērigi, — manu acu stari ir izdzisuši — tie laiki sen pagājuši, kad jūs tur pie augšstāva loga stāvējāt, — kad Edmons mani gaidīja un man uzsmaidīja. Jūs ienīst, jūs apvainot, mans draugs? Nē, es sevi ienīstu un vainoju! Ak, es nelaimīgā, kā es esmu sodīta! Es biju vāja.

Monte-Kristo klusi sniedza viņai roku.

— Nē, nē, — viņa teica, savu roku atraudama, — jūs mani saudzējāt, un tomēr es biju no visiem visvairāk vainīga! Visi citi noziedzās naida, mantkārības, savtīgu nolūku dēļ — es viena gļēvuma dēļ. Visi kaut ko vēlējās, es viena tik baiļojos. Es jūtu, Edmon, jūs gribat man teikt kādus sirsnīgus vārdus, — es neesmu to cienīga, taupiet šos vārdus citai. Lūk, nelaime manus matus priekšlaikus balinājusi, manas acis par daudz rau­dājušas, mana piere no rūpēm sakrunkojusies! Jūs; Edmon, esat jauns, skaists un stalts! Jums bija spēks un ticība sev, jūs savu mērķi sasniedzāt, jūs arī tālāk varat cīnīties un sniegties pēc augstākiem un labākiem mēr­ķiem. Jūs arī tos sasniegsit, jūs varat sākt un jums jāsāk jauna dzīve! Es biju vāja un gļēva, es nekad nekā nevarēju sasniegt, es neesmu izredzēta jaunai dzīvei, un tagad…

Mersedesi piepeši pārmāca asaras.

Monte-Kristo godbijīgi skūpstīja viņas rokas; ak, nelaimīgā juta, ka šis skūpsts bija bez kvēles, it kā Monte-Kristo būtu skūpstījis svētas statujas roku.

— Ak, — viņa turpināja, — viens vienīgs trūkums, viena vājība, jā, pat viena vien kļūda var izpostīt visu cilvēka dzīvi! Es domāju, ka jūs esat miris, man arī vajadzēja mirt, jo ko tas palīdzēja, ka mana sirds visu mūžu pēc jums sēroja? Ko tas līdzēja, ka es vienīgā jūs pazinu? Es tikai savu dēlu izglābu, vai man nevajadzēja arī izglābt savu vīru, kaut gan viņš bija vainīgs? Un es ļāvu viņam mirt izmisumā. Ak, mans Dievs, ko es saku? Es esmu vainīga viņa nāvē, mana gļēvā nejūtība, mana nicināšana viņu iedzina nāvē, un es neiedomājos, ka viņš tikai manis dēļ bija kļuvis par nodevēju! Ko tas līdzēja, ka es savu dēlu šurp pavadīju, lai tad viņu sūtītu uz asiņaino kaujas lauku? Ak, es biju vāja un gļēva visu savu mūžu, es gļēvulības dēļ nodevu savu mīlestību, es visur nesu nelaimi negribot, ar savu gļēvulību es izpostīju jaunu dzīvi, es tevi nodevu!

— Nē, nē, Mersedese, — iesaucās Monte-Kristo, — domājiet labāk par sevi! Jūs esat cēla, jūs esat svēta sieviete, un jūs ar savām izklīdinājāt manu niknumu. Es par tālu aizgāju savā atriebībā, es pārkāpu cilvēcības robežas, un jūs mani atvedāt atpakaļ uz īstā ceļa. Es biju sevī apspiedis visu līdzjūtību, visu labsirdību, gatavodamies uz atriebēja lomu, kura, es domāju, man ir likteņa piešķirta. Es biju iedomājies, ka visa cilvēce man jāatriebj par tām sāpēm un pārestībām, ko viņa izcietusi, un jūs man rādījāt, ka es pats pārkāpu cilvēcības robežas, un es sāku saprast, ka ne man, ne vienam cilvēkam uzdots šis lielais izlīdzināšanas darbs. Bet toreiz no sava kapa, kurā smaku četrpadsmit gadus, kad man piepeši nāca rokā neaptverama bagātība, es nevarēju citādi, es ieskatīju sevi par likteņa ie­roci, tā nebija patmīlība, tās nebija lepnums, es jutos augstākas varas dzīts. Es biju kā uguns debesīs, kura iet pār zemi, pilsētas pelnos pār- svērsdama. Es no dabas biju lēns un labs, es kļuvu ļauns, apslēpts, viltīgs vai, pareizāk sakot, vienaldzīgs kā liktenis, un es nesu nelaimi tiem, kas ar mani sastapās… un tagad es izmisis un šaubos par savu lomu, man pašam jāmeklē tā žēlastība, kuras es nepazinu, es redzu, ka mans do­mātais lielais darbs visai cilvēcei bijis tikai maza, savtīga atriebšanās, pēc kuras nekas nav pārvērties…

— Diezgan, diezgan, Edmon! — teica Mersedese. — Es biju vienīgā, kas jūs pazina, es biju arī vienīgā, kas jūsu lomu saprata, un šī vienīgā jūs apbrīnoja. Jūs tufēja un vadīja jūsu tiesības, tās jūs arī attaisnos, jūs esat nācis pie jaunas ticības, un līdz ar to jums nāks jauns spēks tās labā cīnīties. Paļāvība uz sevi un uz savu spēku jūs glābs, tā atsvērs visas jūsu kļūdas un trūkumus. Ir tikai viena ticība — ticība sev, kā tikai viens trūkums — gļēvulība un vājība, kurš posta katru darbu un neļauj pacelties uz augšu un iekarot jauno dzīvi. Bet jūs esat stiprs! Tagad sakiet man ardievas, Edmon, mums jāšķiras!

— Ko jūs vēlaties, Mersedese, pirms mēs šķiramies? — teica Monte- Kristo.

— Tikai vienu, — lai mans dēls būtu laimīgs!

— Un jūs, Mersedese?

— Ak, man nekas nav vajadzīgs, es dzīvoju šeit starp diviem kapiem, viens ir Edmona Dantesa, mana mīļākā, kurš jau sen ir tur. Jā, es viņu mīlēju, šis vārds nenāk vairs par manām lūpām, bet mana sirds viņu atce- rās, un ne par ko pasaulē es negribētu zaudēt šo atmiņu. Kā ir bezdibenis starp mani un manu pagātni, tā ir bezdibenis starp jums un citiem vī­riešiem, manas lielākās mokas, ka man jāsalīdzina un ka nerodu pasaulē nevienu, kas līdzinātos sargam un viņu atsvērtu. Bet ir otrs kaps tam vīram, kuru Edmons Dantess nonāvējis. Es nevaru nokaušanu nosodīt, bet ne­varu pārstāt par nokauto lūgt Dievu.

— Jūsu dēls būs laimīgs, — lēni teica Edmons.

— Tad arī es būšu laimīga.

— Bet — kā jūs dzīvosit?

Mersedese rūgti pasmaidīja.

— Ak, es nevaru strādāt, bet mazais krājums, kuru es atradu dārzā, mani pilnīgi nodrošina.

— Mersedese, — teica Monte-Kristo, — jūs bijāt pārak augstsirdīga, kad atsacījāties no visas mantas, jo lielākā daļa taču bija jūsu taupības nopelns…

— Es zinu, ko jūs gribat sacīt, bet, Edmon, mans dēls man to neatļaus.

— Bez jūsu dēla ziņas es arī neuzdrošinātos neko darīt, bet, ja viņš nebūs pretī, tad atļaujiet arī jūs!

— Ak, Edmon, liktenis mani par daudz bieži locījis un lauzis, man vairs nav savas gribas.

— Ak, Mersedese, nevajag liktenim padoties, vajag to izpētīt un locīt, tāpēc mums dots mūsu gars un griba!

— Nelaimīgais, — iesaucās Mersedese, — vai jūs tā runājat ar mani? Kad es tā domātu, ak, kas tad atliktu vēl, kā tikai izsamist!

Monte-Kristo nobālēja un nolaida acis šo dziļo sāpju priekšā.

— Vai jūs man nesacījāt uz redzēšanos? — viņš pēdīgi teica, roku sniegdams.

— Uz redzēšanos, — nopietni teica Mersedese, — tas lai jums pie­rāda, ka es ceru.

Un, vēlreiz viņam cieši acis ieskatījusies, viņa devās pa kāpnēm augšā un pazuda.

Monte-Kristo ilgi un sērīgi noskatījās viņai nopakaļ, tad ari viņš lēni atstāja namu un devās uz ostu.

Mersedese neredzēja, kā viņš aizgāja; viņas acis sekoja tālajam kuģim, kas aiznesa viņas dēlu pāri jūrai.

Un tomēr viņa neviļus klusi un trīsoši čukstēja: — Edmon! Edmon!