Grafs Monte-Kristo

IX Kabinets Tileriju pili

Atstādami Vilforu pasta ratos, ielūkosimies Tileriju pili, mazajā kabi­netā ar pusapaļiem logiem, kas tik labi pazīstams kā Napoleona un Lud­viķa XVIII mīļākā istaba.

Pie riekstkoka galda sēdēdams, karalis Ludviķis XVIII mazajā kabinetā diezgan neuzmanīgi klausījās kādā paveeā — gadus piecdesmit — vīrā ar sirmiem matiem un aristokrātisku stāvu. Karalis laiku pa laikam rakstīja piezīmes Horācija dzeju izdevumā.

— Tā, vai jūs tā domājat, mans kungs? — izmeta karalis pa vārdam.

Jā, es baidos un uztraucos vislielākā mērā, majestāte.

— Te nu re! Vai tik jūs sapnī neredzējāt septiņas treknas un septiņas liesas govis?

— Nē, majestāte, jo tas pasludinātu tikai septiņus labus un septiņus vājus gadus, bet zem tāda tālredzīga un gādīga karaļa kā jūsu augstība nav ko baidīties no bada.

— Par kādu citu likstu tad jūs runājat, mīļais Blakā? — jautāja karalis.

— Majestāte, es domāju, ka man ir daudz iemeslu domāt, ka no dien­vidiem nāk negaiss.

— Bet, mīļais hercog, — teica Ludviķis XVIII, — es jūsu ziņas uz­skatu par nepietiekamām un turpretim skaidri zinu, ka no tās puses gai­dāms ļoti jauks laiks.

— Majestāte, — teica Blakā, — vai jūs nevarētu vismaz tani nolūkā nomierināt savu padevīgo kalpu, nosūtīt uzticamus vīrus uz Langedoku, Provansu un Dofinē, lai viņi jums paziņotu par ļaužu uzskatiem šinis trijās provincēs.

— Conimus, — teica karalis, turpinādams rakstīt piezīmes Horācijā.

— Majestāte, — atbildēja galminieks smaidīdams, lai izrādītu, it kā būtu sapratis romnieku dzejnieka pantiņu, — jums ir taisnība, ja paļau­jieties uz Francijas labo ģēniju; bet es baidos, ka nemaldos, ja paredzu kādu pārdrošu uzbrukuma mēģinājumu.

— Uzbrukumu — no kā?

— No Bonaparta vai vismaz no viņa partijas puses.

— Mīļais Blakā, — atteica karalis, — jūs ar saviem biedinājumiem traucējat mani darbā.

— Un man, majestāte, — atbildēja Blakā, — jūs ar savu bezrūpību neļaujat gulēt.

— Pagaidiet, pagaidiet, — teica karalis, — es atradu ļoti laimigu pie­zīmi pie „Pastor quem trahcret", pagaidiet, tad vēlāk varēsit turpināt!

Iestājās klusums, karalis ar savu sīko rakstu pierakstija kādu piezimi; tad, pieceldamies ar tāda vira izskatu, kurš ir pilnīgi apmierināts ar sevi un domā, ka viņam iekritusi prātā laba ideja, ja paskaidroja cita vīra ideju, — viņš sacīja Blakā:

— Tagad turpiniet, miļais hercog, turpiniet, es klausos!

— Majestāte, — teica Blakā, vienu acu mirkli cerēdams atņemt Vilfo- ram gaidāmos labumus, — jūtos spiests jums teikt, ka ne vien vienkāršas, nepamatotas baumas mani uztrauc. Tas, kas man to teica, ir domājošs cilvēks, kurš pelna pilnu uzticību un kuram esmu licis pārraudzīt dienvidu provinces (Blakā kautrējās un šaubījās, teikdams šos vārdus); viņš nupat ar pastu ataulēkšoja, lai man teiktu, ka nu karalim draud liela nelaime. Tad atsteidzos pie jums, majestāte.

Ludviķis XVIII turpināja lasīšanu.

— Majestāte, vai pavēlat man par šo priekšmetu vairs nerunāt?

— Nerunājiet, miļais hercog, bet izstiepiet turp savu roku.

— Kuru?

— Kuru gribat, tur pa kreisi.

— Vai šeit, majestāte?

— Es jums saku, meklējiet pa kreisi, bet jūs meklējat pa labi; pa kreisi, no manis skatoties, es gribēju sacit. Tur jūs atradīsit policijas ministra ziņojumu no vakardienas… Bet tur jau ir pats Dandrē… Vai ne, jūs nākat, lai pieteiktu Dandrē? — karalis pārtrauca savu runu, pagriezdamies pret adjutantu, kurš ienāca un tiešām arī pieteica policijas ministru.

— Jā, majestāte, barons de Dandrē, — atbildēja adjutants.

— Ienāciet, baron, — Ludviķis teica Dandrē, — un pastāstiet her­cogam, ko jūs zināt pašu jaunāko par Bonapartu! Neslēpiet stāvokli necik, lai tas nu būtu diezin cik briesmigs. Vai tikai Elba nav vulkāns, un vai no tā neizcelsies nežēlīgi kari?

Dandrē graciozi atspiedās pret krēsla atzveltni un teica:

— Vai majestāte bija tik laipns izlasīt manu vakarējo ziņojumu?

— Jā, jā; bet izstāstiet pašam hercogam, kurš nevar atrast šo ziņojumu, kāds bija tā saturs! Izskaidrojiet viņam sīki, ko laupītājs dara Elbā!

3 3sk. 02

— Mans kungs, — Dandrē teica hercogam, — visi viņa augstības pa­valstnieki var tikai priecāties par pēdējām ziņām no Elbas: Bonaparts…

Dandrē palūkojās uz karali, kurš, savus komentārus rakstīdams, nemaz nepacēla galvu.

— …Bonaparts, — turpināja barons, — briesmīgi garlaikojas; viņš au­gas dienas pavada, skatīdamies uz savu racēju darbu.

— Un lai īsinātu laiku — kasās, — teica karalis.

— Viņš kasās? — jautāja hercogs. — Ko jūsu augstība ar to grib teikt?

— Nu, jā, mīļais hercog; vai tad jūs aizmirstat, ka šis lielais vīrs, šis vadonis, šis pusdievs ir ādas slimības apsēsts?

— Turklāt, — turpināja policijas ministrs, — mēs gandrīz vai esam pārliecināti, ka laupītājs drīz vien paliks ārprātīgs.

— Ārprātīgs?

— Ārprātīgs. Viņam galva ir kļuvusi vājāka: te viņš raud gaužas asaras, te smejas pilnā kaklā; reizēm viņš augas dienas pavada jūrmalā, mezdams ūdenī akmentiņus, un priecājas, kad akmentiņš lec piecas sešas reizes, it kā viņš būtu ieguvis otru uzvaru pie Marengo vai Austerlicas. Tās taču ir ārprātības pazīmes.

— Vai arī lielas gudrības pazīmes, — ņirgādamies teica Ludviķis XVIII, — akmentiņus jūrā sviezdami, senos laikos ir attīstījušies lielie karava- doņi; palasiet Plutarhā Scipiona Afrikāņa dzīves aprakstu.

De Blakā šo divu bezrūpīgo ļautiņu vidū bija sapņotājs.

Vilfors, kurš nebija gribējis viņam visu teikt, lai cits neatņemtu viņa nopelnu par noslēpumu, viņam pasacīja tomēr diezgan, lai viņu uztrauktu.

— Nu, nu, Dandrē, — sacīja Ludviķis XVIII, — Blakā vēl nav pilnīgi pārliecināts. Stāstiet tagad par uzurpatora atgriešanos!

Policijas ministrs paklanījās.

— Par uzurpatora atgriešanos? — čukstēja hercogs, lūkodamies uz ka­rali un Dandrē. — Vai tad uzurpators ir atgriezies?

— Jā gan, mīļo hercog. Izskaidrojiet to baron!

— Nesen Napoleons noturēja kara apskati, — iesāka ministrs, — jo divi vai trīs no viņa vacākajiem kareivjiem vēlējās atgriezties Francijā. Viņš tos atlaida, piekodinādams, lai tie labi kalpotu karalim; tie bija viņa paša vārdi, hercog, par to es esmu pārliecināts.

— Nu, Blakā, ko jūs par to domājat? — izsaucās karalis, uz acumirkli atlikdams malā Horāciju.

— Es saku, majestāte, ka maldās vai nu policijas ministrs, vai es. Bet tā kā viņš gādā par jūsu majestātes drošību, tad laikam es esmu tas, kas maldās. Tomēr, majestāte, jūsu augstības vietā es uzklausītu to cilvēku, par kuru ar jums runāju; es pat uz to pastāvu, lai jusu majestāte viņam parāda šo godu.

— Labprāt, hercog, kad jūs iesākāt, es viņu pieņemu labprāt; bet es gribētu to darīt, kad man jau ir rokā ieroči. Baron, vai jums nav nekā jaunāka par šo ziņojumu? Pēdējā datums ir 20. februāris, un šodien jau ir trešais marts.

— Nē, majestāte, bet es gaidu ziņas kuru katru brīdi. Aizgāju jau no rīta, un varbūt, man promesot, tās jau ir pienākušas.

— Labi, ejiet, baron, — sacīja karalis, — un neaizmirstiet, ka es jūs gaidu!

— Pēc desmit minūtēm es būšu šeit, augstība.

Kad barons bija aizgājis, Blakā karalim atkal sāka atgādināt par Vil- foru, kurš arvien vēl gaidīja, sacīdams:

— Jūs, majestāte, slikti atalgojat jauno cilvēku, kurš tik tālu braucis un ar tādu uzticību, lai jūsu majestātei dotu derīgu, padomu. Zalvjē dēļ, kurš man viņu ieteic, es jums lūdzu uzņemt viņu laipni.

— Zalvjē, mana brāļa kambarkunga?

— Jā.

— Vai viņš patiesi tagad ir Marselā?

— Viņš man no turienes raksta.

— Vai viņš arī kaut ko saka par šo sazvērestību?

— Nē. Viņš man ieteic tikai de Vilforu un uzdod viņu stādīt priekšā jūsu majestātei.

— Vilforu? — izsaucās karalis. — Šis cilvēks saucas Vilfors?

— Jā, majestāte.

— Un viņš ir atbraucis no Marseļas?

— Viņš pats.

— Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt, — sacīja karalis, kura sejā sāka parādīties nemiers.

— Augstība, es domāju, ka viņa vārds jums ir pilnīgi svešs.

— Nē, nē, Blakā: tas ir ļoti nopietns un lepns raksturs. Vai jūs vārda pēc nepazīstat viņa tēvu?

— Viņa tēvu?

— Nuartjē.

— Nuartjē žirondistu? Nuartjē senatoru?

— Gluži pareizi.

— Un jūsu augstībai ir darīšanas ar tāda cilvēka dēlu?

— Blakā, draugs, tur jūs nekā nesaprotat. Es jums sacīju, ka Vilfors ir ļoti godkārīgs; lai iegūtu savu mērķi, Vilfors spētu upurēt visu, pat savu tēvu.

— Tādā gadījumā jūs viņu gribai uzklausīt?

— Tūlīt, hercog, — kur viņš ir?

— Viņš laikam gaida apakšā manā ekipāžā.

— Ejiet, atvediet viņu!

— Tūlīt.

Hercogs izskrēja ārā ar jauna cilvēka veiklumu.

Patiesā uzticība, ar kādu tās kalpoja karalim, viņu pārvērta par div­desmit gadu vecu jaunekli.

Tomēr ceļā gadījās daudz šķēršļu.

Ceremonijmeistars, ieraudzīdams Vilforu noputējušās ceļa drēbēs, ku­ras tas nebija paspējis pārmainīt, viņu nekādi negribēja ielaist pie karaļa.

Hercogam tomēr izdevās ceremonijmeistaru pārliecināt, un Vilfors tika ielaists.

Karalis sēdēja vēl turpat, kur hercogs viņu bija atstājis. Durvis atda­rījās, Vilfors atradās tieši viņam pretim.

Jaunais cilvēks apstājās.

— Ienāciet, de Vilfor, ienāciet! — sacīja karalis.

Vilfors paklanījās un pienāca dažus soļus uz priekšu, gaidīdams, kamēr karalis viņam jautās.

— De Vilfora kungs, — turpināja karalis, — lūk, hercogs de Blakā domā, ka jums esot kas svarīgs man ko pavēstīt.

— Majestāte, hercogam ir taisnība, ceru, ka jūsu majestāte manas zi­ņas par lādam atzīs.

— Sakiet vispirms, — vai ļaunums ir tik liels, kādu man viņu grib iztēlot?

— Majestāte, uzskatu to par ļoti nopietnu, bet, pateicoties manai stei- dzībai, domāju, ka tas nav neizbēgams.

— Izstāstiet visu sīki, — sacīja karalis, kurš pats sāka uztraukties, — un sāciet no paša sākuma, es visur mīlu kārtību.

— Augstība, ne acumirkli nekavēdamies, es atbraucu uz Parīzi, lai jūsu majestātei paziņotu, ka uzgāju ne tik vien vienkāršu sazvērestību, kāda ik dienas gadās starp zemāko šķiru ļaudīm, bet kaut ko nopietnu. Tā ir vētra, kas draud jūsu majestātes tronim: Napoleons ir apbruņojis trīs ku­ģus, viņam ir briesmīgi nolūki. Šinī dienā viņš atstāj Elbu, lai dotos — nezinu, uz kurieni. Droši vien tas izkāps vai nu pie Neapoles, vai Tos- kānas krastos, vai pašā Francijā. Jūsu augstība zina, ka viņam ir sazi­nāšanās ar Franciju un Itāliju.

— Jā, kungs, es to zinu, — uzbudināts atbildēja karalis. — Nesen mēs dabūjām zināt, ka Sv. Jēkaba ielā bija notikusi bonapartistu sapulce; bet turpiniet, lūdzu, kā jūs dabūjāt zināt par visiem šiem sīkumiem!

— Majestāte, es tos dabūju zināt, nopratinādams kādu marselieti, ku­ram jau sen biju uz pēdām un kuru liku apcietināt tanī pašā dienā, kad izbraucu no Marseļas. Šis cilvēks ir jūrnieks un atradās aizdomās, ka ir bonapartisma piekritējs. Viņš slepeni bijis Elbas salā un saticies tur ar augsto maršalu, kurš tam vārdos devis uzdevumu kādam bonapartistam Parīzē. Vārdu viņš man neteica. Bet šis uzdevums bija pavēle, lai bona- partisti sagatavotu visus Napoleona piekritējus uz viņa atgriešanos, kura drīzumā notikšot.

— Kur ir šis cilvēks? — prasīja Ludviķis XVIII.

— Cietumā, majestāte.

— Un lieta jums liekas ļoti nopietna?

— Tik nopietna, majestāte, ka šis gadījums, kurš mani pārsteidza, svi­not kādus ģimenes svētkus, manu saderināšanos, mani piespieda visu mest pie malas un doties šurp, lai pie jūsu augstības troņa noliktu šīs svarīgās ziņas un izsacītu savu padevību.

— Brangi! — sacīja karalis. — Vai jūsu līgava nav kāda Senmerāna?

— Jūsu augstības uzticama kalpa meita.

— Jā, jā, bat atgriezīsimies atpakaļ pie komplota, Vilfora kungs.

— Majestāte, es bīstos, ka tas nav vienkāršs komplols, ka tā ir patiesa sazvērestība.

— Sazvērestība šinīs laikos, — smaidīdams sacīja karalis, — ir lieta, kuru gan var viegli iedomāties, bet grūti īstenot, tāpēc ka mēs nesen esam ieņēmuši savu priekšgājēju troni un vērīgām acīm reizē lūkojamies uz pa­gājušo, esošo un nākošo. Pusgada laikā mani ministri nostādīs divkārt tik daudz sargu gar Vidusjūras piekrastēm. Ja Napoleons gribēs izkāpt Nc: apolē, visi būs pret viņu, pirms tas spēs nokļūt līdz Pjombīno. Ja tas izkāps Toskānā, tas atradīsies ienaidnieku zemē; ja viņš iedrošināsies iz­kāpt Francijā, tad vai nu tauta pati viņu padzīs, vai mēs viņu aiztrenksim ar saujiņu ļaužu. Tāpēc nomierinieties, kungs, bet mēs tāpēc ne mazāk atzīstam jūsu nopelnus.

— Ā, lūk Dandrē! — iesaucās hercogs de Blakā.

Šinī acumirklī uz sliekšņa patiesi parādījās policijas ministrs, bāls un trīcošs; viņa skatiens bez mērķa maldījās apkārt, it kā viņš piepeši būtu kļuvis akls.

Vilfors atkāpās soli atpakaļ, lai aizietu, bat Blakā piedūra viņam ar roku, lai paliek.