Grafs Monte-Kristo

III Priekšā stādīšana

— Atļaujiet, grāfa kungs, — teica Albērs, kad viņi bija palikuši vieni, — ja čičerones amatu iesāku ar sava Parīzes vecpuiša dzīvokļa izrādīšanu. Tā kā jūs esat pieradis pie lielajām Itālijas pilīm, tad jums būs pievilcīgi izrēķināt, ar cik maz kvadrātpēdām telpas iztiek parīzietis, kura dzīvoklis vēl tiek uzskatīts par vienu no viskomfortablākajiem.

Albērs grāfu caur salonu un ēdamistabu apakštāvā noveda uz otru stā­vu, savu mīļāko vietu — darbnīcu ateljē. Monte-Kristo bija cienīgs ap­spriedējs visiem mākslas priekšmetiem, kurus Albērs bija savācis šinīs tel­pās: veclaiku traukus, japāņu porcelānu, austrumnieku audumus, venēciešu stikla lietas, daždažādus ieročus — visus tos viņš pazina, zināja to dzimteni, vecumu un vērtību. Morserfs bija domājis, ka varēs paskaidrot, bet nu pats grāfa vadībā izņēma cauri kursu arheoloģijā, mineraloģijā un dabas vēsturē. Tad viņi devās salonā, kura sienas bija greznotas ar modernu mākslinieku gleznām.

Šoreiz Albērs cerēja parādīt kaut ko jaunu, bet grāfs gleznu meistarus pazina, ne katalogā neskatīdamies, tā ka varēja nomanīt, ka viņš bija stu­dējis arī jaunlaiku māksliniekus.

Beidzot Albērs viņu ieveda savā guļamistabā, kura bija eleganti, ierī­kota ar smalkāko gaumi.

Šeit viņiem pretim raudzījās viena, vienīga glezna, Leopolda Robēra gleznota ģīmetne zelta rāmī.

Šī ģīmetne tūdaļ vērsa grāfa skatienu uz sevi, jo viņš aši, ar trim soļiem piesteidzās tai tuvāk un tad palika kā pienaglots stāvot.

Gleznota bija jauna sieviete, divdesmit piecus divdesmit sešus gadus veca, ar patumšu vaigu krāsu un liesmainu skatienu, kuru aizklāja pus- nolaisti plakstiņi; viņa bija ģērbusies skaistajā katalāniešu zvejnieču uz­valkā, sarkani melnā ņieburā, matos iespraustas zelta matadatas; viņa lū­kojās uz jūru, un viņas elegantais profils atspīdēja pret jūras un debess zilumu.

Istaba bija patumša un Albērs nemanīja, ka nāves bālums piepeši pār­klāja grāfa vaigus un nervozi drebuļi satrīsināja viņa krūtis un plecus.

Dažus mirkļus viņi klusēja; grāfs ne acu nenovērsa no ģīmetnes, beigās viņš teica ironiskā, bet gluži mierīgā balsī:

— Jums tur ir ļoti skaista mīļākā, un šis maskarādes kostīms viņai piestāv ļoti labi.

— Ak, grāfa kungs, — teica Albērs, — tā ir pārskatīšanās, esmu devis iemeslu tā domāt, ko sev nemūžam nevaru piedot. Jūs nepazīstat manu māti, mans kungs, tā ir viņa, ko jūs šeit redzat gleznotu, pirms astoņiem vai desmit gadiem viņa lika sevi gleznot, kamēr grāfs pats nebija mājās, un domāja viņu vēlāk jo patīkamāk pārsteigt; bet dīvainā kārtā manam tēvam ģīmetne nepatika, kaut gan to zīmēja pats Robērs. Taisnību sakot, grāf, de Morserfa kungs ir viens no ievērojamākajiem Francijas vīriem, slavens ģenerālis, bet diezgan viduvējs mākslas pazinējs. Mana māte tur­pretim ļoti labi pati glezno un mācēja šo gleznu cienīt, tāpēc to dāvināja man. Mana tēva ģīmetni, kuru gleznojis mākslinieks Gro, jums arī vēlāk parādīšu. Atvainojiet, ka jums stāstu par savu ģimeni, bet tā kā man būs gods jūs vēlāk de Morserfam priekšā stādīt, tad jums to saku, lai jūs šo gleznu viņa klātbūtnē varbūt neslavētu. Tā bez tam atstāj arī ļaunu iespai­du uz manu māti, kura nevar to uzlūkot neraudājusi. Tomēr šī nesaskaņa maniem vecākiem ir bijusi vienīgā. Viņi, kaut gan jau tik ilgus gadus ir precēti, dzīvo laimīgi kā pirmajā dienā.

Monte-Kristo pameta ašu skatienu uz Albēru, it kā gribēdams tūlīt uzzināt, ar kādu nolūku šie vārdi teikti, bet bija skaidri redzams, ka jau­neklis tos bija izteicis bez nolūka.

— Tagad, grāfa kungs, — teica Albērs, — esmu jums izrādījis visu savu nabadzību, un atļaujiet to visu piedāvāt jūsu brīvai rīcībai. Jūtieties šeit kā savās mājās! Un lai jums šeit vēl labāk patiktu, tad, lūdzu, pava­diet mani pie Morserfa kunga un kundzes, kuriem esmu stāstījis par to nesamaksājamo pakalpojumu, kuru jūs man izdarījāt Romā, un paziņojis par jūsu apciemojumu. Viņi nepacietīgi gaida mirkli, kad paši varēs pa­teikties sava dēla glābējam. Jūs gan esat vienaldzīgs pret jūtu izrādīšanu; ģimenes skats nav nekas pievilcīgs jūras braucējam Sindbadam, kurš pie­dzīvojis tik daudz lielisku skatu! Bet Parīzē nu reiz ir ierasta pieklājības, reprezentācijas vizīšu dzīve.

Monte-Kristo klusēdams paklanījās.

Albērs piezvanīja sulainim, lai pieteic viņus Morserfa kungam un kundzei, un uz pēdām sekoja sulainim.

Grāfa Morserfa priekšistabā pār zāles durvīm bija zīmēts ģerboņa vai­rogs, kurš ar savu bagāto zelta ierāmējumu norādīja uz to, kā šo ģerboni vērtē nama saimnieks.

Monte-Kristo palika ģerboņa priekšā stāvot un aplūkoja to savādu smaidu.

— Heraldikā* esmu pilnīgs nezinātājs, — viņš teica. — Toskānas val­dība par naudu mani iecēlusi grāfa kārtā, man nebūtu bijis nekādas inte­reses tikt par lielkungu, ja man aizvien ļaudis nebūtu atkārtojuši, ka, daudz ceļojot, vajadzīgs uz ratiem visādā ziņā grāfa ģerbonis vismaz tam no­lūkam, lai muitas ierēdņi uz robežas nejaucas pa tavām lietām. Tātad nebrīnieties, ka es, netīša gadījuma grāfs, lūdzu paskaidrojumus jums, kas esat dzimis grāfs.

Albērs nebūt nejuta ironiju un vaļsirdīgi sāka izklāstīt, ka uz durvīm redzamā ģerboņa viena daļa esot spāniešu dzimuma, tēva cilts turpretim esot viena no vecākajām Dienvidfrancijas muižnieku ciltīm.

— Pēc dažām zīmēm spriežot, kāds no jūsu senčiem laikam būs pat bijis līdzi krusta karos, — piebilda grāfs, tikpat laipni smaidīdams.

Albērs ieveda grāfu salonā, kur viņiem pretim rēgojās ģimetne: tas bija vīrietis, trīsdesmit piecu gadu vecs, ģenerāļa uniformā ar kupliem uzple­čiem, pie kakla Goda Leģiona lenta norādīja uz to, ka viņš ir goda le­ģiona komandieris, un Pestītāja Ordeņa Lielā Zvaigzne un Kārļa 111 orde­ņa lielais krusts vienā un otrā pusē krūtīm lika noprast, ka šīs ģiinetnes oriģināls guvis lielus militārus nopelnus Grieķijā un Spānijā.

Monte-Kristo vēl ļoti pamatīgi aplūkoja šo ģimetni, kad kādas sāņu durvis atvērās, un grāfs Morserfs stāvēja viņa acu priekšā.

Morserfs bija gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vecs, bet izskatījās kā piecdesmitgadnieks, un melnās ūsas un uzacis dīvaini izskatījās attie­cībā pret gluži baltajiem, īsi apcirptajiem matiem, kādus mēdza nēsāt mi­litārpersonas; viņš bija civilapģērbā, tikai pogcaurumā bija ievērtas ordeņu lentītes. Ašiem, cēliem soļiem viņš steidzās pretī grāfam Monte-Kristo,

Ģerboņu pazīšana, kuru tie, kam gar ģerboņiem daļa, sauc arī par zinātni.

kurš stāvēja nekustīgi, kā zeme ieaudzis, kamēr acis stīvi lūkojās pienā­cējā.

— Mans tēvs, — teica Albērs, — man ir tas gods jums priekšā stādīt grāfu Monte-Kristo, kuru man bija laime sastapt grūtos apstākļos, kas jums pazīstami.

— Esiet sveicināts, grāfa kungs! — teica Morserfs, smaidot paklanī­damies. — Jūs, mūsu namam izglābdams vienīgo mantinieku, esat ieguvis tiesības uz mūsu mūžīgu pateicību.

Morserfs ar rokas mājienu lūdza grāfu atsēsties; Monte-Kristo paņēma norādīto krēslu un prata tā apsēsties, ka pats palika drusku ēnā aiz logu aizkariem un varēja Morserfa no rūpēm un pūliņiem agri krunkotajā sejā lasīt visu viņa slepeno sāpju vēsturi.

— Grāfiene, — teica Morserfs, — vēl kārtoja savu rīta tualeti, kad mans dēls lika mums ziņot par jūsu laipno apciemojumu; pēc desmit mi­nūtēm viņa būs šeit.

— Man ir liels gods, — teica Monte-Kristo, — ka tūdaļ pirmā dienā Parīzē man ir tā laime iepazīties ar vīru, kura nopelni līdzinās viņa slavai un pie kura laime, izņēmuma veidā reiz taisnīga būdama, nav alojusies. Bet vai laime jums vēl netur gatavu kāda maršala zizli Mitidžas laukumos vai Atlasu kalnos?

— Ak, — atbildēja Morserfs, mazliet nosarkdams, — es esmu izstājies no karadienesta. Restaurācijas laikā par pēru iecelts, piedalījos pirmajā karagājienā maršala Burbona vadībā; tāpēc gan varēju cerēt uz augstāku goda vietu, kuru arī būtu ieguvis, ja nebūtu nākusi Jūlija revolūcija, kura, kā liekas, bija diezgan slavena, lai varētu būt nepateicīga. Es tātad atstāju dienestu, jo kas kā es savas epoletes ir izpelnījies kaujas laukā, tas nemāk turēties uz pilsgalma gludā parketa. Atstāju zobenu un metos politikā, nodevos rūpniecībai, uz kuru man bija sen prāts nesies, tikai agrāk nebija laika.

— A, tādas idejas ir tās, kuras veido jūsu tautas pārsvaru pār visām citām, mans kungs, — iebilda Monte-Kristo, — vecas cilts muižnieks, ba­gāts kungs — jūs tomēr neturat par sevis necienīgu karadienestā kalpot, no zemākām pakāpēm sākot, tad kā ģenerālis, Francijas pērs un Goda Leģiona komandieris jūs atkal pazemojaties un sākat jaunu mācības laiku rūpniecībā un politikā bez kaut kādas citas cerības uz atalgojumu kā vien ar pārliecību, ka būsit nesis labumu tautai… Mans kungs, tas ir īsti skaisti, tas ir cēli darīts!

Albērs ar izbrīnu uzlūkoja Monte-Kristo, kuru viņš nekad nebija dzir­dējis runājam ar tādu sajūsmu.

— Ak, — turpināja svešinieks, bez šaubām, lai izdzēstu nepatīkamo iespaidu, kādu viņa glaimi bija atstājuši uz Morserfu, — tā mēs Itālijā diemžēl nedarām, mēs katrs turamies savā kārtā, visu dzīvi un vienmēr saglabājam to pašu krāsu, to pašu nekustīgumu un to pašu nelietderību.

— Ā, mans kungs, — atbildēja Morserfs, — vīram ar tādiem nopel­niem Itālija nav īstā tēvija; Francija jūs uzņems ar atvērtām rokām, pret svešiem tā nav nepateicīga kā pret pašas bērniem.

— Mīļais tēv, — iebilda Albērs, — var redzēt, ka jūs grāfu Monte- Kristo nepazīstat. Viņa centieni iet pāri šai pasaulei, kura viņam nekādu atalgojumu nedod, ārējie godi viņam nerūp, viņš tos izlieto tikai tādēļ, lai pārvarētu pases grūtības un muitas ierēdņu uzbāzību.

— Tas ir vispareizākais spriedums par mani, kādu jebkad esmu dzir­dējis, — teica Monte-Kristo.

— Grāfs bija sava likteņa kungs un ir izvēlējies puķotu taku, — no­pūzdamies piebilda Morserfs.

— Tā ir, — dīvaini smaidīdams, atteica Monte-Kristo.

— Ja es nebaidītos apgrūtināt grāfu, — teica Morserfs, kuram, acīm­redzot, patika svešinieka manieres, — es jūs ielūgtu mani pavadīt uz pēru sapulci, kura šodien būs svarīga un cienīga.

— Es jums, grāfa kungs, būšu ļoti pateicīgs, ja jūs vēlētos atkārtot šo ielūgumu citu reizi; šodien, kad ceru, ka man būs laime priekšā stādīties grāfienes kundzei, to labāk izvēlos.

— Ā, te nu ir mana māte! — iesaucās vikonts Albērs.

Kad Monte-Kristo aši pacēlās un pagriezās, viņš redzēja Morserfa kun­dzi uz sliekšņa stāvam nekustīgi un bālu, roku atspiestu uz zeltītas durvju apmales; viņa jau dažas sekundes bija stāvējusi un dzirdēja grāfa pēdējos vārdus.

Monte-Kristo saņēmās un apsveicināja grāfieni, dziļi paklanīdamies, uz ko grāfiene atbildēja tāpat, mēmi palocīdama galvu.

— Ak, mans Dievs, kas jums kait, madamel Vai jūs jūtaties nevesela? — iesaucās Morserfs, ieraudzīdams savu sievu.

— Vai jums kas sāp, dārgā māt? — vaicāja Albērs, piesteigdamies viņai klāt.

— Nē, — viņa teica, lēni pasmaidīdama, — bet uztraukums mani pār­varēja, kad es pirmo reizi ieraudzīju to, bez kura mēs tagad dzīvotu asa­rās un sērās. Grāfa kungs, — viņa turpināja, ar karalisku cienību tuvo­damās grāfam, — pateicos jums par sava dēla dzīvību un svētīju jūs par to!

Grāfs atkal palocījās, vēl dziļāk nekā pirmajā reizē; viņš bija vēl bālāks nekā Mersedese.

— Grāfienes kundze, — viņš teica, — jūs un grāfa kungs atalgojat mani pārāk bagātīgi par gluži vienkāršu darbu, jo cilvēku izglābt nav labs darbs, bet vienkāršs pienākums, cilvēcība.

Šie vārdi tika izrunāti ar maigu lēnību un smalkāko pieklājību, un Mor­serfa kundze atbildēja ar dziļu uzsvaru:

— Mans dēls ir ļoti laimīgs, ka ieguvis jūsu draudzību, grāfa kungs, un es pateicos Dievam, kas to tā lēmis.

Ar pateicību Mersedese pacēla savas acis uz augšu, un grāfs pamanīja, ka viņas acīs mirdzēja it kā asaras.

Morserfs tuvojās viņai, paziņodams, ka viņam jāejot uz sēdi pēru sa­pulcē.

— Ejiet, mīļais grāf, — teica grāfiene tanī pašā maigā balsī, — lūkošu mūsu viesim likt aizmirst, ja jūs neesat klāt. Vai, grāfa kungs, — viņa tad teica, pievērsdamās Monte-Kristo, — neparādīsit mums to godu šo­dienu pavadīt pie mums?

— Mans padevīgākais paldies, cienījamā kundze, — teica Montē- Kris­to, — bet šorīt jūsu durvju priekšā tik tikko izkāpu no ceļotāju ratiem. Kur un kā dzīvošu Parīzē, pats to vēl nezinu.

— Tad mums taču citu reizi būs tas prieks, jūs to apsolāt? — jautāja grāfiene.

Monte-Kristo paklanījās, un grāfiene atvadījusies viņu atlaida.

Albērs viņam piedāvāja tagad savus ratus kā atlīdzību par Romā bau­dīto laipnību.

— Tūkstoš paldies par jūsu laipnību, vikont, — atbildēja Monte-Kristo, — bet es ceru, ka Bertučio kungs būs pratis izmantot tās četrarpusstundas, kuras viņam devu laika, lai nopirktu man pilnīgu ekipāžu un atsūtīt to šurp jūsu durvju priekšā.

Albērs pie tāds grāfa rīcības bija paradis, viņš zināja, ka tas kā Nērons neatzīst nekādas neiespējamības, bet tomēr viņš gribēja pārliecināties un pavadīja grāfu līdz durvīm.

Monte-Kristo nebija maldījies; tiklīdz viņš iznāca Morserfa priekšistabā, kad sulainis, tas pats, kurš abiem draugiem bija nodevis grāfa vizītkarti, izsteidzās ārā, un augstais ceļotājs, pa durvīm izgājis, tiešām atrada eki­pāžu viņu gaidām; ekipāža bija no vissmalkākajām, un zirgi maksāja vis­maz astoņpadsmit tūkstošus.

— Es nevaru jums piedāvāt mani pavadīt, — Monte-Kristo teica Albē- ram, — jo varētu jums šodien tikai nesagatavotu namu rādīt, bet atļaujiet man rīt jūs ielūgt pie sevis, tad būšu drošāks, ka neaizskaršu viesmīlības likumus.— Kad jūs prasāt vienu dienu laika, grāfa kungs, — teica Albērs, —

tad zinu, ka jūs man nerādīsit namu, bet pili. Visādā ziņā jums kalpo kāds ģēnijs.

— Tiešām, lai tā paliek, — atbildēja grāfs Monte-Kristo, uzceldams kāju uz ar samtu apsistā ekipāžas kāpšļa,— tas man dos zināmu priekš­rocību pie dāmām.

Viņš ielēca ratos, kuri aulekšus devās projām, viņš tik vēl spēja pa­manīt, ka salona logu priekškari pakustējās tanī istabā, kurā bija palikusi Mersedese.

Kad Albērs atkal atgriezās pie mātes, viņš atrada to viņas buduārā, ieslīgušu lielā, ar samtu pārvilktā atzveltnē. Visa istaba bija drusciņ pa­tumša, un viņš tāpēc labi nevarēja izšķirt savas mātes vaibstus, kura ap galvu bez tam vēl bija apsegusi gāze plīvuru kā rīta miglu, bet viņas balss likās viņam nedroša un dreboša, un caur puķu galda rožu un tropisko augu smaržu viņš nomanīja etiķa ētera aso smaku; uz kamīna kādā skaistā metāla traukā viņš arī ieraudzīja grāfienes flakonu, kuru viņa mēdza lietot, kad jutās nevesela.

— Vai jūs jūtaties nevesela, mīļā māt? — viņš jautāja. — Vai jums kaut kas kaiš?

— Es? Nē, Albēr; bet tu sapratīsi, šīs rozes, tuberozes un oranžu ziedi izdveš savas pirmās, smalkākās smaržas, pie kurām vajag pierast; tik stipra smarža…

— Tad, mīļā māt, — teica Albērs piezvanīdams, — vajag tās aiznest uz jūsu priekšistabām. Jūs tiešām esat nevesela, jo jau pirmīt, kad ienācāt salonā, bijāt ļoti bāla.

— Vai es biju bāla, Albēr?

— Tik bāla, mīļā māt, kā tas jums piestāv, bet kā jūs tomēr tēvu un mani ļoti izbiedējāt.

— Vai tēvs tev par to kaut ko sacīja? — viņa dzīvi iejautājās.

— Nē, māt, bet viņš to sacīja jums pašai.

— Es neatceros, — atteica grāfiene.

Uz Albēra zvanīšanu atnāca kāds sulainis.

— Iznesiet šīs puķes priekšistabā, to smarža grāfienei ir par stipru!

Kamēr puķes tika iznestas, māte un dēls klusēja.

— Kas tad tas ir par vārdu — Monte-Kristo? — jautāja tad māte. — Vai tas ir uzvārds vai kāda zemes īpašuma nosaukums, vai kāds tituls?

— Es domāju, mīļā māt, ka tas ir tikai tituls un vairāk nekas. Grāfs ir pircis no Toskānas valdības mazu saliņu, Monte-Kristo, Itālijas pie­krastē un ir nodibinājis kādu reliģiozu iestādi, par ko saņēmis grāfa titulu.

Viņš pats neliek lielu svaru uz muižniecību un saucas par gadījuma grāfu, kaut gan Romā viņu uzskatīja par lielu kungu.

— Viņa manieres ir izmeklēti smalkas, — teica Mersedese, — cik es varēju novērot šajā īsajā laikā.

— Ā, tiešām, tiešām, mīļā māt, viņa uzvešanās ir tik smalka, kā to vēl nekad neesmu redzējis pat vislepnāko Eiropas aristokrātu — angļu un spāņu — sabiedrībā.

— Mīļo Albēr, — teica Mersedese pēc acumirkļa pārdomām… — es gribu tev jautāt, kā tikai māte savam dēlam var jautāt… tu taču esi re­dzējis šo grāfu Monte-Kristo viņa mājās, tev ir ass novērotāja skatiens, pasaules pazīšana un vairāk takta, nekā tavos gados mēdz būt jauniem cilvēkiem… Saki man, — vai tu domā, ka grāfs ir tiešām tas, par ko viņš izliekas?

— Un par ko viņš jūsuprāt izliekas?

— Kā tu pats nupat teici, par lielu kungu.

— Kā jau es teicu jums, mīļā māt, par to viņu mēdz turēt.

— Bet ko tu pats par to domā, Albēr?

— Man jāatzīstas, ka man tanī ziņā nav noteikta uzskata, es viņu uz­skatu par maltieti.

— Es nejautāju par viņa tautību, bet gan par personību.

— Ak, ja runa ir par viņa personību, tad tā ir cita lieta. Tik daudz dīvaina un pretišķa esmu no viņa pieredzējis, ka man jums jāatbild: es viņu turu par vienu no Bairona tēliem, kurus nelaime ir apzīmogojusi ar savu kļūmīgo zīmogu, par kādu Manfrēdu, Laru vai Verneru, vai par kādas vecas cilts atvasi, kuram nolaupīts sentēvu mantojums un kurš ar savu nevaldāmo ģēniju, kas viņu pacēlis pār sabiedrības likumiem, ir ie­guvis sev jaunu un lielāku mantu.

— Vai tu tā domā?

— Monte-Kristo ir sala Vidusjūrā, bez iedzīvotājiem, bez karaspēka, patversme visādiem kontrabandistiem, visu zemju un tautu jūras laupī­tājiem. Kas zina, vai šie pasaules brīvie pilsoņi nemaksā savam sarga kun­gam ziņāmas nodevas?

— Tas tā gan varētu būt, — domīgi atteica grāfiene.

— Bet kas par to, — turpināja jaunais cilvēks, — vai nu kontrabandisti, vai ne, jums taču ir jāatzīst, jo jūs esat viņu redzējusi, ka viņš ir ārkārtīgi ieverojams vīrs un radīs iespaidu mūsu salonos. Jo šorīt viņš jau iesācis savu iestāšanos Parīzes augstākajā sabiedrībā ar to, ka tas pat Šato-Reno ir licis izbrīnīties.

— Un cik vecs viņš varētu būt? — jautāja Mersedese, acim redzot likdama lielu svaru uz šo jautājumu.

— Viņam var būt trīsdesmit pieci trīsdesmit seši gadi.

— Tik jauns! Tas nevar būt, — teica Mersedese pa pusei dēlam, pa pusei pati sev.

— Tomēr tā ir, jo reizes divas trīs viņš man teica, visādā ziņā bez sevišķa nolūka: «Tolaik es vēl biju gadus divpadsmit vecs." Es viņa iz­teikumus salīdzināju vienu ar otru un vienmēr atradu, ka tie sader kopā. Šim savādajam vīram, liekas, nemaz nav noteikta vecuma, bet tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka viņam ir trīsdesmit pieci trīsdesmit seši gadi. Bez tam apdomājiet, mīļā māt, cik dzīvas ir viņa acis, cik melni viņa mati, cik gluda viņa piere, kaut gan tā ir bāla; tā nav tikai spēcīga daba vien, bet ir arī jauna daba.

Grāfiene nokāra galvu kā zem pārāk rūgtu domu nastas.

— Un vai šis vīrs jūt draudzību uz tevi, Albēr? — viņa jautāja ar nervozām trīsām.

— Es vismaz tā domāju, mīļā māt.

— Un tu… vai tu viņu mīli?

— Viņš man patīk, lai arī Franss d'Epinē diezin ko par to teiktu, jo viņš labprāt gribētu viņu iztēlot kā cilvēku, kas nāk no viņas saules.

Grāfiene šausmās sarāvās.

— Albēr, — viņa teica trīcošā balsī, — vienmēr tevi esmu lūgusi sar­gāties no jauniem paziņām. Esi uzmanīgs, Albēr!

— Bet, mīļā māt, vajadzētu būt jelkādam iemeslam, lai grāfs varētu mani tvērt. Bet grāfs nedz spēlē kārtis, nedz dzer, viņš bauda tikai ūdeni; viņš ir pats izteicies par tik bagātu, ka viņam varētu acīs smieties, ja viņš no manis gribētu naudu aizņemties. Kādā ziņā tad lai no viņa sargājos, un kas man varētu draudēt?

— Tev taisnība, — atteica grāfiene, — un manas bailes ir gluži vel­tīgas, jo vairāk vēl tāpēc, ka tas vīrs tev ir glābis dzīvību. Ak jā, saki, — vai tavs tēvs viņu labi uzņēma? Ir svarīgi, ka mēs pret grāfu esam vairāk nekā tikai pieklājīgi — laipni. Tavs tēvs palaikam ir aizņemts, viņa veikali dara viņu rūpju pilnu, nevērīgu, varētu būt, ka viņš, pats negribēdams…

— Mans tēvs, mīļā māt, bija ļoti laipns, jā, viņš pat likās tiešām glai­mots no vairākiem smalkiem, veikliem komplimentiem, kurus grāfs viņam izteica ar tādu izpratni, it kā viņu pazītu jau ilgus gadus, šie glaimi panā­ca to, ka mans tēvs no viņa atvadījās kā no labākā drauga un gribēja viņu vest līdzi uz sēdi, lai grāfs tur noklausītos viņa runā.

Grāfiene nekā neatbildēja; viņa bija nogrimusi tik dziļā sapņošanā, ka viņas acis bija slēgušās. Jauneklis stāvēja viņas priekšā un uzlūkoja viņu ar bērnišķu, dziļu mīlestību; kad viņa acis nepacēla, viņš domāja, ka viņa varbūt no noguruma un uztraukuma aizmigusi, un klusiem soļiem izgāja no istabas.

— Šis ellišķīgais vīrs! — Albērs nomurmināja, galvu šūpodams. — Ne velti es domāju, ka viņš augstākajā sabiedrībā spēlēs lielu lomu; mana māte viņu ir pamanījusi, tad viņš tiešām būs ievērojams cilvēks.

Un viņš iegāja savā zirgu stallī, slepeni saīdzis par Monte-Kristo, kurš, pats to nezinādams, bija nopircis sev zirgus, kuri, pēc visu pazinēju sprie­duma, ieņēma tūliņ otro vietu pēc vislabākajiem.