Grafs Monte-Kristo

II Limonāde

Nuartjē bija Baruā licis atsaukt pie sevis Maksimiliānu , un nu jaunais cilcēks tā steidzās, ka nelika pat aizjūgt zirgu, bet atskrēja kājām — par lielu nepatikšanu vecajam sulainim, jo Maksimiliānam mīlestība bija de­vusi spārnus, turpretim Baruā, kurš ar saviem sešdesmit gadiem jau sen vairs nebija iemīlējies, lielais karstums bija licis tikai krietni pasvīst.

Sajūsminātos vārdos Maksimiliāns izteica Nuartjē* savu pateicību par viņa un Valentīnas glābšanu. Valentīna, kaunīgi pieslējusies pie vectēva krēsla, viņam jautāja:

— Vai nu man viņam sacīt, ko tu man liki izdarīt?

— Jā, — sirmgalvis teica ar acīm.

— Mans vectēvs grib šo namu atstāt, — teica Valentīna, — un Baruā jau pūlas atrast viņam derīgu dzīvokli.

— Bet kā Nuartjē kungs varēs iztikt bez jūsu mīļās klātbūtnes? — iemeta starpā Maksimiliāns.

— Ā, par to jau ir gādāts, — es savu vectēvu neatstāšu. Manas istabas būs blakus viņa istabām. Ja mans tēvs liedz atļauju, nu, tad es nogaidīšu līdz savai pilngadībai, līdz kurai ir vēl tikai desmit mēnešu, tad man ir pašai sava manta un…

— Un?.. — jautāja Maksimiliāns.

— Un ar sava vectēva atļauju es izpildīšu jums doto solījumu.

— Vai tādas ir arī tavas domas, vectēv? — viņa piebilda, vērsdamās pie Nuartjē.

— Jā, — atbildēja sirmgalvis.

— Ak, — iesaucās Maksimiliāns, nomezdamies ceļos pie vectēva, — ko tad es labu esmu darījis savā dzīvē, ka tik daudz laimes krīt man rokās?

— Līdz tam, — teica Valentīna savā skaidrajā, nopietnajā balsī, — mēs cienīsim savu vecāku balsi un gaidīsim uz mūsu galīgu savienošanu.

— Jā, — laimīgi iesaucās Maksimiliāns, — ne vien pacietīgi, ne mie­rīgi, — es gribu gaidīt laimīgi!

Nuartjē uzlūkoja abus jaunos ļaudis ar sirsnīgu mīlestību. Vecais Baruā, kuram nekas netika slēpts un kurš arī šoreiz Moreli bija ievedis pa sle­penām durvīm, labvēlīgi smaidīja, slaucīdams no pieres lielas sviedru lāses.

— Iedzer kaut ko, Baruā, — teica Valentīna, — tu esi gluži sakarsis, — un viņa norādīja uz limonādes karafi, kura bija nolikta Nuartjē. Baruā izgāja ar karafi un tūdaļ izdzēra pilnu glāzi limonādes.

Morelis un Valentīna tikmēr atvadījās, kad piepeši atskanēja zvans. Bi­ja atnācis kāds viesis.

Valentīna ielūkojās pulkstenī.

— Pulkstenis ir divpadsmit, — teica Valentīna, — laikam gan daktera kungs nāk pie tevis, vectēv. Tad Maksimiliānam jāiet?

— Jā.

— Nāc, Baruā, — teica Valentīna, — un pavadi Moreļa kungu!

Baruā ienāca gluži bāls un tik tikko spēja noturēties kājās. Moreliin

vajadzēja viņu turēt — viņa vaibsti saviebās, visa miesa drebēja.

Nuartjē uzlūkoja viņu ar šaušalām acīs.

— Ak, mans Dievs! Mans kungs, kas tad man kaiš? — vaidēja Baruā. — Kas man noticis?.. Tūkstoš uguņu šaudās man caur galvu… Ak, neaiz­skariet, neaizskariet mani!..

Viņa acis kļuva glāžainas un stīvas, miesas sastinga, galva atliecās atpa­kaļ. Valentīna iekliedzās no bailēm un pieķērās Maksimiliānam. Baruā apgriezās pats ap sevi apkārt, panāca dažus soļus uz priekšu un tad pie­peši nokrita zemē pie sava kunga kājām, arvien vēl kliegdams:

— Mans kungs, mans labais kungs!

Uz viņa kliedzieniem istabā ieskrēja prokurors.

Morelis palaida vaļā puspaģībušo Valentīnu un paslēpās aiz kāda priekš­kara.

Bāls un šaušalu pārņemts, it kā būtu ieraudzījis indīgu čūsku, pro­kurors nolūkojās uz nabaga Baruā.

Nuartjē gribēja vai izsamist aiz bailēm un nepacietības, nespēdams pa­līdzēt savam vecajam sulainim, kas viņam bija gandrīz vai tuvākais draugs. Viņa dzīslas uz pieres piepampa, acu muskuļi raustījās.

Baruā stāvoklis kļuva aizvien bīstamāks; viņa acis bija stīvas, pilnas ar asinīm, locekļi krampju sarauti, rokas sitās pret grīdu, kājas gulēja kā nedzīvas. Pa muti nāca putas, un viņš sāpīgi dvašoja.

Vilfors bija gluži sastindzis, viņš nebija pat Moreli pamanījis. Viņa mati bailēs sāka celties stāvus. Tad viņš saņēmās, aizskrēja uz durvju pusi, kliegdams:

— Dakter, dakter, palīgā, palīgā!

Ienāca Vilfora kundze ar ožamām zālēm rokā; viņas pirmais skatiens krita uz Nuartjē, kas no uztraukuma izskatījās gluži vesels. Vilfora kun­dze, to redzēdama un pamanīdama pakritušo sulaini, gluži nobālēja.

— Bet kur tad ir dakteris? Viņš gāja pie tevis, — lielā uztraukumā teica prokurors. — Tu redzi, ka šeit ir trieka; vajadzēs asinis nolaist.

— Varbūt viņš par maz ēdis? — jautāja Vilfora kundze, neatbildēdama uz sava vīra jautājumu.

— Ēdis viņš nav nekā, — atteica Valentīna, — bet, tā kā viņš bija diezgan tālu gājis vectēva uzdevumā, tad viņš sakarsa un izdzēris glāzi limonādes.

— Ak, limonāde nav laba, kāpēc viņš labāk nedzēra glāzi vīna, — teica Vilfora kundze, un viņa sāka drebēt, kamēr Nuartjē viņu drūmi uzlūkoja.

— Bet kur tad paliek dakteris, es prasu trešo reizi! — nepacietīgi vaicāja Vilfors.

— Viņš ir pie Eduāra, — atteica Vilfora kundze, kura nu vairs ne­varēja ilgāk izvairīties.

Vilfors pats uzskrēja pa kāpnēm augšā. Vilfora kundze, kura, kā pati teica, nevarēja redzēt asinis, arī aizgāja.

Nu Morelis atstāja savu paslēptuvi un, ātri atvadījies, aizgāja.

Tiklīdz viņš bija aizgājis, atnāca atpakaļ Vilfors ar dakteri. Baruā pa to laiku bija atkal atjēdzies, pirmā krīze bija pārgājusi, Vilfors un dakteris Avrinji viņu aiznesa un noguldīja uz dīvāna.

— Ko nu lai dara, dakter? — jautāja prokurors.

— Atnesiet man ūdeni un ēteri, arī terpentīneļļu un kādas vemjamās zāles!

— Aši! — sauca Vilfors.

— Un tagad es lūdzu, lai visi iet projām! — teica ārsts.

— Vai es arī? — jautāja Valentīna.

— Jā, jūs, jaunkundz, it sevišķi, — ārsts viņai rupji atbildēja.

Valentīna izbrīnījusies uzlūkoja ārstu, noskūpstīja vectēvu uz pieres un

aizgāja.

Dakteris aiz viņas noslēdza durvis, tad, pie Baruā piegājis, jautāja, kā viņš jūtoties.

— Drusciņ labāk, — tas atbildēja.

— Vai jūs spējat izdzert šo glāzi?

— Es lūkošu, bet neaizskariet mani, man liekas, ka tad lēkme atkal atkārtotos.

— Dzeriet!

Baruā izdzēra glāzi līdz pusei.

— Kur jums sāp? — jautāja dakteris.

— Visur; man ir it kā briesmīgi krampji.

— Vai galva reibst?

— Jā.

— Un ausīs džinkst?

— Briesmīgi.

— Kā šī lēkme uznāca?

— Piepeši, kā zibens.

— Nekad agrāk tāda nav bijusi?

— Nekad ne, daktera kungs.

— Ko šodien ēdāt?

— Nekā, tikā izdzēru glāzi limonādes, kas bija sagatavota manam kun­gam.

— Kur ir limonāde?

— Virtuvē, karafē.

— Vai man atnest? — jautāja Vilfors.

— Nē, palieciet šeit un iedodiet slimajam atlikušos pusi no dzēriena! Es pats iešu uz virtuvi.

Un ārsts gandrīz vai skriešus devās uz virtuvi, uzskriedams virsū Vilfora kundzei, kura arī steidzās uz virtuvi. Viņa iekliedzās.

Ārsts tam nepiegrieza nekādu vērību, viņš lēkšus nolēca pa kāpnēm lejā, metās virtuvē, ieraudzīja līdz pusei iztukšoto limonādes karafi un satvēra to kā ērglis savu laupījumu.

Tad viņš ātri devās atpakaļ uz Nuartjē istabu. Vilfora kundze lēni vil­kās uz savām istabām.

— "Vai tā ir īstā karafe? — jautāja ārsts.

— Jā.

— Vai jūs dzērāt šo limonādi?

— Man liekas.

— Kāda tai bija garša?

— Rūgta.

Ārsts ielēja dažus pilienus rokā un baudīja.

— Tā ir tā pati, - teica ārsts. — Un vai arī jūs no tās dzērāt, Nuartjē kungs?

— Jā.

— Un jums tā ari likās rūgta?

— Jā.

— Ak, daktera kungs, atkal sākas! — iesaucās Baruā. — Ak, mans Dievs, esi man žēlīgs!

Ārsts piesteidzās pie slimnieka.

— Palūkojiet, Vilfor, vai vemjamās zāles vēl nav atnestas!

Vilfors steidzās uz durvīm un kliedza pēc zālēm, bet neviens neat­bildēja. Drūms klusums, šaušalas valdīja visā namā.

— Ka tik man būtu līdzekļi, kā viņam iedabūt gaisu plaušās, — teica ārsts, apkārt lūkodamies, — bet nekā, nekā nav.

— Ak, mans kungs! — kliedza Baruā. — Vai jūs ļausit man mirt bez palīdzības? Ak, mans Dievs, es mirstu, mirstu!

— Spalvu, dodiet man spalvu! — sauca ārsts.

Viņš ieraudzīja spalvu uz galda un lūkoja to iebāzt slimajam mutē, bet zobi bija sakosti cieši kopā.

Šī otrā lēkme bija daudz stiprāka nekā pirmā. Baruā nokrita uz grīdas un raustījās, gribēdams ar varu pavemt.

Ārsts atstāja viņu uz grīdas guļot, jo nespēja viņam palīdzēt. Viņš pie­gāja tuvāk Nuartjē.

— Kā jums iet? — viņš klusi jautāja. — Labi?

— Jā.

— Kuņģī viegli?

— Jā.

— Tā kā pēc pilēm, kuras es jums dodu ik svētdienu?

— Jā.

— Vai Baruā sagatavoja jūsu limonādi?

— Jā.

— Jūs viņam likāt dzert?

— Nē.

— Vilfora kundze?

— Nē.

— Valentīna?

— Jā.

Baruā ievaidējās, un ārsts atkal devās pie viņa.

— Vai jūs spējat parunāt?

Nelaimīgais stostījās, izrunādams nesaprotamus vārdus.

— Pamēģiniet, papūlieties runāt! Baruā atvēra asaru pilnās acis.

— Kas sagatavoja limonādi?

— Es.

— Vai tūdaļ devāt to savam kungam?

— Nē, tā palika ēdamistabā.

— Kas to atnesa šurp?

— Valentīnas jaunkundze. Ārsts sarauca pieri un nopūtās.

— Dakter, dakter! — iekliedzās atkal sulainis, juzdams, ka tuvojas tre­šā lēkme.

— Vai tad vēl nenes vemjamās zāles? — kliedza dakteris.

— Šeit ir sagatavota glāze, — ienākdams teica Vilfors.

— Kas sagatavojis?

— Aptieķnieks, kas šeit nāk man līdzi.

— Dzeriet! — teica ārsts Baruā.

— Nevaru… nevaru… par vēlu… ak, dakter… man galva.,, kas par mokām… vai man vēl ilgi jācieš?

— Nē, mans draugs, drīz jūs vairs necietīsit.

— Ak, es saprotu! — iekliedzās nelaimīgais. — Ak, Dievs, esi man žēlīgs!

Un, skaļi iekliegdamies, viņš atkrita atpakaļ — kā no zibens nosperts. Ārsts uzlika roku viņam uz sirds un turēja spalvu viņa mutes priekšā.

— Nu? — jautāja Vilfors.

— Sakiet virtuvē, lai tūlīt atnes nedaudz vijolīšu sīrupa! Vilfors izsteidzās laukā.

Ārsts, palicis viens, ienesa slimnieku otrā istabā un tad atnāca atpakaļ. Nuartjē aizmiedza labo aci.

— Vai lai es pasaucu Valentīnu? — teica ārsts.

— Jā.

Pa to laiku ienāca Vilfors. Dakteris ieveda viņu pie slimā un paziņoja, ka tas ir miris.

— Miris? Tik piepeši? — iesaucās Vilfors^ gluži sastingdams.

— Jā, piepeši! Bet jums tur nav ko brīnīties. Senmerāna kungs un kun­dze arī mira piepeši… Ak, jūs namā mirst ļoti ātri, Vilfora kungs.

— Kā? — iekliedzās prokurors. — Jūs atkal atkārtojat tās vecās aiz­domas?

— Jā, mans kungs, — ļoti nopietni teica ārsts, — tās aizdomas mani nekad nav atstājušas. Bet uzklausiet mani!

Prokurors drebēja kā krampjos.

— Ir inde, kura nonāvē, neatstādama gandrīz vai nekādas pēdas. Šo indi es atradu gan pie marķīzes Senmerānas, gan pie vecā Baruā. Bet ir līdzekļi, kā bez šaubām pārliecināties par šo indi: no tās, skābēs sarkana tikusi, lakmustinktūra kļūst atkal zila un vijolīšu sīrups — zaļš. Pagaidīsim, kamēr atnes sīrupu.

Atnāca kalpone un atnesa sīrupu. Aiz viņas ārsts atkal aizslēdza durvis.

Ārsts nu pielēja no atlikušās limonādes kādu daļu pie sīrupa, un tūdaļ parādījās glāzē neskaidrums, tika zils, tad dzeltens kā opāls un beigās smaragdzaļš.

Nebija vairs nekādu šaubu: limonāde bija saindēta.

— Nelaimīgais Baruā ir nozāļots ar neīsto angostūru jeb „Ignacija sak­ni", — teica ārsts Avrinjf, — tagad es to varu apliecināt Dieva un cilvēku priekšā.

Vilfors bija kā mēms un bez spēka atkrita kādā krēslā.