Grafs Monte-Kristo

XIX Dārzs

Maksimiliāns Morelis savā augļu dārzā blakus Vilfora parkam gaidīja jau labu laiku un aizvien palūkojās caur dēļu sienu un klausījās, vai smiltis nečirkst zem āda kurpītēm. Pēdīgi viņš izdzirda soļu skaņas un drīz ie­raudzīja divas ēnas. Valentīna nebija viena, viņai līdzās gāja Eiženija Dan­glāra jaunkundze. Ar mīloša cilvēka smalko taktu Maksimiliāns uzminēja, ka Valentīnu ir aizkavējuši viesi un nu bija nākusi viņam rādīt, kāds ka­vēklis gadījies. No savas pavadones nepamanīta, Valentīna bija arī pa­spējusi uzmest Maksimiliānam skatienu, kuru viņš iztulkoja tā:

«Pacieties, draugs, es citādi nevaru."

Maksimiliāns arī cietās un kavēja sev laiku, salīdzinādams abas tik ne­vienādās meitenes: šo maigo gaišmati ar dziļo skatienu un no neizsakā­mām rūpēm saliekto stāvu, kas atgādināja sēru vītolu, un blakus šo tumš­mati ar lepnajām acīm un slaiko augumu; viņš, protams, deva priekšroku savai gaišmatei.

Beigās meitenes aizgāja, un drīz pēc tam atkal parādījās Valentīna, šoreiz viena pati; viņa nāca lēni un vispirms atsēdās uz kāda sola, no kurienes lūkojās visapkārt, vai kāds ziņkārīgs skatiens viņai neseko. Tikai tad viņa pienāca pie sētas.

— Sveika, Valentīni — teica kāda balss.

— Sveiks, Maksimiliān! Es liku jums gaidīt, bet jūs pats redzējāt, kas mani aizkavēja nākt.

— Jā, es pazinu Danglāra jaunkundzi, bet es nedomāju, ka jūs esat tādas draudzenes; jūs tērzējāt tik sirnīgi kā divas pansijas biedrenes, kas viena otrai izkrata savus sirds noslēpumus.

— Nē, draudzens mēs neesam, bet viņa man tiešām atzinās, ka viņai esot pretīgas precības ar Morserfa kungu, kuru vecāki viņai nodomājuši; un es tad no savas puses arī atzinu, ka es uzskatu par nelaimi precēt d'Epinē kungu. Es runāju par to, kuru nemīlu, un domāju pat to, kuru mīlu…

— Mīļā Valentīna! — iesaucās Maksimiliāns. — Cik jūs aizvien esat laba, un jums ir tas, kas trūkst Danglāra jaunkundzei un kas viņai nekad nebūs: tas ir neizskaidrojamais maigums, kas sievietei ir tas pats, kas pu­ķēm smarža, augļiem — aromāts; jo nav pietiekami, ka puķes un augļi būtu skaisti no izskata.

— Tā ir jūsu mīlestība, kas jums liek tā domāt, Maksimiliān.

— Nē, Valentīna, nē. Lūk, es redzēju jūs kopā ar Danglāra jaunkun­dzi, un, kaut gan es pilnīgi atzīstu viņas skaistumu, tomēr es nesaprastu, kā viņā kāds varētu iemīlēties.

— Nu ja, viņa man teica, ka viņa nevienu nemīlot, ka viņai riebjoties precēšanās, ka viņas lielākais prieks būtu vest brīvu, neatkarīgu dzīvi un ka viņa gandrīz vai varētu vēlēties, lai viņas tēvs zaudē savu mantu, lai viņa varētu tikt par mākslinieci kā viņas draudzene Luīza d'Armili, — bet labāk runāsim paši par sevi, mums ir tikai desmit minūtes laika.

— Ak, mans Dievs! — izbijies iesaucās Maksimiliāns, — kas tad ir noticis, Valentīna, ka jums tik drīz mani atkal jāatstāj? Šīs piecas minūtes, kurās es jūs varu uzlūkot, klausīties jūsu mīļo balsi, nu man ir vienīgā alga par visu ilgo gaidīšanu un ilgošanos.

— Es pati nezinu, Maksimiliān, kas noticis, Vilfora kundze likusi mani lūgt aiziet pie viņas uz kādu pārrunu, kas attiecoties uz daļu no manas mantības… Ak, mans Dievs, lai viņi taču ņem šo mantību, es esmu diez­gan bagāta arī ir bez tās, bet, kad viņi man to atņēmuši, lai tad ļauj man brīvību un liek mieru; jūs mani, mīļais Maksimiliān, nemīlēsiet mazāk, kaut es arī būtu nabaga.

— Ak, aizvien, aizvien es jūs mīlēšu, kas man cits vajadzīgs, ka tikai mana Valentīna būtu pie manis! Ka tikai to neviens man nevarētu at­ņemt! Bet kas tās par pārrunām? Vai jūs nebaidāties, Valentīna, ka tās varētu attiekties uz jūsu precībām?

— Tā es nedomāju.

— Tomēr, klausieties, Valentīna, un nebaidieties, jo, kamēr es būšu dzīvs, nevienai citai nepiederēšu.

— Jūs domājat mani ar to mierināt, Maksimiliān?

— Piedodiet! Jums taisnība. Es esmu ārprātīgs. Nu, labi! Es gribēju sacīt, ka nupat iepazinos ar Albēru de Morserfu.

— Nu, un?..

— Un Franss ir viņa draugs, kā jūs zināt.

— Jā, nu-u?

— Nu, viņš dabūjis no Fransa vēstuli, kurā tas sakās drīzi pārbraukt mājās uz Parīzi.

Valentīna nobāla un atspiedās pret sētmali.

— Ak, mans Dievs! — viņa teica. — Kad tā būtu! Bet nē, tad uz­aicinājums nebūtu nācis no Vilfora kundzes.

— Kāpēc?

— Kāpēc… es nevaru to skaidri pateikt… bet man liekas, ka Vilfora kundze, tieši nepretodamās šim precībām, tomēr netur uz tām labu prātu.

— Ak, Valentīna, es domāju, es vēlreiz sākšu Vilfora kundzi gandrīz vai dievināt.

— Nē, nē, nepārsteidzieties ar to, Maksimiliān! — teica Valentīna, sku­mīgi smaidīdama.

— Nu, kad viņai šīs precības nav pa prātam un viņai varbūt izdotos tās izjaukt, vai tad nevarētu viņu ieinteresēt uz citām precībām?

— Nē, tas nav cerams, — atteica Valentīna, — ne viens vai otrs vīrs Vilfora kundzei ir pretīgs, bet pašas precības.

— Kā tā — precības? Kad viņa tā nicina laulības dzīvi, kāpēc tad viņa pati precējās?

— Jūs mani nesaprotat, Maksimiliān, klausieties: pirms gada izsacīju vēlēšanos iet klosterī; viņa šādu manu priekšlikumu uzņēma ar prieku, kaut gan goda pēc nožēloja un raudzīja mani atrunāt; pat mans tēvs, man liekas, paklausot viņas pierunāšanai, bija ar mieru ar manu priekšlikumu. Tikai mans vectēvs atturēja mani. Jūs neticēsit, Maksimiliān, cik daudz uguns ir šinīs sirmgalvja acīs, kurš tikai mani visā pasaulē mīlē un, lai Dievs man piedod, ja tā nav taisnība, — kurš arī no manis vienas pašas tiek mīlēts. Kad jūs zinātu, kā viņš mani uzlūkoja, kad dabūja zināt par manu nodomu, kāds pārmetums bija viņa skatienā un asarās, kas lēni ritēja pār viņa nedzīvajiem vaigiem, bez žēlabām, bez nopūtām! Ak, Mak­similiān, tad es sajutu tā kā sirdsapziņas pamošanos; es nometos ceļos pie viņa kājām un saucu: „Piedod, piedod, manu tēv! Lai ar mani dara, ko grib, es jūs nekad neatstāšu!" Tad viņš pacēla acis pret debesīm. Mak­similiān, man vēl daudz nāksies ciest… bet šis mana nabaga vecā vectēva skatiens ir mani jau iepriekš par visu atalgojis.

— Mīļā Valentīna, jūs esat eņģelis, un es tiešām nezinu, ar ko es esmu to pelnījis, kad, pa labi un kreisi kapādams beduīnu galvas, esmu ieguvis jūsu skaisto sirdi. Bet sakiet man taču, Valentīna, — kāda interese Vilfora kundzei, ka jūs paliktu neprecēta?

— Vai es jums neteicu nupat, Maksimiliān, ka esmu bagāta, ļoti ba­gāta? Man no mātes puses ir gandrīz vai 50000 liru gada ienākumu; mans vectēvs un vecmāte, marķīzs un marķīze Senmerāni, atstās man tikpat daudz, Nuartjē kungs izrāda nodomu iecelt mani par savu vienīgo man­tinieci. Tātad, protams, mans pusbrālis Eduārs, kuram no savas mātes puses nav sagaidāms nekāds mantojums, salīdzinot ar mani, ir nabags. Kad es nu palieku mūķene, tad visa mana manta nonāktu atpakaļ manam tēvam un no tā atkal visa dēlam Eduāram.

— Ak, cik savāda ir šī mantkārība tik skaistai, jaunai sievai!

— Apdomājiet, Maksimiliān, ka viņa to dara nevis sevis, bet gan sava dēla dēļ,un ka tāpēc tas, ko jūs viņai pārmetat kā noziegumu, no mātes mīlestības viedokļa ir gandrīz vai nopelns un tikums.

— Bet kā būtu, Valentīna, ja jūs atsacītos no šis mantas vienas daļas par labu savam pusbrālim?

— Kā lai es iedrošinos to piedāvāt sievietei, kura pastāvīgi runā par savu nesavtību un par mantas nicināšanu?

— Valentīna, — teica Maksimiliāns pēc starpbrīža, — mana mīlestība man no paša sākuma ir bijusi svēta, un es to kā svētu esmu apsedzis ar godbijības plīvuru un ieslēdzis savas sirds dziļumos. Neviena dzīva dvēsele pasaulē, arī mana māsa, nekā nezina par šo mīlestību. Vai tomēr, Va­lentīna, jūs neatļautu man kādam draugam par viņu minēt?

Valentīna nodrebēja.

— Kādam draugam? — viņa teica. — Ak, mans Dievs, Maksimiliān, mani drebuļi pārņem, kad dzirdu jūs tā runājam! Draugam! Un kas ir šis draugs?

— Klausieties, Valentīna, vai jūs jebkad esat sajutusi pret kādu cilvēku tās simpātijas, kas jūs no pirmā acumirkļa velk pie viņa, tā kā jums liekas, it kā jūs viņu jau sen pazītu, un jūs jautājat pali sev, kur un kad jūs viņu esat redzējusi, un beigās iedomājaties, ka tas varbūt bijis kādā citā pa­saulē un šī simpātija ir tikai atmiņa no viņpasaules?

— Jā.

— Nu, labi! To es pirmo reizi sajutu tad, kad redzēju kādu ārkārtējo vīru.

— Ārkārtēju vīru?

— Jā.

— Kuru jūs tātad jau sen pazīstat?

— Tikai astoņas vai desmit dienas.

— Un vīru, kuru jūs pazīstat tikai astoņas vai desmit dienas, jūs saucat par savu draugu? Ak, Maksimiliān, es domāju, ka jūs vairāk skopojaties ar drauga vārdu!

— Jums, ar prātu domājot, taisnība, Valentīna, bet sakiet, ko gribat, nekas mani nevarēs atraut no šīs instinktam līdzīgās sajūtas. Es domāju, ka šim vīram pie visa, kas man vēl labs nākamībā gadīsies, būs daļa; viņa dziļais skatiens liekas manu likteni caurskatām, viņa varenā roka to va­dām.

— Tātad viņš ir kāds pareģis! — Valentīna teica smiedamās.

— Tiešām, es bieži tā domāju… bet labā nozīmē.

— Ak, — Valentīna atbildēja skumjīgi, — iepazīstiniet tad mani arī ar šo vīru, lai viņš man pasaka, vai mīlestība man atmaksās par visu to, ko esmu cietusi, un kas man vēl būs jācieš!

— Mana nabaga draudzene! Bet jūs jau viņu pazīstat; viņš ir tas, kas jūsu pamātei un jūsu mazajam pusbrālim glābis dzīvību.

— Grāfs Monte-Kristo?

— Jā.

— Ā, — iesaucās Valentīna, — tas nekad nevar būt mans draugs! Viņš ir pārāk labs draugs manai pamātei.

— Grāfs draugs jūsu pamātei? Tā mans instinkts mani nevar vilt, jūs laikam maldāties, Valentīna.

— Ak, ja jūs zinātu, Maksimiliān! — teica Valentīna. — Nav jau vairs Eduārs tas, kas valda mūsu mājās, bet grāfs. Viņu Vilfora kundze visādi uzmeklē, viņu cienī kā visas cilvēcisko zināšanu sakopojumu. Viņš tiek apbrīnots, vai dzirdat? Mana tēva apbrīnots, kurš apgalvo, ka nekad nav dzirdējis augstākas idejas izrunājam ar lielāki pārliecības spēku; viņu die­vina mazais Eduārs, kurš, neskatoties uz bailēm no grāfa lielajām, mel­najām acīm, viņam tūdaļ skrien pretim, tiklīdz tas parādās, un atver viņa rokas, kurās aizvien atrod kādu apbrīnojamu spēļu lietiņu; grāfs Monte- Kristo nav šeit ciemos pie mana tēva vai manas pamātes, nē, viņš šeit ir savās mājas, viņš šeit pavēl.

— Nu, labi, mīļā Valentīna, kad tā viss pie jums ir grozījies, tad jau jūs arī drīz manīsit viņa klātbūtnes iespaidu… Šim vīram tiešām, liekas, esot vara valdīt pār notikumiem, lietām un cilvēkiem. Es nekad neesmu redzējis vienkāršāku gaumi kopā ar tik lielu greznību. Viņa smaids, kad viņš mani uzlūko, ir tik salds, ka es aizmirstu, ka citi to atrod par rūgtu. Sakiet, Valentīna, — vai viņš jums tā ir uzsmaidījis? Tad jūs būsit laimīga.

— Man? — teica jaunā meitene. — Ak, mans Dievs, Maksimiliān! Viņš pat neuzlūko manis vai aizgriež savu skatienu-projām no manis. Ā, viņš nav augstsirdīgs! Vai arī viņam trūkst tā dziļā skatiena, kas ieskatās sirdīs, jo citādi viņš būtu redzējis, ka es esmu nelaimīga un atstāta, viena šinī lielajā namā. Tad viņš to iespaidu, kāds viņam ir, būtu izmantojis, mani apsargājot, un, ja jau viņš izrāda saules lomu, kā pats sakāt, būtu manu sirdi sildījis ar vienu no saviem stariem. Jūs domājat, ka viņš jūs mīl, Maksimiliān? Kā jūs to zināt? Lielam, garam virsniekam, sešu pēdu au­gumā kā jūs, ar garām ūsām un lielu zobenu pie sāniem, tādam katrs rāda laipnu vaigu, bet raudošu, atstātu meiteni, to katrs domā tikai samīt kājām.

— Ak, Valentīna, jūs maldāties, es zvēru jums!

— Ja būtu citādi, Maksimiliān, viņš, kas, kā liekas, grib ienākt mūsu namā, ar mani citādi apietos; bet viņš mani redz, nelaimīgo, neievēroto, uzskata, ka es viņam nekādā ziņā nevaru noderēt, un liekas mani nemaz neredzam. Un, kas zina, vai viņš, lai pielabinātos Vilfora kundzei un viņas dēlam, mani vēl nesāks vajāt? Taisnību sakot, Maksimiliān, es neesmu būt- ne, kas pelnītu, ka mani bez iemesla nicina; to jūs man esat teicis. Ak, piedodiet, — turpināja meitene, pamanīdama, kādu iespaidu viņas vārdi atstājuši uz Maksimiliānu, — esmu ļauna un saku jums par to vīru vārdus, kurus nemaz nezināju mītam manā sirdī. Lūk, es jau nemaz ne­noliedzu, ka ir viņam tāds iespaids, par kādu jūs runājat, un ka tas pat uz mani attiecas, bet, kad viņš izmanto savu iespaidu, tad tas ir man kaitīgi.

— Varbūt, Valentīna, — nopūzdamies teica Morelis, — nerunāsim par to vairāk. Es viņam nekā nesacīšu.

— Ak, mans draugs! — teica Valentīna. — Redzu, ka es jūs apbēdinu. Ak, kaut es varētu satvert jūsu roku un lūgt no jums piedošanu! Bet es jau arī vairāk nekā neprasu, tikai, lai jūs mani pārliecinātu, ka jums ir taisnība. Ko tad šis grāfs Monte-Kristo jūsu labā ir darījis?

— Ak, kā lai jums to saku, Valentīna? Nekā redzama; manas sim­pātijas viņam arī dibinās tikai uz instinktu un ne uz prāta pierādījumiem. Vai saule ir manis labā ko darījusi? Nē, tā mani silda, un tās gaismu es redzu, tas ir viss. Vai šī, vai tā smarža ir man ko labu darījusi? Nē, tā spirdzina un līksmina manus prātus, nekā cita es nevaru teikt, tāpēc es mīlu šo smaržu. Mana draudzība viņam ir tikpat noslēpumaina kā viņa draudzība man. Es atrodu saskaņu viņa vienkāršākajos darbos, viņa sle­penākās domās ar maniem darbiem un domām. Jūs smiesities par mani, Valentīna, bet, kopš es pazīstu šo vīru, man ir neprātīga ideja, it kā viss labs man nāktu no viņa. Jūs teiksit, ka trīsdesmit gadus esmu dzīvojis un izticis bez šā apsargātāja, vai ne? Un tomēr paklausieties vienu piemēru. Viņš mani šosestdien ielūdza pusdienās; tas nav nekas sevišķs, ievērojot mūsu draudzību, vai ne? Nu, labi! Ko es vēlāk dabūju dzirdēt? Jūsu ve­cāki arī ir ielūgti. Es ar viņiem iepazīšos, un, kas zina, kas viss var iznākt no šīs sastapšanās? Tie visi ir acīmredzot ļoti vienkārši apstākļi, bet es tajos redzu kaut ko, par ko brīnos; es smeļu no viņiem cerību, par kuru pats brīnos. Es domāju, ka grāfs, šis dīvainais vīrs, kas visu uzmin, grib mani savest kopā ar Vilfora kungu un kundzi, un reizēm es esmu pētījis viņa acīs, vai viņš tikai nezina par mūsu mīlestību.

— Mans mīļais draugs, — atteica Valentīna, — man jūs jāuzskata par gaišreģi. Kā? Jūs šeit redzat vairāk nekā tikai gadījumu? Pārdomājiet ta­ču! Mans tēvs, kurš nekad neiziet, Vilfora kundzei vismaz reizes desmit atteicis pieņemt šo ielūgumu, kamēr viņa degtin deg nepacietības redzēt šā šā naboba namu un nolūkoties viņā kā saimniekā, un beigās ar lielām pūlēm pierunāja tēvu, lai tas viņu pavadītu. Nē, nē, ticiet man, Maksi­miliān, man šinī pasaulē cerams atbalsts tikai no mana nabaga vectēva — pa pusei miroņa, un no manas mātes, kura ir tikai ēna.

— Es jūtu, ka jums ir taisnība, Valentīna, un ka prāts ir jūsu pusē, — teica Maksimiliāns, — bet jūsu maigā balss, kurai citkārt ir tik liels ie­spaids uz mani, šodien mani nepārliecina.

— Tikpat maz kā jūsu balss mani, — atteica Valentīna, — un man jāatzīstas, ja jums nav cita piemēra…

— Man ir vēl viens, — vilcinādamies teica Maksimiliāns. — Bet tie­šām, man pašam jāatzīstas, ka tas pierāda vēl mazāk nekā pirmais.

— Jo ļaunāk jums, — smiedamās atteica Valentīna.

— Un tomēr tas man nav mazāk pārliecinošs un noteicošs, — tur­pināja Morelis. — Es esmu pilnīgi iedvesmu un jūtu cilvēks un pēc des­mit gadiem karadienestā ne vienreiz vien pateicos par savu dzīvību tikai kādam no iekšējiem zibens stariem, kuri man apzīmēja, kur man jāstāv, kas man jādara, lai nāves lode paietu garām… Nu, paskaties tur caur dēļiem, — pie koka piesiets jaunais zirgs, uz kura es šodien atjāju.

— Ak, kas par skaistu lopiņu! — iesaucās Valentīna. — Kāpēc jūs viņu nepievedat tuvāk pie sētmalas, es viņu noglaudītu, uzrunātu viņu.

— Tas tiešām ir stalts un dārgs lopiņš, — teica Maksimiliāns. — Nu, labi! Jūs zināt, ka mana manta nav liela, Valentīna un ka es esmu tas, ko sauc par prātīgu vīru. Es prasīju par zirga cenu: 4500 franku. Man vajadzēja atteikties, un bēdīgs es atstāju zirgu tirgotāju, jo zirgs mani mīļi uzlūkoja un ar galvu pie manis glaudās. Tai pašā vakarā es uzaicināju dažus draugus pie sevis: Šato-Reno, Debrē un vēl piecus sešus, kurus jūs esat tik laimīga nepazīt. Lika priekšā spēlēt kārtis. Es nekad nespēlēju, jo neesmu diezgan bagāts, bet, tā kā es biju saimnieks, man neatlika nekas cits kā likt atnest kārtis. Kad mēs spēlējām, ienāca arī grāfs un sēdās līdzi spēlēt. Es vinnēju, vinnēju, un, kad mēs abi šķīrāmies, man bija pieci tūkstoši franku. Es nevarēju atturēties nepaņēmis kabrioletu un neaizbraucis pie zirgu tirgotāja. Kā drudzī es zvanīju. Tas, kas man atvēra durvis, laikam mani noturēja par traku, es metos uz stalli, un — tavu laimi! Medeja tur mierīgi stāvēja un ēda auzas. Es satvēru sedlus, pats uzliku tos zirgam, paņēmu pavadu, atdevu tirgotājam četrus'tūkstošus pie­cus simtus franku un lēcu zirgam mugurā. Kā zibens Medeja aizaulekšoja, un visu nakti es jāju apkārt pa Elizejas laukiem. Man parādījās, it kā grāfa istabās vēl degtu uguns, man pat likās, it kā es manītu viņa ēnu aiz loga priekškariem. Tagad, Valentīna, es gribētu vai zvērēt, ka grāfs ir zinājis, ka es vēlos dabūt šo zirgu, un pats ar nodomu paspēlēja, lai es to varētu sev nopirkt.

— Mans labais Maksimiliān, — teica Valentīna. — Jūs tiešām esat pārāk fantastisks… Jūs mani ilgi nemīlēsit… Vīru, tik iedvesmu pilnu, tik poētisku, nevar tik ilgi saistīt ar tik vienmuļīgu mīlestību kā mūsējā… Bet, mans Dievs, mani jau sauc… vai dzirdat?

— Ak, Valentīna! — teica Maksimiliāns. — Pasniedziet man savu ma­zāko pirkstiņu, lai es varētu to noskūpstīt!

— Maksimiliān, mēs bijām norunājuši, ka būsim viens otram tikai divas balsis, divas ēnas!

— Kā jūs pavēlat, Valentīna.

— Vai tas jūs aplaimos, kad es darīšu to, ko jūs vēlaties?

— Ak jā!

Valentīna pakāpās uz sola un izsprauca caur sienas starpām ne vien mazo pirkstiņu, bet visu. Maksimiliāns priekā iesaucās, satvēra pasniegto roku un spieda to pie savām lūpām; bet tūdaļ arī mazā rociņa izslīdēja no viņa rokām, un Maksimiliāns redzēja meiteni strauji aizskrejam.