Grafs Monte-Kristo

XVII De Vilforu ģimenes kapu velve

Divas dienas pēc šiem notikumiem liels ļaužu pūlis bija sapulcējies prokurora dzīvokļa priekšā, un daudz ratu un ekipāžu stāvēja gaidot.

Šo ekipāžu vidū bija kādi savādi rati, kuri likās nākam garāku ceļu; šie melnie, apšūtie rati bija pirmie ieradušies un atveduši marķīza Sen-merāna mirstīgās atliekas. Vienu bēru vietā parīzieši tā varēja noskatīties divās lepnās bērēs. Pavadoņu bija sevišķi liels pulks, jo tiklab Senmerānu ģimene bija viena no visvairāk pazīstamām aristokrātu ciltīm, kas bijušas uzticīgas un kalpojušas augstos amatos karaļiem Ludviķim XVIII un Kār­lim X, kā arī pašam prokuroram Vilforam bija sava stāvokļa dēļ daudz pazīstamu.

Kad marķīza līķis bija no ceļa ratiem pārnests uz grezni pušķotiem līķu ratiem, viss brauciens sāka kustēties uz Perlašēzas kapsētu.

Bošāns, Debrē un Šato-Reno savos ratos arī sekoja bēru gājienam. Šato-Reno pirmais izsacīja izbrīnu par marķīzes drīzo nāvi. Viņš vēl nesen bija redzējis marķīzi sveiku, veselu un tik stipru, ka likās, viņa dzīvos vēl simt gadus. Neviens negribēja noticēt, ka viņa mirusi aiz bēdām, arī trieka nelikās īstā slimība, kurai viņa kritusi par upuri. Tikai tanī ziņā visi bija vienisprātis, ka Vilfors vai Valentīna, vai Franss d'Epinē' tikuši par lai­mīgiem mantiniekiem ar šo savādo, divkārtējo nāves gadījumu.

— Un šis mantojums, kurš sniegsies līdz 100000 lirām gada ienākumu, vēl tiks pavairots ar vecā jakobīniešu revolucionāra Nuartjē kunga nāvi, kurš mirstot atstās tikpat daudz mantas.

— Ak, šiem revolucionāriem ir sīksta dzīvība, — teica žurnālists Bo­šāns. — Es domāju, viņš pats vēl gribēs mantot pēc saviem mantiniekiem. Viņš ir tas vecais tautas vietnieks no 1793. gada, kurš 1814. gadā teica Napoleonam: „Jūs grimstat, tāpēc ka jūsu valsts ir jauns, spējas augšanas dēl novājinājies koks; aplūkojiet, piemēram, republiku, nāciet uz kaujas lauku ar labu, brīvu konstitūciju tautai, un es jums apsolu pusmiljonu jaunu brīvības karotāju un jaunas Marengo un Austerlicas uzvaras. Domas un idejas nemirst, tās tikai pa laikam guļ, lai mostos vēl spēcīgākas nekā agrāk."

— Jā, viņa laikā bija lielas domas un lieli cilvēki! — teica Albērs. — Mani tagad dara nemierīgu bažas, kā Franss satiks ar šādu revolucionāru vectēvu, kurš negrib šķirties no savas dēlameitas. Bet kur tad Franss ir?

— Vilfora ekipāžā, tas viņu jau uzskata par ģimenes locekli.

Gandrīz vai visur publikā tika risinātas tamlīdzīgas sarunas, bet neviens

nezināja īsto noslēpumu, kurš nospieda Moreli. Pēc apmēram stundas bē­rinieki nonāca kapsētā, kur ari Morelis bija atnācis un satikās ar saviem draugiem un ari ar Fransu, — bet, ievērodams savu zvērestu, viņš mierīgi sveicināja savu pretinieku, kurš stāstīja par Valentīnas dziļajām skumjām.

Vilforu kapu velve bija celta no baltiem akmeņiem, apmēram divdesmit pēdas augsta, ar priekšistabu un divām nodaļām: viens — Senmerānu, otra — de Vilforu ģimenes piederīgajiem. Abus jaunos zārkus nolika pla­šajās telpās, un lēni un svinīgi noritēja reliģiozās ceremonijas. Pēc tam maz pamazām bērinieki sāka izklīst. Vilfors aicināja Fransu savā ekipāžā, un viņi kopā sasniedza Vilfora namu. Ne pie savas sievas, ne meitas pro­kurors nepiegāja, bet ar znotu tūdaļ devās uz savu kabinetu, lai pār­runātu, pēc nelaiķa pavēles, kāzu jautājumu un pasteidzinātu lautību no­slēgšanu. Tā kā pēc prokurora apgalvojuma no Valentīnas puses nekādi kavēkļi nevarēja gadīties, tad nosprieda tūdaļ, tai pašā dienā parakstīt laulības līgumu, bet, ievērojot sēras, visus svētkus atlikt. Valentīnai tūdaļ vajadzēja kopā ar Vilfora kundzi doties uz Senmerāna muižu, kur viņa klusumā nodzīvotu, lai tad pēc astoņām dienām turpat noslēgtu civillau­lības, jo marķīze bija vēlējusies, lai kāzas notiktu viņu muižā. Tad Franss, jaunais vīrs, varētu atgriezties Parīzē, kamēr Valentīna ar Vilfora kundzi nodzīvotu vientulībā visu sēru laiku. Franss ar visu bija mierā.

— Labi, — teica Vilfors, kurš likās ļoti steidzamies, — esiet tad tik laipns uzgaidīt šeit pusstundu, kamēr salonā ieradīsies Valentīna. Es sūtu pēc notāra, mēs nolasīsim un parakstīsim laulības līgumu, mana sieva ar Valentīnu vēl šovakar dosies ceļā, un jūs pēc astoņām dienām ari ie­radīsities muižā uz civillaulībām.

— Man ir tikai vēl viena vēlēšanās, — teica Franss.

— Un tas būtu?

— Ka mani draugi — Albērs de Morserfs un Rauls Šato-Reno, kuri ir mani liecinieki, būtu klāt līguma parakstīšanas brīdī.

— Pusstundā viņi var būt šeit, — teica prokurors. — Vai jūs gribat pats viņus ataicināt, vai lai es lieku tos pasaukt?

— Es iešu pats.

— Labi, mīļais baron, pusstundā jūs būsit atpakaļ un Valentīna būs arī sarīkojusies.

Franss aizgāja.

Tiklīdz viņš bija aizgājis, Vilfors lika teikt savai meitas, lai viņa pus­stundā ir gatava un var ierasties salonā, kur būs notārs un d'Epinē ar saviem lieciniekiem.

Šī ziņa visā mājā sacēla lielu uztraukumu. Vilfora kundze tai nemaz negribēja ticēt, un Valentīna tik tikko nepaģība; viņa velti lūkojās apkārt pēc palīdzības. Kad viņa pašlaik gribēja iet pie Nuartjē izsūdzēt savas bēdas, tēvs viņu satika un noveda salonā. Priekšistabā viņa satika veco Baruā, kurš Valentīnu uzlūkoja ar sērīgām acīm. Tūdaļ pēc Valentīnas salonā ienāca arī Vilfora kundze ar savu Eduāru, arī viņa bija uztraukta un noskumusi.

Drīz kļuva dzirdama ratu rībēšana. Pēc dažiem acumirkļiem ienāca Franss ar saviem draugiem un arī notārs, tā ka bija sapulcējušies visi, kam vajadzēja ceremonijā būt klāt.

Valentīna bija tik bāla kā līķis, arī Franss bija acīm redzami dziļi aiz­kustināts.

Šato-Reno un Albērs uzlūkoja viens otru pārsteigti: bēres sērīgumā li­kās būt gluži līdzīgas šīm kāzām.

Vilfora kundze sēdēja attāli, galvu noliekusi pie sava dēla, kuru turēja cieši apkamptu kā visu savu dzīves laimi.

Vilfora kunga vaigs bija mierīgs un auksts kā aizvien.

Kad notārs bija uz galda sakārtojis savus papīrus, atsēdies krēslā un uzlicis brilles, viņš jautāja Fransam, kaut gan viņu labi pazina:

— Jūs esat Franss de Kenels, barons d'Epinē kungs?

— Jā, mans kungs, — atbildēja Franss.

Notārs paklanījās un tad paziņoja baronam par Nuartjē kunga testa­menta lēmumu, ar kuru Valentīna Vilfora tiek izstumta no mantošanas, ja precas ar d'Epinē kungu. Tomēr, viņš piebilda, ka testaments var tikt apstrīdēts, bet Vilfors lūdza, lai Epinē kungs šo strīdu neceltu viņa — Vilfora — dzīves laikā, bet tikai pēc viņa nāves.

Tiklīdz prokurors bija teicis šos vārdus, kad piepeši ienāca vecais su­lainis Baruā.

— Mani kungi, — viņš teica ļoti drošā un cietā balsī, — Nuartjē kungs vēlas tūliņ runāt ar Fransu de Kenelu, baronu d'Epinē kungu.

Vilfors nodrebēja, viņa sieva lika Eduāram noslīdēt uz grīdas, Valen­tīna stāvēja mēma un nekustīga kā marmora tēls.

Albērs un Šato-Reno saskatījās, vēl vairāk izbrīnījušies.

Notārs uzlūkoja prokuroru.

— Tas nav iespējams, — teica prokurors, — d'Epinē kungs tagad ne­var atstāt šo salonu.

— Un tomēr mans kungs vēlas ar barona kungu tūdaļ runāt par ļoti svarīgu lietu, — teica Baruā.

— Sakiet, — atteica prokurors, — ka viņa vēlējums nevar tikt izpildīts!

— Tad mans kungs liks, lai viņu atnes uz šo salonu, — sulainis teica ļoti noteikti.

Vispārējais izbrīns sasniedza augstāko pakāpi. Vilfora kundze it kā pa­smaidīja, Valentīna pacēla acis uz augšu — it kā pateikdamās.

— Valentīna, — teica prokurors, — ej un palūko, ko nozīmē šis jaunā­kais tava vectēva untums!

Valentīna strauji devās uz durvīm, kad Vilfors viņai uzsauca:

— Pagaidi, es tevi pavadīšu!

— Atvainojiet, — Franss nu teica, — tā kā jūsu tēvs vēlas ar mani runāt, tad es steigšos izpildīt viņa vēlēšanos, jo vairāk tāpēc, ka man līdz šim nav bijis gadījums viņam stādīties priekšā.

Un, neļaudams Vilfora sevi atturēt, Franss piecēlās un sekoja Valen­tīnai, kura ar prieka pilnu sirdi, kā slīkone ķērdamās pie salmiņa, kāpa augšā pa kāpnēm.

Vilfors kungs abiem sekoja.

Morserfs un Šato-Reno saskatījās trešo reizi, vēl vairāk izbrīnījušies.