Grafs Monte-Kristo

I Nuartjē de Vilfora kungs

Pēc Danglāra kundzes un viņas meitas aiziešanas Valentīna bija ie­nākusi dārzā, bet Vilfors ar savu kundzi — aizgājuši pie vectēva.

Vectēvu apsveicinājuši un Baruā, vecu sulaini, kurš jau divdesmit pie­cus gadus bija vectēva dienestā, izsūtījuši laukā, viņi atsēdās vecā kunga tuvumā.

Nuartjē kungs sēdēja savā lielajā stumjamajā krēslā, kurā viņu no rī­tiem iecēla, pa vakariem izcēla, un viņa priekšā bija labs spogulis, ar kura palīdzību viņš, nepakustēdamies no vietas, varēja pārredzēt visu istabu un tūdaļ ieraudzīt katru, kas ienāca. Sastindzis kā līķis, viņš ar gudrām, dzī­vības pilnām acīm uzlūkoja savu dēlu un tā sievu, kuru svinīgā apsveik­šana viņam paziņoja kādu svarīgu un negaidītu saeimu.

Dzirde un redze bija vēl vienīgās maņas, kuras kā divas dzirksteles dzīvināja jau pa trim ceturtdaļām kapam nolemtās miesas. Viena no šīm maņām varēja šā nekustīgā tēla iekšējo dzīvi parādīt uz ārieni, tas bija viņa skatiens, un šis skatiens līdzinājās tālam gaismas spīdumam, kas mal­du ceļos gājušam ceļiniekam naktīs rāda, ka šinī tumsā un klusumā vēl mīt dzīva būtne.

Arī visa garīgā spēja un darbība bija sakopojusies šinīs no melnām uzacīm apsargātajās, tumšajās Nuartjē kunga acīs, kā tas vienmēr mēdz būt, kad viens cilvēka orgāns spēcinās uz citu rēķina. Roku kustību, balss skaņas, ķermeņa iznešanās — visa tā pietrūka, bet šīs varenās acis visu to lika aizmirst. Viņš ar acīm pavēlēja, draudēja un pateicās. Viņš bija mironis ar dzīvām acīm, un nekas nevarēja reizēm būt briesmīgāks kā šī marmora seja, kad tanī iedegās dusmas vai atspīdēja prieks. Tikai trīs cilvēki saprata šā nelaimīgā sirmgalvja valodu: Vilfors pats, Valentīna un vecais sulainis Baruā. Bet tā kā Vilfors savu tēvu apmeklēja reti un tikai tad, kad bija spiests to darīt, tā kā viņš arī nemaz nepūlējās būt tēvam patīkams, tāpēc ka viņš saprata, ka visa sirmgalvja laime bija viņa dē- lameita, un padevība, mīlestība un pacietība bija Valentīnai palīdzējušas tiktāl no vectēva skatiena saprast visu, ko vien viņš domāja un vēlējās. Uz šo mēmo, katram citam nesaprotamo valodu viņa atbildēja ar balsi, vaibstiem un dvēseli, tā ka varēja notikt dzīvas sarunas starp šo jauno, ziedošo meiteni un šo veco, gandrīz vai nedzīvo slimnieku. Šis gandrīz vai pīšļos sakritušais stāvs slēpa sevī bezgalīgu daudzumu zināšanu, ne­dzirdētas, ašas spriešanas spējas un tik varenu gribu, kāda jebkad mā­jojusi nekustīgajā ķermenī.

Valentīna bija pratusi izzināt sirmgalvja domas ar to, ka paziņoja viņam savējās, un tā bija iemācījusies pareizi un noteikti atminēt, ar retiem iz­ņēmumiem, šīs dzīvās dvēseles vēlmes vai šā nedzīvā ķermeņa vajadzības.

Sulainis, kurš tik ilgi bija viņam kalpojis, zināja visas viņa vēlmes un paražas tik smalki, ka reti kad vajadzēja viņam ko pavēlēt.

Tā kā Vilforam nevajadzēja ne Valentīnas, ne vecā sulaiņa palīdzības, lai sarunātos ar slimnieku, tad viņš ar nodomu bija atstājis Valentīnu dārzā un sulaini izraidījis ārā, lai nebūtu nekādu lieku liecinieku.

— Mans kungs, — viņš teica savam tēvam, — nebrīnieties, ka Valen­tīna mūs nepavada un ka es aizsūtīju Baruā, mums jārunā ar jums vienu pašu. Mūsu paziņojums darīs jums prieku, par to Vilfora kundze un es esam pārliecināti!

Šie vārdi tika izteikti prokurora ledainajā balsī, kas nepieļāva nekādas pretrunas.

Sirmgalvja seja palika nekustīga, kamēr viņa acis likās iespiežamies pro­kurora dvēseles dziļumos.

— Mans kungs, — turpināja Vilfors, — mēs gribam Valentīnu izpre­cināt.

Vaska figūra nevarēja būt aukstāka kā sirmgalvja seja pēc šiem vār­diem.

— Salaulāšana notiks pēc trijiem mēnešiem, — turpināja Vilfors.

Tā kā sirmgalvis palika mierīgs, tad Vilfora kundze pasteidzās piebilst:

— Mēs bijām tanīs domās, cienījamais kungs, ka šī ziņa jūs interesēs; bez tam jau aizvien tā likās, ka Valentīna sevišķi būtu ieguvusi jūsu lab­patikšanu; atliek tikai minēt jums tā vīra vārdu, kuru mēs esam izredzējuši viņai par laulāto draugu. Tā ir viena no viscienīgākajām partijām, kādas vien Valentīnai iespējamas; viņam ir mantība, daudzināts vārds, neapvai­nota slava, un viņa manieres un daba apsola Valentīnai pie viņa sāniem laimīgāko nākotni. Arī jums šis vārds nebūs nepazīstams: tas ir Franss de Kenels, barons d'Epinē.

Vilfors, kamēr viņa sieva runāja, uzlūkoja sirmgalvi vēl uzmanīgāk nekā citreiz. Kad Vilfora kundze izrunāja Kenela vārdu, pazibsnīja acis, kuras Vilfors tik labi pazina, un acu plakstiņi atvērās kā lūpas, pār kurām vaja­dzēja ritēt vārdiem, bet izšāvās zibens.

Prokurors, kurš pazina veco politisko ienaidu starp savu un Fransa tēvu, saprata šīs ugunis sirmgalvja acīs, bet izlikās, it kā neko nebūtu manījis, un turpināja savas sievas iesākto runu.

— Lieta ir svarīga, to jūs sapratīsit! — viņš teica. — Valentīna ir gan­drīz vai deviņpadsmit gadus veca, tātad ir laiks viņu izdot pie vīra. Mēs savās pārrunās par šo lietu netikām jūs aizmirsuši un jau iepriekš iz­zinājām, ka Valentīnas nākamais vīrs ir ar mieru nedzīvot pie mums, kas varbūt būtu nepatīkami jaunam laulātam pārim, bet ka jūs, kas Valentīnu sevišķi mīl, un viņa jūs tāpat mīl, varat pie viņiem dzīvot, tā ka jums nevajadzēs atsacīties ne no vienas no savām paražām un jums būs nā­kotnē ne viens, bet divi bērni, kas jūs kops mīlestībā.

Zibeņi Nuartjē skatienā kļuva asiņaini.

Viņa dvēselē notika kaut kas šausmīgs, laikam dusmu kliedziens, kuru viņš nevarēja izgrūst no savām nedzīvajām krūtīm, žņaudza viņa sirdi, jo viņa citkārt bālā seja kļuva tumši sarkana un lūpas zilas.

Prokurors omulīgi atvēra logu un teica:

— Šeit ir tik karsti, ka Nuartjē kungam top nelabi ap dūšu.

Tad viņš atnāca atpakaļ, bet vairs neapsēdās.

— Šīs precības, — piebilda Vilfora kundze, — par labām atzīst d'Epi­nē kungs un viņa ģimene, kurā ir tikai viens tēvocis un māsīcas, tā kā viņa māte mira tūliņ pēc viņa dzimšanas un tēvs, kad dēlam palika divi gadi, tika nokauts 1815. gadā; dēls tātad ir pilnīgi neatkarīgs.

— Tā bija noslēpumaina slepkavība, — teica prokurors, — kurā vai­nīgie palika nepazīti, kaut gan aizdomas krita uz daudziem vīriem.

Nuartjē, saņemdams visus savus spēkus, gandrīz vai pakustināja lūpas, ko varēja uzskatīt par smaidu.

— Tiešām, — teica Vilfors, — īstie vainīgie, kuri gan izbēga no cilvēku soda, bet neizbēgs no Dieva soda, būtu mūsu vietā ļoti laimīgi, kad viņi varētu Fransam d'Epinē dot savu meitu, kas būtu gandrīz vai gandarījums un noņemtu no viņiem arī aizdomas.

Nuartjē bija atkal panācis mieru ar apbrīnojamu gribasspēku; viņš uz­meta dēlam skatienu, kurš bija pilns dusmu un dziļas nicināšanas.

Prokurors, kurš šo skatienu gan saprata, atbildēja, tikai plecus parau­stīdams.

Tad viņš deva sievai zīmi piecelties.

— Tagad, cienījamais kungs, — teica Vilfora kundze, — mēs no jums atvadāmies. Vai jūs vēlaties, ka Eduārs atnāktu jūs apsveicināt?

Bija norunāta zīme, ka sirmgalvis piekrišanu izrādītu ar acu aizvēršanu, liegšanu jeb pretošanos ar vairākkārtēju acu mirkšķināšanu. Ja viņš kaut ko vēlējās, tad viņš acis pacēla uz augšu.

Kad viņš vēlējās Valentīnu redzēt, viņš slēdza labo aci. Ja bija jānāk sulainim, viņš slēdza kreiso aci.

, Uz pēdējo Vilfora kundzes jautājumu viņš nikni mirkšķināja acis. Vil­fora kundze sakoda lūpas par šo tik noteikto atraidīšanu.

— Es tātad jums atsūtīšu Valentīnu? — viņa teica.

— Jā, — teica sirmgalvis, spēji slēgdams acis.

Prokurors ar savu kundzi aizgāja un lika atsaukt Valentīnu, kurai bez tam jau bija teikts, ka viņai būs jāpiedalās pārrunās. Valentīna tūdaļ arī ienāca vēl drusku nokaisušu seju; pēc pirmā acu uzmetiena viņa noprata, cik ļoti sāpīgi cieš viņas vectēvs un cik daudz viņam tai ir ko sacīt.

— Ak, labais tētiņ! — viņa iesaucās. — Kas tad ir noticis? Tev ir pāri darījuši, vai ne? Tu esi dusmīgs?

— Jā, — viņš teica, acis slēgdams.

— Uz ko tad? Uz manu tēvu? Nē. Uz Vilfora kundzi? Nē. Uz mani?

— Jā, — teica sirmgalvis, acis slēgdams.

— Uz mani? — atkārtoja Valentīna brīnīdamās.

Sirmgalvis atkal slēdza acis.

— Un ko tad es esmu nodarījusi, mīļais, labais tētiņ? — iesaucās Va­lentīna.

Nekādas atbildes nabaga sirmgalvis nevarēja dot; viņa tāpēc turpināja jautāšanu:

— Es tevi visu dienu neesmu redzējusi: tev ir kaut kas par mani stā­stīts?

— Jā, — teica sirmgalvja acis.

— Nu, tas man jāpārdomā. Mans Dievs, es tev zvēru, tētiņ… ĀL Vil­fora kungs ar kundzi bija šeit, vai ne?

— Jā.

— Un tie tev ir to stāstījuši, kas tevi aizskāris? Kas tad tas ir? Vai lai es eju pie viņiem un prasu, kas tas ir, lai tad varētu tev atvainoties?

— Nē, nē! — sacīja skatiens.

— Ak, tu mani biedē! Ko viņi var būt sacījuši? — viņa pūlējās atrast vainu.

— Ak, nu es zinu! — viņa piepeši iesaucās, klusāk runādama un pie­nākdama sirmgalvim tuvāk. — Vai viņi varbūt runāja par manu izpre­cināšanu?

— Jā, — dusmīgi atbildēja sirmgalvis.

— Es saprotu, tu uz mani dusmojies par manu klusuciešanu. Ak! Lūk nu, viņi bija man pavēlējuši tev par to vēl nekā nesacīt; viņi arī man par to nekā nebija sacījuši, un es tikai neatļautā kārtā dabūju šo noslēpumu zināt, tādēļ cietu klusu. Piedod man, mīļo tētiņ!

Atkal skatiens kļuva piepeši nekustīgs un nedzīvs un likās, ka saka: „Tas nav viss, kas mani aizkaitina."

— Kas tad tas ir? — jautāja meitene. — Tu varbūt domā, ka es tevi atstāšu, mīļais tēv, un manas precības darīs mani aizmāršīgu attiecībā pret tevi?

— Nē, — mirkšķināja sirmgalvja acis.

— Tātad viņi tev teikuši, ka d'Epinē ir ar mieru, ka tu paliec pie

mums?

— Jā.

— Nu, kāpēc tad tu esi nemierā?

Sirmgalvja acis paspīdēja nebeidzams maigums.

— Ak, es saprotu! — teica Valentīna. — Tāpēc, ka tu mani mīli!

Sirmgalvis aizvēra acis par „jā" zīmi.

— Un tu baidies, ka es kļūšu nelaimīga?

— Jā.

— Tu nemīli Fransu d'Epinē?

— Nē, nē, nē!

— Tātad tu esi ļoti noskumis, mans mīļais tēt?

— Jā.

— Nu, tad dzirdi, — teica Valentīna, sirmgalvja priekšā nomezdamās ceļos un aplikdama roku viņam ap kaklu, — arī es esmu ļoti noskumusi, jo arī es nemīlu d'Epinē kungu.

Sirmgalvja acīs uzliesmoja prieka stars.

— Vai tu vēl atminies, cik dusmīgs tu biji, kad es gribēju iet klosterī?

Asara rasināja sirmgalvja plānos plakstiņus.

— Lūk, — turpināja Valentīna, — to es gribēju darīt tikai tādēļ, lai izbēgtu no šīm precībām, kuras mani dzina izmisumā.

Vecais elpoja spēji un smagi.

— Tātad arī tev, mīļais tēv, šis precības sagādā daudz skumju. Ak, mans Dievs! Ka tu man varētu palīdzēt, ka mēs abi varētu izjaukt viņu nodomus! Bet tu esi par vāju pret viņiem, tu, kura gars ir tik dzīvs, kura griba ir tik stingra. Bet, kad vajag cīnīties, tu esi tikpat vājš, ja pat ne vēl vājāks kā es. Ak! Kāds varens apsargātājs tu man būtu bijis savās spēka dienās; bet tagad tu tikai vēl vari mani saprast un līdz ar mani priecāties vai noskumt. Tā ir vēl pēdējā laime, kuru Dievs ir aizmirsis man atņemt līdzi ar visu citu.

Pie šiem pēdējiem vārdiem Nuartjē skatiens likās izsakām tik dziļu pretestību, ka meitenei šķita, it kā viņš gribētu sacīt:

— Tu maldies, es vēl daudz tavā labā varu darīt!

— Tu vari vēl kaut ko darīt manā labā? — to iztulkoja Valentīna.

— Jā, — atbildēja sirmgalvja acis.

Nuartjē pacēla acis pret debesīm kā zīmi, ka viņš kaut ko vēlas.

— Ko tu vēlies, mīļais tēv? Palūkosim?

Valentīna kādu acumirkli pārdomāja, tad skaļi izsacīja savas domas, un, kad sirmgalvis uz visu tikai atbildēja ar „nē" zīmi, viņa teica:

— Nu, tad man jāķeras pie citiem līdzekļiem, jo es esmu tik liela muļ- ķe, ka nesaprotu, kas tev vajadzīgs.

Nu viņa izsauca pa rindai citu pēc cita visus alfabēta burtus un uz­manīgi uzlūkoja sirmgalvi. Pie burta „N" vecais deva „jā" zīmi.

— Ā! — teica Valentīna. — Tā lieta, kuru tu vēlies, sākas ar burtu „N". Nu, pieliksim pie „N" vēl pa patskanim klāt? Na-ne-ni-no?

— Jā, jā, jā, — teica vectēvs.

— Ā, tātad ;,no"?

— Jā.

Valentīna nu atnesa vārdnīcu, kuru nolika uz pults vectēva priekšā. Viņa to atšķīra, un, kamēr vectēvs sekoja viņai, viņa ar pirkstu vilka gar vārdu slejām no augšas uz leju. Šāda sazināšanās pa tiem sešiem gadiem, kopš Nuartjē bija šinī stāvoklī, bija viņai kļuvusi tik parasta, ka viņa to vārdu, kuru vectēvs vēlējās, atrada tikpat ātri, kā viņš pats vārdnīcā to būtu uzšķīris.

Pie vārda „notārs" Nuartjē viņai deva zīmi apstāties.

— Notārs, — viņa teica. — Tu gribi notāru, tētiņ?

— Jā.

— Tātad lai es sūtu pēc notāra?

— Jā, — atkārtoja slimais.

— Vai mans tēvs var par to arī zināt?

— Jā.

— Vai tu gribi notāru ļoti drīz?

— Jā.

— Tad lai viņu tūdaļ ved līdzi? Vai tas ir viss, ko tu vēlies, mīļais tēv?

— Jā.

Valentīna piezvanīja sulainim, lai tas lūgtu Vilfora kungu vai kundzi atnākt pie vectēva.

— Vai tu esi ar mieru, tēt? — jautāja Valentīna. — Jā, jā… tam es ticu gan… nebija tik viegli to izzināt.

Un jaunā meitene uzsmaidīja vectēvam, kā viņa būtu uzsmaidījusi bēr­nam.

Atnāca Vilfora kungs, kuru pasauca Baruā.

— Ko jūs vēlaties, mans kungs? — viņš jautāja tēvam.

— Manu tēv, — teica Valentīna, — vectēvs vēlas, lai pasauc notāru.

Prokurors, šā savādā un gluži negaidītā vēlējuma pārsteigts, saskatījās ar tēvu.

— Jā, — tas atbildēja ar tādu stingrību, kas norādīja, ka viņš ar Va­lentīnas un vecā sulaiņa palīdzību, kurš tagad arī zināja, par ko ir runa, ir gatavs uzņemties cīņu pret prokuroru.

— Jūs vēlaties notāru? — jautāja Vilfors.

— Jā.

— Kāpēc?

Nuartjē neatbildēja.

— Bet kāpēc jums vajag notāru? — nepacietīgi jautāja prokurors.

Slimnieka skatiens palika nekustīgs, mēms, kas nozīmēja: „Es neat­kāpjos no savas prasības!"

— Lai mums liktu kādu šķērsli ceļā? — teica Vilfors. — Vai tas ir pūliņa vērts?

— Tomēr, — beigās Baruā piebilda ar vecu sulaiņu stūrgalvību, — kad cienījamais kungs pavēl atsaukt notāru, tad tas viņam laikam ir va­jadzīgs. Tātad es iešu un atsaukšu notāru.

Baruā no laika gala tikai Nuartjē atzina par savu kungu un nekad nepieļāva, ka sirmgalvja gribai tika kaut kādā ziņā pretī darīts.

— Jā, es gribu notāru, — teica sirmgalvja izaicinošais skatiens, kurā varēja izlasīt:

„Es gribu redzēt, vai kāds iedrošināsies man liegt to, ko es prasu!"

— Lai atsauc notāru, kad jau jūs viņu visādā ziņā gribat, bet es at­vainošos par jums un pats par sevi viņa priekšā, jo iznāks ļoti jocīgs skats.

— Tas neko nekait, — noteica Baruā, — es katrā ziņā iešu un atvedīšu notāru.