Grafs Monte-Kristo

IV Līdzeklis, kā dārznieku atsvabināt no žurkām

Ne tajā pašā vakarā, kā bija teicis, bet nākamajā rītā grāfs Monte- Kristo atstāja Parīzi ne pa Bajonas, bet pa Orleānas ceļu un devās uz Montierī pakalna torni.

Pie pakalna Monte-Kristo atstāja savus ratus un kāpa augšā pa šauru, izlocītu taku.

Pašā pakalna virsu bija krūmiem iežogots augļu dārzs. Pa maziem koka vārtiņiem, kuriem bija kārklu vicu eņģes, viņš iegāja dārzā, kas bija div­desmit pēdu garš un divdesmit pēdu plats. To apsargāja liels, vecs tornis, kurš visapkārt bija apaudzis ar apvijām, kamēr zemē ziedēja vijolītes un lefkojas.

Kas redzēja šo veco torni, nokvēpušu un saplaisājušu, bet ietītu zaļu­mos un ziedos kā vecomāti bērnubērnu vidū, kas nākuši viņai vēlēt laimes dzimumdienā, tas nebūtu domājis, cik daudz šausmīgu un briesmīgu stāstu bija piedzīvojis tas, kas te stāvēja tik pilns miera un cienības. Sarkanām smiltīm apbārstīts ceļš ar skaistiem kokiem gar malām veda uz dārzu, kurš bija jo rūpīgi apkopts. Kādi divdesmit rožu kociņi, kuri bija šeit savienoti un, kaitīgu kukaiņu netraucēti, krāšņi ziedēja, varēja to aplie­cināt.

„Gluži tā vien liekas," ienākdams nodomāja Monte-Kristo, „ka šis te­legrāfists tur sev dārznieku vai pats ir kaislīgs dārzu mīļotājs."

Piepeši viņš uzdūrās kādam tumšam ķermenim, kurš iesaucās un pie­cēlās. Tas bija laipns vecītis, gadus piecdesmit vecs, kurš pašulaik bija plūcis zemenes un licis tās uz spīdošām vīna lapām. Lāga virs uztrauk­damies tik tikko noturēja šķīvi ar vīna lapām un ogām.

— Vai jūs jau esat pļaujas svētkos, mans mīļais, — smaidīdams teica Monte-Kristo.

— Atvainojiet, mans kungs, — teica telegrāfists, — ka neesmu tur aug­šā, bet es tik tikko nonācu lejā.

— Neliecieties no manis nebūt traucēts, mans miļais draugs, — teica Monte-Kristo, — plūciet savas zemenes, ja jums vēl kādas ir.

— Man vēl ir desmit, — teica vecitis, — šeit ir vienpadsmit, un div­desmit viena man bija, piecas vairāk nekā pērn, — un viņš sāka tās skai­tīt. — Ak, mans Dievs! Te jau trūkst, un es labi zinu, ka tās vēl vakar šeit bija. Nudien, tas palaidnis Simonietes dēlēns būs tās nozadzis! Kas no tāda vēl iznāks?

— Tiešām, — teica Monte-Kristo, — lieta ir ļauna, bet jaunībai jā­piedod.

— Nu jā, — atbildēja dārznieks, — bet tas ir ļoti nepatīkami. Bet atvainojiet vēlreiz, cienījamais kungs, jūs varbūt esat kāds priekšnieks, ku­ram es esmu licis gaidīt?

Viņš bailīgi uzlūkoja grāfu un viņa zilos svārkus.

— Nomierinieties, mans draugs, — smiedamies teica grāfs, — es ne­esmu priekšnieks, kas nāk revidēt jūsu darbu, bet vienkāršs ceļotājs, kuru ziņkārība šurp atvedusi un kurš jau nožēlo, ka laupījis jums dārgo laiku.

— Ak, mans laiks nav dārgs, — atbildēja vecītis, skumīgi smaidīdams. — Bet nu ir tas laiks, kad telegrāfs mēdz strādāt, un to es gan nevaru no­kavēt, bet man bija dota zīme, ka es vienu stundu varot atpūsties, — un viņš paskatījās savā saules pulkstenī — un tā nu man ir vēl'desmit mi­nūtes. Bez tam arī manas zemenes bija jau ienākušās, un vienu dienu ilgāk… Bez tam — iedomājieties vien, mans kungs, ka žurkas man tās sagrauž!

— Vai tu .re! — nopietni atbildēja Monte-Kristo. — Tie jau ir ne­patīkami kaimiņi, mans draugs, jo mēs jau nemākam žurkas ēst, medū ievārītas, kā to darīja senie romieši.

— Ā, vai romieši viņas ēda? — jautāja dārznieks. — Viņi ēda žurkas?

— Es tā tiku lasījis Petronija darbos, — atbildēja grāfs.

.— Tiešām? Tās taču nevar garšot, kaut gan mēdz teikt: trekna kā žur­ka. Nav jau ari brīnums, ka viņas ir treknas, jo visu dienu guļ un tikai pa naktīm grauž. Pagājušajā gadā man bija četras aprikozes, no tām viņas man vienu apēda. Man bija viens asinsfirziķis, viens vienīgs, no ļoti retas, krāšņas sugas, tur pie mūra — to viņas man līdz pusei apgrauza! Vis­labākās sugas firziķis! Bet šogad tas vairs nenotiks, ja ne citādi, es pa naktīm pats sargāšu.

Monte-Kristo bija diezgan dzirdējis.

Katram cilvēkam ir sava mījotā nodarbošanās, kura viņam nedod mie­ra, kā katram auglim savs tārps; telegrāfistam bija sava dārzniecība.

Monte-Kristo nolauza dažas vīnogulāju lapas, kuras ogām atņēma sauli, un ar to iekaroja dārznieka sirdi.

— Kungs laikam ir atnācis palūkoties uz telegrāfu? — viņš jautāja.

— Jā, mans draugs, ja tik vien tas nav aizliegts?

— Ā, nebūt nav aizliegts, - teica dārznieks, — nav jau mums no kā baidīties, jo neviens nevar zināt, ko mēs telegrāfējam.

— Jā, tā ir taisnība, esmu pat dzirdējis, ka jūs pats nesaprotat tās zīmes, kuras jūs dodat.

— Tiešām, mans kungs, un es par to tikai priecājos.

— Kāpēc tad priecājaties? — jautāja grāfs.

— Tāpēc, ka man tādā ziņā nav nekādas atbildības. Es esmu mašīna iyv vairāk nekas, un, kad es nenokavēju nevienu zīmi, tad savu pienākumu esmu izpildījis.

Monte-Kristo uzlūkoja telegrāfistu brīnīdamies. Vai viņam bija gadījies vīrs bez godkārības? [ Tas nenāktu par labu viņa nolūkiem.

— Mans kungs, — teica dārznieks, palūkodamies saules pulkstenī, — desmit minūtes ir pagājušas, man jāiet savā vietā. Vai gribat nākt man līdzi?

— Es eju.

Telagrāfists ieveda grāfu tornī, kurā bija trīs stāvi. Apakšējā bija dar­barīki, kapļi, lāpstas, grābekļi utt. Otrā bija ierēdņa dzīvoklis ar nedau­dzām nabadzīgām mēbelēm, galdu, gultu, diviem krēsliem, pie sienām pie­kārtas kaltētas zāles, vīķi, lupina u.c., katram saišķim bija piekārta zīmīte

ar uzrakstu.

— Vai vajag daudz laika, lai iemācītos telegrafēt? ; — Mācīšanās nav ilga, — atteica ierēdnis.

— Un cik liela ir alga?

— Tūkstoš franku.

— Tas nav daudz.

— Nē, bet ir brivs dzīvoklis.

Monte-Kristo palūkojās visapkārt: „Šis dzīvoklis taču nebūs viņam pie sirds pieaudzis?" viņš nodomāja pie sevis.

Viņi uzkāpa trešajā stāvā, kur bija darba telpas un atradās telegrāfa mašīna.

— Tas jau ir ļoti interesanti, — teica Monte-Kristo, aplūkodams ma­šīnas daļas, — bet ar laiku šāds darbs laikam krietni apnīk?

— Jā, sākumā dabū stīvu kaklu no piespiestas skatīšanās, bet gada, divu gadu laikā pie tā pierod. Tad mums arī ir savas atpūtas stundas un brīvdienas.

— Kādas brīvdienas?

— Kad laiks ir apmācies un miglains.

— Ak jā, tā ir taisnība.

— Tās tad man ir' svētku dienas; es tās pavadu dārzā: dēstu, ravēju, apgraizu, un tā man laiks paiet it ātri…

— Cik ilgi jūs jau esat šeit?

— Desmit gadus.

— Cik jums pašam gadu?

— Piecdesmit.

— Un cik ilgi jums jākalpo, lai dabūtu pensiju?

— Ak, mans kungs, divdesmit pieci gadi.

— Un cik liela ir pensija?

— Simt dālderu.

— Nabaga ļautiņi, — nomurmināja Monte-Kristo.

— Ko sacījāt? — jautāja ierēdnis.

— Es saku, ka tas viss ir ļoti interesanti.

— Kas?

— Viss, ko šeit redzu un dzirdu… Un jūs tiešām nekā nesaprotat no šīm zīmēm?

— Itin nekā.

— Vai nekad neraudzījāt tās saprast.

— Nekad, kāpēc gan?

— Taču ir arī zīmes, kuras tiek dotas jums?

— Kā tad!

— Un tās jūs saprotat?

— Tās ir aizvien tās pašas un saka vai nu „nekā jauna", vai „jums viena stunda brīva", vai „uz ritu"!

— Tas ir ļoti nevainīgi, — teica grāfs, — bet palūkojiet, vai tur nesāk kustēties jūsu korespondents?

— Ak, jā. Paldies, mans kungs!

— Un ko viņš saka? Vai jūs lo saprotat?

— Jā, viņš jautā, vai es esmu gatavs.

— Un jūs viņam atbildat?

— Ar to pašu zīmi, kura arī manam korespondentam otrā pusē no­rāda, ka es esmu gatavs!

— Tas ir lieliski izdomāts, — teica grāfs.

— Jūs redzēsit, — lepni teica telegrāfists, — pēc piecām minūtēm viņš sāks runāt.

„Nu, tātad man ir piecas minūtes vairāk laika, nekā man vajadzīgs," nodomāja pie sevis Monte-Kristo.

— Mans mīļais kungs, — viņš tad teica skaļi, — atļaujiet man jums likt priekšā vienu jautājumu.

— Jautājiet!

— Jūs mīlat dārzkopību?

— Kaislīgi.

— Un jūs būtu laimīgs, ja jums būtu dārzs nevis dažu soļu garumā un platumā, bet vairākas pūrvietu liels?

— Mans kungs, es no tā izveidotu paradīzi zemes virsū.

— Ar jūsu tūkstošs frankiem maz ko var izdarīt.

— Maz gan; dzīvot tomēr var.

— Jā, bet jums jau ir gluži nabadzīgs dārziņš.

— Jā, dārziņš ir gan mazs.

— Nu jā, mazs, jo vēl ir žurkas, kas to apēd un maitā.

— Ak, tas ir mans posts!

— Sakiet man, — ja jūs kādas ķibeles dēļ nepaskatītos turp, kad jūsu korespondents sāk strādāt?

— Tad es nevarētu tās zīmes atkārtot.

— Un kas tad būtu?

— Kad es aiz palaidnības nokavētu, tad man uzliktu sodu naudā.

— Cik liels tas būtu?

— Simt franku.

— Ko? Tā jau desmitā daļa no visiem jūsu ienākumiem.

— Ak jā, — teica ierēdnis.

— Vai jums tas jau ir kādreiz gadījies?

— Vienu reizi, kad es potēju Noazetas rožu koku.

— Labi. Bet ja nu jums iekristu prātā piepeši mainīt zīmes?

— Tā ir cita lieta. Tad es tiktu no vietas padzīts un pazaudētu arī pensiju.

— Trīs simti franku? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā, kungs, bet jūs redzat, ka es to nekad nedarītu.

— Arī ne par tādu summu, kas līdzinātos jūsu piecpadsmit gadu algai. Vai tas nebūtu vēl jāpārdomā?

— Ko?

— Par piecpadsmit tūkstošiem franku?

— Jā, — teica Monte-Kristo.

— Kungs, jūs mani izbiedējat. Nevediet mani kārdināšanā!

— Vai saprotat labi? Piecpadsmit tūkstoši franku.

Kungs, ļaujiet man paskatīties uz savu korespondentu pa labi.

— Ko tur skatīties? Paskatieties labāk šo! — un Monte-Kristo izvilka paciņu naudas.

— Kas tas ir?

— Ko? Vai nepazīstat šos papīrus?

— Bankas zīmes?

— Jā, piecpadsmit gabalu, katra pa tūkstoš franku.

— Un kam tās ir?

— Jums, ja vien gribat.

— Man? — iesaucās telegrāfists gandrīz vai bez elpas. — Kungs, mans korespondents tagad sāk strādāt.

— Lai viņš strādā!

— Mans kungs, jūs mani traucējat, man būs jāmaksā sods.

— Tas jums maksās simt franku, tātad jūs labi redzat, ka jums ir ie­mesls pieņemt manus piecpadsmit tūkstošus.

— Cienījamais kungs, mans korespondents pa labi kļūst nepacietīgs un atkārto savas zīmes.

Grāfs iedeva ierēdnim naudas zīmes rokā.

— Lai, lai, ņemiet šo!

— Bet, — viņš teica, — tas nav vēl viss, no saviem piecpadsmit tūksto­šiem jūs nevarat dzīvot.

— Man jau vēl ir sava vieta.

— Nē, to jūs pazaudēsit, jo jūs rādiet citādas zīmes nekā tās, ko rāda jūsu korespondents.

— Ak, cienījams kungs, ko jūs no manis gribat? Mans kungs, ja es uz to tieku spiests…

— Es tiešām gribu jūs uz to spiest, — teica Monte-Kristo un izvilka no kabatas otru naudas • paciņu.

— Šeit ir vēl 10 000 franku; tas ir kopā ar tiem piecpadsmit, kuri jums jau ir kabatā, divdesmit pieci tūkstoši. Par pieciem tūkstošiem jūs sev nopirksit mazu mājiņu ar dažām pūrvietām dārza, un no pārējo div­desmit tūkstošu franku procentiem jūs varēsit mierīgi pārtikt.

— Dārzu, divas pūrvietas lielu!

— Un tūkstošs franku par gadu lieku.

— Ak, mans Dievs, mans Dievs!

— Nu, ņemiet jel ātrāk!

Un Monte-Kristo gandrīz vai ar varu iebāza ierēdnim rokā tos desmit tūkstošus.

— Kas tad man jādara?

— Nekas sevišķi grūts; jāparāda šīs te zīmes.

Monte-Kristo izņēma no kabatas lapiņu, uz kuras bija uzvilktas zīmes līdz ar visām formalitātēm, kas turklāt bija jāievēro.

— Nav daudz, kā jūs redzat.

— Jā, bet…

- Tas ir tādēļ, lai jūs varētu sev audzēt labi daudz asinsfirziķu no labākās sugas, un pats varētu nodarboties ar žurku iznīcināšanu.

Šī piezīme izšķīra visu cīņu.

Drudžaini degošiem vaigiem un lielām sviedru lāsēm uz pieres tele­grāfists rādija grāfa iedotās zīmes, neskatoties uz korespondenta draudošo izturēšanos, kurš, nevarēdams sev izskaidrot šo nekārtību, sāka baidīties, vai tik virs ar asinsfirziķiem nav kļuvis traks.

Korespondents pa kreisi pilnīgi atdarināja visas grāfa dotās zīmes, un tās patiesi nonāca iekšlietu ministrijā.

— Nu jūs esat bagāts vīrs, — Monte-Kristo teica ierēdnim.

— Jā, — atteica ierēdnis, — bet par kādu cenu?

— Klausieties, mans draugs, — teica Monte-Kristo, — es negribu, ka jūsu sirdsapziņa jums pārmestu; ticiet man, es jums zvēru. Jūs nevienam cilvēkam neesat pāri darījis, jūs esat tikai bijis ierocis likteņa rokās.

Ierēdnis uzlūkoja bankas zīmes, aptaustīja tās, skaitīja; viņš palika drīz bāls, drīz sarkans; tad viņš skriešus devās uz savu istabu uzdzert ūdeni, bet nokrita bez spēka uz kādas lupīnu kaudzes.

Piecas minūtes pēc tam, kad telegrāfiskā ziņa bija pienākusi iekšlietu ministrijā, Debrē lika iejūgt savu ekipāžu un brauca pie Danglāra.

— Jūsu vīram ir spāņu aizdevuma papīri? — viņš jautāja baronesei.

— Ir gan, par veseliem sešiem miljoniem.

— Viņam vajag tos tūdaļ pārdot par katru cenu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka dons Karloss ir izbēdzis no Burgosas un atkal ieradies Spānijā.

— Kā jūs to zināt?

— Zinu! — teica Debrē, plecus raustīdams. — Tāpat kā es zinu visas citas ziņas.

Baronese nelika to sev divas reizes teikt; viņa steidzās pie sava vira, tas steidzās pie vekseļu aģenta un lika tam pārdot spāņu papīrus par katru cenu.

Kad ļaudis redzēja, ka Danglārs pārdod spāņu papīrus, spāņu fondi sāka acumirklī krist.

Danglārs pazaudēja 500000 franku, bet nu bija atsvabinājies no visiem papīriem.

To pašu vakaru avīzē „Messager" bija lasāms:

..Telegrāfiska depeša

Karalis dons Karloss, neskatoties uz visu uzmanīgo apsargāšanu, ir iz­bēdzis no Burgosas un pāri Katalānijas robežām iebrucis Spānijā. Bar- selona ir sacēlusies viņam par labu."

Visu vakaru tik vien Parīze runāja kā par Danglāra paredzēšanas spēju, kurš vēl īstā laikā bija pārdevis papīrus, un par viņa baņķiera izmaņu, ka tik lielā spērienā bija zaudējis tikai pusmiljonu franku.

Tie, kas bija paturējuši savus spāņu papīrus vai bija no Danglāra no­pirkuši, uzskatīja sevi par izputinātiem un šajā naktī gulēja slikti.

Nākamajā dienā oficiālajā „Monitēurut bija lasāms:

„Vakar no "Messager„ pasludinātā ziņa par dona Karlosa bēgšanu un Barselonas sacelšanos ir gluži nepamatota. Karalis dons Karloss nav at- stājis Burgosu, un Spānijā valda pilnīgs miers. Miglas dēļ nepareizi at- darinātās telegrāfa zīmes ir devušas iemeslu šai kļūdai „Messager". Vai- nigais telegrāfists ir aizbēdzis."

Tagad spāņu fondi pacēlās divreiz tik augstā kursā nekā agrāk. Dan­glāram tas nozīmēja pazaudētu pusmiljonu un nokavētu vinnestu, arī pus­miljonu, kopā vienu miljonu franku zaudējuma.

— Labi! — teica Monte-Kristo Morelim, kurš tanī acumirklī, kad dī­vainie biržas notikumi bija kļuvuši zināmi, atradās pie grāfa, — es esmu par divdesmit pieciem tūkstošiem franku ieguvis atradumu, par kuru esmu gatavs dot simt tūkstošus.

— Ko tad jūs esat atradis? — jautāja Maksimiliāns.-

— Līdzekli, kā atsvabināt dārznieku no žurkām, kuras grauž viņa fir- ziķus.