Grafs Monte-Kristo

V Valentīna

Dziestošās naktslampas nemierīgie stari apgaismoja slimnieces istabu nenoteiktā, drūmā gaismā, ar iedzeltenu atspīdumu krāsodami baltos gul­tas priekškarus un gultas segas.

Eduāra istaba vēlreiz atvērās, durvis parādījās Vilfora kundze, lai aplū­kotu, kādu iespaidu atstājušas viņas dotās zāles.

Viņa palika uz sliekšņā stāvot, klausījās, kā naktslampa klusi sprakšēja šinī nāves klusajā istabā, tad lēni tuvojās Valentīnai, lai redzētu, vai glāze ir izdzerta.

Glāze bija līdz pusei tukša.

Vilfora kundze atlikumu salēja pelnos, rūpīgi ar līdzatnesto dvieli iz­slaucīja glāzi un tad nolika to atpakaļ uz naktsgaldiņa.

Viņa kavējās tuvoties gultai un uzmest acis Valentīnai. Beigās viņa sa­ņēma dūšu un pārliecās pār gultu.

Valentīna vairs nedvašoja, viņa bija pamirusi. Bālās lūpas vairs nekus­tējās, ap acīm bija iezilgana svītra, āda bija dzeltena kā vasks.

Nekustēdamās Vilfora kundze uzlūkoja šo seju, tad iedrošinādamās pa­cēla segu un uzlika roku uz pamirušās meitenes sirds.

Miesas bija aukstas, sirds nepukstēja.

Tikai Vilfora kundzes pirkstos asinis likās vēl straujāk viļņojot, šalku kratīta, viņa atvilka roku atpakaļ.

Valentīnas roka nokarājās pār gultu, pirksti bija drusku savilkti kā krampī, ap nagiem bija manāms zilums.

Vilfora kundze vairs nevarēja šaubīties, darbs bija padarīts.

Noindētājai nekas vairs nebija darāms šinī istabā, viņa gribēja atkāpties, bet baidījās pati no savu soļu trokšņa.

Pagāja minūtes, un vēl aizvien viņa turēja gultas priekškaru paceltu kā plīvuru pār Valentīnas galvu.

Naktslampa piepeši stiprāk aizsprakšēja.

No šā trokšņa Vilfora kundze notrīsēja un nolaida priekškaru.

Tanī pašā acumirklī naktslampa nodzisa, un istaba viņai izlikās šausmīgi tumša.

Pulkstenis rādīja ceturto stundu.

Tiklīdz pulkstenis sāka sist, noziedzniece uztrūkās un, it kā fūriju dze­nāta, izbēga no istabas.

Tumsa vēl turpinājās divas stundas.

Maz pamazām sīka gaismiņa sāka bāli atspīdēt istabā, un priekšmeti sāka palikt redzami.

Slimo kopēja ar tasi rokās ienāca Valentīnas istabā.

Pavirši uzlūkojusi Valentīnu, viņa domāja, ka tā vēl guļ.

— Labi, — kopēja noteica, aplūkodama pusizdzerto glāzi, — viņa ir dzērusi, tikai pusglāze palikusi pāri.

Tad viņa ielika malku krāsnī un aizkūra krāsni, pēc tam atsēdās at­zveltnē, lai vēl kādu brītiņu nosnaustos.

Pulkstenis nosita astoņus.

Valentīna vēl aizvien nebija uzmodusies; kopēja piecēlās un redzēja, ka viņa guļ nekustēdamās, roka aizvien vēl bija nokārusies pār gultas malu. Tas viss izbiedēja kopēju. Viņa steidzās roku ielikt gultā, bet roka bija stīva. Nu viņa piepeši visu apjēdza.

Briesmīgi iekliegdamās, viņa steidzās pie durvīm un sauca:

— Palīgā, nāciet palīgā!

— Palīgā! — lejā iesaucās ārsts.

Bija ap to laiku, kad ārsts Avrinji mēdza parasti nākt.

— Dakter, kliedza arī Vilfors, izskriedams no sava kabineta, — kas kliedza palīgā?

— Kliedza, kliedza, — teica ārsts, — kā likās, no Valentīnas istabas, iesim drīzāk turp.

Sulaiņi jau bija tūdaļ saskrējuši un, rokas lauzīdami, stāvēja visapkārt.

— Sauciet Vilfora kundzi, manu kundzi! — kliedza Vilfors pie istabas durvīm, pa kurām, kā likās, viņš neiedrošinājās ieiet.

Bet sulaiņi nekustējās un tikai lūkojās uz ārstu, kurš jau bija iegājis istabā un pacēlis Valentīnu rokās.

— Arī šī vēl, — čukstēja ārsts, likdams pamirušai atslīgt atpakaļ. — Dievs, ak Dievs, kad tu apturēsi šo miršanu!?

Vilfors nu ieskrēja istabā.

— Ko jūs sakāt, dakter? — viņš sauca, rokas pret debesīm paceldams.

— Dakter!.. Dakter!

— Es saku, ka Valentīnas jaunkundze ir mirusi, — svinīgi teica ārsts.

Vilfors grīļojās un pakrita ar galvu uz Valentīnas gultas.

Arī sulaiņi bija izdzirduši ārsta vārdus. Sacēlās vispārējs troksnis un skriešana, bet pēc brīža iestājās dziļš klusums; visi apkalpotāji līdz pē­dējam bija atstājuši nelaimīgo māju.

Šinī acumirklī iznāca arī Vilfora kundze, vēl nakts uzvalkā un izspiez­dama dažas līdzjūtības asaras.

Piepeši viņa metās soli uz priekšu, izstiepdama roku uz Valentīnas naktsgaldiņa pusi.

Viņa redzēja, ka Avrinji kungs ziņkārīgi pārliecās pār galdiņu, lai pa­ņemtu glāzi, kura, kā viņa skaidri zināja, bija tukša.

Bet glāze bija līdz pusei pilna.

Tas Vilfora kundzi tā satrieca, it kā viņa būtu ieraudzījusi Valentīnas spoku tēlu.

Bija tiešām tā pati dzēriena krāsa, kuru viņa bija ielējusi Valentīnai.

Ārsts dzērienu aplūkoja ļoti rūpīgi.

Stīva un nekustēdamās Vilfora kundze stāvēja, kā sastingusi no izbai­lēm, bet neviens viņu neievēroja. Vilfors vēl gulēja ar galvu uz gultas. Ārsts ar glāzi piegāja pie loga, lai labāk redzētu; viņš arī baudīja kādu pilienu.

— Ak, — viņš nomurmināja, — tas nav vairs brucīns, palūkosim, kas tad tas ir?

Viņš piegāja pie kāda skapīša, kur bija sev ierīkojis mazu aptieku, un iepilināja glāzē dažus pilienus salpetra skābes, kura šķidrumu tūdaļ krā­soja sarkanu.

Vilfora kundzei viss griezās acu priekšā, viņai tika nelabi ap dušu, un viņa strauji izstreipuļoja ārā.

Tikai ārsts bija pamanījis Vilfora kundzes apjukumu un drīzo aiziešanu.

Viņš pacēla priekškaru uz Eduāra istabu un redzēja Vilfora kundzi nekustīgi guļam uz grīdas.

— Palīdziet Vilfora kundzei, — ārsts teica kopējai, — viņai ir uznācis ģībonis.

— Bet Valentīnas jaunkundze? — tā atbildēja.

— Valentīnas jaunkundzei palīdzība vairs nav vajadzīga, viņa ir mirusi.

— Mirusi, mirusi, — ievaidējās prokurors, kuru sāpes mocīja vēl jo vairāk, jo mazāk līdzcietība bija pazīstama šai akmens sirdij, kas bija no­rūdīta viņa asiņainajā amatā.

— Mirusi? — iekliedzās vēl kāda trešā balss. — Kas apgalvo, ka Va­lentīna mirusi?

Abi vīrieši, ārsts un prokurors, apgriezās un ieraudzīja Moreli, kurš drebošs, bāls un sejā gluži pārvērties stāvēja uz sliekšņa.

Viņš bija parastā stundā atnācis pie Nuartjē apjautāties par Valentīnu.

Šoreiz viņš atrada visas durvis vaļā un varēja ienākt bez piezvanīšanas.

Priekšistabā viņš acumirkli gaidīja, bet neviens sulainis nerādījās.

Visi sulaiņi, arī Nuartjē jaunais sulainis, bija atstājuši namu.

Moreli tas vēl sevišķi nemierīgu nedarīja: Monte-Kristo viņam bija so­lījis, ka Valentīna paliks dzīva, un līdz šim bija solījumu turējis. Katru vakaru grāfs viņam bija devis labas ziņas, kuras katru rītu Nuartjē ap­liecināja.

Tomēr šis klusums viņam likās dīvains. Viņš sauca, bet neviens ne­atbildēja. Tad viņš gāja tālāk.

Nuartjē durvis bija atvērtas tāpat kā visas citas durvis.

Sirmgalvis kā aizvien sēdēja savā krēslā, plaši atvērtās acis izrādīja bai­les.

— Kā jūs jūtaties, mans kungs? — jautāja Morelis ne bez zināma ne­miera.

— Labi, — atteica sirmgalvja acis.

Bet viņa vaibsti kļuva aizvien nemierīgāki.

— Jūs kaut ko vēlaties? — jautāja Morelis. — Vai lai es pasaucu kādu sulaini?

— Jā.

Morelis zvanīja ļoti stipri, bet neviens nerādījās.

Viņš pagriezās pret Nuartjē. Tas bija bāls kā līķis.

— Mans Dievs, kāpēc tad neviens nenāk? — iesaucās Morelis. — Vai ir notikusi kāda nelaime?

Nuartjē acis likās vai no dobumiem laukā sprāgstam.

— Bet kas tad jums kaiš? Jūs mani biedējat, — iesaucās Morelis. — Valentīna… Valentīna!

— Jā, jā, — teica sirmgalvis.

Maksimiliāns atpleta muti, gribēdams ko teikt, bet nevarēja izdabūt nekādas skaņas, viņš grīļojās un tik tikko nepakrita.

Tad viņš izstiepa roku pret durvīm.

— Jā, jā, jā, — teica sirmgalvis.

Maksimiliāns aši uzskrēja augšā pa mazām kāpnēm, kamēr Nuartjē acis likās vēl saucam:

„Ašāk, ašāk!"

Pāris minūtēs jaunais cilvēks izskrēja cauri veselai rindai istabu līdz Valentīnas istabai; visas istabas bija gluži tukšas.

Morelim pat nevajadzēja durvis atvērt, jo visas bija vaļā.

Skaļa šņukstēšana skanēja viņam pretī. Viņš redzēja kā caur miglu mel­nu tēlu starp baltiem spilveniem un segām. Bailes, briesmīgas bailes viņam lika sastingt uz sliekšņa.

Tad viņš dzirdēja kādu balsi sakām: — Valentīna ir mirusi! Un otru kādu balsi atskanam: „Mirusi! Mirusi!"