Grafs Monte-Kristo

IX Piektais septembris

Vekseļa pagarināšana, kura tik negaidot bija nākusi no Tomsona un Frenča firmas, nabaga kuģa īpašniekam likās it kā mājiens, ka nelaime beidzot no viņa atkāpusies. Tūlīt pat viņš sievai, meitai un Emanuēlam atstāstīja sarunu, kura tam bija bijusi ar angli, un mazā ģimene atkal varēja drusciņ nomierināties un cerēt. Bet, par nelaimi, Tomsona un Frenča firma nebija vienīgā, kas Morelim bija aizdevusi naudu. Veikala darīšanās, kā Morelis pareizi bija piebildis, nebija draugu, bet tikai ko­respondenti. Jo vairāk viņš par to pārdomāja, jo vairāk viņš brīnījās par Tomsona un Frenča firmas augstsirdību un varēja to sev izskaidrot tika tā, ka firma labāk vēlējās uzturēt vīru, kurš viņai tik daudz parādā, nekā ļaut tam tūdaļ bankrotēt un tad varbūt pazaudēt visu savu kapitālu.

Par nelaimi, visi citi uzņēmēji tā nedomāja, turpretim viņu vekseļi tika ar lielāko stingrību visi priekšā likti; Kokless tos arī visus samaksāja, bet tomēr Morelis redzēja, ka pēdējo Tomsona un Frenča parādu nav iespē­jams samaksāt. Visa Marseļa arī bija pārliecināta, ka pastāvīgie nelaimes gadījumi, kas uzbruka Morelim, drīz vien viņu novedis pie bankrota. Cik lieli brīnumi nu visiem bija, kad mēneša beigās Morelis tomēr visiem kreditoriem bija samaksājis. Bet ij tā kredītu viņam no jauna neatvēra; sāka nu tikai bankrotu gaidīt uz nākamā mēneša beigām.

Viss mēnesis Morelim pagāja nedzirdētos pūliņos un darbos; visas ban­kas, kuras agrāk tik labprāt bija pieņēmušas un pat meklējušas viņa vek­seļus, tagad slēdza durvis viņa acu priekšā. Par laimi, viņam bija ari dažas prasibas pret citiem, kas tika samaksātas. Tā viņš ari šo mēnesi varēja pabeigt laimigi.

Tomsona un Frenča pilvarnieks ari nebija vairāk ticis redzēts Marseļā; viņš maz kur bija rādījies, un tā viņu drīz vien aizmirsa. „Faraona" bijušie matroži arī likās pazuduši. Kapteinis Gomārs pēc izveseļošanās bija atkal ieradies Marseļā, bet pie Moreļa nerādījās. Morelis pats viņu sameklēja, aiznesa viņam vēl nesamaksāto algu, kuru kapteinis nebija iedrošinājies prasīt, un mierināja viņu par notikušo nelaimi. Arī Penelonu Morelis reiz bija saticis; tas bija glīti apģērbies un bailīgi un kaunīgi uzlūkoja Moreli.

„Laikam viņš dabūjis jaunu, labu vietu," nodomāja pie sevis Morelis un vēlēja viņam laimi jaunajā vietā.

Viss augusts pagāja pastāvīgos mēģinājumos atjaunot veco kredītu un iegūt jaunu. Uz mēneša beigām Morelis bija kaut kur aizbraucis, un nu ļaudis noteikti apgalvoja, ka viņš aizbēdzis un Kokless un Emanuēls pa­sludināšot firmas slēgšanu. Bet 31. augustā kase atkal atvērās un visus maksājumus Kokless veica ar parasto mieru un akurātību, tā kā ļaudis nekā vairs nespēja saprast, bet, kā jau visi pravieši, atlika Moreļa ban­krotu vēl uz vienu mēnesi.

Septembra pirmajā dienā Morelis ar visu ģimeni pārbrauca mājās no Parīzes, no kurienes nu viņš gaidīja visu glābiņu. Viņš bija domājis par Danglāru, savu agrāko ierēdni, kura tagadējo lielisko mantas stāvokli viņš pazina un kuram viņš ar ieteikumu spāņu firmai bija licis pamatu. Tagad runāja, ka Danglāram esot savi seši līdz astoņi miljoni un bez tam ne­aprobežots kredīts. Danglārs varēja Moreli glābt, ne graša no kabatas neizvilkdams; viņam vajadzēja tikai galvot par Moreli, un Morelis bija glābts. Morelis par Danglāru sen bija domājis, bet savādas jūtas viņu bija vienmēr atturējušas. Un šīs jūtas nebija viņu vīlušas, jo nu viņš atgriezās Marseļā pilnīgi sagrauzts vēsā atraidījuma dēļ.

Bet Morelis pārbraucis nežēlojās; viņš ieslēdzās savā kabinetā un lika atnākt Koklesam.

— Tagad, — māte un meita teica Emanuēlam, — viss ir pagalam.

Tad visi trīs nosprieda, ka Jūlijai tūdaļ jāraksta uz Nimu savam brā­lim, kurš tur bija virsnieks, un jālūdz, lai viņš tūdaļ pārbrauc. Maksi- miliānam Morelim, kaut gan viņš bija vēl tikai divdesmit divus gadus vecs, bija liels iespaids uz savu tēvu.

Maksimiliāns bija taisnīgs un stingrs jauns cilvēks. Viņš bija iestājies politehniskajā skolā, to spīdoši pabeidzis un tad iestājies karaklausībā. Arī karapulkā visi viņu cienīja kā godprātīgu un apdāvinātu cilvēku, kuru biedri saukāja par stoiķi.

Māte un māsa, kas brāli sauca palīgā, nebija alojušās par stāvokļa bīstamību; kad Kokless atstāja Moreļa kabinetu, viņš bija bāls, drebošs un uztraukts. Jūlija gribēja viņu izprasīt, bel viņš iesaucās:

— Ak, jaunkundze, jaunkundze! Kāda briesmīga nelaime, kas to būtu domājis!

Pēc acumirkļa viņš atkal atgriezās pie Moreļa ar trim lielām veikala grāmatām un naudasmaku.

Morelis palūkojās grāmatās, skaitīja skaidro naudu un redzēja, ka visi viņa līdzekļi ir tikai aptuveni 8000 franku; ienākumu līdz septembra piek­tajai dienai arī nebija vairāk sagaidāms kā 5000 franku; tātad viņam aktīvā bija tikai 13000 franku, ar ko samaksāt vekseli par 287500 frankiem. Vi­ņiem pat nebija pietiekami līdzekļu, ar ko piesolīt daļēju samaksu par šo lielo parādu.

Kad Morelis beigās parādījās pie pusdienu galda, viņš tomēr bija diezgan mierīgs. Bet šāds miers abas sievietes vairāk uztrauea nekā dziļās skumjas. Pēc pusdienām Morelis citkārt mēdza iet uz kafejnīcu un palasīt avīzi; šodien viņš devās atpakaļ savā kabinetā.

Kokless bija pilnīgi sagrauzts. Pusi dienas viņš nosēdēja ar neapsegtu galvu trīsdesmit grādu karstumā pagalmā uz kāda akmens staba.

Emanuēls lūkoja sievietes mierināt, bet viņš pats nebija mierīgs. Viņš pārāk labi zināja, kāda nelaime draudēja Moreļa namam. Pienāca nakts, un māte un meita cerēja, ka Morelis vēl ienāktu pie viņām, bet viņš klusi, lai netiktu saukts, aizgāja garām un iegāja kabinetā, durvis aiz sevis aiz­slēgdams.

Moreļa kundze sūtīja savu meitu gulēt, bet pati pusstundu vēlāk, kurpes noģērbusi, klusu aizgāja līdz vīra durvīm, lai redzētu, ko viņš dara.

Gaitenī viņa redzēja kādu ēnu, kas atvilkās atpakaļ. Tā bija Jūlija, kura arī nebija varējusi gulēt un bija gājusi lūkot tēvu. Meitene tuvojās mātei.

— Viņš raksta, — viņa teica.

Abas sievietes sapratās, ne vārda vairāk nerunājušas. Māte pieliecās pie atslēgas cauruma; Morelis vēl rakstīja. Bet ko meita nebija pamanījusi, to viņa pamanīja: viņš rakstīja uz zīmogpapīra. Viņai ienāca prātā, ka viņas vīrs varbūt raksta testamentu. Viņai trīsēja visi locekļi, bet tomēr viņai vēl bija tik daudz spēka — ciest klusu.

Otru dienu Morelis likās gluži vai nomierinājies. Kā parasti viņš atnāca uz brokastīm; tikai pēc brokastīm viņš lika Jūlijai apsēsties sev blakus, apskāva bērna galvu ar abām rokām un spieda to krūts. Jūlija juta, ka, nelūkojoties uz pilnīgu viņas tēva mieru, tā sirds tomēr stipri pukstēja. Abas dienas pēc tam pagāja arī kā parasts. Septembra ceturtajā dienā Morelis prasīja no Jūlijas sava kabineta atslēgu. Jūlija nodrebēja; jo kādēļ gan tēvs atņēma viņai atslēgu, kura tai bija bijusi no pat bērnības.

— Ko tad esmu ļauna darījusi, tēv, - viņa jautāja, — ka tu man atņem savu uzticības pierādījumu?

— Nekā, nekā, mans mīļais bērns, — atbildēja nelaimīgais virs, kuram šis vienkāršais jautājums sariesa asaras acīs. — Nekā, bet man vajag atslēgu.

Jūlija likās atslēgu meklējam.

— Laikam būšu to atstājusi savā istabā, — viņa teica un izgāja, bet negāja vis uz savu istabu, bet gad pie Emanuēla.

— Nedodiet tēvam atslēgu, — Emanuēls teica, — neatstājiet viņu rīt agri, ja vien iespējams.

Jūlija gribēja no Emanuēla uzzināt ko vairāk, bet tas nekā nezināja vai arī negribēja teikt.

Visu nakti no ceturtā uz piekto septembri Moreļa kundze pavadīja blakus savs vira istabai, pie sienas klausoties. Līdz pulkstens trim viņa dzirdēja viņu uztraukti pa istabu soļojam, tikai kad nosita trīs, viņš ap­gūlās. Māte ar meitu abas naktis pavadīja kopā. Kopš pagājušā vakara viņas gaidīja Maksimiliānu. Pulkstens astoņos no rīta pie viņām ienāca Moreļa kungs. Viņš bija pilnīgi mierīgs, tikai uz viņa bālās, noliesējušās sejas varēja redzēt pagājušās nakts uztraukuma pēdas. Sievietes neuz­drošinājās viņam prasīt, kā tas gulējis. Morelis bija pret savu sievu un Jūliju mīlīgāks un laipnāks nekā parasti. Viņš nevarēja beigt nabaga bērnu aplūkot un skūpstīt.

Jūlija atcerējās Emanuēla piekodinājumu un gribēja savu tēvu pavadīt, kad tas gāja ārā; bet tas viņu mīļi atbīdīja un sacīja:

— Paliec pie mātes!

Jūlija lūdzās atļauju viņu pavadīt, bet ar stingru atteikumu: — Es tev pavēlu palikt! — tēvs viņu atstāja.

Tā bija pirmā reize, kur Morelis savai meitai sacīja: „Es tev pavēlu," — bet viņš to sacīja ar tādu tēva mīlas pilnu'balsi, ka Jūlija neiedrošinājās vairs ne soli spert uz priekšu. Viņa palika klusu un nekustēdamās stāvam tanī pašā vietā. Acumirklī pēc tam durvis atdarījās, un viņa juta, ka nu kāds to apkampa un skūpstīja. Viņa iekliedzās no prieka:

— Maksimiliān, brālīt! — viņa izsaucās.

Pieskrēja arī Moreļa kundze un ieslīga dēla rokās.

— Māt! — sacīja jaunais vīrietis, drīz viņu, drīz māsu aplūkodams, nemiera pilns: — Kas tad ir? Kas šeit notiek? Jūsu vēstule mani izbie­dēja, un es ceļoju šurp, cik ātri vien iespējams!

— Jūlija, — sacīja Moreļa kundze, arvien vēl gulēdama pie dēla krūts, — saki tēvam, ka Maksimiliāns ir atbraucis!

Jaunā meitene skrēja pa kāpnēm uz augšu. Uz pēdējā pakāpiena viņa sastāpa kādu vīru, kurš rokā turēja vēstuli.

— Vai jūs esat Moreļa jaunkundze? — prasīja svešais itāliešu izloksnē.

— Jā, mans kungs, — stostīdamās atbildēja Jūlija. — Bet ko jūs no manis gribat? Es jūs nepazīstu.

— Lasiet šo vēstuli! — sacīja svešais, viņai vēstuli iedodams. Jūlija kavējās.

— Vēstule attiecas uz jūsu tēvu, — sacīja svešais.

Jaunā meitene steidzīgi pakampa vēstuli, atplēsa to un lasīja: „Ejiet tūliņ uz Melānas aleju; ieejiet 15. namā; lieciet mājas pār lūkam, lai iedod atslēgu no istabas piektajā stāvā; ieejiet ista­bā; noņemiet no kamīna sarkana tīkliņa maku un aiznesiet šo ma­ku savam tēvam! Ir ļoti svarīgi, ka Jūs visu izdarāt pirms pulk­stens vienpadsmitiem. Jūs solījāt, ka man akli paklausīsit; tagad es Jums atgādinu Jūsu solījumu.

Sinbads, jūras braucējs"

Jaunā meitene izgrūda prieka kliedzienu un skatījās, kur vēstnesis pa­licis, lai viņu tālāk iztaujātu. Tas bija pazudis. Viņa vēlreiz apskatīja vēs­tuli, lai to otrreiz lasītu, un atrada vēl sekojošu piezīmi:

,,ir ļoti svarīgi, ka Jūs visu izdarāt viena pati; ja Jums kāds būtu līdzi vai Jūs sūtītu citu, nama pārlūks Jums atslēgu nedotu

Šī piezīme aptumšoja jaunās meitenes prieku. Vai tikai viņai nedrau­dēja kaut kādas briesmas? Jūlija apņēmās prasīt padomu Emanuēlam.

Viņa to uzmeklēja un atstāstīja viņam savu agrāko sarunu ar svešo, kā arī gadījumu, kuru tā nupat bija piedzīvojusi, un rādīja viņam vēstuli.

— Jums jāiet, Jūlijas jaunkundze.

— Jāiet? — viņa stostījās.

— Jā, bet es jūs pavadīšu.

— Vai tad jūs nelasījāt, ka man jāiet vienai?

— Jūs arī iesit viena, — sacīja Emanuēls, — bet es jūs līdz di Misē ielas stūrim pavadīšu un tur jūs sagaidīšu. Ja jūs pārāk ilgi paliksit, iešu jūs meklēt, un zvēru: ja jums par kādu būs jāsūdzas, tas būs pazudis.

— Tātad jūs domājat… — stostījās jaunā meitene, — ka man uzaici­nājumam būtu jāpaklausa?

— Jā, vai tad vēstnesis jums neteica, ka runa ir par jūsu tēvu?

— Bet, Emanuēl, kādas briesmas tad viņam īsti draud?

Emanuēls brīdi apdomājās, bet tad viņš uzskatīja, ka tam visādā ziņā Jūlija ir jāpierunā, lai tā paklausītu vēstules rakstītāja uzaicinājumam.

— Uzklausiet, — viņš sacīja, — šodien ir piektais septembris, vai ne?

— Jā.

— Šodien ap pulksten vienpadsmitiem jūsu tēvam jāsamaksā trīssimt tūkstošu liela summa.

— Jā, to mēs zinām.

— Jā gan, bet viņam kasē nav pat piecdesmit tūkstošu franku.

— Un kas tad var notikt?

— Ja jūsu tēvs šodien līdz pulksten vienpadsmitiem neatrod nevienu, kas viņam palīdzētu, tad viņam jau pirms pulkstens divpadsmitiem ir jāpa­ziņo, ka viņš ir bankrotējis.

— Ak, nāciet! — izsaucās Jūlija un vilka jauno vīrieti sev līdzi.

Pa to laiku Moreļa kundze savam dēlam bija visu izstāstījusi. Jaunais vīrietis gan zināja tik daudz, ka bieži notikušo nelaimes gadījumu dēļ ģimenes izdevumos bija jānotiek lielai pārgrozībai, bet ka lieta bija no­nākusi tiktāl, to viņš nebija domājis. Viņš bija gluži sastindzis; tad viņš piepeši izskrēja no istabas un metās pa kāpnēm augšā, jo cerēja sastapt tēvu kabinetā, bet viņa klauvēšana bija veltīga. Te tēvs iznāca no savas guļamistabas un iekliedzās no pārsteiguma, ieraudzīdams Maksimiliānu. Viņš nekā nebija zinājis par dēla pārnākšanu. Nekustīgs viņš palika stāvot savā vietā, ar kreiso roku pie krūtīm piespiezdams kādu priekšmetu, kuru turēja zem svārkiem. Maksimiliāns krita tam ap kaklu, bet piepeši atlēca atpakaļ.

— Tēv, — viņš teica nobālēdams, — kāpēc jūs nesat divas pistoles zem svārkiem?

— Ak! No tā es baidījos, — iesaucās vecais Morelis.

— Tēv… tēv! Dieva dēļ! — sauca jauneklis. — Kāpēc šie ieroči?

— Maksimiliān, — teica Morelis, dēlu stingri uzlūkodams, — tu esi vīrs un goda vīrs. Nāc, es tev pateikšu, kāpēc!

Un Morelis stingriem soļiem uzkāpa līdz ar dēlu augšā birojā; tur viņš nolika savas pistoles uz galda un norādīja dēlam uz atvērto lielo veikala grāmatu. Šinī grāmatā bija skaidri redzams viņa kases stāvoklis: pēc pus­stundas Morelim bija jāsamaksā 287500 franki, un kasē skaidrā naudā bija tikai 15257 franki.

— Lasi! — sacīja Morelis.

Jauneklis lasīja un acumirkli stāvēja kā sastindzis. Morelis nesacīja ne vārda. Ko viņš arī būtu varējis vēl piebilst pie šā nepielūdzamā skaitļu sprieduma?

— Un jūs esat visu darījis, tēv, — pēc dažiem mēma izmisuma acu­mirkļiem vaicāja jauneklis, — visu, lai novērstu šo nelaimi?

— Jā, — atbildēja Morelis.

— Un pēc pusstundas… — piebilda Maksimiliāns, — mūsu vārds būs negodā likts?

— Asinis nomazgā visu negodu, — atteica Morelis.

— Jums taisnība, tēv, es jūs saprotu, — teica jauneklis un izstiepa roku pēc pistolēm. — Katram no mums ir sava pistole. Paldies, tēv!

Morelis satvēra viņa roku.

— Un tava māte… tava māsa… Kas viņas uzturēs?

Tirpas pārskrēja jauneklim nogalvas līdz kājām.

— Tēv, — viņš jautāja, — vai tad jūs gribat ar to teikt, ka man jāpa­liek dzīvam?

— Jā, to es tev saku, — atteica tēvs, — jo tas ir tavs pienākums; tev ir mierīgs, stingrs gars, Maksimiliān… tu, Maksimiliān, neesi ikdienišķs cilvēks, es tev neko nepavēlu, neko neieteicu, bet tev tikai to saku: pār­domā savu stāvokli, it kā tu būtu svešinieks, un tad izspried visu pats.

Dēls vienu mirkli pārdomāja, tad viņa acīs bija lasāma augstsirdīga padevība liktenim. Ar skumību sejā viņš noņēma sev no pleciem uzplečus, sava stāvokļa nozīmes.

— Lai ir tā, tēv, — viņš teica, Morelim, roku sniegdams, — mirstiet mierīgi, manu tēv, es dzīvošu!

Abi apkampās savstarpējā augstcienībā.

— Vai tu zini, ka es neesmu vainīgs pie visām mūsu nelaimēm? — jautāja Morelis.

Dēls pasmaidīja.

— Zinu, tēv, ka jūs esat taisnākais cilvēks, kādu pasaulē esmu saticis.

— Tas ir labi, ar to tagad viss ir pateikts. Ej tagad pie mātes un māsas!

— Tēv, — teica jauneklis, viņa priekšā ceļos nomezdamies, — svētījiet mani!

Morelis satvēra dēla galvu rokās, noliecās pār viņu un vairākas reizes aizskāra to ar savām lūpām.

— Es svētīju tevi, — viņš teica, — savā un triju paaudžu neapvainotu vīru vārdā. Uzklausies tad, ko viņi ar manu muti tev saka: liktenis var atkal uzcelt to ēku, kuru nelaime ir sagāzusi. Kad par manu nāvi dabūs zināt, — nāvi, kuru es izvēlos labāk nekā kaunu, pat viscietsirdīgākie mani nožēlos; tev varbūt dos laiku, kuru man vairs nedos. Tad centies, lai vār­du „kauns" neizrunā kopā ar mūsu ģimenes vārdu; strādā un cīnies; dzīvo ar māli un māsu tik taupīgi, cik vien ir iespējams, lai tu soli pa solim veikalu varētu atkal pacelt un visus vecos parādus nodeldēt! Domā, ka reiz nāks diena, liela un jauka izlīdzināšanās diena, kad tu, pie šā paša biroja stāvēdams, varēsi sacīt: „Mans tēvs mira tāpēc, ka viņš nevarēja to darīt, ko es tagad daru, bet viņš mira mierīgs un jautrs, tāpēc ka viņš šo dienu bija iepriekš paredzējis.

— Ak, tēv, tēv! — iesaucās jaunais vīrietis. — Kaut jūs tomēr vēl varē­tu dzīvot!

— Ja es palieku dzīvs, tad viss ir pagalam. Ja dzīvoju, tad uzticība man pārvērtīsies šaubās un līdzjūtība — ienaidā, un tad es vairāk nekas nebūšu kā bankrotētājs, kurš lauzis vārdu un aizmirsis savu pienākumu. Ja mirstu, tad — tici man, Maksimiliān, — mani uzskatīs par godīgu cilvēku, kuru nelaime iedzinusi nāvē. Man dzīvam paliekot, mani labākie draugi vairs nenāks manā mājā, mirušu mani apraudās visa Marseļa un

pavadīs uz pēdējo dusas vietu. Ja palieku dzīvs, tad tev jākaunas mūsu ģimenes vārda, ja turpretim mirstu, tu vari lepni savu galvu pacelt un sacīt: „Mans tēvs bija tas vīrs, kurš gāja nāvē, tāpēc ka pirmo reizi savā mūžā bija spiests savu vārdu lauzt."

Jaunais vīrietis sāpīgi ievaidējās. Tas, ko tēvs runāja, gan pārliecināja viņa garu, bet ne sirdi.

— Un tagad, — sacīja Morelis, — atstāj mani vienu un ej pie mātes un māsas!

— Vai jūs viņas negribat redzēt vēlreiz? — prasīja Maksimiliāns.

Jaunekļa sirdī pie šīs atkalredzēšanās vēl bija saistīta pēdējā cerība,

tāpēc viņš tēvu uz to uzaicināja; bet Morelis purināja galvu.

— Es viņas šorīt redzēju un no viņām atvadījos.

— Vai jums nav vēl varbūt kāds pēdējais uzdevums man, tēv? — Maksimiliāns jautāja drebošā balsī.

— Jā, mans dēls, uzdodu tev izdarīt kādu svētu pienākumu.

— Sakiet, tēv!

— Tomsona un Frenča firma ir vienīgā, kura man jutusi līdz. Tās piln­varnieks, tas pats, kurš pēc desmit minūtēm ieradīsies, lai liktu man priek­šā 287500 franku lielu vekseli, man triju mēnešu garu pagaidu laiku ne tik vien atvēlēja, bet pats vēl piedāvāja, — viņa parādu ievēro pa priekšu, lai šis vīrs tev ir svēts, mans dēls!

— Jā, tēv, — sacīja Maksimiliāns.

— Un tagad vēlreiz — dzīvo vesels! — sacīja Morelis. — Ej, ej, man jābūt vienam; manu testamentu tu atradīsi manā guļamistabā galda at­vilktnē.

Jaunais vīrietis arvien vēl kavējās, viņam gan bija spēks gribēt, bet ne izdarīt.

— Klausies, Maksimiliān, iedomājies, ka es būtu kareivis tāpat kā tu un tu būtu saņēmis pavēli ieņemt ienaidnieka cietoksni, un tu zinātu itin labi, ka es cīņā kritīšu. Vai tad tu pats nesacītu: „Ejiet, tēv! Ja jūs pa­liekat, jūs esat bezgodis, un nāve ir labāka nekā kauns!"

— Jā, jā, — jaunais vīrietis apkampa tēvu un sacīja: — Ejiet, tēv! — un tad ar joni devās ārā.

Kad dēls bija aizgājis, Morelis palika acumirkli stāvot, stingri uz durvīm lūkodamies; tad viņš pavilka aiz zvana auklas. Ienāca Kokless. Tas vairs nebija tas pats cilvēks. Pēdējās trīs dienas, kur viņš bija pārliecinājies, ka Moreļa firma ir bankrotējsui, viņu bija pavisam satriekušas.

— Mans labais Kokles, — sacīja Morelis, — paliec priekšistabā! Ja tas kungs, kurš pirms trim mēnešiem šeit bija, tu zini, Tomsona un Frenča pilnvarnieks, nāk, tad pieteic man viņu!

Kokless atbildes vietā tikai pamāja ar galvu, klusēdams apsēdās priekš­istabā un gaidīja.

Morelis atslīga atpakaļ savā krēslā, viņa skatiens bija vērsts uz pulks­teni: vēl tikai septiņas minūtes. Rādītājs virzījās brlnum ātri pretim izšķi­rošai minūtei. Pistoles bija pielādētas. Viņš izstiepa roku, paņēma vienu un čukstēja meitas vārdu. Tad viņš nāvīgo ieroci nolika, paņēma spalvu un uzrakstīja dažus vārdus. Viņam bija ap sirdi tā, it kā viņš no sava mīļotā bērna un no savas uzticamās sievas nebūtu diezgan atsveicinājies; tad viņš atkal pagriezās pret pulksteni; viņš vairs neskaitīja minūtes, bet sekundes. Tad viņš atkal paņēma pistoli, viņa mute bija pusatvērta un skatiens stingri lūkojās uz pulksteņa rādītāju — viņš uzvilka gaili. Šinī acumirklī viņš dzirdēja, ka durvis, kuras veda uz trepēm, nočīkstēja un viņa kabineta durvis atvērās. Pulkstenis nupat grasījās sist vienpadsmit. Morelis pagriezās un gaidīja Koklesu sakām: „Tomsona un Frenča firmas pilnvarnieks," — un viņš pacēla ieroci pret muti… Piepeši viņš izdzirda kliedzienu… Tā bija viņa meitas balss…

Viņš apgriezās un ieraudzīja Jūliju; pistole izslīdēja viņam no rokām.

— Tēv, tēv! — sauca jaunā meitene, aizelsdamās uztraukumā un prie­kā. - Glābts! Glābts!

Un viņa metās viņa rokās un turēja augsti paceltu sarkanu zīda maku.

— Glābts, mans bērns? — jautāja Morelis. — Ko tu gribi ar to sacīt?

— Jā, tu esi glābts! Lūk, lūk! — sauca meitene.

Morelis ar drebošām rokām paņēma maku, jo kāda neapzīmēta atmiņa lika viņam pazīt savu agrāko īpašumu. Makā bija kvīts par samaksātiem 287500 frankiem un liels dimants ar papīra strēmelīti, uz kuras bija uz­rakstīts: „Jūlijas pūram."

Morelis satvēra ar rokām pieri; viņam likās, ka viņš sapņo. Šinī acu­mirklī pulkstenis sita vienpadsmit. Morelim katrs sitiens ķēra sirdi kā ar dzelzs āmuru.

— Jūlija, mans bērns, paskaidro man, — viņš teica, — kur tu atradi šo maku?

— Melānas ielā, 15. namā, piektajā stāvā; tas bija uzlikts uz kamīna malas.

Jūlija pasniedza tēvam vēstuli, kuru viņa šorīt bija dabūjusi.

— Un tu pati biji tanī namā? — jautāja Morelis, kad bija izlasījis vēstuli.

— Emanuēls pavadīja mani, tēv, un solījās mani sagaidīt Muzeja ielas stūrī; bet dīvaini, kad es tur nonācu, tad viņa vairs nebija.

— Moreļa kungs! — sauca kāda balss uz trepēm. — Moreļa kungs!

— Tā ir viņa balss, — teica Jūlija.

Tanī pašā brīdi istabā ienāca Emanuēls, priekā un aizgrābtībā gluži apmulsis.

— „Faraons"! — viņš sauca. — „Faraons"!

— Ko? Kas? „Faraons"? Vai jūs neesat pie pilna prāta, Emanuēl? Jūs taču zināt, ka „Faraons" ir nogrimis!

— „Faraons", „Faraons", tiek ziņots! „Faraons" nāk pašlaik ostā!

Morelis atkrita krēslā, spēki likās viņu gluži vai atstājam. Viņš neva­rēja sajēgt, aptvert šos notikumus, tie bija neticami, nedzirdēti, brīnišķi! Bet nu atnāca ari viņa dēls un sauca jau no tālienes:

— Tēv, ko tad jūs stāstījāt, ka „Faraons" esot nogrmis? Ostā tika par tā atbraukšanu paziņots, un tas patlaban pienāk pie krastmalas.

— Bērni, — teica Morelis, — ja tas nav sapnis, tad tas ir brīnums! Neiespējami! Neiespējami!

Bet, kas arī bija neticams un tomēr patiesība, tas bija naudasmaks, kuru viņš turēja rokas, tas bija kvitētais vekselis un dārgais dimants.

— Ak, Moreļa kungs! — nu sauca arī Kokless, iesteigdamies iekšā. — Kas tad tas ir ar „Faraonu"?

— Nāciet, mani bērni, — teica Morelis, — iesim uz ostu, un lai Dievs pasarg, ka tie visi ir bijuši tikai māņi!

Viņi nokāpa lejā. Uz kāpnēm stāvēja Moreļa kundze, kura nebija ie­drošinājusies uznākt augšā. Visi steidzās uz Kanebjēras ielu. Ostas pie­kraste bija pilna ļaužu. Visi godbijīgi deva ceļu, kad parādījās Morelis.

Tiešām, pretim Sv. Jāņa tornim varēja redzēt peldam kādu kuģi, kuģa priekšgalā bija ar baltiem burtiem uzzīmēts: „Faraons. Morelis un dēls Marseļā".

Kuģa izskats un gaita bija tāda pati kā vecajam „Faraonam", un kuģis bija tāpat piekrauts ar košnilu un indigo. Kuģis izmeta enkurus un ievilka buras; uz kuģa klāja kapteinis Gomārs izsauca savas pavēles un Penelons deva kuģa īpašniekam parastās zīmes. Nebija vairs ko šaubīties, ka tā varētu būt kāda miglas aina, kāda fatamorgāna, kas varēja gaisā izplūst; desmit tūkstoši cilvēku dalījās Moreļa pārliecibā un izbrīnā.

Kad Morelis un dēls, visai pilsētai gavilējot un laimes vēlot, apkampās un nodevās savām jūtām, tad kāds vīrs, kura seja bija gandrīz visa lielas bārdas apklāta, aiz kādas sargu būdiņas noslēpies, nolūkojās šinī aiz­grābjošajā skatā.

— Esi laimīga, cēlā sirds, esi svētīta par visu labu, ko tu esi darījusi un vēl darīsi! Lai mana pateicība paliek apslēpta kā tava labdarība, — pie sevis nomurmināja bārdainais vīrs.

Un ar prieka un laimes smaidiem uz lūpām viņš atstāja savu slēptuvi. Neviens viņam nepievērsa uzmanību, tik ļoti katrs bija aizņemts ar šīs dienas lielo notikumu. Nepamanīts viņš nokāpa lejā pie kādām no trepī­tēm, kuras ir ierīkotas iekāpšanai laivā, un trīs rēizes uzsauca:

— Džakopo! Džakopo! Džakopo!

Tūliņ pie krasta pienāca kāda laiviņa, uzņēma viņu un aizveda uz ba­gāti greznotu jahtu, uz kuras klāja viņš uzlēca ar kuģinieka vingrību. No turienes viņš vēlreiz aplūkoja Moreli, kurš, prieka asaras raudādams, vi­siem laipni spieda roku, kuri nāca viņam laimes vēlēt.

— Un tagad, — teica nepazīstamais, — ardievu, labsirdība, cilvēcība, pateicība!.. Nost visas jūtas, kuras sirdi dara mīkstu!.. Es esmu izrādījis likteņa lomu, lai algotu labos… tagad lai atriebības dievs man atdod savu vietu, es gribu tagad sodīt ļaunos!

Viņš deva zīmi, un, it kā jahta būtu tikai šo zīmi gaidījusi, tā pacēlās un aizlidoja pa gludo jūras spoguli.