Grafs Monte-Kristo

X Karaliskā prokurora kabinets

Iepriekšējā nodaļā ziņojām, ka Danglāra kundze ap pusdienlaiku iz­brauca.

•Viņa brauca caur Senžermēnas priekšpilsētu un lika apturēt Jaunā tilta tuvumā, kur izkāpa. Pagājusi vairākas ielas tālāk, viņa pieņēma ormani un lika tam braukt uz Arlē ielu.

Baronese bija ģērbusies vienkārši, bet ar labu gaumi. Tiklīdz viņa iesē­dās ormaņa ratos, tā no kabatas izvilka melnu, ļoti biezu plīvuru, kuru

apsēja ap cepuri. Paskatīdamās mazā rokas spogulītī, viņa sev par prieku redzēja, ka nav nemaz pazīstama.

Kad bija sasniegts tiesas nams, baronese samaksāja ormanim un devās pa kāpnēm augšā.

Tiesā bija daudz ļaužu," tā kā viņa nepamanīta varēja uzmeklēt pro­kurora kabinetu. Pie durvīm kāds sargs pieklājīgi jautāja, vai viņa esot tā persona, kurai prokurors solījis audienci, un tad ielaida viņu kabinetā.

Prokurs sēdēja ar muguru pret durvīm lielā atzveltnē un tik tikko pa­kustējās, kad dzirdēja durvju sargu sakām:

— Lūgtu šeit ienākt, cienījamā kundze.

Tikai kad sulainis bija atkal aizgājis, viņš uzlēca stāvus, vēl paskatījās, vai neviens neklausās, un tikai tad piedāvāja baronesei krēslu.

— Pateicos daudzreiz, cienījamā kundze, — viņš teica, — ka nākat laikā.

Baronesei airds pukstēja tik stipri, ka viņa nespēja nekā atbildēt.

— Ak, cienījamā kundze, — turpināja prokurors, atsēzdamies viņai iepretim, — ir jau sen aizgājušas tās dienas, kad man bija laime ar jums runāt vienatnē. Diemžēl mūsu šodienas saruna būs ļoti nepatīkama.

— Tomēr es atnācu, mans kungs, kaut gan sekas man ir vēl briesmī­gākas nekā jums.

Vilfors rūgti pasmējās.

— Ak, ir taisnība, — viņš teica, — ka visi mūsu darbi atstāj zināmas pēdas, kuras reizēm liek mums pagātni redzēt spožākā gaismā, reizēm ietērpj to tumšākā segā. Visi mūsu soļi dzīvē līdzinās rāpojošiem tārpiem, kuru sliedes paliek smiltīs…

— Dieva dēļ, mans kungs, saudzējiet mani, jums jāsaprot, jo es jūtu. Šī istaba, šis krēsls, kurā es sēžu dreboša un apkaunota, kā varbūt daudz noziedznieku šeit sēdējuši… Ak, man jāsaņem visi prāti, lai neturētu sevi par noziedznieci un jūs par bargu soģi.

Prokuros nopūzdamies purināja galvu.

— Ak, nē, — viņš iesaucās, — es pārāk dzīvi jūtu, ka man būtu jāsēž nevis soģa, bet gan noziedznieka krēslā.

— Jums?

— Jā, man.

— Es domāju, Vilfora kungs, — teica Danglāra kundze, kuras acis iemirdzējās pārejošā spožumā, — jūsu pārmērīgā stingrība pret sevi liek mūsu stāvokli iztēlot pārāk drūmu. Tās pēdas, par kurām jūs runājāt, atstāj ikviena jaunība, ikviens prieks, ikviena kaislība. Evaņģēlijs, visu ne­laimīgo patversme, mums, sievietēm, tāpēc devis līdzību par laulības pār­kāpēju. Es pati, atskatīdamās uz manas jaunības grēkiem, reizēm domāju, ka Dievs man tos piedevis, vismaz es esmu daudz cietusi. Bet kas jums ir ko baidīties? Vai vīrietis netiek aizvien atvainots, kamēr mūs, sievietes, par to pašu noziegumu soda?

— Cienījamā kundze, — atteica prokurors. — Jūs pazīstat mani, es neesmu liekulis, vismaz ne bez iemesla. Ja mana piere ir drūmi saraukta, tad tas ir no daudziem grūtiem nelaimes sitieniem; manā jaunībā es biju citāds; es biju citāds, kad Marseļā svinēju savu saderināšanos ar Sen­merāna jaunkundzi. Mana dzīve kopš tā laika pagājusi, dzenoties pakaļ sasniedzamiem mērķiem, man aizvien bija jācenšas pārvarēt kavēkļus. Vi­su to, ko pats karsti vēlies, ko gribi atņemt citiem, viņi tikpat karsti aiz­stāv. Te lielāko daļu mūsu ļauno darbu rada šāda iedomāta nepiecie­šamība, un uztraukumā vai bailēs padarītu ļaunu darbu atzīst tikai vēlāk par ļaunu un redz arī tad, ka viss nebūt nebija nepieciešams, bet ka varēja citādi rīkoties. Bet toreiz tu biji akls un neko neievēroji, un par vēlu nu jautā pats sevi ar mokām: „Kāpēc tu labāk nedarīji tieši tā?" Ak, es domāju, ka tieši sievietes retāk ko nožēlo, sirdsapziņa viņas ne­moca, viņām tās nav. Bez tam viņām vienām reti ir izšķirošā loma, viņu noziegums ir arī citu noziegums.

— Visādā ziņā es par savu personīgo vainu vakar izcietu sodu.

— Nabaga sieviete! — teica prokurors, spiezdams viņas roku. — Sods bija pārāk bargs jūsu spēkiem, jo divas reizes jūs tik tikko nesaļimāt, un tomēr…

— Kas?

— Nu jā, man jums jāsaka, un saņemiet visu savu dūšu, cienījamā kundze, ka jūs vēl neesat pie mērķa.

— Mans Dievs! — izbijusies iesaucās baronese. — Kas tad vēl ir?

— Jūs skatāties tikai pagātnē, un tiešām tā ir drūma… Ak… pado­mājiet nu uz vēl drūmāku nākotni… drūmu? Ak! Briesmīgu un asiņainu varbūt!

Baronese, pazīdama Vilfora mierīgumu, bija tik ļoti satriekta un izbie­dēta no viņa izskaidrojuma, ka kliedziens aizrāvās viņas kaklā.

— Kā šī briesmīgā pagātne ir no nāves uzcēlusies? — iesaucās proku­rors. — Kas to kā spoku izsaucis no mūsu sirdīm, kur tā gulēja, lai vēl tagad mūsu vaigi nobālētu?

— Ak, — stomījās baronese, — vai gadījums…

— Nē, cienījamā kundze, nē, nē, tas nebija gadījums!

— Un es saku tomēr, ka tas bija gadījums. Grāfs Monte-Kristo nejauši nopircis šo nelaimīgo māju, netīšām licis uzrakt zemi, un vai nu nebija gadījums, ka nelaimīgais bērns bija aprakts tieši z^m šī koka.

Ak, nabaga nevainīgais radījums, kuru es nespēju ne reizes noskūpstīt, bet kura dēļ es tik bieži esmu raudājusi. Ak, visa mana sirds nāca pretim grāfam, kad viņš runāja par šo dārgo, no viņa zem puķēm atrasto laupī­jumu.

— Ak, Hermīne, saņemieties! Ir šausmīgi, ka man jāatņem jums šis pēdējais mierinājums. Grāfs nav atradis bērna atliekas, nē, mēs nevaram nopūsties, raudāt, mums vajag drebēt.

— Ko jūs gribat ar to teikt? — trīsēdama jautāja baronese.

— Es gribu teikt, ka grāfs Monte-Kristo rokot nav atradis ne bērna ģindeni, ne aizsaini, jo ne viens, ne otrs zem kokiem neatradās.

— Neatradās tur? — jautāja baronese stīvu skatienu, kamēr acu āboli no šausmām likās paplašināmies.. — Neatradās tur? — viņa atkārtoja vai­rākas reizes kā cilvēks, kas visas domas gribētu sakopot vienuviet.

— Nē, — teica Vilfors, savu vaigu rokās apslēpdams.

— Bet sakiet jel, — vai tad jūs nabaga bērnu tur neaprakāt? Vai jūs mani apmānījāt? Kāpēc tā?

— Uzklausiet mani, cienījamā kundze, un jūs žēlosit mani, kas viens pats nesu šīs mokas divdesmit gadus, un runāju šodien par to pirmo reizi, jo esmu spiests tā darīt.

— Mans Dievs, jūs mani baidāt, bet runājiet!

— Jūs atceraties to šausmīgo nakti sarkanajā istabā, jūsu sāpes, manas mokas… Bērns bija piedzimis un man nodots; viņš bija bez balss, bez nopūtas, bez pakustēšanās… mēs to uzskatījām par nomirušu.

Danglāra kundze tik spēji pielēca kājās, ka būtu gandrīz vai no krēsla nokritusi. Vilfors viņu atturēja.

— Mēs viņu uzskatījām par nedzīvu, es viņu ieliku mazā aizsainī kā zārkā, kāpu aši un apjucis lejā dārzā un izraku mazo kapu. Tiklīdz es biju pabeidzis bēdīgo darbu, kad korsikāņa roka pacēlās pret mani. Es redzēju viņa tēlu paceļamies kā ēnu un viņa rokā paspīdam kā zibeni. Es sajutu stipras sāpes, gribēju kliegt, bet nevarēju. Bez spēka es pakritu un domāju, ka mirstu. Es nekad neaizmirsīšu jūsu cēlo drosmi, kad es, atkal atjēdzies, aizvilkos līdz kāpnēm un jūs, pati gandrīz vai pie nāves, man palīdzējāt. Pār visu vajadzēja valdīt noslēpumam un klususciešanai, un jums bija bezgalīgs spēks, aukles balstītai, atgriezties savās mājās. Es teicu, ka divkauja ir cēlonis manam ievainojumam, un mūsu drūmais no­slēpums palika noslēpums visiem. Mani aizveda uz Versaļu, trīs mēnešus es cīnījos ar nāvi; kad es beigās sāku atspirgt, ārsti man lika braukt uz dienvidiem. Mani aizveda uz Marseļu, Vilfora kundze man sekoja. Vēl vajadzēja desmit mēnešus, pirms es kļuvu gluži vesels; es neiedrošinājos par jums jautāt, tātad arī neko nezināju par to, kā jums klājas. Pārnākot uz Parīzi, es dzirdēju, ka Narsona kunga atraitne apprecējusi Danglāra kungu.

Ko es domāju visu to laiku, kopš es nācu pie samaņas? Aizvien tikai vienu un to pašu: ik naktis šis mazais līķītis pacēlās no savas vēsās gultas un draudoši stāvēja manā priekšā kā vienīgais šausmīgais sapnis. Parīzē es tūdaļ apklaušinājos pēc tā nama. Tas kopš tā laika nebija ticis apdzī­vots, bet nu izīrēts uz deviņiem gadiem. Es tūdaļ uzmeklēju īrnieku un teicu, ka šo namu, kurš pieder manas sievas vecākiem, es labprāt ne­gribētu nodot svešās rokās, un solīju viņam atkāpšanās naudu; viņš prasīja 6000 frankus. Ak, es būtu viņam divdesmit samaksājis! Nu es biju panācis, ko gribēju, devos uz Oteilu un pārliecinājos, ka neviens nebija iegājis šinī namā.

Bija pulkstenis pieci pēc pusdienas, es devos uz sarkano istabu un gaidīju nakti.

Tad pār mani pacēlās viņi briesmu tēli — vēl drūmāki un draudošāki.

Tas korsikānis, kurš no Nimas bija sekojis uz Parizi, bija dārzā pa­slēpies, — vai viņš nevarēja būt redzējis, ka es raku kapu, ieliku bērnu iekšā… vai viņš arī jūs nevarēja būt redzējis? Un kādudien viņš varēja nākt un atklāt noslēpumu… Vai tad viņam nebija vēl daudz saldāka at­riebšanās, kad viņš redzēja, ka viņa duncis mani nebija nonāvējis? Tātad visādā ziņā vajadzēja tās nakts pēdas iznīcināt.

Nakts pienāca; es pacietīgi gaidīju. Pēdīgi viss apklusa, visa apkārtne gulēja dziļā miegā, tad es apņēmos nokāpt lejā dārzā. Klausieties, Her­mīne, es domāju, ka esmu tikpat dūšīgs kā kurš katrs vīrietis, bet, kad es izvilku no kabatas mums abiem tik mīļo atslēgu, kuru jūs likāt ieslēgt zelta riņķī, kad es pa kāpnēm devos lejā un gar logiem ievēroju palsu gaismu, tad man bija pie sienas jāpieturas un es būtu vai iekliedzies, — ak, es domāju, ka kļūšu ārprātīgs…

Beigās es tomēr atkal atjēdzos, nokāpu lejā, tikai ceļos vēl jutu trīsas. Bet man vajadzēja steigties. Es nonācu līdz durvīm, paņēmu lāpstu, aiz­dedzu lukturi un meklēju ceļu. Bija novembra pēdējās dienas, koki visi stāvēja kaili, lapas čaukstēja zem maniem soļiem. Bailes mani gluži gribēja pārmākt. Es izvilku no kabatas mazu pistoli, jo visur domājos redzam korsikāni. Es paskatījos visapkārt, viss bija tukšs. Es piestiprināju lukturi pie kāda zara. Visapkārt bija augusi kupla zāle, tikai viena vieta bija kaila: tur es biju racis.

Es sāku atkal rakt.

Ak, pēc tik ilgas gaidīšanas tomēr pie mērķa! Bet, lai cik daudz un dziļi, un plaši apkārt es arī neraku, nekur nekā nevarēju uziet. Es domāju, ka varbūt neesmu atradis pareizo vietu, bet viss bija gluži pareizi; kad es sajutu dunča dūrienu, es biju atspiedies pret kādu ozolu, aiz tā bija mākslī­gi uzcelta klints ar solu. Es to visu it labi atcerējos, vieta bija pareizi atrasta. Bet aizsaiņa un ģindeņa nebija.

— Aizsaiņa nebija? — Hermīne čukstēja kā apreibusi.

— Nedomājiet, ka es alojos! — atteica Vilfors. — Es nodomāju, ka slepkava varbūt noturējis aizsaini par mantu un apracis citur vai nosviedis kaut kur dārzā. Es tātad nogaidīju rītu un meklēju dienas laikā. Es biju, kā izrādījās, zemi izrakņājis divdesmit pēdu platumā un divu pēdu dzi­ļumā. Algādzis to būtu paspējis padarīt tikai veselas dienas laikā. Es meklēju, meklēju, bet viss bija velti.

— Ak, — iesaucās Hermīne, — tur jau bija ārprātīgam jāpaliek!

— Es vienu mirkli uz to cerēju, — teica Vilfors, — tomēr es nebiju tik laimīgs. Tad es sev jautāju: kas par iemesliem slepkavam bijuši aiznest līķi sev līdzi?

— Ak, jūs jau sacījāt, — teica Hermīne, — lai viņam būtu pierādījums.

— Nē, nē, kurš līķi uzglabās gadiem ilgi? Viņš tad to būtu uzrādījis tiesām, bet tas nav noticis.

— Nu, kas tad?.. — nobālēdama stomījās Hermīne.

— Varbūt kaut kas vēl briesmīgāks? Varbūt bērns ir dzīvs, un korsi­kānis to ir glābis?

Briesmīgi iekliegdamās, baronese satvēra Vilfora rokas:

— Vai tad mans bērns dzīvoja? Vai tad jūs manu bērnu dzīvu ap­rakāt? Ak, mans kungs, jūs nebijāt pilnīgi pārliecinājies par viņa nāvi un tomēr to aprakāt?..

Hermīne bija piecēlusies un draudoši uzlūkoja prokuroru, ar savām smalkajām rokām cieši turēdama viņa roku.

— Vai es to zinu? — teica Vilfors, un viņa stīvais skatiens liecināja, ka šis citkārt tik cietais vīrs bija tuvu ārprātībai.

— Ak, mans bērns, mans nabaga bērns! — iesaucās baronese, atkriz­dama savā krēslā un savu elsošanu lūkodama apslāpēt mutautiņā.

Prokurors atkal saņēmās un redzēja, ka viņam bija jāpasaka viss, lai novērstu mātes sirdssāpes.

— Jūs saprotat: ja tiešām ir tā, tad mēs esam pazuduši, — viņš teica klusā balsī, — bērns ir dzīvs, un kāds par to zina, zina mūsu noslēpumu, un, tā kā nu vakar grāfs Monte-Kristo runāja par atrastu bērna līķīti un šis līķītis tur vairs nebija, tad grāfs ir tas, kas zina mūsu noslēpumu.

— Ak, žēlīgais Dievs! — iesaucās baronese.

Vilfors tikai iestenējās.

— Bet šis bērns, mans kungs? — atkal jautāja māte.

— Ak, kā es viņu esmu mīlējis, — atteica prokurors, — kā es viņu esmu saucis garās bezmiega naktīs! Es domāju, ka korsikānis viņu varbūt iemetis upē, lai tas nekavētu bēgšanu!

— Ak, tas nevar būt, — iesaucās baronese, — var gan atriebībā no­kaut vīru, bet nenokauj bērnu.

— Varbūt viņš viņu aiznesa uz bāriņu namu?

— Ak jā, jā, tur ir mans bērns! — iesaucās Hermīne.

— Es steidzos uz bāriņu namu un jautāju, vai tur 20. septembra naktī nav nodots bērns, kura autiņos iešūts burts „H" ar barona kroni?

— Ak, tā ir, tā ir! Jā, visa, mana veļa bija apzīmēta ar „H", un Nar- sons bija barons. Paldies Dievam, mans bērns nav miris!

— Nē, viņš nav miris.

— Un jūs man to sakāt tik vienaldzīgi! Ak, Vilfor, kur ir mūsu bērns, aši, aši?

Prokurors paraustīja plecus.

— Vai es to zinu? Vai tad es jums būtu šo garo stāstu pirms stāstījis, ja būtu to zinājis? Nē, es nezinu. Pēc sešiem mēnešiem bija atnākusi sieva, pateikusi visas zīmes un paņēmusi bērnu.

— Bet jums vajadzēja uzmeklēt šo sievu.

— Un vai jūs domājat, ka es to nedarīju? Es sarīkoju tiesas izmek­lēšanu, sadzinu arī šīs sievietes pēdas līdz pat Šalonai; tad pēdas nozuda.

— Un vai tas ir viss? — sauca baronese, kura bija noklausījusies stāstā drīz elsodama, drīz vaidēdama un trīsēdama, drīz kliegdama. — Vai jūs vairāk nekā netikāt darījis?

— Ak, es nekad neesmu atmetis meklēšanu, — teica prokurors, — tagad es to sākšu vēl naskāk, jo nu mani dzen ne vien sirdsapziņa, bet arī bailes.

— Bet grāfs Monte-Kristo nekā nezina, — teica baronese, — citādi viņš mums netuvotos tā, kā viņš to tagad dara.

— Ak, cilvēka ļaunsirdība ir ļoti liela, lielāka par Dieva labsirdību. Vai jūs ievērojāt šā cilvēka acis, kad viņš ar mums runāja?

— Nē.

— Bet varbūt esat piegriezusi viņam nopietnu vērību?

— Nu jā, viņš ir savādnieks; man tikai tas šķita dīvaini, ka viņš pats nekā neēda no visiem gardumiem, kurus mums lika priekšā.

— Jā, to es arī pamanīju; un, kad es būtu jau toreiz zinājis, ko es tagad zinu, tad arī es nebūtu nekā ēdis bailēs, ka mani nenozāļo.

— Jā, bet, ticiet man, šim cilvēkam ir citādi nolūki, tāpēc es gribēju ar jums runāt un jūs brīdināt no viņa. Sakiet man, — turpināja Vilfors, acis vēl ciešāk vērsdams uz baronesi, — vai ari jūs ne ar vienu neesat runājusi par mūsu sakaru?

— Nekad un ne ar vienu!

— Jūs saprotat, — prokurors čukstēja gandrīz vai glaimīgi, — kad es saku nevienu, tad es domāju nevienu visā pasaulē.

— Jā, es saprotu, — nosarkdama teica Hermīne, — un es zvēru jums, nevienam visā pasaulē es neesmu par to ne vārda teikusi.

— Un vai jūs nerakstāt dienasgrāmatu?

— Nē, es labāk vēlētos aizmirst savu agrāko dzīvi.

— Un vai jūs pa miegam nerunājat un guļat cietu miegu?

— Es guļu tādu miegu kā bērns. Vai jūs vairs neatceraties?

Baronese bija kļuvusi kvēlojoši sarkana un prokurors — bāls kā līķis.

— Jā, taisnība, — viņš stomījās tik tikko dzirdami. Tad, atkal saņem­damies, viņš turpināja skaļāk: — Es redzu, kas man tagad jādara. Pirms paies astoņas dienas, es zināšu, kas viņš tāds ir, šis grāfs Monte-Kristo, no kurienes viņš nāk, kurp iet un kāpēc viņš runā ar mums par maza bērna līķi savā dārzā.

Prokurors šos vārdus izteica tādā balsī, ka grāfs būtu nodrebējis, ja būtu šos vārdus dzirdējis.

Danglāra kundze atvadījās, paņēma citu ormani, aizbrauca līdz savai ekipāžai, kuras kučieris gaidīdams bija iesnaudies, un pārbrauca mājās.