Grafs Monte-Kristo

VII Bošāns

Divas nedēļas visā Parīzē ne par ko citu nerunāja kā vien par ielauša­nos pie grāfa Monte-Kristo. Noziedznieks mirdams bija parakstījis paskai­drojumu, kurš par savu slepkavu norādīja korsikāni Benedeto. Policija kā aizvien ļoti rūpīgi un ļoti sekmīgi dzina ļaundarim pēdas.

Kadrusa duncis, zagļu laterna, zagļu atslēgas un drēbes, izņemot tikai vesti, kura netika atrasta, bija nodotas tiesā, kamēr viņa līķis bija novests uz līķu izmeklēšanas staciju.

Grāfs katram stāstīja, ka visa lieta notikusi viņa prombūtnes laikā; viņš tonakt bijis Oteilā un zinot visu nostāstu tikai no sava drauga Buzoni, kurš tonakt pavadījis viņa bibliotēkā, kurā esot dažas retas, citur neatro­damas grāmatas.

Vilforam bija uzdots šo slepkavības lietu izmeklēt, un viņš to vadīja ar kaislīgu cītību, bet jau bija pagājušas trīs nedēļas, un vainīgais nelika at­rasts, un Parīzē sāka visu lielu jau aizmirst, jo augstākās aprindās lika pārrunāts cits, vēl svarīgāks jautājums: gaidāmās grāfa Andrea Kavalkanti un Eiženijas Danglāra jaunkundzes kāzas.

Precības nesen bija atklāti pasludinātas, un jaunais cilvēks kā baņķiera znots bija aizvien viņa namā.

Bija rakstīts Andrea tēvam, bet tas aizbildinājās ar dienesla darīšanām, deva precībām savu atļauju un solīja dot dēlam 15(X)00 liru gada rentes.

Bija nolemts, ka šie trīs miljoni franku tiks noguldīti barona Danglāra veikalā, un, kaut gan daudzi brīdināja jauno Kavalkanti, jo Danglāram pēdējā laikā esot bijuši lieli zaudējumi, jaunais līgavainis nelika svaru uz brīdinājumiem un bija diezgan smalkjūtīgs, par tiem ne vārda neteikdams nākamajam sievastēvam.

Par to tad sievastēvs viņu arī gandrīz vai dievināja.

Eiženijas jaunkundze turpretī tagad pret savu līgavaini izturējās vairāk nekā vēsi, kopš tas viņai vairs nebija līdzeklis tikt vaļā no Albēra Mor- serfa. Barons savas meitas jūtas bija jau novērojis, bet baidījās tām pie­griezt vērību.

Pa to laiku bija pagājis termiņš, kuru Bošāns pats sev bija licis, lai izskaidrotu Fernāna Mondego lietu. Albērs redzēja, ka neviens nebija avī­zes rakstu ievērojis un saskatījis sakaru ar viņa tēvu, un priecājās, ka bija paklausījis grāfa Monte-Kristo padomam necelt troksni. Tomēr dzelonis bija palicis viņa sirdī arī pret Bošānu, kurš viņam negribēja uz vārdu ticēt, bet pats vēlējās lietu izmeklēt.

Bošāns pa visu šo laiku nebija nekur ticis redzēts; kad pēc viņa ap­taujājās, tika teikts, ka viņš esot aizbraucis uz laukiem.

Kādurīt agri Albēru modināja viņa sulainis, ka Bošāns vēloties ar viņu runāt.

Viņš ātri apģērbās un izgāja.

— Jūsu atnākšana, mans kungs, liekas man ko labu nozīmējam, — viņš teica. — Vai es varu jums pa vecam sniegt roku un teikt: „Bošān, atzīstiet savu netaisnību un atkal esiet mans draugs!"

— Albēr, — teica Bošāns tik skumīgi, ka jaunais cilvēks gauži iztrūkās, — vispirms apsēdieties.

— Bet, mans kungs, — atteica Albērs, — es domāju, ka jūs man vis­pirms atbildēsit?

— Albēr, — teica žurnālists, — ir apstākļi, kuros tieša atbilde sagādā grūtības.

— Es jums darīšu atbildi vieglu, atkārtodams savu jautājumu: vai jūs gribat atsaukt, vai nē?

— Morserf, nav pietiekami atbildēt „jā" vai „nē" uz jautājumiem, kuri skar Francijas pēra, ģenerālleitnanta grāfa Morserfa stāvokli, godu un dzī­vību.

— Kas tad ir jādara?

— Ja ir tik svarīgi jautājumi, neko nevar taupīt, vajag ne vien domāt, bet būt skaidri pārliecinātam, tad tikai var iet droši uz divkauju.

— Labi, labi, — nepacietīgi teica Albērs, — bet ko tad jūs ar to visu gribat sacīt?

— Es gribu sacīt, ka es esmu ieradies tieši no Janinas.

— Jūs? No Janinas? — brīnījās Albērs.

— Jā.

— Tas nevar būt!

— Še, mīļo Albēr, palūkojiet manu pasi, kas te ir rakstīts: 2enēva, Milāna, Venēcija, Triesta, Delvino, Janina, jūs taču ticēsit triju valdību apliecībām.

Albērs brīnīdamies pārliecinājās un atdeva pasi,

— Albēr, — turpināja Bošāns, — ja jūs būtu kāds svešinieks, kāds vienkāršs lords, kā, piemēram, tas, kurš pirms trim nedēļām mani gribēja piespiest dot atsaukumu un kurš man bija jānošauj, lai no viņa tiktu vaļā, nudien, es tik daudz nebūtu pūlējies. Bet jūsu dēļ es visu to labprāt izdarīju. Man vajadzēja astoņas dienas aizbraukt, astoņas atbraukt, četras dienas nosēdēju karantīnā, divas dienas biju tur. Šonakt es pārbraucu un tūliņ nācu šurp.

— Mans Dievs, kādi lieli pūliņi, Bošān, un kāpēc tad kautrējaties atzī­ties?

— Man bailes jums…

— Jums bailes teikt, ka jūsu ziņotājs teicis nepatiesību? Ak, nekau­nieties, Bošān, par jūsu drošsirdību neviens nešaubās.

— Ak, tas nav iemesls, — murmināja avīžnieks, — tieši otrādi.

Albērs briesmīgi nobāla, gribēja kaut ko teikt, bet vārdi pamira uz viņa

lūpām.

— Mans draugs, — Bošāns teica ļoti sirsnīgi, — es būtu laimīgs, ja varētu jūsu priekšā atvainoties un atzīties, bet, ak…

— Bet kas?

— Ziņa bija pareiza, mans draugs.

— Kā, šis franču virsnieks?..

— Jā.

— Šis Fernāns?.. Tas nodevējs, kas pārdeva to viru, kurš viņam uzti­cējās?..

— Jā, mans draugs, atvainojiet, ka man tas jāsaka, šis virs bija — jusu tēvs.

Albērs dusmās gribēja gāzties virsū Bošānam, bet tas viņu lēni atbīdīja un satvēra viņa roku.

— Šeit jums ir pierādījums, — viņš teica, izvilkdams no kabatas pa­pīru.

Albērs atlocīja papīru, tā bija apliecība, četru godātu Janinas iedzīvo­tāju izdota, ka virsnieks Fernāns Mondego, vezīra Alī Tebelina adjutants un pilnvarnieks, par diviem tūkstošiem zelta maku Janinas cietoksni pār­devis turkiem.

Paraksti bija konsula apliecināti.

Albērs tik tikko nepakrita un atslīga kādā krēslā.

Viņš vairs nevarēja šaubīties, jo bija minēts pilns uzvārds.

Pēc mēma, sāpīga starpbrīža piepeši viņam no acīm sāka plūst karsta asaru straume.

Bošāns līdzcietīgi satvēra viņa roku.

— Albēr, vai jūs mani tagad saprotat, — viņš teica, — es pats gribēju redzēt, pats pārliecināties, jo cerēju, ka liecības būs par labu jūsu tēvam. Bet manas cerības ir pieviltas, un es steidzos tūdaļ šurp pie jums, at­gādinādams mūsu veco draudzību.

Albērs aizklāja acis ar abām rokām, it kā gribēdams atvairīt saules gaismu no sevis.

— Es nācu pie jums, — turpināja Bošāns, — lai jums teiktu: Albēr, tēva kļūdas šinīs jucekļa laikos nekrīt atpakaļ uz bērniem. Nedaudzi no tēviem ir pārdzīvojuši šos nemierīgos laikus, kuros mēs dzimām, neap­traipīdami savu virsnieka uniformu vai savu tiesneša svārkus vai nu ar netīrumiem, vai ar asinīm. Albēr, tagad, kad man visi pierādījumi ir rokās, jūs nevarat mani vairs piespiest uz šo divkauju, kuru jūsu sirdsapziņa pārmestu jums kā noziegumu. Bet ko jūs vairs nevarat pieprasīt, to es jums no laba prāta piedāvāju. Vai jūs gribat, lai visi šie pierādījumi iz­gaistu? Vai gribat, lai šis briesmīgais noslēpums paliek mūsu starpā ap­rakts? Vai gribat to, mans draugs?

Albērs metās Bošāna apkampienos.

— Labā, augstā sirds, — viņš čukstēja,

— Še, ņemiet šos papīrus! — teica Bošāns.

Albērs satvēra papīrus un saplosīja tos, bet tad apdomādamies pie­steidzās pie vaska sveces, kas aizvien dega cigāru aizdegšanai, un sade­dzināja visus līdz pēdējam.

— Viss lai ir aizmirsts kā nejauks sapnis, — teica Bošāns, — lai pē­dējās atmiņas par to izzūd kā šie dūmu mākonīši!

— Jā, jā, — teica Albērs, — tikai mūžīgā draudzība lai paliek, kuru es novēlu savam glābējam uz bērnu bērniem; ja tiešām, Bošān, ja tas būtu ticis zināms atklāti, es būtu sev lodi galvā ietriecis; bet mana nabaga māte, es tad tevi būtu nonāvējis vienlaikus…

— Mīļais Albēr!

Bet drīz izdzisa Albēra prieka gaviles, viņš iegrima dziļās skumjās.

— Bet kas jums kait, mans draugs? — jautāja avīžnieks.

— Ak, mana sirds ir saplosīta, mīļais Bošān, nav tik viegli atteikties no goddevības, uzticības, lepnuma, kādu sajūt dēls pret tēva cienīgo vār­du. Ak, draugs, kā es tagad rādīšos savam tēvam? Vai lai es viņam liedzu roku, kad viņš man sniedz savējo? Ak, mana nabaga māte, nabaga mīļā māte! — viņš iesaucās, piepeši elsodams. — Ja tu to zinātu, kā tu ciestu!

— Saņemiet dūšu, mans draugs! — teica Bošāns, spiezdams viņa roku.

— Bet no kā tad nāk šīs raksts jūsu avīzē? — iesaucās Albērs. — Kas tik kvēloši ienīst? Kas ir šis neredzamais ienaidnieks?

— Jo vairāk iemeslu jums izlikties mierīgam un ne ar vienu vaibstu neizrādīt savu satricinājumu. Saņemiet visus savus spēkus!

— Vai tad jūs domājat, ka tas vēl nav viss?

— Es nekā nezinu, bet viss ir iespējams. Bet sakiet man, — vai jūs precēsit Danglāra jaunkundzi?

— Kāpēc jūs to tagad jautājat?

— Tāpēc, ka šo precību atlikšana, liekas, ir saistīta ar Janinas lietu…

— Kā? — nikni iesaucās Albērs. — Vai tad jūs domājat, ka Dan­glārs?..

— Es tikai jautāju, kā ir ar jūsu precībām. Nepiešķiriet maniem vār­diem citu nozīmi!

— Precības nenotiks.

Un kad Albērs no jauna palika skumīgs, Bošāns piebilda:

— Nāciet, izbrauksim vai izjāsim kaut kur, lai jūs mazliet uzjautrinātos, tad mēs kopā brokastosim.

— Labi, iesim pastaigāties.

Abi draugi atstāja istabu. Kad viņi bija Elizejas lauku tuvumā, Bošāns ieminējās:

— Te nav tālu, mēs varētu iet pie Monte-Kristo. Tas vīrs brīnišķi prot garu mierināt un uzmodrināt, jo viņš nekad nekā nejautā; tie ir tie labā­kiem mierinātāji, kas neizprašņā.