Grafs Monte-Kristo

II Likums

Eiženija un Luīza gluži netraucētas bija izbēgušas no Parīzes, jo mājās katrs bija pārāk aizņemts ar savām darīšanām, lai piegrieztu vērību citiem.

Baņķieris sarauktu pieri domāja par saviem lieliskajiem zaudējumiem un par bankrotu, kurš tagad tuvojās jo straujāk, kad cerētie znota trīs miljoni bija izputējuši. Viņa sieva, mazliet atpūtusies no piepešā spēriena, kas viņu bija pilnīgi satriecis, uzmeklēja savu parasto apmierinātāju Lis- jēnu Debrē.

Baronese bija vēlējusies savas meitas izprecināšanu Kavalkanti, lai tiktu vajā no meitas, kura viņai nebija pa prātam, jo bija jābaidās, ka Eiženija ar savu asprātību bija nomanījusi mātes mīlestības un veikala sakaru ar Debrē. Ne reizi vien baronese bija novērojusi Eiženijas nievājošos ska­tienus uz Debrē, kuru tā, likās, nemaz neuzskatīja par cilvēku, bet par zemāku radījumu. Māti tikai tad var mīlēt meita, kad ir gudrības un sirds skaidrības paraugs, un kāds paraugs ir viņa, baronese? Tāpēc tagad ba­ronese to uzskatīja par lielu nelaimi, ka bija izjukušas šīs precības, kuras viņu būtu atsvabinājušas no tik nepatīkamas liecinieces kā Eiženija.

Kad Danglāra kundze, melni un vienkārši ģērbusies, garā plīvurā seju paslēpusi, nonāca Debrē dzīvoklī, durvju sargs paskaidroja, ka jaunais kungs neesot mājās. Tomēr viņa uzkāpa augšā un gaidīja, bet jaunais kungs nepārnāca.

Debrē bija patīkama saruna ar draugiem, kuri lūkoja viņu pārliecināt, ka tagad, pēc tādas nelaimes, viņam, Debrē, kā mājas draugam pienāko­ties visādā ziņā precēt Eiženijas jaunkundzi. Debrē gan aizstāvējās, bet patiesībā viņš jau bieži bija pats domājis par Eiženiju, tikai bija baidījies no viņas pastāvīgā un lepnā rakstura.

Baronese līdz pusnaktij nogaidīja mazajā salonā starp diviem puķu kur­vjiem, kurus viņa pati šorīt bija Debrē atsūtījusi, bet kad viņš nepār nāca, devās mājās.

Nonākusi savās istabās, viņa steidzās pie Eiženijas durvīm klausīties, bet viss bija kluss. Arī istabmeita, kuru viņa izjautāja par jaunkundzi, domāja, ka tā guļot; tātad baronese, nekādas aizdomas neturēdama, devās pie miera.

Bet mieru viņa neatrada; šis briesmīgi apkaunojošais notikums viņu no­spieda. Kas nu notiks ar Eiženiju? Labi, ka viņai vēl tāds ciets raksturs. Šis bija neģēlis, zaglis, slepkava, un tomēr kādas viņam bija smalkas ma­nieres. Viņš bija uzstājies kā ļoti bagāts un liels kungs.

Kas varēja izprast šīs pretrunas? Kas varēja šeit palīdzēt? Debrē, — sieviete aizvien vispirms domā par savu mīļāko, — tas varēja viņu tikai nomierināt, bet ne palīdzēt.

Tad baronese domāja par Vilforu.

Tas bija licis Kavalkanti apcietināt, viņš bija licis šai nelaimei nākt pār viņas ģimeni, it kā tā būtu viņam gluži sveša.

Bet nē, šis prokurors jau nebija viņai gluži svešs, viņš nebija bende, bet ķirurgs, kurš gan asi grieza, tomēr gribēdams nevis kaitēt, bet gan dziedēt; viņš laikam gribēja tikai brīdināt no šā skata. Baronese par šo jautājumu domāja tik ilgi, līdz viņai tiešām likās, ka Vilfors tā darījis tikai aiz draudzības pret viņu, baronesi.

Un viņa gribēja steigties pie viņa un lūgt, lai viņš atsakās tagad no liekas bardzības, jo tā varētu vēl vairāk kaitēt baroneses godam. Viņa apņēmās atgādināt Vilforam viņu senos, laimīgos laikus, kad viņi bija sa­tikušies Oteilas dārzā. Prokuroram vajadzēja tikai drusku aizmiegt acis un ļaut Andrea izbēgt.

Ar drusciņ vieglāku sirdi baronese aizmiga.

Otrā rītā jau deviņos viņa uzcēlās, apģērbās bez kalpones palīdzības un devās uz Vilfora dzīvokli.

Jau mēnesi prokurora nams vairāk līdzinājās slimnīcai, kurā mājo mē­ris, nekā dzīvojamai ēkai. Viena daļa logu bija aizslēgti, slēģi tika uz laiku

atvērti, lai ielaistu svaigu gaisu, šad un tad parādījās kāda sulaiņa izbie­dēta seja, un kaimiņi cits citam klusi jautāja:

— Vai šodien no prokurora nama atkal nenesīs ārā kādu līķi?

Baronese nodrebēja, ieraugot šo bēdīgo namu, un, ormani atlaidusi,

viņa nedrošiem soļiem tuvojās durvīm un piezvanīja.

Zvans atskanēja dobji un drūmi, tikai pēc trešā zvana parādījās durvju sargs, mazliet pavērdams durvis.

— Kas jūs esat? — jautāja durvju sargs.

— Kā? Kas es esmu? Jūs taču mani pazīstat, — atteica baronese.

— Atvainojiet, man ir pavēle katram prasīt vārdu.

— Es esmu baronese Danglāra, jūs mani esat divdesmit reižu redzējis. Es žēlošos Vilfora kungam par jūsu nekaunību, — baronese dusmīgi tei­ca.

— Cienītā kundze, tā nav nekaunība, bet tikai uzmanība; bez ārsta Avrinji pavēles un bez nolūka runāt ar pašu prokurora kungu šeit neviens nedrīkst ienākt.

— Man tieši jārunā ar prokurora kungu.

— Vai steidzami?

— Protams, citādi es jau būtu sen aizgājusi projām. Nododiet tūliņ manu vizītkarti!

Durvju sargs aizslēdza durvis un atstāja baronesi uz ielas stāvam, bet drīz vien durvis tika atkal atvērtas un Danglāra kundze ielaista.

Durvju sargs pasvilpa, un atnāca sulainis, kas veda baronesi tālāk.

Pagalmā stāvēja kāds iznēsātājs, kura preces tika stingri pārlūkotas.

Visa redzētā un dzirdētā ļoti nospiesta, baronese beigās sasniedza Vil­fora kabinetu.

Baronesei uzņemšana no kalpotāju puses likās tik necienīga, ka viņa, neskatoties ne uz ko, sāka sūdzēties prokuroram, bet, ieskatoties viņa bālajā, sagrauztajā sejā, viņas žēlošanās piepeši apklusa.

— Atvainojiet manus ļaudis par viņu uzvedību, viņus tur aizdomās un viņi — citus, — teica Vilfors.

— Ak, tātad arī jūs esat nelaimīgs? — viņam jautāja baronese.

— Jā, cienījamā kundze.

— Jūs mani žēlojat un saprotat, kas man licis pie jums atnākt?

— Jūs gribat ar mani runāt par to, kas nupat gadījies?

— Jā, mans kungs, briesmīga nelaime.

— Tās ir nepatikšanas.

— Kā tā, nepatikšanas? — iesaucās baronese.

— Ak, cienījamā kundze, — teica prokurors ar nesatricināmu mieru, — es esmu nonācis pie pārliecības tikai to saukt par nelaimi, ko vairs nevar novērst, ne arī par labu griezt.

— Bet vai jūs domājat, ka to briesmīgo gadījumu, kas ar mums notika, kādreiz var aizmirst?

— Visu aizmirst, cienījamā kundze, — teica Vilfors, — drīz jūsu meita apprecēsies, un neviens vairs nerunās par bijušo.

Baronese apjukusi uzlūkoja prokuroru, viņš gandrīz vai zobojās par viņas nelaimi.

— Vai es esmu atnākusi pie drauga? — viņa jautāja.

— To jūs zināt, — teica prokurors, kura vaigi drusciņ nosarka pēc šā atgādinājuma par bijušajiem laikiem.

— Tad labi, — teica baronese, — esiet labsirdīgs, mīļais Vilfor, ru­nājiet kā draugs, ne kā ierēdnis!

Prokurors paklanījās.

— Kad es dzirdu runājam par nelaimi, cienījāma kundze, — viņš teica, — tad man jau mēnesi ir nepatīkama paraža domāt par savu nelaimi un salīdzināt manējo ar citām nelaimēm. Tāpēc man jūsu nelaime arī likās salīdzinājumā ar manu tikai nepatīkams gadījums, kuru es pat vēl varētu apskaust. Bet lai tas paliek. Jūs sacījāt, cienījamā kundze…

— Es vēlējos zināt no jums, kā ir ar šā krāpnieka lietu?

— Krāpnieks? — atkārtoja Vilfors. — Tas ir vārds, kurš dažus ap­stākļus pārāk mīkstina. Andrea Kavalkanti jeb, pareizāk sakot, Benedeto nav viss krāpnieks, cienījamā kundze, bet ir slepkava.

— Es jau to nenoliedzu, bet jo stingrāk jūs, mans kungs, pret viņu uzstāsities, jo bargāk arī mūsu ģimenei jācieš. Bet aizmirstiet jel viņu kaut vienu acumirkli, ļaujiet viņam bēgt, nedzeniet viņu!

— Jūs nākat par vēlu, cienījamā kundze, pavēles jau ir izdotas.

— Nu, ja viņu saķer… Vai jūs domājat, ka viņu saķers?

— Es tā ceru.

— Labi, atstājiet viņu cietumā!

Prokurors pakratīja galvu.

— Vismaz tik ilgi, kamēr mana meita būs izprecināta, — baronese piebilda.

— Nav iespējams, cienījamā kundze, taisnībai vajag ļaut iet savu gaitu.

— Un vai jūs ari manis dēļ nepazīstat izņēmumus? — teica baronese pa pusei smaidīdama, pa pusei nopietna.

— Nevienam, — atteica Vilfors, — ne sev, ne citiem.

— Ak! — teica baronese, apdomādama, ko grib tālāk teikt.

Vilfors uzlūkoja viņu pētīgi.

— Es zinu, ko jūs gribējāt sacīt, — viņš teica, — jūs aizrādāt uz Parīzē izplatītajām briesmīgajām baumām, ka visi šie piepešie nāves gadījumi manā ģimenē nav dabiski!

— Tā es nedomāju! — dzīvi teica Danglāra kundze.

— Jūs sacījāt sev, cienījamā kundze: „Tu, kas vajā noziegumus, atbildi man: kāpēc noziegums staigā tavā tuvumā bez soda?"

Baronese nobālēja.

— Jūs tā domājat, cienījamā kundze?

— Nu, jā, es atzīstos!

— Es jums atbildēšu, — teica prokurors.

Viņš pievilka savu krēslu baronesei tuvāk un runāja vēl dobjākā balsī nekā iepriekš.

— Ir noziegumi, kuri paliek nesodīti, jo, nepazīstot noziedznieku, bai­dāmies sodīt nevainīgu. Bet kad noziedznieki ir zināmi, — viņš izstiepa pirkstus pret krustu, kas stāvēja uz viņa galda, — tad es zvēru jums, cienījamā kundze, noziedzniekam, lai viņš būtu kas būdams, ir jāmirst! Vai jūs tagad vēl iedrošināties mani lūgt, lai žēloju šo nelieti?

— Bet vai tad jūs esat pārliecināts, ka viņš tiešām ir vainīgs?

— Klausieties! Pirms sešiem gadiem viņš tika notiesāts uz pieciem ga­diem cietumā par viltošanu, tad viņš izbēga un kļuva par slepkavu.

— Un kas ir šis nelaimīgais?

— Kas viņu zina, klaidonis, kāds korsikānis.

— Vai neviens nav pēc viņa apjautājies?

— Neviens, viņš nepazīst savus vecākus.

— Bet viņa tēvs no Lūkas?

~ Ir tāds pats blēdis kā viņš.

— Vilfor! — baronese čukstēja lēni un maigi.

— Nudien, cienījamā kundze, — cieti iesaucās prokurors, — nekad nelūdziet mani pēc žēlastības vainīgam! Kas es esmu? Es esmu likums! Vai likumam ir acis redzēt jūsu skumību? Vai likumam ir ausis dzirdēt jūsu maigo balsi? Vai likumam ir atmiņa, lai varētu nojaust laimīgo pa­gātni? Nē, cienījamā kundze, likums pavēl un soda, kad ir pavēlējis. Jūs man atbildēsit, ka esmu dzīvs cilvēks un ne likumu grāmata. Bet uzlū­kojiet mani: vai cilvēki mani turējuši par brāli, mani mīlējuši, mani sau­dzējuši, mani sargājuši? Vai kāds ir žēlastību lūdzis par Vilfora kungu? Nē, nē, nē, mani tik aizskāruši un ievainojuši! Jūs mani uzlūkojat ar tām aplaimojošām, saldām acīm, kas man atgādina to, par ko man jānosarkst! Labi, es nosarkstu par to, ko jūs zināt, un varbūt vēl par citām lietām. Bet kopš es noziedzos, esmu kratījis citu ļaužu drēbes, lai atrastu augoni, un es esmu to ikreiz atradis. Ikkatrs vainīgais, kuru es sodīju, likās man jauns pierādījums, ka es viens pats neesmu briesmīgs, riebīgs izņēmums. Ak, visa pasaule ir ļauna, cienījamā kundze, un tāpēc ir jābūt sodam!

Vilfors pēdējos vārdus izrunāja gandrīz vai ar drudžainu niknumu.

— Bet jūs sakāt, — teica baronese, izmēģinādama pēdējo līdzekli, — ka šis jaunais cilvēks esot bārenis?

— Jo labāk, liktenis tā lēmis, ka neviens par viņu neraudās, — atteica prokurors.

— Tā jau ir asinkārība pret vājo!

— Vājākais, kurš nokauj!

— Viņa kauns krīt arī uz manu namu, — teica baronese.

— Un vai manā namā nav nāve?

— Ak, mans kungs, — iekliedzās baronese, — jums nav līdzcietības pret citiem! Nu citiem nebūs arī līdzcietības pret jums!

— Lai tā ir! — iesaucās Vilfors, roku paceldams.

— Atlieciet vismaz šo nelaimīgo prāvu uz nākamo sēdi, tā būtu iegūti seši mēneši laika.

— Nu, — teica Vilfors, — man vēl piecas dienas laika, instrukcija ir gatava, piecas dienas ir vairāk laika, nekā man vajag, jo vairāk tāpēc, ka arī man gribas aizmirst! Jā, kad es strādāju dienas un naktis, tad gadās mirkļi, kad es varu aizmirst, un tad… es esmu laimīgs, kā var būt laimīgi tik mirušie, bet arī tas ir labāk nekā pastāvīgi ciest un ciest.

— Mans kungs, viņš ir izbēdzis, ļaujiet viņam bēgt, nekā nedarīt ir viegla žēlastība!

— Ir jau par vēlu, cienījamā kundze, līdzko ausa diena, pa telegrāfu tika dota ziņa, un tagad…

— Prokurora kungs, — ienākot teica sulainis, — no iekšlietu minis­trijas atnesta depeša.

Vilfors paņēma depešu un lasīja.

Danglāra kundze trīsēja no bailēm. Vilfors noprata.

— Atrasts! — iesaucās prokurors. — Kompjēnā viņu ir noķēruši.

Baronese auksti piecēlās, viņa bija ļoti bāla.

— Palieciet sveiks, mans kungs! — viņa teica.

— Ardievu, cienījamā kundze! — teica Vilfors gandrīz vai priecīgi un pavadīja viņu līdz durvīm.

Tad, pagriezdamies atpakaļ, prokurors teica, pa depešu sizdams:

— Man bija viens naudas viltotājs, trīs zagļi, divi ugunspielaidēji, trūka vēl tikai slepkava, nu viņš man ir. A, tā tik būs lieliska tiesas sesija.