Grafs Monte-Kristo

IV Sazvērestība

Danglārs ar acīm sekoja Edmonam un Mersedesei, kamēr viņi nozuda aiz Sv. Nikolaja forta, tad nogriezdamies ievēroja Fernānu, kurš bāls un trīsošs bija atmeties atpakaļ uz krēsla, kamēr Kadruss pusmiegā ņurdēja kādu dziru dziesmu.

— Nu, mans mīļais kungs, — teica Danglārs, — lūk, kur būs laulība, kura, kā man rādās, būs visiem par laimi un prieku.

— Tā mani ved izmisumā, — atteica Fernāns.

— Tātad jūs Mersedesi mīlat?

— Es viņu dievinu no tā acumirkļa, kad iepazinu.

— Un nu jūs raujat sev matus, kur jums labāk būtu meklēt kādu lī­dzekli. Velns lai parauj, es domāju, ka jūsu tautas jaunekļi tādās reizēs zina krietnāku izeju!

— Ko tad jūs gribat, lai es daru? — jautāja Fernāns.

— Vai tad es zinu? Vai tad tas viss attiecas uz mani? Kā liekas, ne es esmu tas, kas iemīlējies Mersedesē. Meklējiet tikai līdzekli, un jūs atra­dīsit!

— Es jau atradu.

— Ko tad?

— Es gribēju nosist vienu vīrieti, bet sieviete man teica, ka ja notikšot kāda nelaime viņas brūtgānam, tad viņa pati sevi nogalināšot.

— Ē, ko! Tādas lielas tikai liek runātas, bet ne darītas.

— Jūs nepazīstat Mersedesi; viņa izpilda to, ko saka.

— Muļķis! — norūca Danglārs. — Lai viņa sevi nogalina vai ne, kāda man tur daļa, ja tikai Dantess nekļūst par kapteini.

— Un, pirms mirs Mersedese, — turpināja Fernāns ar cietu apņem­šanos, — es labāk miršu pats.

— Labi, — teica Danglārs, — jūs liekaties man krietns zēns, un es labprāt jums palīdzēšu, bet…

Te vidū iemaisījās puspiedzērušais Kadruss.

— Ko jūs gribējāt man teikt? — kāri jautāja Fernāns, kad Kadruss bija atkal nomierināts un varēja sarunu netraucēti turpināt. — Jūs teicāt, ka gribētu palīdzēt man bēdās, bet…

— Bet lai palīdzētu jums bēdās, pietiktu ar to vien, ka Dantess neap­precētu to meiteni, kuru jūs mīlat; un kāzas, kā man liekas, ļoti viegli var palikt nesvinētas, ja Dantess nenomirtu…

— Tikai nāve vien spēj viņus šķirt, — skumīgi teica Fernāns.

— Jūs prātojat kā gliemezis, mans draugs, — starpā iejaukdamies, tei­ca Kadruss. — Lūk, še, Danglārs, tas viltīgais lapsas kūmiņš, tas jums skaidri un gaiši parādīs, ka jūs alojaties. Pierādi viņam, Danglār! Es tavā vietā atbildēju. Saki viņam, ka nav vajadzīgs, lai Dantess mirtu! Viņš ir lāga puika, es viņu mīlu. Es dzeru uz tavu veselību, Dantes!

Fernāns piecēlās.

— Lai viņš pļāpā, — atteica Danglārs, atturēdams jauno karstgalvi, — un bez tam, lai viņš kā ir piedzēries, viņam tomēr taisnība. Nemaz nav vajadzīgs, ka Dantess mirst. Prombūtne šķir tikpat labi kā nāve. Ja starp viņu un Mersedesi atrodas mūra sienas, tad viņi būs tikpat labi šķirti, il kā starp viņiem atrastos zārka galdi.

— Jā, bet no cietuma vēlāk iznāk ārā, — atkal murmināja Kadruss, — un, kad iznāk no cietuma un saucas par Edmonu Dantesu, tad nāk at­riebšana.

— Kas par to! — nočukstēja Fernāns.

— Un par ko tad Dantesu lai liek cietumā? — turpināja Kadruss. — Viņš jau nav ne zadzis, ne nositis.

— Klusē tu! — iesaucās Danglārs.

— Es negribu klusēt, — tiepās Kadruss, — es gribu zināt, kāpēc Dan­tesu liks cietumā. Es mīlu Dantesu. Es dzeru uz tavu veselību, Dantes!

Danglārs pēc kurpnieka apmiglotajām acīm lūkoja nojaust kādā mērā viņš jau ir piedzēries, un tad, pagriezdamies pret Fernānu, teica:

— Nu, vai jūs saprotat, ka man nav nekādas vajadzības viņu nosist?

— Protams, nē, ja ir gadījums, kā jūs sacījāt, likt viņu cietumā. Bet vai jums šāds gadījums ir zināms?

— Kad labi pameklēs, — teica Danglārs, — .varēs gan atrast piemē­rotu gadījumu. Bet, — tad viņš pats sevi pārtrauca, — kāda velna pēc es iejaucos šinī lietā! Vai tad man tur kāda daļa?

— Es nezinu, vai jums tur kāda daļa, — teica Fernāns, sagrābdams Danglāra roku, — bet es zinu, ka jums ir savi iemesli sevišķi ienīst Dan­tesu. Kas pats ienīst, tas nemaldās citu naida jūtās.

— Man ir sevišķs iemesls ienīst Dantesu? Nekāda iemesla man nav, goda vārds! — teica Danglārs. — Es redzu, ka jūs esat nelaimīgs, un jūsu nelaime modināja manu līdzcietību. Tas ir viss. Bet no tā brīža, kad jūs padomājāt, ka es pūlos pats savā labā, mēs esam Šķirti ļaudis, mans mīļais draugs: lūkojiet nu pats tikt galā ar savu darīšanu kā zinādams.

Un nu Danglārs no savas puses piecēlās, it kā grasīdamies aiziet.

— Nē, — teica Fernāns, viņu atturēdams, — palieciet jel! Man nav nekādas vajadzības zināt, vai jūs Dantesam vēlat ļaunu vai ne; es viņam vēlu ļaunu, es skaļi atzīstos. Atrodiet kādu līdzekli, un es to likšu lietā. Tikai lai viņš paliek dzīvs, jo Mersedesa sacīja, ka viņa nogalināšoties, ja Dantess tikšot nosists. Bet kāds ir līdzeklis? Kāds ir līdzeklis? — nemie­rīgi jautāja Fernāns.

— Vai jūs tādu vēl neatradāt?

— Nē, jūs jau apņēmāties to atrast.

— Taisnība, — teica Danglārs. — Francūžiem, salīdzinājumā ar spā­niešiem, tanī ziņā priekšroka, ka pēdējie apdomā, bet pirmie izgudro.

— Nu, tad izgudrojiet! — vēl nepacietīgāk teica Fernāns.

— Ei, zēn, atnes man tinti, spalvu un papīru!

— Viss, ko jūs vēlaties, atrodas tur uz tā galda, — teica apkalpotājs zēns, pienākdams tuvāk.

— Padodiet visu šurp!

Zēns atnesa rakstāmrīkus un nolika tos lapenē uz galda.

— A, re! Tinte un papīrs! — teica Kadruss, uzlikdams savu smago roku uz papīra.— Ar šo var cilvēku lētāk nosist nekā ar ieročiem rokā mežā vai no paslēptuves! Es aizvien vairāk baidos no spalvas un tintes nekā no pistoles un zobena.

— Viņš vēl nav tik piedzēris kā izliekas, — teica Danglārs. — Ielejiet vēl glāzi vīna, Fernān!

Fernāns pielēja Kadrusam glāzi, kurš kā jau dzērājs nevarēja atturēties pretī un izdzēra to vienā vilcienā, glāzi vairāk no rokas izmezdams nekā nolikdams uz galda.

— Nu? — katalānietis jautāja Danglāram, redzēdams, ka pēdējās prāta atliekas sāk Kadrusam izzust pēc izdzertās glāzes.

— Nu, es, piemēram, sacīju, — teica Danglārs, — ja pēc tāda ceļo­juma, kādu veica mūsu Dantess un kurā viņš piestāja pie Neapoles un Elbas salas, kāds par viņu denuncētu karaliskajam prokuroram kā par bonapartistu aģentu…

— Es viņu denuncētu! — iesaucās spānietis.

— Jā, jā, bet tad jums būtu jāparaksta pašam sava denunciācija, un jūs tiktu aci pret aci pretī stādīts apsūdzētajam. Es dodu jums līdzekli, kā apliecināt jūsu nodevības patiesību. Bet Dantess mūžam nepaliks cie­tumā, un tanī dienā, kad viņš iznāks brīvībā, Dievs lai pasarg' to, kas viņu iegrūda cietumā.

— Ā, to es gribu, lai viņš sāktu meklēt ķildu ar mani, — teica Fernāns.

— A, ā, Mersedese! Mersedese, kura jūs ienīstu, ja jums būtu tikai nelaime viņas mīļotajam Edmonam ieskrāpēt ādu?

— Jums taisnība, — sacīja Fernāns.

— Nē, nē, — atteica Danglārs, — ja tādas lietas grib uzņemties, tad daudz labāk, ja ņem tā kā es spalvu, iemērc to tintē un raksta ar kreiso roku, lai nepazītu rokrakstu. Lūk, denunciācija var būt ar šādu saturu!

Un Danglārs, vārdiem pievienodams darbu, uzrakstīja ar kreiso roku dažas rindiņas uz papīra un pasniedza tās Fernānam. Pēdējais tās lasīja pusbalsī: Karaliskajam prokurora kungam tiek no kāda troņa un ti­cības drauga paziņots, ka Edmons Dantess, kuģa "Faraonsf leitnants, kas šorīt atbrauca no Smirnas un, ceļā apbraukdams Neapoli un Por­toferrajo, veda līdzi vēstuli no Mi rata Napoleonam un tagad no Napoleona ved vēstuli uz bonapartistu klubu Parīzē.

Pierādījumus par viņa noziegumu atradīs, ja viņu apcietinās, vai nu pie viņa paša, vai pie viņa tēva, vai viņa kajītē uz „Faraona"."

— Tātad šī lieta būtu darīta, — sacīja Danglārs, salocīdams vēstuli, — un aizdomas nekādā ziņā nevar krist uz jums. Tagad tikai vēl atliek uz­rakstīt adresi:

„Karaliskajam prokurora kungam."

Un Danglārs it kā jokodams uzrakstīja adresi.

— Viss būtu kārtībā! — izsaucās Kadruss, kurš bija saņēmis kopā visu savu saprašanu, lai sekotu vēstules saturam, — viss būtu kārtībā, tomēr tā ir nekrietnība.

Un viņš izstiepa roku pēc vēstules.

— Tātad viss, — sacīja Danglārs, — ko es runāju un daru, būtu bijis tikai pa jokam un es būtu pirmais, kas nožēlotu, ja Dantesam atgadītos kāda klizma, tādam labam cilvēkam!

Un viņš paņēma vēstuli un iesvieda to kaktā.

— Dantess ir tomēr mans draugs, — sacīja Kadruss, — un es negribu, ka viņam nodara kaut ko ļaunu.

— Kas tad viņam dara kaut ko ļaunu! Ne es, ne Fernāns, — sacīja Danglārs, pieceldamies un paskatīdamies uz jauno cilvēku, kurš arvien vēl sēdēja un caur pieri skatījās uz kaktā nomesto vēstuli.

— Tādā gadījumā lai dod mums vēl šurp vīnu! — izsaucās Kadruss. — Es gribu dzert uz Edmona un skaistās Mersedesos veselību.

— Tu jau par daudz esi sadzēries, tu esi dzērājs, — sacīja Danglārs, — un ja tu vēl gribi dzert, tad būs jāpaliek tepat, tāpēc ka nespēj vairs uz kājām nostāvēt. Dod man labāk roku šurp un iesim!

— Jā, iesim, — sacīja Kadruss, — bet tāpēc man nav vajadzīga lava roka. Vai tu, Fernān, nāksi mums līdzi uz Marseļu?

— Nē, — sacīja Fernāns, — es iešu atpakaļ uz Katalānām.

— Kā tev patīk?! Iesim, Danglār, mēs!

Danglārs izmantoja gadījumu un veda Kadrusu uz Marseļu. Pēdējais gāja grīļodamies un turēdamies pie viņa rokas.

Kad viņi bija pagājuši kādus divdesmit soļus, Danglārs pagriezās un ieraudzīja, ka Fernāns turēja rokā papīru, kuru viņš bija pirmāk nometis. Jaunais cilvēks gāja uz Pilonas pusi.

— Ko viņš dara? — prasīja Kadruss. — Viņš mums ir samelojis, kad sacīja, ka iešot uz Katalānām, viņš jau iet taisni uz pilsētu.

— Tu redzi neskaidri, — sacīja Danglārs, — viņš iet pa ceļu, kas ved uz veco slimnīcu.

— Vai patiesi? — sacīja Kadruss. — Un es būtu zvērējis, ka viņš no­griezās pa labi. Vīns tiešām ir liels maldinātājs.

— Iesim, iesim, — čukstēja Danglārs, — es domāju, ka lieta tagad ir iegrozīta, ļausim tikai tai iet savu ceļu.

Nākamajā dienā saule spīdēja loti jauki. Tās zelta stari rotājās ar upes viļņiem.

Mielasts bija sarīkots tanī pašā „Rczervas" viesnīcā, ar kuru mēs jau iepazināmies. Tā bija liela zāle ar pieciem vai sešiem logiem, uz kuriem bija uz katra uzrakstīts kādas lielākas Iranču pilsētas vārds.

Šiem logiem priekšā bija koka reliņi.

Kaut gan mielasts bija iecerēts pulksten divpadsmitos, tad tomēr ap pulksten vienpadsmitiem rītā jau bija salasījies aiz reliņiem liels pulks nepacietīgu skatītāju. Tie bija matroži no „Faraona" un zaldāti, Dantesa labākie draugi. Visi viņi bija apvilkuši savas labākās drēbes. Visur jau bija izplatījušās baumas, ka „Faraona" īpašnieki piedalīšoties sava leit- nunta kāzu mielastā, bet tas Dantesam bija tāds gods, ka šīm baumām nemaz negribēja ticēt.

Bet Danglārs, kurš arī bija viesu vidū, kopā ar Kadrusu abi šīs baumas apstiprināja par patiesību. Pirmais šorīt bija sastapis Moreli, un Morelis pats bija viņam teicis, ka tas „Rezcrvā" ieradīšoties uz mielastu.

Un tiešām, pēc kāda brīža ienāca Morelis un no „Faraona" matrožiem lika apsveikts ar skalu „urā!".

Kuģa īpašnieka ierašanās gaiši liecināja, ka Dantess tiks ievēlēts par kapteini. Visi kuģa jaudis, kuri Dantesu ļoti mīlēja, viņam šo laimi no sirds novēlēja. Tiklīdz Morelis ieradās, Danglārs un Kadruss tika sūtīti pie līgavaiņa pavēstīt par cienījamā viesa ierašanos.

Danglārs ar Kadrusu skriešus devās turp, bet vēl nebija paguvuši pa­skriet kādus simt soļus, kad lie no pulvera noliktavas puses ieraudzīja nākam pretim kādu pulciņu.

Šis pulciņš — četras meitenes, Mersedesos draudzenes — pavadīja lī­gavu, kura gāja Edmonam zem rokas. Dantesam blakus gāja viņa tēvs un nopakaļ Fernāns, ļauni smaidīdams.

Ne Mersedese, ne Edmons nepamanīja šos ļaunos smaidus. Viņi bija tik laimīgi, ka redzēja vienīgi sevi pašus un skaidro debesi, kura viņus svētīja.

Danglārs un Kadruss izpildīja savu uzdevumu, tad spieda draudzīgi Ed­monam roku un pievienojās pavadītājiem. Danglārs ieņēma vietu blakus Fernānam, Kadruss — vecajam Dantesam, kurš bija vispārējās uzmanības centrā.

Vecītis bija apģērbis savu labāko uzvalku ar lielām tērauda pogām. Viņa kalsnējās, dzīslainās kājas bija ietērptas smalkās zeķēs, pie viņa trīs- stūrainās cepures bija piesprausts pušķis no zilām un baltām lentām.

Vecītis staigāja, atspiedies uz zarainas nūjas, kuras augšējais gals bija lokā saliekts. Viņu uzlūkojot, varēja domāt, ka tas ir viens no tiem stal­tākajiem jaunkungiem, kādi dižojās 17%. gadā Luksemburgas un Tileriju dārzos Parīzē.

Ap vecīti mīlinājās Kadruss, kurš cerībā uz krietnu mailīti bija gluži samierinājies ar Dantesiem un tikai vairs neskaidri atcerējās vakardienas notikumus.

Danglārs, pieiedams pie Fernāna, pameta uz izmisušo mīlētāju dziļu skatienu. Fernāns, kurš soļoja aiz nākamā pāra, bija Mersedesas gluži aizmirsts; tā skaistā, bērnišķā egoismā redzēja tikai savu Edmonu. Fer­nāns drīz sarka, drīz nobālēja, trīsas pa brīžiem pārskrēja pār viņa mie­sām. Viņš it kā gaidīja vai paredzēja kādu notikumu.

Edmons bija vienkārši apģērbies. Piederēdams pie tirdzniecības kuģu vadītājiem, viņš valkāja uzvalku, kurš bija kaut kas vidējs starp militāro uniformu un civilapģērbu. Arī šinī uzvalkā, laimē starojošs, viņš bija skaists.

Mersedese bija apburoša kā grieķiete no Kipras vai Hiosa salas: mel­nām acīm, rožainām lūpām. Viņa gāja brīviem, mēreniem soļiem, pilnā pašapzinībā. Pilsētas meitene būtu lūkojoši apslēpt savu prieku, bet Mer­sedese smaidīja klaji un uzlūkoja klātesošos ar saviem runājošiem ska­tieniem, kuri tikpat sakaidri kā vārdi likās sakām: „Ja jūs esat mani drau­gi, tad priecājieties līdz ar mani, jo es esmu laimīga!"

Tiklīdz līgavainis ar līgavu un pavadoņiem tuvojās „Rezervas" viesnīcai, Morelis nāca viņiem pretim, matrožu un zaldātu pavadīts, kuru priekšā viņš no jauna bija atkārtojis savu solījumu iecelt Dantesu Leklēra vietā par kapteini.

Ieraugot Moreli, Edmons palaida vaļā līgavas roku, ielikdams to Mo­reļa rokā. Morelis un līgava nu pirmie uzkāpa augšā pa kāpnēm uz istabu, kurā bija klāts kāzu galds.

Vēl piecas minūtes pēc viņiem kāpnes čīkstēja vienā čīkstēšanā no viesu pulkiem, kuri arī steidzās uz kāzu mielastu.

— Mīļais tētiņ, — teica Mersedese vecajam Dantesam, — sēdieties man pa labai rokai; pa kreisai es gribu sēdināt to, kas bija mans brālis, — un viņa palūkojās uz Fernānu, kurš manāmi nobāla.

Edmons Mersedesei tieši iepretim, otrā pusē galdam, tāpat aicināja sev pa labai rokai Moreļa kungu, pa kreisai — Danglāru, un tad lūdza citus viesus ieņemt savas vietas pēc patikšanas.

Jau galdam apkārt tika sniegtas Arlas desiņas, jūras vēži ar vilinošu čaulu, jūras eži, kuri izskatās pēc kastaņiem savā adatainajā kažokā, un visi tie gardie ēdieni, kurus izmet jūras viļņi un kurus zvejnieki sauc par jūras augļiem.

— Kas tā par klusuciešanu! — iesaucās vecais Dantess, to pašu dzel­teno vīnu dzerdams, kuru Mersedeses priekšā bija nolicis pats viesnīc­nieks Pamfils.

— Lai nu kāds saka, ka šeit ir kopā trīsdesmit cilvēku, kuriem vaja­dzētu tikai smieties vien!

— Ē, vīrs ne katrreiz ir priecīgs, — teica Kadruss.

— Es šinī brīdī ēsmu pārāk laimīgs, — atbildēja Dantess, — lai būtu priecīgs. Dažreiz pat prieks nospiež tāpat kā bēdas.

— Vai tad jūs no kaut kā baidāties? — jautāja Danglārs. — Viss jau iet, kā liekas, pēc jūsu vēlēšanās.

— Tieši tas mani baida, — atteica Dantess. — Laime ir līdzīga burvju pilij teiku salās, kuras durvis apsargā neganti pūķi. Es neesmu vēl nevienu pūķi nositis, lai ieietu pili, un, taisnību sakot, nezinu, kā esmu izpelnījies laimi saukties par Mersedeses viru.

— Par viru, viru, — smējās Kadruss, — vēl tu neesi tik tālu tieis, kaptein Edmon. Pamēģini kaut drusciņ izmantot vira tiesibas, un tu re­dzēsi, kā tevi saņems!

Mersedese nosarka.

Fernāns mocījās, drebēja, izdzirdot mazāko troksni, un laiku pa laikam noslaucīja no pieres sviedrus.

— Kaimiņ Kadrus, — teica Edmons, - — nav vērts pārmest man tik mazu nepatiesību. Mersedese tiešām vēl nav mana sieva, bet pēc pusotras stundas viņa tādā būs.

Visi iekliedzās no brīnumiem, izņemot vienīgi veco Dantesu, kurš plaši smiedamies, rādija rindu vēl loti stipru un skaistu zobu. Mersedese tikai pasmaidīja un nenosarka.

Fernāns kā krampjos satvēra galda nazi.

— Pēc pusotras stundas! — teica Danglārs nobālēdams. — Kā tad jums tas būs iespējams, jo ir jau vēl daudz šķēršļu?

— Jā, mani draugi, — atbildēja Dantess, — pateicoties Moreļa kun­gam, kurš man pēc tēva ir visvairāk laba darījis, visi šķēršļi ir nobīdīti pie malas. Mēs esam uzsaukumu jau sagādājuši, un pulksten pustrijos laulāšanas ierēdnis mūs sagaidīs pilsētas Domes namā. Tā kā nupat pulk­stenis ir jau ceturksni uz diviem, tad man liekas, ka neesmu pārāk kļū­dījies, nosaucot Mersedesi par Dantesa kundzi.

Fernāns aizvēra acis, iekšējā uguns dedzināja viņa plakstiņus. Viņš ar rokām atspiedās pret galdu, lai nepakristu. Neskatoties uz viņa pūliņiem, viņš tomēr nespēja apspiest dobju vaidu, tikai aiz vispārējiem laimes vēlē­jumiem un smiekliem neviens vaidu nedzirdēja.

— Nekas, nekas! — teica vecais Dantess. — To nu gan nevar saukt par laika tērēšanu! Vakar no rīta viņš atbrauca, šodien pulksten trijos jau apsievojies!

— Bet kā tad ir ar citām formalitātēm? — nedroši piebilda Danglārs. — Kontrakts, paraksts un tā tālāk?

— Laulības kontrakts, — teica Dantess smiedamies, — ir gatavs: Mer- sedesei nekā nav! Mēs precamies sabiedrības aizgādnībā! Tur nav daudz ko rakstīt, un nodokļi arī nav nekādi lielie!

Šis joks sacēla vispārēju jautrību.

— Tātad tas, ko mēs uzskatījām par derībām, īstenībā ir kāzu mielasts, — teica Danglārs.

— Nē, nē, — teica Dantess. — Jūs ar to nekā nezaudēsit, esiet mie­rīgs! Rit no rīta es braucu uz Parīzi. Četras dienas paies turpceļā, četras atpakaļ, viena diena mana uzdevuma izpildīšanai, un 1. martā es būšu atkal šeit. Tātad īstais kāzu mielasts būs 2. martā.

Šādas cerības uz jauno mielastu pacēla vispārējo jautrību visaugstākajā pakāpē, tā ka vecais Dantess, kurš sākumā bija žēlojies par klusumu, tagad nevarēja trokšņa dēļ izteikt savu laimes vēlējumu. Edmons atminēja viņa nodomu un uzsmaidīja viņam ar mīlestības pilnu skatienu. Mersedese skatījās uz dzeguzes pulksteni un deva zīmi Edmonam. Pie galda valdīja trokšņaina līksmība un brīvība, kāda parasta zemākās ļaužu šķirās. Kas nebija mierā ar savu vietu, pacēlās un uzmeklēja sev vairāk piemērotus kaimiņus. Visi runāja reizē, un.neviens nepūlējās atbildēt uz otra jautā­jumiem.

Fernāna bālums bija nu pārgājis arī uz Danglāru.

Fernāns atradās kā uguņaina ezera dzelmes dibenā. Viņš pirmais bija piecēlies un staigāja nemierīgi apkārt, pūlēdamies neklausīties dziesmās un glāžu skanēšanā.

Kadruss pienāca pie viņa.

— Taisnību sakot, — viņš teica, gluži apmierināts ar Dantesa laipno apiešanos un Pamfila labo vīnu, aizmirzdams savu ienaidu un skaudību pret Edmona laimi, — taisnību sakot, šis Dantess ir lāga zēns. Un kad es redzu viņu blakus brūtei, man jāteic, ka būtu neģēlība izdarīt pret viņu to denunciējumu, kuru jūs vakar rakstījāt.

— Tu jau redzi, — atbildēja Danglārs, — ka nekas ļauns nav iznācis. Nabaga Fernāns no sākuma bija ļoti bēdīgs, un man palika viņa žēl; bet vēlāk viņš padevās savam liktenim un pat pieņēma brūtes brāļa lomu.

Kadruss it kā neticēdams paskatījās uz Fernānu, kurš bija gluži pie­sarcis.

— Vai nu mēs iesim? — piepeši Mersedese jautāja mīlīgā balsī. — Pulkstenis pašlaik sit divi, un pustrijos mēs jau tiekam gaidīti.

— Jā, jā, iesim! — teica Dantess, aši pieceldamies.

— Iesim, iesim! — atkārtoja korī visi viesi.

Tanī pašā minūtē Danglārs, kurš Fernānu neizlaida no acīm, pamanīja, ka jauneklis, kas līdz šim bija sēdējis uz loga, piepeši piecēlās, it kā kram­pju raustīts, un atkal atkrita uz loga atpakaļ. Gandrīz vai tanī pašā acu­mirklī uz trepēm atskanēja dobjš troksnis, it kā klaudzieni no smagiem soļiem, dažādu balsu skaņas un ieroču žvadzēšana. Troksnis bija dzirdams cauri kāzinieku jautrajai čalošanai un saistīja visu klātesošo uzmanību. Ie­stājās nemierīga, uztraukta klusuciešana.

Ttroksnis tuvojās; pie durvīm atskanēja trīs klaudzieni; katrs brīnīda­mies palūkojās uz savu kaimiņu.

— Likuma vārdā! — iesaucās kāda balss, kurai neviens neatbildēja.

Durvis atdarījās un zālē ienāca komisārs, apjozies ar savu lentu. Aiz viņa kaprāļa vadībā sekoja četri bruņoti zaldāti.

Visus pārņēma izbailes.

— Kas tas? — prasīja kuģa īpašnieks, tuvodamies komisāram. — Te laikam ir kāds pārpratums?

— Ja būtu kāds pārpratums, Moreļa kungs, — sacīja komisārs, — tad esat pārliecināts, ka tas drīz noskaidrosies. Diemžēl man tomēr jāizpilda savs pienākums un jāizdara apcietināšana. Kurš no kungiem ir Edmons Dantess?

Visu acis pagriezās uz jauno cilvēku, kurš, kaut gan uztraukts, tomēr palika mierīgs un, soli uz priekšu pagājis, teica:

— Tas es esmu, monsieur. Ko jums no manis vajag?

— Edmon Dantes, — sacīja komisārs, — likuma vārdā es jūs apcie­tinu.

— Jūs mani apcietināt? — sacīja Edmons, drusciņ nobālēdams. — Par ko tad?

— Es to nezinu. Pie pirmās nopratināšanas jūs to dabūsit zināt.

Morelis noprata, ka šajā gadījumā nekas nebija izdarāms. Komisārs,

kurš apjozies ar savu lenti, vairs nav cilvēks, tas ir likuma tēls, mēma, auksta statuja.

Dantesa tēvs turpretim pieskrēja pie virsnieka. Tēva un mātes sirds likumu nesaprot.

Viņš lūdzās un raudāja, bet visas asaras bija veltīgas, kaut gan viņa izmisums aizgrāba komisāru.

— Monsieur, — pēdējais teica, — nomierinieties, var būt, ka jūsu dēls ir tikai pārskatījies kādās muitas darīšanās, un, kad no viņa dabūs vajadzīgos paskaidrojumus, viņš būs atkal svabads.

— Bet ko gan tas nozīmē? — seju saraucis, jautāja Kadruss Danglā- ram, kurš izlikās izbrīnījies.

— Vai es to zinu! — atrūca Danglārs. — Es skatos tāpat kā tu un nezinu, kas notiek.

Kadruss ar acīm meklēja Fernānu, bet tas bija paslēpies.

Tagad viņš it skaidri atcerējās vakarējo skatu.

— O, o, — viņš sacīja cietā balsī, — vai tas nav vakarējā joka iznā­kums? Nolādēts, kas šo joku pārvērtis par īstenību, tāpēc ka tas iznācis ļoti bēdīgs.

— Vai tu neatceries, ka es vēstuli saplēsu, — sacīja Danglārs.

— Tu to nesaplēsi, bet iemeti kaktā.

— Klusē! Tu nekā neredzēji, jo biji piedzēries.

— Kur Fernāns? — prasīja Kadruss.

— Vai man jāzina! — atrūca Danglārs. — Laikam aizgājis savās darī­šanās. Bet, kamēr mēs te strīdamies, iesim labāk palīga nabadziņiem.

Pa to laiku Dantess smaidīdams spieda visiem saviem draugiem roku un sacīja:

— Nomierinieties, pārpratums noskaidrosies, un man droši vien nebūs jāiet cietumā.

— Droši vien tas nenotiks, — sacīja Danglārs, kurš tanī brīdī pienaca pie pulciņa.

Dantess, zaldātu pavadīts, nokāpa pa kāpnēm. Pie durvīm viņu jau gai­dīja aizsegti rati. Viņš iekāpa tajos pirmais, un komisārs ar zaldātiem viņam nopakaļ. Rati aizripoja pa ceļu uz Marseļu.

— Vesels, Dantess! Dzīvo sveiks, Edmon! — sauca viņam pakaļ Mer­sedese.

Apcietinātais dzirdēja šo pēdējo kliedzienu, kurš izlauzās no viņas līga­vas sagrauztās sirds. Viņš izbāza pa ratu lodziņu galvu un sauca: — Uz redzēšanos, Mersedese! — kamēr rati iegriezās gar Sv. Nikolaja ielas stūri.

— Pagaidiet mani šeit, — sacīja kuģa īpašnieks, es paņemšu pirmo ormani, kas man gadīsies ceļā, aizbraukšu uz Marseļu un atvedīšu jums ziņas.

— Brauciet! — visi iesaucās vienā balsī. — Brauciet un atvediet mums drīz ziņas!

Pēc kuģa īpašnieka aizbraukšanas visi palika ka apjukuši.

Sirmgalvis un Mersedese kādas minūtes stāvēja klusu, katrs savās do­mās nogrimuši. Beidzot viņu skatieni sastapās. Viņi viens otrā ieraudzīja upuri, kuru bija aizķēris tas pats sitiens, un viens otru apkampa.

Pa to laiku ienāca Fernāns, ielēja sev glāzi ūdens, izdzēra un apsēdās.

Mersedese, kura bija atraisījusies no sirgalvja apskāvieniem, nejauši at­krita blakuskrēslā.

— To viņš ir izdarījis! — Danglāram sacīja Kadruss, kurš nebija Fer­nānu i/laidis no acīm.

— Nedomāju vis, — sacīja Danglārs, — viņš tam ir par muļķīgu. Visā­dā ziņā sitiens kritis atpakaļ uz pašu ļauna darītāju.

— Bet tu nerunā par to, kas viņam deva padomu, — sacīja Kadruss.

— Vai nu par visu var atbildēt, ko cilvēks kādreiz izrunā! — sacīja Danglārs.

Pa to laiku viesi katrs kā zinādams iztulkoja apcietinājumu.

— Un jūs, Danglār, ko jūs domājat par šo notikumu? — prasīja kāds no apkārtstāvošiem.

— Es? — sacīja Danglārs. — Es domāju, ka Dantess būs laikam uz kuģa sev līdzi atvedis aizliegtas preces.

— Bet, ja las tā būtu, tad jums to vajadzētu zināt, jūs jau esat piln­varotais aģents?

— Jā gan, bet pilvarotais aģents zina tikai to, ko viņam rāda. Viss, ko es zinu, ir tas, ka mēs kuģi pielādējām ar kokvilnu, kuru saņēmām pie Smirnas, Aleksandrijas un citās vietās. Vairāk man neprasiet.

— Ak, tagad es atceros, — čukstēja nabaga tēvs, ķerdamies pie pē­dējās cerības, — es atceros, ka viņš vakar sacīja, ka man atvedis līdzi kastīti kafijas un kastīti tabakas.

— Vai nu redzat, — sacīja Danglārs, — kāpēc viņš ir apcietināts. Vi­ņam promesot, muitas komiteja izmeklēja kuģi un atrada aizliegto preci.

Mersedese tam neticēja. Viņas sirdsēsti, kurus tā līdz šim bija apspie­dusi, izplūda skaļās elsās.

— Ceri! — vecis sacīja, pats nezinādams, ko sacīt.

— Ceriet! — atkārtoja Danglārs.

— Ceri! — gribēja sacīt arī Fernāns, bet lūpas nekustējās.

— Kungi! — iesaucās kāds no klātesošajiem. — Lūk, tur brauc Mo­reļa kungs! Esiet jautri! Viņš mums pavēstīs kaut ko labu!

Mersedese un sirmgalvis izskrēja kuģa īpašniekam pretim. Morelis bija ļoti bāls.

— Nu? — visi iesaucās reizē.

— Jā, mani draugi, — atbildēja Morelis, — lieta ir daudz nopietnāka, nekā mēs domājām.

— Ak, mans kungs, — iesaucās Mersedese, — viņš ir nevainīgs!

— Es arī tā domāju, — teica Morelis, — bet viņš tiek apvainots, it kā būtu bonapartistu aģents.

Kas dzīvoja tanīs laikos, tas tikai varēja iztēloties visas tās briesmas, kādas bija savienotas ar šādu apsūdzību.

Mersedese iekliedzās, vecais Dantess atkrita krēslā.

— A, — čukstēja Kadruss, — jūs mani apmānījāt, Danglār, un ne­ģēlība ir izdarīta. Bet tomēr negribu pieļaut, ka šis vecītis un šī meitene nobeigtos žēlabās. Es viņiem visu izstāstīšu.

— Klusē, nelaimīgais, — viņam uzkliedza Danglārs, to aiz rokas sa­grābdams, — jeb vai es tev kaut ko nodarīšu! Kas tev sacīja, ka Dantess nav patiesi vainīgs? Kuģis piestāja pie Elbas salas, viņš izkāpa tur malā, sabija cauru dienu Portoferrajo ostā. Ja pie viņa atradīs kādu vēstuli, kas viņu apvaino, tad tie, kas viņu aizstāv, tiks uzskatīti par viņa līdzzinā­tājiem.

Kadruss ar instinktīvu apķērību nojēdza, ka viņa stāvoklis tiešām ir nedrošs. Viņš lūkojās uz Danglāru ar muļķīgām acīm, kuras bija baiļu un rūpju pilnas, un, kad viņš bija panācis vienu soli uz priekšu, tad nu viņš atkāpās divus soļus atpakaļ no Danglāra.

— Labāk iesim projām, — teica Danglārs.

— Iesim, iesim, — bailīgi atkārtoja Kadruss, priecādamies, ka tiks tā­lāk projām no briesmām.

Visi sāka izklīst. Fernāns, kurš atkal bija ticis par Mersedeses atspaidu, veda viņu uz Katalānām.

Draugi aizvadīja veco Dantesu uz mājām.

Ziņas par Dantesa apcietināšanu drīz izplatījās pa visu pilsētu.

— Kas to būtu domājis, mīļais Danglār? — teica Morelis, dodamies mājās līdzi savam aģentam un Kadrusam. Viņš steidzās uz pilsētu, lai dabūtu skaidrākas ziņas no prokurora palīga Vilfora, ar kuru bija mazliet pazīstams. — Vai jūs ticat, ka Dantess tiešām kādā sakarā ar bonapar- tistiem?

— Ak, Dievs! — atbildēja Danglārs. — Es jums jau teicu, ka Dantess bez kādas vajadzības piestāja pie Elbas salas, un tas man jau likās tā savādi.

— Bet vai jūs savas aizdomas neesat kam citam teicis bez manis?

— Es no tā ļoti sargājos, — klusi atteica Danglārs. — Jūs ļoti labi zināt, ka jūsu tēvocis Polikars Morelis, kurš agrāk bija karadienestā pie Napoleona, nebūt neslēpj savu līdzjūtību bijušajam ķeizaram un ka tāpēc arī jūs varat nākt aizdomās par piekrišanu Napoleonam. Es baidījos kaitēt Edmonam un tātad arī jums pašam.

— Labi, labi, Danglār! — teica kuģa īpašnieks. — Jūs esat lāga vīrs. Tāpēc es jau domāju par jums, kad nabaga Dantess būtu ticis par fa­raona" kapteini.

— Ko tad jūs domājāt, mans kungs?

— Es jau vaicāju Dantesam, kāds viņam uzskats par jums un vai viņam nebūtu iemesla jūs atlaist no darba, jo, kā man likās, starp jums pastāvēja zināms naids.

— IJn ko viņš atbildēja?

— Viņš tiešām ar jums draugos neesot, gribējis duelēties ar jums, tikai neteica, kāpēc. Tomēr katram, kam esot kuģa īpašnieka uzticība, viņš dā­vāšot arī savu uzticību.

— Tas liekulis! — noteica Danglārs.

— Nabaga Dantess, — teica Kadruss, — viņš patiesi bija lāga zēns!

— Bet nu „Faraons" paliek bez kapteiņa, — teica Morelis.

— Ā, — teica Danglārs, — varēja cerēt vislabāko: „ Faraons" agrāk par trim mēnešiem jūrā neies, un līdz tam Dantess var jau būt brīvā.

— Jā, bet līdz tam? — jautāja Morelis.

— Ak, ko! Līdz tam es varu jums pakalpot, Moreļa kungs. Jūs zināt, ka es tikpat labi zinu kuģa vadīšanu kā pirmais kapteinis, kas atgriezies no tālbrauciena. Jums pat būs vēl tas labums, ka jums nevajadzēs pieņemt īpašu cilvēku, jo, kad Dantess iznāks no cietuma, viņš ieņems kapteiņa vietu un es — savu veco aģenta vietu.

— Paldies, Danglār! — teica Morelis. — Tiešām tā var visu labi no­kārtot. Uzņemieties jūs kuģa vadību, es jums dodu pilnvaru, un vadiet kuģa izkraušanu.

— Esiet mierīgs, Moreļa kungs, — teica Danglārs, — bet sakiet tikai, — vai es nevarētu parunāt ar viņu, ar to labo Edmonu?

— Es gribu parunāt ar prokurora palīgu Vilforu un lūgt to, lai labāk apietas ar apcietināto. Es labi zinu, ka Vilfors ir liels karaļa piekritējs, bet viņš jau ir cilvēks, un es viņu neuzskatu par ļaunu.

— Jā, bet es dzirdēju, — teica Danglārs, ka viņš ir godkārīgs, un tas ir gandrīz vai tas pats, kas ļauns.

— Nu, redzēsim, — nopūzdamies teica Morelis un atvadījās no Dan­glāra.

— Vai tu nu redzi, uz kuru pusi vējš pūš? — Danglārs jautāja Kadru- sam, kad tie bija palikuši vieni. — Vai tu vēl gribi stāvēt Dantesa pusē?

— Nē jel, nē, — teica Kadruss. — Bet tādam denuncējumam taču var būt briesmīgas sekas.

— Kurš tad izdarīja denuncēšanu? Taču nedz tu, nedz es! Vainīgs ir Fernāns. Tu itin labi zini, ka denuncējuma rakstu es nosviedu zem galda. Jā, man pat šķiet, ka es to saplēsu.

— Nē, nē, — teica Kadruss. — Bet es redzēju rakstu kaktā nosviestu, saburzītu; un es ļoti vēlos, ka tas vēl tagad tur atrastos.

— Ko tad tu gribi? Fernāns papīru pacēla, Fernāns to pārrakstīja vai nodeva pārrakstīt; varbūt Fernāns pat nepārrakstīja, bet nodeva rakstu tāpat. Un es domāju… Dievs tēvs! Viņš varbūt nosūtīja manu rokrakstu. Nu, bet par laimi es savu rokrakstu pārgrozīju.

— Bet vai tu zināji, ka Dantess piedalījies sazvērestībā?

— Es itin nekā nezinu. Kā jau teicu, es gribēju tikai pajokot. Bet, kā liekas, tad pa jokam es esmu teicis patiesību.

— Lai nu kā, — atteica Kadruss, — bet es daudz ko atdotu, ja šis gadījums nebūtu noticis vai ja vismaz es nebūtu iejaukts šinī ķezā. Tu redzi, ka tā mums atnes tikai nelaimi.

— Ja jau tā kādam atnesīs nelaimi, tad tikai īstajam vainīgajam. Bet īstais vainīgais ir Fernāns un ne mēs! Kādu tu tur gaidi nelaimi mums? Mums tikai jāizturas klusu, nevienam nav jāsaka ne vārdiņš, gan tad viss negaiss mums aizies garām, ne matiņa neaizskāris.

— Āmen! — noteica Kadruss, atvadīdamies no Danglāra un iegriez­damies savā ielā. Pa ceļu iedams, viņš vēl arvien murmināja kaut ko un kratīja galvu kā cilvēks, kas aizņemts ar lielām domām.

— Labi, labi! — sev teica Danglārs. — Viss vēršas tā, kā es biju do­mājis. Te nu esmu jau pagaidu kapteinis un, ja tik šis muļķis Kadruss cieš klusu, tad drīz būšu arī kapteinis. Nu tikai vēl atliek tas, ka Dantesu palaiž vaļā no cietuma. Bet ko no man par to rūpēties? Tiesa paliek liesa un prokurors — prokurors. Ko tas reiz dabūjis savos nagos, to vaļā ne­palaidīs. Es uz viņu varu paļauties.

Viņš ātri sasniedza jūras krastu, ielēca laivā un lika sevi aizvest uz „Faraonu", kur Morelis bija gribējis ar viņu sastapties.