Grafs Monte-Kristo

XIII Pirams un Tisbe

Sentonorē priekšpilsētā stiepjas gara rinda dārzu; aiz viena no skais­tākajiem šīs ielas namiem bija vecs; nolaists, bet liels un jauks dārzs ar dzelzs skadriņu vārtiem vēl no Ludviķa XVIII laikiem.

Vien daļa no šā dārza nebija apstādīta ar kokiem un noderēja par sakņu dārzu; dēļu siena to atdalīja no otrās puses, kurā skaistu kastaņu koku vidū bija lapene ar akmens soliem, apslēpta pret saules stariem un ļaužu skatieniem.

Kādā siltā pavasara dienā uz šā akmens sola bija nolikta grāmata, sau­les sargs un rokdarbu groziņš; netālu no sola pie dēļu sienas stāvēja meitene. Caur sienas šķirbām varēja pārredzēt blakus gulošo tukši laukumu.

Dēļu sienai ašiem soļiem tuvojās jauns, slaiks cilvēks, ģērbies vienkāršā audekla blūzē, ar samta cepurīti galvā; tikai viņa rūpīgi koptie mati un bārda negribēja labi saderēt kopā ar šo darbaļaužu uzvalku.

Viņu ieraudzīdama, jaunā meitene sabijās un gribēja steigties projām, bet jaunais vīrietis bija jau viņu pamanījis un iesaucās:

— Nebaidieties, Valentīna, tas esmu es!

Jaunā meitene pienāca tuvāk.

— Ak, mans kungs, — viņa teica, — kāpēc tad jūs šodien nākat tik vēlu? Vai jūs nezināt, ka ir jau pusdienlaiks un ka man vajadzēja daudz diplomātijas, lai izbēgtu no savas mātes, kura uzglūn katram manam so­lim, manai kambarmeitai, kura man pakaļ vien staigā, un manam brālim, kurš mani moca. Un kas tad tas ir par savādu uzvalku, kuru jūs esat apģērbis un kura dēļ jūs gandrīz vai nebūtu pazinusi?

— Mīļā, Valentīn, — teica jaunais cilvēks, — pateicos jums vispirms par jūsu mīļo norājienu, jo tas man pierāda, — es nedrīkstu to sacīt, — ka jūs mani gaidījāt, bet vismaz par mani domājāt. Jūs gribējāt zināt, kāpēc es nokavējos un kāpēc esmu šādā uzvalkā?

Es ceru jums tā atbildēt, ka jūs mani atvainosit; esmu sev izvēlējies dzīves kārtu…

— Dzīves kārtu… ko jūs ar to gribat teikt, Maksimiliān? Vai tad mēs esam tik laimīgi, ka varam par lietām, kuras mums tik svarīgas, runāt pa jokam?

— Ā! Lai Dievs pas'… — teica jaunais cilvēks, kurā lasītāji būs jau pazinuši Maksimiliānu Moreli, — ka jokotos par to, kas ir visa mana dzīvība; bet man apnicis būt par blandoni, kurš pār sienām un žogiem pāri kāpj, un mani arī ļoti sabaidīja tas, ko jūs man stāstījāt, ka jūsu tēvs varētu mani likt apcietināt kā zagli, kas darītu negodu visai franču armijai. Bez tam jau arī tiešām ir diezgan dīvaini, ka Āfrikas karaspēka kapteinis pastāvīgi ložņā ap šo dārzu, — tātad es tiku par dārznieku un ieģērbos arī man pienācīgā uzvalkā.

— Ak, kāda neprātība! — iesaucās jaunā meitene.

— Es turpretī to uzskatu par gudrāko darbu, kādu jebkad esmu iz­darījis, jo tas mums dod pilnu drošību satikties.

— Es nesaprotu, izskaidrojiet tuvāk!

— Es uzmeklēju šā sakņu dārza īpašnieku un iznomāju no viņa dārzu. Es šeit tagad varu sev uzcelt namiņu un turpmāk dzīvot jums tuvākos kaimiņos, divdesmit soļu atstatu. Nu, tad zināt, ka visa šī laimība, par kuru es atdotu desmit gadus no sava mūža, man izmaksā… nu, atminiet, cik?.. Piecsimti franku par gadu, ik ceturksni maksājami. Tātad jūs redzat, ka mums turpmāk nav vairs no kā baidīties. Es šeit esmu savās mājās, varu pie sienas pielikt trepes un pāri lūkoties, un nebaidīties no sargiem, varu jums apliecināt, ka mīlu jūs, ja tikai tas neapvaino jūsu lepnumu, ka to runā vīrs ar pelēku blūzi, vienkāršs dārznieks.

Valentīna priekā iesaucās, bet tad viņa teica bēdīgi, it kā skaudīgs mā­konis būtu atkal aizklājis silto saules staru, kas iespīdēja viņas sirdī:

— Ak, Maksimiliān, mēs nu būsim brīvi; mēs Dievu kārdināsim, velti valkāsim savu drošību.

— Kā jūs varat man to teikt, mīļā draudzene, man, kas, kopš es jūs pazīstu, visus savus vēlējumus un domas esmu nodevis jums un jūsu vē­lējumiem? Vai es jums kad esmu devis iemeslu nožēlot, ka esmu tas, kuru jūs izvēlējāt daudzu starpā, kas būtu bijuši laimīgi mirt par jums? Jūs, nabaga bērns, sacījāt man, ka esot saderināta ar Fransu d'Epinē kun­gu, ka jūsu tēvs tā ir nolēmis, tas ir tikpat, kā jau precības būtu gluži drošas, jo viss, ko Vilfora kungs grib, tas arī notiek. Un es esmu visu laiku palicis apslēptlbā, visu sagaidīdams ne pēc sava prāta un gribas, bet pēc jūsējā, no likteņa, un jūs mīlat mani dārgā, Valentīna, un esat man to teikusi. Es pateicos jums par šo saldo vārdu, kuru lūdzu man pa reizei atkārtot, lai tas liktu man aizmirst visu citu.

— Un tas tieši ir tas, kas jūs drošu darījis, — teica Valentīna, — mana laime, kuru es jūtu, kad jūs redzu, ir bīstama.

— Bīstama? — iēsaucās Maksimiliāns. — Kā jūs varat izrunāt tik cie­tu, netaisnu vārdu? Vai jūs esat jelkad redzējusi, ka es būtu pieļāvis kādu neapdomību, kas mums varētu kaitēt? Vai neesmu jums visur paklausījis, nekā neesmu prasījis? Es esmu laimīgs bijis ar to, ka esmu jūsu tuvumā, ne jūsu drēbju vīles neesmu lūdzis aizskart. Vai esmu jums mazāko pār­metumu teicis par jūsu stingrību un atturību? Es biju savu vārdu vergs kā senie bruņinieki. Atzīstieties vismaz, ka tā ir, lai man nevajadzētu jūs saukt par netaisnu!

— Ir taisnība, — teica Valentīna, savu smalko pirkstiņu izbāzdama cauri dēļu šķirbai, kamēr Maksimiliāns to skūpstīja, —. ir taisnība, jūs esat man labs, uzticams draugs. Bet jūs esat darbojies tikai savā labā, mīļais Maksimiliān; jūs zinājāt, ka būtu visu zaudējis, ja būtu prasījis. Jūs esat man apsolījis drauga pabalstu, man, kuru aizmirsis tēvs, kuru vajā māte, man nav drauga, nevienas būtnes, kas mani mīlētu, kā vien tas mēmais, nekustīgais, sastingušais sirmgalvis, kura roka nespēj manu roku spiest, kura acis vien spēj ar mani runāt un kura sirds vēl pukst manīm ar zināmu siltumu. Ak, likteņa lēmums, kas mani padarījis par ienaidnieku vai upuri visiem tiem, kas ir stiprāki par mani, un man devis par draugu kā atbalstu tikai mironi! Ak, tiešām, Maksimiliān, es esmu ļoti nelaimīga, un jums ir iemesls mani mīlēt manis dēļ, ja arī ne sevis dēļ.

— Valentīna, — teica jaunais cilvēks, dziļi aizgrābts, — negribu teikt, ka tikai jūs pasaulē mīlu, es mīlu arī savu māsu un savu svaini, bet ar lēnu un klusu mīlestību, kura nekādā ziņā nelīdzinās jūtām pret jums. Kad par jums domāju, mana krūts izplešas, manas asinis viļņo, mana sirds grib vai pušu plīst, bet šo spēku, šo kvēli, šo pārcilvēcisko varu es gribu izlietot tikai tam, lai jūs mīlētu līdz tai dienai, kad jums būs vajadzīgi mani pakalpojumi. Franss d'Epinē vēl ceļošot veselu gadu, cik daudz kas pa Šo laiku var pārgrozīties par labu mums! Tātad cerēsim arvien, jo tik saldi ir cerēt! Bet jūs, Valentīna, kad jūs man pārmetat pašmīlību, kas jūs man esat bijusi? Skaista, auksta vestāliete! Ko jūs man esat solījusi par manu paklausību, padevību un atturību? Nekā. Jūs runājat par savu saderināto Fransu d'Epinē un nopūšaties, iedomājoties, ka reiz kļūsit viņējā. Vai tas ir viss, Valentīna, ko slēpj jūsu dvēsele? Es jums nododu savu dzīvību, savas sirds klusāko pukstienu un, kad esmu gluži jūsējais, kad pat sev klusi saku, ka man jāmirst, ja jūs pazaudēju, tad jūs pat vēl neiztrūkstaties, iedomājoties, ka piederēsit citam! Ak, Valentīna! Kad es būtu jūsu vietā, kad es redzētu sevi tā mīlētu, kā jūs tiekat mīlēta, — jau simtreiz es būtu izspraucis savu roku caur šo sienu, būtu spiedis na­baga Maksimiliāna roku un būtu teicis: „Tava, Maksimiliān, tava vien es gribu būt šinī un viņā saulē!"

Valentīna neatbildēja, bet jaunais cilvēks dzirdēja viņu nopūšamies un raudam.

Tas nepalika bez iespaida uz viņu.

— Ak, Valentīna — viņš iesaucās, — aizmirstiet manus vārdus, ja tie varēja jūs aizskart!

— Nē, — viņa teica, - jums taisnība, bet vai tad jūs neredzat, ka esmu nabaga atstāta būtne; es jūtos gandrīz vai kā svešā namā, jo mans tēvs man nav tēvs, bet auksts, stingrs pavēlnieks, mana griba jau desmit gadus dienu dienā, stundu stundā, minūti minūtē ir lauzis viņa gribas dzelzs slogs, kuru man uzspiež. Neviens neredz, kā es ciešu, un jūs esat pirmais, kam par to sūdzos. Arēji liekas, it kā visi man uzsmaida, visi mani mīl, bet patiesībā visi mani ienīst.

— Jūs ienīst! Jūs, Valentīna! Kas var jūs ienīst?

— Ak, dārgais draugs, — atteica Valentīna, — šis ienaids pret mani ir sekas no ļoti dabiskām jūtām; mana pamāte dievina savu dēlu, manu pusbrāli Eduāru.

— Nu? — jautāja Maksimiliāns.

— Nu! Jums liksies dīvaini, ka šīs jūtas ir saistītas ar naudu, bet tomēr tā ir; es vismaz domāju, ka viņas ienaids pret mani nāk no turienes. Tā kā manai tagadējai mātei pašai nav mantas, es turpretī kā savas īstās mātes mantiniece esmu bagāta un savu mantību vēl divkāršošu ar man­tojumu no sava vectēva un vecmātes, tad man liekas, ka pamāte mani apskauž. Ak, mans Dievs, ka es varētu ar naudu iegūt savas pamātes mīlestību, es labprāt atdotu pusi no savas mantas!

— Nabaga Valentīna! — iesaucās Maksimiliāns.

— Es esmu saistīta un līdz ar to jūtos tik vāja, ka man nav spēka nokratīt šīs važas, kas mani grauž. Bez tam arī mans tēvs nav tas vīrs, pret kura noteikumiem varētu sacelties; viņš ir pārvarīgs pret mani, viņš tāds būtu arī pret pašu karali, atbalstīdamies uz savu nevainojamo pagātni un gandrīz vai neaizskaramo stāvokli. Ak, Maksimiliān, es jums zvēru, es neuzņemos cīņu, ar kuru jums tikpat daudz kaitētu kā sev pašai.

— Bet, dārgā Valentīna, kāpēc jūs tā ļaujaties izmisumam, tēlojat sev nākamību tik tumšās krāsās?

— Ak, mans draugs, es par nākamību spriežu pēc pagātnes.

— Pārdomāsim reiz labi, Valentīna: ja arī neesmu dzimis augsts aristo­krāts, tomēr, pateicoties savam stāvoklim, kā virsnieks piederu pie tām aprindām, kurās jūs dzīvojat. Man ir neliela, bet neatkarīga manta; mana tēva vārds mūsu dzimtenē ir augstā godā kā viena no godīgākiem tir­goņiem: starpība starp tirgoņiem un muižniekiem nav vairs tik nepārkāp­jama kā agrāk, it sevišķi mūsu dzimtenē Marseļā, jo jūs jau arī esat mar- seliete, Valentīna.

— Ak, nerunājiet par Marseļu, Maksimiliān, jau šis vārds vien atgādina man manu labo māti, šo eņģeli, kuru apraudāja visi ļaudis! Ak, mīļais draugs, ja mana nabaga māte būtu vēl dzīva, man nebūtu nekādu baiļu; es viņai sacītu, ka mīlu jūs, un viņa mūs apsargātu.

— Ā, Valentīna, — atteica Maksimiliāns, — ja viņa vēl dzīvotu, es jūs laikam nemaz nepazītu. Jūs sacījāt, ka jūs būtu tad laimīga, ja jūsu māte būtu dzīva, un laimīgā Valentīna nebūtu daudz ievērojusi nabaga Mak- similiānu.

— Ak, mans kungs, — iesaucās Valentīna, — cik netaisns jūs esat!.. Bet sakiet man…

— Ko lai jums saku? — jautāja Maksimiliāns, pamanīdams, ka Va­lentīna piepeši apstājās teikuma vidū.

— Sakiet man, — vilcinādamas teica Valentīna, — vai agrākos laikos Marseļā nav kādreiz pastāvējis kāds naids starp jūsu un manu tēvu?

— Es nezinu vis, — atteica Maksimiliāns, — varbūt tas vien, ka jūsu tēvs bija pārmērīgi uzticīgs karaļa piekritējs un aristokrāts, kamēr mans tēvs bija demokrāts un Napoleona piekritējs. Bet kāpēc jūs tā jautājat, Valentīna?

— Es gribu jums to sacīt, — atteica jaunā meitene, — jo jums ir viss jāzina. Todien, kad avīzēs tika paziņots, ka jūs esat iecelts par Goda Leģiona virsnieku, mēs visi, arī Danglāra kungs, tas baņķieris, kura zirgu dēļ mana pamāte ar savu dēlu būtu gandrīz vai kritusi nelaimē, bijām sapulcējušies pie mana vectēva Nuartjē kunga. Es vectēvam lasīju priekšā avīzi, kamēr mans tēvs un Danglārs sarunājās par Danglāra meitas no­domātajām precībām ar Albēru Morserfa kungu. Kad avīzē biju nonākusi līdz tai vietai, kura attiecas uz jums un kuru es jau biju lasījusi, jo jūs man jau iepriekš bijāt paziņojis šo priecīgo vēsti… tātad, kad es biju aiz- lasījusi līdz tai vietai, es biju ļoti laimīga… bet arī nokaunējusies un bai­līga, ka man jāizrunā jūsu vārds, un tāpēc gribēju vislabāk šo vietu izlaist; bet arī baidījos, ka to klausītāji pārprastu, un tātad saņēmu dūšu un la­sīju.

— Mīļā Valentīna!

— Tiklīdz mans tēvs izdzirda jūsu vārdu, viņš griezās pret mani: biju tik pārliecināta, ka šis vārds katru aizskāra kā zibens, un tāpēc man likās, it kā redzu savu tēvu nodrebam, tāpat arī Danglāru.

„Morelis!" teica Valentīns tēvs. „Pagaidi jel!" un viņš sarauca uzacis. „Vai tas varbūt ir viens no tiem Moreļiem no Marseļas, viens no tra­kajiem bonapartistiem, kuri mums 1815. gadā nodarīja tik daudz ļauna?"

„Jā," atbildēja Danglārs, „es pat domāju, ka tas ir tā kuģa īpašnieka Moreļa dēls."

— Tiešām? — teica Maksimiliāns.

— Un ko atbildēja jūsu tēvs? Sakiet, Valentīna!

— Ak, ļoti briesmīgus vārdus, es neuzdrošinos nemaz tos atkārtot, — teica Valentīna.

— Sakiet vien! — atbildēja Maksimiliāns smiedamies.

— „Viņu ķeizars," tēvs teica, drūmi saraukdams uzacis, „visus šādus sajūsminātus vīrus mēdza saukt par lielgabalu barību un sūtīja viņus kau­jās bīstamākā vietā, kur tos visātrāk varēja nošaut; ar prieku redzu, ka mūsu valdība seko šim piemēram. Un, kad Alžīra, kura mums tik dārgi maksā, būtu tikai šim mērķim noderīga, tad arī es valdībai varu tikai laimi vēlēt."

— Tā ir tiešām zvēriska politika, — teica Maksimiliāns, — bet ne­nosarksiet, mīļā draudzene! Mans tēvs, kurš taču citādi bija goda vīrs, mēdza teikt: „Kāpēc netiek izveidots sevišķs karapulks no prokuroriem un tiesnešiem, lai to pirmo sūtītu ugunī?"

Partijas cita citu nemēdz saudzēt. Bet sakiet, — ko par prokurora pie­zīmi teica Danglārs?

— Ak, tas smējās ar saviem viltīgajiem smiekliem, kurus es labāk gri­bētu saukt par nikniem. Tad abi divi aizgāja projām. Nu tikai es pa­manīju, ka mans nabaga vectēvs ir gluži uzbudināts. Man jums jāsaka, Maksimiliān, ka es viena biju pamanījusi vectēva garīgo uzliesmošanu un nevarēju šaubīties, ka viņa klātbūtnē vestā saruna bija viņu ļoti uztraukuši,

laikam tāpēc, ka par Napoleonu, kura karsts piekritējs viņš ir vēl tagad, nebija runāts ar pienācīgu cienību.

— Jūsu vectēva vārds ir tiešām viens no visvairāk pazīstamiem kopš ķeizara laika. Nuartjē bija senators un, kā jūs varbūt zināt, dzīvi piedalījās visās bonapartistu sazvērestībās.

— Jā, es dažreiz dzirdu runājam par šiem dīvainajiem apstākļiem: vec­tēvs bonapartists, tēvs karaļpiekritējs. Ko lai par to domāju?.. Bet es gribu turpināt savu stāstu.

Es tātad pievērsos savam vectēvam; viņš ar skatienu norādīja man uz lasīto avīzi.

„Ko jūs gribat teikt, mīļais vectēv," es jautāju, „vai jūs esat mierā?"

Viņš ar galvu pamāja, ka piekrīt.

„Ar to, ko sacīja mans tēvs?" es jautāju.

Viņš pakratīja galvu.

„Ar to, ko Danglārs sacīja?" es jautāju.

Viņš atkal pakratīja galvu.

„Tātad nu ar to, ka Moreļa kungs," — es neuzdrošinājos sacīt: Maksi­miliāns, — „ir iecelts par Goda Leģiona virsnieku?"

Viņš piekrizdams pamāja.

Vai tas ir ticams, Maksimiliān? Viņš priecājās par to, ka jūs esat iecelts par Goda Leģiona virsnieku, varbūt tā ir vājība, jo tēvs teic, ka viņš kļuvis bērnišķīgāks; bet toties es viņu mīlu vēl vairāk.

— Cik dīvaini, — teica Maksimiliāns, — tātad jūsu tēvs mani ienīst, kamēr jūsu vectēvs… Dīvainas parādības — šis partiju gara naids un mī­lestība!..

— Cst! — piepeši iesaucās Valentīna. — Paslēpieties, glābieties, kāds nāk šurp!

Maksimiliāns paķēra savu grābekli un sāka gluži omulīgi kasīt savu dārzu.

— Jaunkundzi Jaunkundz! — sacīja kāda balss viņpus dārza kokiem. — Vilfora kundze meklē jūs pa visu namu; salonā ir atnācis kāds viesis.

— Viesis? — jautāja Valentīna ļoti uztraukta. — Kas tas par viesi ir?

— Kāds liels kungs, princis, kā saka, grāfs Monte-Kristo.

— Es nāku, — atteica Valentīna dikti.

Šis „es nāku" Maksimiliānam ārpus dārza arvien bija pēdējās ardievas.

„Ko tas nozīmē?" domāja Maksimiliāns, atspiezdamies uz sava grā­bekļa, „vai tad grāfs Monte-Kristo pazīst Vilforu?.."