Grafs Monte-Kristo

XVII Manta

Kad otrā rītā Dantess ienāca pie sava drauga, viņš atrada viņu ar mie­rīgu seju sēžam un sildāmies šaurajā saules stariņā, kurš iezagās kamerā. Viņš savā kreisajā rokā, — kā lasītājs atcerēsies, tā bija vienīgā, kuru viņš vēl spēja lietot, — turēja kādu papīra lapu, kas pastāvīgi bija bijusi satīta rullī un tāpēc neļāvās tagad atritināties. Abats rādīja Dantesam šo papīra rulli, ne vārda nerunādams.

— Kas tas ir? — jautāja Dantess.

— Palūkojieties tajā labi! — smaidīdams teica Faria.

— Es saņemu kopā savas redzes spējas, — teica Dantess, — bet tomēr neredzu neko citu kā pussadegušu papīra rulli, uz kura ar pusdzisušu tinti ir rakstīti kaut kādi gotu burti.

— Šis papīrs, mans draugs, — teica abats, — es jums to tagad varu droši sacīt, jo esmu jūs pārbaudījis, — šis papīrs ir mana manta, no kuras, sākot ar šo dienu, puse pieder jums.

Uz Dantesa pieres parādījās auksti sviedri. Līdz šai dienai, — un cik ilgi tas jau bija, — viņš bija sargājies un izvairījies runāt par šo aprakto mantu, kuras dēļ nabaga abatu visi noturēja par ārprātīgu. Iedzimtas smalkjūtības dēļ Edmons bija atturējies aizskart šīs sāpīgās stīgas, un, tā kā abats Faria arī nerunāja par šo mantu, tad viņš šo klusu ciešanu bija noturējis par labu zīmi, ka abata prāts atkal pilnīgi atgriezies. Šodien, kad sirmgalvis tik tikko bija pārcietis tādu slimības lēkmi, šie vārdi par paslēpto mantu viņam it kā norādīja, ka gara vājība atkal pārņēmusi ne­laimīgo abatu.

— Jūsu manta! — viņš stostījās.

Abats Faria tikai pasmaidīja; bet, kad jauneklis viņu vēl arvien apmul­sis uzlūkoja, viņš teica:

— Jā, mana manta. Jūs visādā ziņā esat cēls jauneklis, Edmon, un es no jūsu nobālēšanas un izbailēm nomanu, kas tagad notiek jūsu sirdī. Bet nebaidieties nekā: es neesmu ārprātīgs, šī manta tiešām ir, Dantes. Ja man liktenis nav lēmis to dabūt savās rokās, tad lai šī manta pieder jums, jums vienam! Neviens cilvēks nav gribējis man ticēt, pat mani uzklausīt.

jo visi mani noturēja par ārprātīgu; bet jums taču vajag būt pārliecinātam par to, ka tā nav, — tātad uzklausiet mani, un gan jūs man ticēsit.

— Ak! — nedzirdami nopūtās Edmons. — Tad viņu atkal ir sagrā­bušas šīs nežēlīgās iedomas; tāda nelaime man tik vēl trūka!

Tad Dantess skaļi sacīja savam vecajam draugam:

— Mans draugs, jūsu lēkme ir jūs nogurdinājusi. Vai jūs nevēlaties vispirms atpūsties? Rīt, kad jūs vēlēsities, es uzklausīšu jūsu stāstu, bet šodien es negribu nekā cita kā tik vien jūs apkopt. Bez tam, — viņš turpināja smaidot, — tik ļoti nemaz nav jāsteidzas ar to aprakto mantu.

— Nē, nē, ir ļoti jāsteidzas, Edmon, — atteica sirmgalvis. — Kas zina, vai rīt, parīt es vairs būšu starp dzīvajiem? Apdomājiet, ka tas viss, viss ir pagalam… Jā, taisnība, es bieži ar rūgtu prieku tiku domājis, ka šī bagātība, kura desmit ģimenes varētu darīt laimīgas, ir zudusi tiem, kas mani vajā: šīs domas bija mana atriebšanās, kuru zīstin iezīdu sava cie­tuma tumsībā un ieslodzīšanas izmisuma pilnajā vierttulībā; bet tagad, kad pasaulei esmu piedevis jūsu dēļ, kad redzu jūs jaunu un cerības pilnu savā priekšā, kad pārdomāju, kāda laime jums var uzzelt no mana atra­duma, tad es drebu par katru stundu, kuru mēs kavējamies, un baidos, ka jauneklis, kurš ir tik ļoti laimes cienīgs, varētu tikt aizkavēts kļūt par šīs apraktās, milzīgās bagātības īpašnieku.

Edmons nopūzdamies aizgrieza galvu projām.

— Jūs paliekat pie savām šaubām, Edmon, — Faria turpināja, — ma­na balss jūs vēl nav pārliecinājusi. Redzu, ka jums vajag pierādījumus rokās turēt. Nu, labi! Lasiet šo papīru, kuru vēl nevienam cilvēkam ne­esmu devis rokās.

— Rīt, mīļais draugs, — teica Edmon, kuram bija pretīgi uzklausīt nabaga sirmgalvja neprātību. — Domāju, ka mēs būtu jau norunājuši tikai rīt par šo lietu pārspriest?

— Jā, mēs arī tikai rīt lietu pārspriedīsim, bet šo papīru lasiet tūdaļ! — atteica abats.

„Negribu nabaga vīru velti dusmot," nodomāja pie sevis Edmons un paņēma papīru, no kura puse, kā likās, bija sadegusi.

Viņš lasīja klusi pie sevis.

— Nu! — teica Faria, kad jauneklis bija beidzis lasīt papīru.

— Bet mans draugs, — teica Dantess, — es te neredzu nekā cita kā nesakarīgus vārdus un dažādas līnijas: zīmes ir uguns izpostītas un tāpēc gluži nesaprotamas.

— Nesaprotamas šis zinies ir jums, jo jūs pirmo reizi tās lasāt, bet man tās ir saprotamas, jo pie tām esmu sēdējis, domādams daudzas garas naktis, katru teikumu esmu papildinājis, katru domu lūkojis atminēt.

— Un jūs domājat, ka šis nesaprotamās domas esat pareizi uzminējis un izskaidrojis? — šaubīdamies jautāja Dantess.

— Jā, šinī ziņā esmu gluži drošs; jūs par to pārliecināsities; bet vis­pirms uzklausiet! šā papīra vēsturi!

— Klusu! — piepeši iesaucās Dantess. — Dzirdami soļi… kaut kas nāk… es steidzos projām… ardievu!

Un Dantess, priecīgs, ka ir iespējams izbēgt no stāsta turpinājuma, kurš varēja viņam atklāt tikai viņa mīļā drauga gara vājību, kā čūska ielīda caurumā zem akmens plātnes, kamēr abats Faria, piepešās bailēs uzbu­dināts darboties ar kāju aizgrūda plātni ciet un drošības labad apklāja to ar segu.

Tiešām — pie durvim dzirdējās troksnis. Bija atnācis pats cietuma priekš­nieks, kuram sargs bija paziņojis par abata slimību. Viņš gribēja pār­liecināties, cik nopietna ir slimība. Faria viņu saņēma, savā gultā sēdē­dams, izvairījās no katras pakustēšanās vai vaibsta un tiešām mācēja no­slēpt cietuma priekšniekam trieku, kura bija pilnīgi pārņēmusi vienu pusi no viņa ķermeņa.

Cietuma priekšnieks tad arī drīz pārliecinājās, ka viņa nabaga ārprā­tīgais cietumnieks, kuru viņš savā sirdī slepeni žēloja, bija tikai drusciņ nevesels un laikam drīz vien atspirgs.

Tikmēr Edmons, sēdēdams savā gultā, galvu rokās atspiedis, pūlējās sakārtot domas.

Visur šis abats bija tik saprātīgs, gudrs, liels, kopš viņš viņu pazina, ka nu nespēja izprast, kā šis spēcīgais prāts, kas visur bija tik varens, šinī vienā vietā padevās tādai neprātībai: vai nu abats alojās par savu mantu, vai arī visa pasaule alojās par abatu?

Dantess palika visu dienu viens pats savā kamerā un neiedrošinājās atgriezties pie drauga.

Viņš gribēja no sevis cik iespējams ilgi atbīdīt nost to acumirkli, kad abata ārprāts kļūtu neapšaubāms, jo šāda pārliecība būtu viņam bijusi briesmīga.

Kad Faria pēc cietuma uzrauga aiziešanas vakarā velti bija izgaidījies Dantesa atnākšanu, viņš pats lūkoja pie viņa noiet pa starpeju. Edmons nodrebēja žēlumā, kad izdzirda nabaga sirmgalvja sāpīgos mēģinājumus līst pa šauro eju: viena kāja viņam bija triekas ķerta, un ar vienu roku viņš nespēja sev palīdzēt. Edmons piesteidzās, lai ievilktu viņu savā istabā, jo sirmgalvis nebūtu spējis viens pats pa šauro caurumu u/kāpt Dantesa kamerā.

— Šeit es atkal esmu un neatlaidīšos jūs bez žēlastības vajāt, — abats teica, priekā starodams. — Jūs domājat, ka varēsit izbēgi no manas varas, bet tas nekad nenotiks. Tātad labāk uzklausiet mani!

Edmons redzēja, ka nespēj izvairīties no sirmgalvja: viņš lika abatam apsēsties gultā un pats palika sēžot uz soliņa viņam blakus.

— Jūs zināt, — teica Faria, — ka es biju draugs un tuvākais cilvēks kardinālam Spadam, kurš bija šīs ģimenes pēdējais princis. Šim cienī­gajam kungam man ir jāpateicas par visu laimi, kādu esmu dzīvē baudījis. Viņš nebija bagāts, kaut gan viņa ģimenes bagātība bija kļuvusi par sa­kāmvārdu, un es bieži dzirdēju sakām: „Bagāts kā Spada." Viņš tātad pats nebija bagāts, un no neizmērojamas bagātības slavas viņam bija pali­kušas tikai nemierīgas domas: vai gan tiešām pastāv un atrodas šī Spadas bagātība? Viņa pilis tomēr bija īsta paradīze. Es mācīju viņa brāļa dēlus, kuri nomira pirms viņa paša, un, kad viņš pasaulē bija palicis viens, es ar savu neizsmeļamo padevību lūkoju viņam atmaksāt par visu, ko viņš manā labā desmit gadus bija darījis.

Drīz kardināla namam nebija vairs nekādu noslēpumu no manis; bieži vien biju redzējis, ka monsinjors (kardināls) rakņājas pa veciem ģimenes papīriem un slaucīja putekļus no veciem dokumentiem. Kādudien, kad es viņam pārmetu par šīm veltīgām nakts negulām un nogurdinošo mek­lēšanu bez panākumiem, viņš uz mani paskatījās, rūgti smiedamies, un atšķīra man kādu grāmatu, kurā bija uzrakstīta Romas pilsētas vēsture. Tur divdesmitajā nodaļā atradu pāvesta Aleksandra VI dzīves aprakstā sekojošas rindiņas, kuras nemūžam neaizmirsīšu:

„Lielie kari provincē bija beigušies; Čezārem Bordžijam, kurš savas uzvaras bija nopircis par naudu, tagad vajadzēja daudz naudas, lai no­pirktu visu Itāliju. Pavestam arī vajadzēja naudu, lai tiklu galā ar Ludviķi XII un Franciju, jo šis karalis vēl savos pēdējos spēkojumos bija bīstams. Viņiem abiem* tātad vajadzēja izdomāt labu ieņēmuma avotu, kas bija grūti izdarāms nabaga izsūktajā Itālijā.

Viņa svētība pāvests nolēma iecelt divus jaunus kardinālus. Ieceldams divus no lielākajiem, bet il sevišķi bagātākajiem Romas lielmaņiem, viņš

Pāvests Aleksandrs IV bija Čezares Bordžijas tevs.

turējās pie šāda aprēķina: pirmkārt, viņš nu varēja tālāk pārdot tos godus un amatus, kurus šie abi jaunie kardināli bija ieņēmuši līdz tam laikam, otrkārt, varēja arī sagaidīt ļoti brangu izpirkšanas summu par šīm divām kardinālu vietām.

Vēl bija kāds trešais aprēķins, par kuru drīzumā būs runa. Pāvests un Čezāre Bordžīja drīz bija atraduši īstās personas, kuras iecelt par kardi­nāliem; tie bija — Džovanni Rospiljozi, kuram līdz tam bija no pāvesta doli četri augsti baznīcas amati, un Čezāre Spada, viens no bagātākajiem un cēlākajiem Romas augstmaņiem. Viņi abi juta, cik pāvesta labvēlība ir svarā. Viņi bija godkārīgi. Kad pāvests bija nolēmis viņus iecelt, viņš drīz vien atrada pircējus viņu līdzšinējām vietām.

Ir pazīstama lieta, ka Rospiljozi un Spada, un vēl astoņi citi, lai kļūtu par kardināliem, bija šo smalko blēžu kasē likuši ietecēt līdz 800 000 dālderu.

Tagad ir laiks atklāt trešo spekulāciju. Kad pāvests Rospiljozi un Spa- du bija apbēris ar goda parādījumiem un apbalvojis viņus ar kardināla cepurēm, un pēdējie, lai parādītu par to savu pateicību un spētu pienācīgi izpildīt savas goda vietas, bija pārdevuši visas savas lauku muižas un pil­nīgi apmetušies Romā, tos kādā dienā pāvests un Čezāre Bordžija ielūdza uz mielastu. Svētais tēvs ar savu dēlu šinī gadījumā bija sastrīdējušies: Čezāre gribēja izlietot līdzekli, kura tas arvien turēja gatavībā saviem tu­vākajiem draugiem: pirmkārt, pazīstamo atslēgu, ar kuru tas zināmus ļau­dis lūdza atslēgt zināmus skapjus. Šai atslēgai laikam atslēdznieka no­laidības dēļ bija palicis uz āru asums, kurš arvien tam, kas gribēja skapjus atslēgt un izlietoja pūles, iedūrās miesā. Nākamajā dienā tas jau bija pa­galam. Čezārem arī bija gredzens ar lauvas galvu, un viņš to nēsāja uz pirksta, kad tas kādam sevišķi sirsnīgi gribēja spiest roku. Rokas spie­dienā lauva pārkoda ādu, un pēc divdesmit četrām stundām ar Čezāres labvēlību apbalvotais bija beidzis piederēt pie dzīvajiem. Čezāre savam tēvam lika priekšā, lai tas vai nu kardināliem liek atslēgt skapi, vai tiem draudzīgi krata roku. Bet Aleksandrs IV viņam atbildēja:

„Nav ko žēlot mielasta izdevumus, ja ir darīšana ar cienījamiem kar­dināliem Rospiljozi un Spadu. Paredzu, ka mēs izdevumus dabūsim des­mitkārtīgi atpakaļ.

Bez tam tu, Čezāre, neaizmirsti, ka ēdienā ieliktā inde tūlīt parāda savu spēju, kamēr kodiens vai dūriens tikai pēc vienas vai divām dienām ved pie mērķa."

Čezāre beidzot padevās tēva ieskatam, un kardināli tika aicināti uz mielastu. Rospiljozi, aizgrābts par tādu goda pierādījumu, nāca ar prieku.

Spadam, kurš nebija tik lētticīgs, radās aizdomas, un viņš ņēma spalvu un tinti un rakstīja testamentu, kurā tas savu māsasdēlu, kādu jaunu virs­nieku, iecēla par vienīgo mantinieku. Tad viņš jaunajam cilvēkam uzdeva, lai tas viņu sagaida pie pāvesta vasarnīcas izejas. Sulainis tomēr jaunekli neatrada mājās.

Ap pulksten diviem Spada ieradās vasarnīcā; pāvests viņu jau gaidīja. Pirmais, kuru viņš turp starp viesiem ieraudzīja, bija viņa māsasdēls, līksms un aizgrābts, jo Čezāre Bordžija tieši ar viņu apgājās visai laipni. Spada nobālēja un pēc Čezāres izsmejošā un viltīgā skatiena nojauta, ka tas visu bija iepriekš paredzējis un cilpas izlicis ar lielu izmanību.

Visi nosēdās pie galda. Spada paguva vēl tikai savam māsasdēlam uz­prasīt, vai tas viņa paziņojumu saņēmis. Jauneklis atbildēja ar nē un sap­rata šā jautājuma svarīgumu. Bija jau par vēlu. Jaunais cilvēks nupat bija dzēris kādu dārgu vīnu, kuru pagraba meistars īpaši viņam bija nolicis. Reizē Spada arī redzēja nesam citu pudeli, no kuras viņš tika bagātīgi pacienāts. Stundu pēc tam ārsts paskaidroja, ka tie abi noindēti. Spada izlaida garu pie vasarnīcas vārtiem, viņa māsasdēls — nonācis pie sava nama. Jauneklis vēl savai laulātajai draudzenei rādīja ar zīmēm, bet tā viņu nesaprata.

Tūliņ pēc tam pāvests un Čezāre pasteidzās ieraust aizgājēju mantību tā iemesla dēļ, ka gribot nokārtot viņu atstātos papīrus. Bet viņi atrada tikai papīra lapiņu, uz kuras Spada bija uzrakstījis: „Es savam mīļotajam māsas dēlam atstāju savas kastes, savas grāmatas, starp tām lūgšanas grā­matu ar zelta stūriem, vēlēdamies, lai tas paturētu cieņā sava tēvoča pie­miņu." Mantinieki izmeklēja visu, apbrīnoja dziesmu grāmatu, aptaustīja visas mēbeles un brīnījās, ka bagātais Spada bija savam māsas dēlam bijis tik sīksts tēvocis. Nekur nebija nekādas mantas, izņemot garamantas bib­liotēkā un laboratorijā. Čezāre ar savu tēvu visu izmeklēja, caurcaurēm izkratīja, izvandīja. Viņi neatrada nekā vai pavisam maz: par vienu līdz diviem tūkstošiem sudraba traukus un apmēram par tikpat daudz izkalta zelta un sudraba, bet māsas dēls vēl mirstot savai sievai bija sacījis: „Mek- lē mana tēvoča papīros, un tu atradīsi testamentu."

Radi meklēja varbūt vēl uzcītīgāk nekā augstdzimušie mantinieki; visas pūles bija veltas. Viss mantojums — divas pilis un viens vīna kalns aiz Palatīna. Bel nekustamai mantai tolaik bija maza vērtība. Vīna kalns un abas pilis pāvesta un viņa dēla laupīšanas kārei izrādījās par niecīgiem un palika ģimenei.

Pagāja mēneši un gadi. Aleksandrs IV nomira no indes kādas pār­skatīšanās dēļ. Čezāre reizē ar viņu saņēmis indi, taču izglābās un tikai kā čūska nometa ādu un tās vietā dabūja jaunu ādu, uz kuras inde bija atstājusi plankumus kā tīģera ādā. Pēdīgi Čezāre bija bijis spiests atstāt Romu, pazuda kaut kur nomalē, kādu nakti tika tumsā nokauts un vēsturē viņu gandrīz vai pilnīgi aizmirsa.

Pēc pāvesta nāves un viņa dēla padzīšanas vispār Romā gaidīja, ka Spadu ģimene atkal ieņems lielmaņiem cienīgu stāvokli kā agrāk, bet gai­das bija veltīgas. Spadas palika nospiestā, viņu godam nepiemērotā stā­voklī. Neizprotams noslēpums kā slogs gulēja uz šiem notikumiem. Pēc vispārējās pārliecības, Čezāre Bordžija, vēl viltīgāks nekā viņa tēvs, bija pratis tēvam noblēdīt abu kardinālu mantu; es saku: abu kardinālu, jo kardināls Rospiljozi, kurš nebija nekādā veidā aizsargājies, tika pilnīgi iz­laupīts."

— Līdz šai vielai jums visa lieta — smiedamies teica Faria, — laikam neliekas pārāk ārprātīga, vai ne?

— Ak, nē, mans draugs, — teica Dantess, - man tieši liekas, ka jūs stāstāt par ļoti pievilcīgu notikumu. Lūdzu, turpiniet savu stāstu!

— Spadu ģimene beidzot pierada pie šiem samērā Irūcīgajiem aps­tākļiem. Pagāja gadi. Daži no pēcnācējiem nodevās karaklausībai, citi — diplomātiskai karjerai; vieni tika par baznīckungiem, otri — par baņķie­riem; šie kļuva bagāti, tie gluži nabagi. Tagad nonāku pie pēdējās atvases no šā nama, pie grāfa Spadas, kura sekretārs es biju.

Bieži biju dzirdējis, ka viņš žēlojas par savas augstās kārtas nesaskaņu ar trūcīgajiem mantas apstākļiem. Es viņam biju devis padomu savu ne­lielo manlu likt uz augļiem; viņš paklausīja manam padomam, un drīz viņa ienākumi divkāršojās. Ievērojamā lūgšanas grāmata bija palikusi viņa ģimenes īpašumā un bija vispēdīgi tikusi grāfam Spada.

Grāmata bija gājusi no tēva uz dēlu, jo kāds dīvains nosacījums vie­nīgajā atrastajā testamentā bija grāmatu padarījis par svētumu, kurš ģime­nē tika glabāts ar gandrīz vai māņticīgu cienību.

Šinī grāmatā bija skaistas, krāsainas, gotiskas gleznas, un tā bija tik smaga no zelta, ka svētku dienās kardināls lika kādam sulainim nest to sev pa priekšu.

Tā kā mani pamudināja dziņa uzminēt šo noslēpumu, kurš klāja nozā­ļotā kardināla Spadas mantojumu, es, tāpat kā divdesmit uzticības vīru, intendantu un sekretāru jau pirms manis, metos rakņāties pa daudzajiem papīriem, pergamentiem, kontraktiem, līgumiem un visādiem dokumen­tiem, kuri tika uzglabāti ģimenes arhīvā. Es meklēju un pētīju ar vislielāko rūpību ifn uzmanību, bet tomēr nekā nevarēju atrast. Biju ne vien lasījis Bordžiju ģimenes vēsturi, bet arī pats to uzrakstījis gandrīz vai tik sīki kā dienasgrāmatu, lai gluži skaidri pārliecinātos, vai šīs cilts mantas stā­voklis pēc kardināla Spadas nāves ir uzlabojies, — bet arī šeit neatradu nekā cita kā tikai Spadas nelaimes biedra kardināla Rospiljozi mantu sa­rakstu. Beigās biju diezgan droši pārliecinājies, ka Spadas mantojums nebija piekritis nedz Bordžijam, ne Spadas ģimenei, un bija tādā kārtā palicis bez kunga — kā tās apslēptās mantas arābu pasakās, kuras guļ zemes klēpī, kāda gara apsargātas. Es rēķināju, aprēķināju un pārliku tūkstošām un atkal tūkstošām reižu ģimenes izdevumus un ieņēmumus trīssimt gadu laikā, — bet viss bija velti, es paliku savā nezināšanā, grāfs— savā trūcībā.

Mans labvēlis kardināls nomira.

Savas ģimenes papīrus, grāmatu krātuvi, kurā bija apmēram pieci tūkstoši grāmatu līdz ar zināmo lūgšanu grāmatu, viņš bija atšķīris no pārējā mantojuma un līdz ar kādu tūkstoti romiešu dālderu, kuri atradās viņa kasē, norakstīja man līdz ar noteikumu, ka man ik gadus jāliek nolasīt par viņa dvēseli aizlūgumi un jāsaraksta viņa nama ģeneoloģiskā vēsture; visu to es, protams, izpildīju…

— Netopiet nepacietīgs, mīļais Edmon, — abats sevi pārtrauca, — mēs drīz vien ar savu stāstu būsim galā.

— 1807.gadā, — viņš turpināja, — vienu mēnesi pirms manas apcie­tināšanas un četrpadsmit dienas pēc grāfa Spadas nāves, 25.decembrī, — jūs drīz vien redzēsit, ar ko šīs dienas datums man palicis neaizmirstams,

— es lasīju, nodarbodamies ar papīru kārtošanu, jo nu, kad Spadas pilis piederēja kādam svešiniekam, man vajadzēja namu četrdesmit dienu laikā atstāt un ar saviem apmēram divpadsmit tūkstošu liru, savu bibliotēku un zelta lūgšanu grāmatu doties uz Florences pilsētu. Vairākas naktis jau nebiju gulējis, papīrus lasīdams un kārtodams, un biju pie sava darba iemidzis. Kad pamodos, bija jau nakts, un es atrados pilnīgā tumsā. Zva­nīju, lai liktu sev atnest aizdegtu sveci, bet, tā kā neviens nenāca, filo­zofiski apņēmos pats sevi apkalpot, — pie tā man vienalga drīz bija jā­pieradinās. Paņēmu vienā rokā vaska sveci, kuru atradu tās vietā, un mek­lēju, ar otru roku apkārt grābstīdams, pēc sērkociņiem; bet tā kā tos neatradu, tad gribēju paņemt kādu papīrīti, lai to aizdegtu pie oglēm, kuras vēl kvēloja krāsnī. Tomēr baidījos pa tumsu paņemt nederīga pa- pīrīša vietā kādu svarīgu dokumentu un kavējos. Te man iekrita prātā, ka jau bieži bija pamanījis lūgšanas grāmatā kādu neaprakstītu, izdzel- tējušu papīra strēmelīti, kura bija laikam noderējusi par zīmi lasīšanā, līdz kurai vietai aizlasīts, un kuru godbijīgie mantinieki bija uzglabājuši

līdz ar pašu grāmatu nu jau daud/us gadsimtus. Beigās atradu šo ne­derīgo papīra gabaliņu, saliecu to kopā un ar lielām pūlēm aizdedzu pie kvēlojošām oglēm. Bet līdz ar to, ka uguns apņēma papīru, uz tā kā pēc burvju mājiena parādījas rakstu zīmes. Mani pārņēma šausmas, es papīru saspiedu rokā un apslāpēju uguni, iepriekš aizdegdams vaska sveci. Ne­aprakstāmā uztraukumā atlocīju un izgludināju saburzīto papīru un drīz pārliecinājos, ka tas bija aprakstīts ar noslēpumainu simpātetisku tinti, kura no liesmas, kas bija gandrīz vai trešo daļu no papīra lapas aprijusi, kļuva redzama.

Šis papīrs, Dantes, ir tas, kuru jūs šorīt lasījāt. Lasiet to vēlreiz uzma­nīgi, un tad cs jums trūkstošo papildināšu!

Faria priecīgs pasniedza jauneklim papīru. Šoreiz Dantess ar kāru uz­manību izlasīja sekojošos vārdus, kas bija uzrakstīti ar iesarkanu, gandrīz vai rūsai līdzīgu tinti:

„Šodien, aprīļa 25. dienā, uz …

„Aleksandra IV un baidīdamies, ka …

„par cepuri, vēl gribētu pēc manis mantot, un man …

„un BentivoJo, kuru nomira no indes, nodomājis …

„par visu savu mantu mantinieku, kuras es ap …

„jo viņš to līdz ar mani ir apmeklējis. Proti …

„salas Monte-Kristo viņš atradis visu, kas man pie …

„akmeņiem, dimantiem un citiem dārgumiem; es viens …

„apmēram uz diviem miljoniem romiešu …

„divdcsmitā klinšu raga …

„līča skaitot. Alās …

„manta atrodas attālākā …

„Šo mantu es atstāju un nododu …

„vienīgajam un īstajam mantiniekam …

„Aprīļa 25. dienā, 1498. gadā.

Ce …

— Tagad, — sacīja abats, — lasiet šo otru papīru!

Viņš pasniedza Dantesam otru lapu ar tādiem pašiem bezsakara tei­cieniem.

— Un tagad, — viņš sacīja, kad redzēja, ka Dantess to bija jau līdz galam izlasījis, — tagad salieciet abus gabalus kopā un spriediet pats!

Dantess paklausīja — salika abus fragmentus, iznāca sekojošs raksts:

„Šodien, aprīļa 25. dienā, uz … pusdienām ielūgts pie svētā tēva pāvesta Aleksandra IV un baidīdamies, ka … tas pats nebūdams mie­rā ar pirkšanas cenu … par cepuri, vēl gribētu pēc manis mantot un man … tādu pašu likteni sagādāt kā kardināliem Kaprara … un Bevtivolo, kuri nomira no indes … cs ieceļu savu māsasdēlu Gvido Spadu … par visa sava īpašuma mantinieku, kuras esmu ap … racis kādā vietā, kuru viņš zina, jo viņš to līdz ar mani ir apmeklējis. Proti … mazajās alās uz salas Monte-Kristo viņš atradīs visu, kas man pie … der no zelta un sudraba traukiem, izkalta zelta, akmeņiem, dimantiem un citiem dārgakmeņiem, es viens … zinu, kur šī manta atrodas, kuru es vērtēju uz diviem miljoniem ro­miešu dālderu un kuru tas zem divdesmitā klinšu raga atradīs, taisnā līnijā no rietuma līča atskaitot. Alās … ir divi iedobumi ietaisīti … manta atrodas attālākajā … kaktā no otrā iedobuma … Šo mantu es atstāju un nododu … pēc tiesas un taisnības viņam kā manam … vienīgajam un īstajam mantiniekam.

Aprīļā 25. dienā, 1498. gadā.

Čezāre Spada"

— Nu, ari jūs nu reiz saprotat? — jautāja abats.

— Tas bija kardināla Spadas izskaidrojums un testaments, kuru tik ilgu laiku visi bija meklējuši? — atbildēja Edmons, aizvien vēl šaubīdamies.

— Jā, tūkstošreiz jā! — iesaucās abats.

— Kas šo papīru tā atkal ir uzrakstījis? — jautāja Dantess tālāk.

— Es. Ar pārpalikušā gabaliņa palīdzību un aprēķinādams nodegušo rindiņu garumu, es uzminēju trūkstošo un ar redzamo atradu neredzamo, tāpat kā apakšzemes telpās var izpalidzēties ar drusku gaismiņas no augš- telpām.

— Un ko jūs darījāt, kad bijāt nācis pie šīs pārliecības? — jautāja Dantess.

— Es gribēju aizceļot un tāpēc arī aizceļoju projām, paņemdams līdzi sava lielā raksta sākumu par vienvalsts labumiem Itālijai un par līdzek­ļiem, kā šāds mērķis sasniedzams. Bet ķeizariskā policija jau sen bija uz mani glūnējusi, jo tanī laikā, — pretī Napoleona vēlākajiem plāniem, kad viņam bija dzimis dēls, — viņš vēl gribēja uzturēt Itālijas provinču dažā­dību un savstarpēju naidu: mana ātrā aizbraukšana, kuras cēloni tā neva­rēja zināt, radīja policijā aizdomas, un tanī acumirklī, kad Pjombīno pil­sētā gribēju sēsties kuģī, es tiku apcietināts.

— Tagad, — pēc brītiņa turpināja abats Faria, gandrīz vai ar tēvišķu labvēlību lūkodamies uz Dantesu, — tagad, mans draugs, jūs par visu šo lietu zināt tikpat daudz, cik zinu es. Kad mēs kādreiz kopā abi izbēgsim, tad puse no šis apraktās mantas piederēs jums, kad jūs viens pats izbēgsit un es šeit nomiršu, tad viss piederēs jums vienam.

— Bet, — vilcinādamies jautāja Dantess, — vai tad visā pasaulē nav neviena cilvēka, kam uz šo mantu būtu vairāk tiesības nekā mums?

— Nē, nē, nomierinieties, mans draugs, — visa ģimene ir pilnigi izmi­rusi. Bez tam pēdējais grāls mani ir iecēlis par savu mantinieku, novē­lēdams man šo ievērojamo lūgšanas gramatu, viņš man ir novēlējis ari tās saluru. Nē, nē, nebaidieties! Ja mēs šo mantu atrodam, tad mēs to ari varam ar skaidru sirdsapziņu lietot kā savējo.

— Un jūs sacījāt, ka ši manta esot…

— Divi miljoni romiešu dālderu, kas mūsu naudā būtu apmēram trīs­padsmit miljoni.

— Vai tas var būt? — iesaucās Dantess, izbrīnījies par tik lielu sum­mu.

— Vai tas var būt? Un kāpēc jūs neticat? — jautāja sirmgalvis. — Spadu ģimene bija viena no bagātākajām un varenākajām ģimenēm piec­padsmitajā gadsimtā. Bez tam tanīs laikos, kad bija pilnīgi pagrimusi rūp­niecība. tirdzniecība un visi veikali, nebija nekas dīvains, ka bāgātnieki iepirka zeltu un dārgus akmeņus un lajos noguldīja savus kapitālus, vēl tagad ir romiešu augstmaņu ģimenes, kuras gandrīz vai mirst badā, bet kurām tomēr pieder veseli miljoni dimantos un dārgakmeņos, kuri ir majo- rātipašums un tātad nevar tikt aizskarti un pārdoti.

Edmons domāja, ka viņš sapņo; viņš svārstījās starp neticību un prieku.

— Es tik ilgi klusēju, — teica abats, — tikai tāpēc, ka, pirmkārt, gri­bēju jūs pārbaudīt un, otrkārt, — jūs pārsteigt. Ja mēs būtu izbēguši pirms manas pirmās triekas lēkmes, es būtu jūs aizvedis uz Montē Kristo salu; tagad, — viņš piebilda nopūzdamies, — jums vajag mani turp vest. Nu! Dantes, jūs jau man pat nepateicaties?

— Šī manta pieder jums, mans draugs, — teica Dantess, — tā pieder jums vienam, un man uz to nav nekādas tiesības. Es neesmu jūsu radi­nieks.

— Jūsu esat mans dēls, Dantes! — iesaucās sirmgalvis. — Jūs esat manas gūstības bērns. Man garīgā kārta nosodīja mani uz bezlaulības dzīvi, Dievs man atsūtīja jūs, lai mierinātu to vīru, kurš nevar būt tēvs, un to cietumnieku, kurš nespēja kļūt brīvs.

Un Faria izstiepa savu vēl yeselo roku pret jauno cilvēku, kurš rau­dādams metās viņam pie krūtīm.