Grafs Monte-Kristo

X Ideoloģija

Ja Monte-Kristo būtu mazliet vairāk pazinis Parīzi, viņš būtu varējis apsvērt un ievērot visā tā nozīmīgumā šo soli, kuru de Vilfors, karaliskais prokurors, nāca viņam pretim.

Karaliskais prokurors de Vilfors bija aizvien labi ieredzēts pils galmā, vai nu karalis piederēja pie vienas, vai otras cilts, vai nu valdošais ministrs bija mācīts virs, vai liberāls, vai konservatīvs; slava kā par teicamu liet­pratēju bija par viņu jau sen izplatījusies tieši tāpēc, ka viņš bija pratis noturēties savā vietā pie visādiem valdniekiem; daži viņu pabalstīja' ar lielu sparu, bet neviens viņu nemīlēja, šo prokuroru. Viņa salons, kurā viesus saņēma jaunā sieva un astoņpadsmit gadus vecā meita no pirmās laulības, bija viens no pirmajiem Parīzē, tāpēc ka te aizvien valdīja vecu tradīciju un aizspriedumu pielūgšana un stingra veclaiku formu un etiķešu reliģija. Vēsa pieklājība, neaprobežota padevība visiem valdības priekš­rakstiem, lai tie būtu pareizi vai ne, dziļa nicināšana pret visām teorijām un teorētiķiem, sevišķi jauniem, nesatricināms ienaids pret ideologiem, jauninātājiem, prātotājiem, tie bija tie pamati, uz kuriem dibinājās visa prokurora ārējā un iekšējā dzīve, bel viņš nejuta, ka šie pamati satrunējuši un ka šī dzīve bez satura un nevienam nevajadzīga, cilvēkiem kaitīga.

Šis karaliskais prokurors kā jau palaikam bija arī diplomāts, viņš zināja daudz noslēpumu, un tāpēc daudzi nevarēja bez viņa iztikt un no viņa baidījās; bez tam jau prokurors ar savu slepeno, gandrīz vai neaprobežoti varu, pret kuru reti kad varēja ko izdarīt, ar savu tuvo sakaru ar policiju un žandarmēriju varēja arī daudziem palīdzēt viņu mērķu sasniegšanai.

Vispār karaliskais prokurors reti gāja ciemos un reti pieņēma viesus. Šos pienākumus viņš atstāja izpildīt savai sievai; ļaudis domāja, ka proku­rors pārāk daudz apkrauts ar lieliem un svarīgiem darbiem, patiesībā dar­ba nemaz nebija, ja viņš pats sev nesarīkoja darbu dažādu mērķu sasnieg­šanai. Viņš to darīja tikai ar gudru aprēķinu, sekodams teikumam: „Cieni pats sevi, un arī citi tevi cienīs, izliecies par svarīgu personu, un tevi turēs par tādu," — un tāds teikums mūsu dienās arī atnes daudz vairāk peļņas nekā sengrieķu mācība «Pazīsti pats sevi!", kura tagad tiek sa­mainīta pret daudz vieglāku un ienesīgāku metodi — mācīties pazīt citus.

Saviem draugiem tāds prokurors Vilfors bija varens palīgs un apsargā­tājs, saviem ienaidniekiem — mēms, bel nikns pretinieks, vienaldzīgajiem — dzīvs likuma paragrāfs. Augstprātīga izturēšanās, vienaldzīga seja, noguris, bel nekaunīgi jautājošs skatiens — tāds bija tas vīrs, kas bija pratis izlo­cīties un pa vējam grozīties pa četru revolūciju laiku.

De Viiforam bija tā slava, ka viņš visneikdienišķīgākais cilvēks visā Fran­cijā; viņš ik gadus sarīkoja vienu balli, kurā viņš saviem viesiem parādījās tikai ceturtdaļstundu, tas ir, četrreiz īsāku laiku nekā pats karalis, kurš savās ballēs mēdz palikt veselu stundu. Vilforu nekad neredzēja ne teātrī, ne koncertā, ne kaut kādā atklātā sarīkojumā; dažureiz, bet ļoti reti, viņš nospēlēja partiju vista, un tad visi rūpējās par to, ka viņam būtu cienīgi līdzspēlētāji — kaut kāds sūtnis, kāds ercbīskaps, kāds prezidents vai kā­da atraitne hercogiene.

Tas bija tas vīrs, kura goda kariete tagad bija piebraukusi pie grāfa Monte-Kristo durvīm.

Sulainis pieteica de Vilfora kungu tanī acumirklī, kad grāfs, pārliecies pār lielu galdu, kādā kartē apzīmēja ceļu no Pēterpils uz Ķīnu.

Karaliskais prokurors ienāca grāfa salonā ar tiem pašiem svarīgajiem, smagajiem soļiem, kādiem viņš mēdza parādīties tiesas zālē. Viņš bija aizvien vēl tas pats vīrs, kādu mēs to pazinām Marseļā kā prokurora biedru; daba pie viņa visu to laiku nebija nekā mainījusi, tikai vecums bija atstājis savas pēdas. Citkārt slaiks un bāls, viņš bija tagad kalsnējs un izdzeltējis. Viņa citkārt iedubušās acis tagad bija it kā gluži tukšas, un zelta brilles tik tuvu bija pie acu ābola, ka izlikās — pilnīgi piederēja pie sejas. Izņemot baltu kaklautiņu, viss viņa uzvalks bija melns, un šo bēdīgo krāsu pārtrauca tikai šaura, sarkana lentīte pogas caurumā, kas izskatījās it kā ar sarenīti uzvilkta asins svītriņa.

Lai cik ļoti Monte-Kristo prata savaldīties, tomēr viņš nevarēja attu­rēties uzlūkot prokuroru ar manāmu ziņkārību. Prokurors turpretī, pēc paraduma un amata neuzticīgs, nebūt negribēja šo augstsirdīgo svešinieku, kā viņu jau vispār mēdza saukāt, ieskaitīt par kaut ko citu kā vien kādu blēdi vai pat no kādas zemes padzītu noziedznieku, nebūt ne pāvesta ieceltu grāfu vai kādu princi, vai pasakainu sultānu.

— Mans kungs, — teica Vilfors tanī asā, kliedzošā balsī, kādā pro­kurori mēdz teikt savas apsūdzības runas un no kādas viņi nespēj vai pat negrib atturēties arī privātā sarunā, — mans kungs, tas ārkārtējais pa­kalpojums, kādu jūs izdarījāt manai sievai un manam dēlam, uzliek man pienākumu jums pateikties. Es tātad nāku, lai izpildītu šo pienākumu un apliecinātu jums manu pilnīgu pateicību.

Parastā prokurora augstprātība, šos vārdus izrunājot, nebija necik ma­zināta, vārdi tika izrunāti asā prokurora balsī; pats runātājs turēja tik stīvu kaklu un plecus, ka tiešām ne velti viņa glaimotāji bija nosaukuši viņu par likuma tēlu.

— Mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo ar ledainu vēsumu, — es esmu ļoti laimīgs, ka varēju mātei paglābt viņas dēlu; bet šī mana laime atsvabināja jūs, mans kungs, no pienākuma, kura izpildināšana mani gan pagodina, jo zinu, ka de Vilfora kungs nemēdz izšķiest laipnības pierā­dījumus, bet kurš tomēr, cik patīkams tas arī nebūtu, nevar man atsvērt mana paša iekšējo prieku par savu darbu.

Vilfors, izbrīnījies par par šo gluži negaidīto teikumu, sarāvās kā zal­dāts, kurš jūt uz viņu mērķēto šāvienu, neskatoties uz savām bruņām, un viņa lūpu nicinošā saviebšanās liecināja, ja viņš Monte-Kristo no paša sākuma uzskata par ne visai smalku kavalieri.

Prokurors lūkojās apkārt, meklēdams priekšmetu, ar kuru varētu atsākt pārtraukto sarunu.

Viņš ieraudzīja karti, ar kuru Monte-Kristo bija nodarbojies pirms viņa ienākšanas, un sacīja:

— Jūs nodarbojaties ar ģeogrāfiju, mans kungs? Tās ir patīkamas stu­dijas, it sevišķi jums, kurš, kā saka, ir tik daudz zemes redzējis, cik šinī atlantā ir iezīmētas.

— Jā, mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — es pie visa cilvēciskā dzimuma mēģinu to, ko jūs mēģināt pie atsevišķiem locekļiem, proti, fi­zioloģiskas studijas. Es domāju, ka man būs vieglāk no visuma secināt par atsevišķām daļām nekā no daļām par visumu. Bet sēdieties taču, es ļoti lūdzu!

Un Monte-Kristo ar roku norādīja prokuroram uz krēslu, kuru tam pašam vajadzēja sev piebīdīt, kamēr Monte-Kristo atsēdās krēslā, uz kura pirms Vilfora ienākšanas bija ceļos nometies, pārliekdamies pār karti. Monte-Kristo tātad sēdēja ar muguru pret logu, kamēr prokurors — loga gaišumā.

— Ā! jūs filozofējat, — teica Vilfors pēc īsa starpbrīža, kura laikā viņš kā stiprinieks, kurš sastapies ar spēcīgu pretinieku, saņem spēkus. — Bet, mans kungs, goda vārds! Kad man kā jums nebūtu ko darīt, es izvēlētos sev mazāk bēdīgu nodarbošanos.

— Taisnība, mans kungs, — atteica Monte-Kristo, — cilvēks ir nejauks rāpulis tam, kas viņu pētī ar saules mikroskopu; bet jūs apgalvojat, ja nemaldos, ka man neesot ko darīt. Aplūkosim šo jautājumu tuvāk. Vai jūs domājat, ka jums ir darbs, mans kungs? Vai, pareizāk sakot, jūs do­mājat, ka tas, ko jūs darāt, ir vērts, ka par to runā?

Vilfora izbrīns vēl pavairojās pēc šā otrā uzbrukuma no savādā pre­tinieka puses; ierēdnim nekad nebija gadījusies tāda spēcīga pretruna.

Karaliskais prokurors gatavojās atbildēt, lai pierādītu sava amata va­jadzību, par kuru šeit pirmo reizi šaubījās brīvs cilvēks.

— Mans kungs, — prokurors teica, — jūs esat svešnieks un lielu daļu no sava mūža, kā man liekas, pēc paša izteikumiem esat pavadījis Austru­mu zemēs. Jūs varbūt nezināt, ka cilvēciskā taisnība, kura barbariskajās, neizglītotajās zemēs iet tik aši, pie mums ir savā darbā gudra un apdomīgi visu izsver?

— Varbūt, mans kungs, varbūt! Tas ir tas pcde cJaudo pie romiešiem, ar sasietām kājām iet jūsu taisnība. Es to zinu, jo esmu nodarbojies ar visu zemju tiesas kārtību, un man jāatzīstas, ka barbarisku tautu likumi, kuri atzīst gandarīšanu, ļauj taisnību visātrāk panākt.

— Ja gandarīšanas jev atriebšanas likums būtu pieņemts, — teica pro­kurors, — tad tas mūsu likumu grāmatas padarītu ļoti vienkāršas un tad tiesas ierēdņiem tiešām nebūtu daudz ko darīt, kā jūs sakāt, mans kungs.

— Jā, — atteica Monte-Kristo, — ar laiku likumi tiešām kļus arī vienkāršāki, jo cilvēka gars aizvien cenšas uz vienkāršību, kura ir pilnība.

— Bet šimbrīžam, mans kungs, — atteica prokurors, — vēl pastāv mūsu likumu grāmatas ar saviem paragrāfiem, kuri bieži runā viens otram pretī un kuri ņemti no gailu paradumiem, romiešu likumiem un franču ieražām; visu šo dažādo raibo likumu nosacījumu un to vēstures iemācīšanās prasa daudz pūliņu un stipru atmiņu, lai tos arī vēlāk paturētu prātā.

— Tās ir arī manas domas, mans kungs, un to es arī zināju, tāpat kā citu eiropiešu un austrumnieku tautu likumus, kurus visus tiku pētījis, tomēr nekur neatrazdams taisnību šinīs likumos zemajiem, apspiestajem, nabagajiem, kas nevar paši sev palīdzēties. Tātad jūs redzat, ka man bija tiesības sacīt, ka, salīdzinājumā ar to, ko es esmu šinī ziņā pūlējies, jūs vēl ļoti maz esat pūlējies un mācījies.

— Bet kādā nolūkā tad jūs to visu esat mācījies? — izbrīnījies jautāja Vilfors.

Monte-Kristo pasmaidīja.

— Mans kungs, — viņš teica,' — redzu, ka jūs, neskatoties uz savu slavu kā ārkārtējs, neikdienišķs vīrs, tomēr uzlūkojat visas lietas tikai no zemi materiālistiskā un ikdienišķā vecās sabiedrības viedokļa, vienmēr jautājat pēc peļņas: „Kas man no tā tiks?"

— Paskaidrojiet, mans kungs, tuvāk, ko jūs domājat! — jautāja Vilfors, aizvien vairāk izbrīnīdamies. — Es jūs īsti labi nesaprotu.

— Es domāju, — teica Monte-Kristo, — ka jūs redzat ap sevi un sev priekšā tikai vietu izpildītājus, kuru atestātus izgatavojuši ministri un devuši karaļi, kamēr jūsu skatiens nesniedz līdz vīriem, kas stāv pāri par tiem, kuriem nav amats un ierēdņa vieta, bet ir uzdevums tautu dzīvē; jūsu skats nesniedz līdz tiem lielajiem likumiem, pēc kuriem rit visu tautu dzīve, līdz tiem spēkiem, kuri neredzami darbojas vēsturē, līdz tām kustībām, kuras ir visu citu kustību un pārgrozību pirmcēlonis.

— Ā! — teica Vilfors, izbrīnīdamies vēl vairāk, bet arī pavīpsnādams un domādams, ka viņam darīšana ar kādu fantastu. — Atvainojiet, mans kungs, ka es, jūs uzmeklēdams, necerēju atrast vīru, kura gars un zināšanas ir tik daudz pārākas par visu cilvēku garu. Pie mums, civilizācijas samaitātiem cilvēkiem, nav parasts, ka muižnieki, kuriem bez tam tā kā jums esot milzīga manta, — jūs redzat, ka es tikai atkārtoju to, kas man teikts, bet pats jūs nejautāju pēc tā, — pie mums tātad nav parasts, ka tādi bagātnieki tērē savu laiku ar sociālām domām un filozofiskiem sapņiem, kuri daudz vairāk piestāv tiem, kas nav apbalvoti ar šīs pasaules mantām.

— Ak, mans kungs, — attieca Monte-Kristo, — vai tad jūs esat savu augsto vietu sasaniedzis, nekad nepiedzīvodams kādus izņēmumus? Un vai jūs savu skatienu, kuram tik ļoti nepieciešams ir smalkums un drošas novērošanas spējas, neesat vingrinājis, lai tas pirmā acumirklī atminētu, kāds vīrs stāv jūsu priekšā?

Vai tiesas loceklim nevajadzētu būt ja ne labākajiem likuma iztulko­tajiem, asprātīgākam tumšu intrigu atklājējam, tad vismaz siržu pētītājam, kurš māk atrast zeltu, kas katrā dvēselē atrodas mazākā vai lielākā dau­dzumā?

— Mans kungs, — teica Vilfors, — jūs mani apkaunojat, es vēl ne­vienu neesmu dzirdējis tā ar mani runājam kā jūs.

— Tas nāk no tā, ka jūs esat aizvien palicis ikdienības lokā un nekad neesat pacēlies augstākās brīvākās sfērās, kurās mājo gari, kas atsvabinā­jušies no jums parastās kārtības sloga.

— Un vai jūs domājat, ka ir tādi gari, kas spētu atsvabināties no tās dzīves, kādu visi dzīvo, kas spētu pārvarēt vienīgo iespējamo veco kārtību, kura mūžam bijusi un paliks?

— Kāpēc gan nebūt tādiem gariem? Jums ierastā kārtība nav vienīgā, nav mūžam bijusi un arī nepaliks. Atsevišķie gari vieni to nepārvarēs, bet dzīve pārvarēs to, radīs daudz tādu garu, kuri tagad vēl tik reti var celties un atsvabināšanu meklē sevī.

Bet ir arī izņēmumi, kuri ir brīvi arī ārēji, pateicoties gluži sevišķiem apstākļiem.

— Ā! — teica Vilfors. — Labprāt gribētu redzēt tādu garu.

— Jūsu vēlēšanās ir izpildīta, mans kungs.

— A, tad jūs pats…

— Jā, es esmu viens no tiem gariem, mans kungs, un domāju, ka vēl neviens cilvēks nav atradies tādos apstākļos un tādā stāvoklī kā es. Karaļu valstis ir kalnu, upju, paražu un dažādības valodu ierobežotas, — mana valsts ir tik plaša kā visa pasaule, jo neesmu ne itālietis, ne francūzis, ne indietis, ne spānietis, ne amerikānis; esmu pasaules pilsonis, kosmopolīts. Nevienu valsti nevaru saukt par. savu dzimteni. Neviens nezina, kur es esmu dzimis, neviens, — kur miršu. Es pieņemu visu lautu ieražas, runāju visās valodās. Jūs uzskatāt mani par francūzi, vai ne, jo runāju tikpat skaidri franciski, kā jūs. Nu, tad zināt, Alī, mans nūbietis, uzskata mani par arābu; Bertučio, mans nama pārvaldnieks, par itālieti, Haide, mana verdzene, par grieķi. Jūs redzat, ka nevienai zemei nepiederu, ne no vie­nas valdības neprasu apsardzību, nevienu neieskatu par savu brāli, tātad neviens no tiem šķēršļiem, kas varenos ierobežo un gudros dara apdo­mīgus, mani nevar apstādināt. Man ir tikai divi pretinieki, kurus ar neat­laidību arī daru sev padevīgus, tie ir: laiks un telpa. Trešais — visbries­mīgākais pretinieks ir mana mirstība. Tā viena vienīgā var manu iesākto gaitu saīsināt, pirms esmu sasniedzis savu mērķi, visu pārējo esmu ie­priekš aprēķinājis. Ko ļaudis sauc par likteņa lēkmēm — trūkums, pār­maiņas un visas citas varbūtības iepriekš esmu lūkojis novērst. Cik ilgi vien dzīvoju, aizvien palikšu tas pats; tāpēc saku jpms patiesības, kādas jūs vēl ne no viena neessat dzirdējis, pat ne no karaļiem, jo pat karaļiem jūs esat nepieciešams un citi cilvēki no jums baidās. Kurš gan tik smieklīgi nepilnīgi ierīkotā valstī kā jūsējā nedomātu pie sevis: „Kas var zināt, ka man kādu reizi neiznāk ķibele ar prokuroru!"

— Nu, mans kungs, jūs pats varētu tā padomāt, jo, kad dzīvojat franču robežas, jums jāpakļaujas franču likumiem, — sacīja prokurors.

— Es to zinu, mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — bel, pirms apmelos kādā zemē, iepazīstos ar tās likumiem. Ar līdzekļiem, kādus es esmu izvēlējies, iepazīstos ar visiem cilvēkiem, ar kuriem man jāsastopas, no kuriem varu ko cerēt vai ko baidīties, un viņus pazīstu, ne acīs viņus neredzējis, vēl pareizāk varbūt nekā viņi paši. Tātad karaliskajam prokuroram, ar kuru man būtu darīšana, lai viņš būtu kas būdams, būtu vairāk jāuzmanās nekā man.

— Vai tas nozīmē to, — vilcinādamies atteica prokurors, — ka ikviens cilvēks, pēc jūsu domām, jo cilvēka daba jau ir nepilnīga, būtu pieļāvis — kaut kādas kļūdas?

— Vai nu pieļāvis kļūdas vai izdarījis noziegumus, — atbildēja Monte- Kristo nevērīgi.

— Un ka jūs viens pats esat pilnīgs? — turpināja Vilfors mazliet trīco­šā balsī.

— Nē, nebūt pilnīgs, — atbildēja Monte-Kristo, — bet tikai neievai­nojams, netverams, tas ir viss. Bet pārtrauksim šo sarunu, mans kungs, ja tā jums nepatīk; man tikpat maz jābaidās no jūsu tiesas un taisnības kā jums no manas viszināšanas.

— Nē, nē, mans kungs, — dzīvi teica Vilfors, bez šaubām, negribē­dams izlikties, it kā justos pārspēts. — Nē! Ar savu spīdošo sarunu jūs mani esat pacēlis pār ikdienišķo; mēs netērzējam, bet mēs pārspriežam. Tādā sacensībā var teikt arī nepatīkamas patiesības, tāpēc atļaujiet man jums teikt: mans brāli, jūs padodaties augstprātībai; jūs stāvat pār visiem, bet pār jums stāv vēl kaut kas augstāks — Dievs.

— Augstāk par visu, — Monte-Kristo teica tādā balsī, ka prokurors neviļus nodrebēja, — ir mans lepnums, tas aizķer augstos cilvēkus, kuri aizvien gatavi saslieties kā čūskas pret to, kas paceļas pāri viņiem . Bet es pazemoju savu augstprātību pret likteni, kurš mani izvilcis no zemības un padarījis par to, kas tagad esmu.

— Tad, mans grāfa kungs, es jūs apbrīnoju, — teica prokurors, tagad pirmo reizi sarunā svešniekam, kuru līdz tam bija uzrunājis tikai par „kungu", piešķirdams šo aristokrātisko nosaukumu. — Ja es saku jums, ka jūs tiešām esat spēcīgs, pārvarīgs, netverams un neievainojams, tad jūs varat būt augstprātīgs kā katra valdoša patība. Bet vai jums nav kāda mērķa, pēc kura jūs tiecaties?

— Man ir mērķis, mans kungs.

— Un kāds?

— Arī mani kā katru cilvēku mūžā reizi sātans aizveda uz augstāko kalnu zemes virsū, rādīja man visas pasaules godību un teica man: „Palū- kojies sev apkārt, cilvēka bērns, ko lai tev dodu, ka tu mani pielūgtu?" Es ilgi pārdomāju, jo tiešām — manu sirdi jau sen pārvaldīja godkārība; tad es teicu: „Aizvien esmu dzirdējis runājam par likteni, bet nekad ne­esmu to redzējis, viņš laikam tik iedomāts; gribu būt liktenis, jo skais­tākais, lielākais un cēlākais, ko varu iedomāties, ir tā vara algot un sodīt."

Bet sātans nokāra galvu un nopūtās: „Tu, cilvēk, alojies," viņš teica, „liktenis tiešām ir, tas nav iedoma, bet to nevar redzēt. Viss, ko spēju darīt, ir tas, ka daru tevi par likteņa ieroci." Mūsu līgums tika noslēgts, viņš man būs jāsamaksā varbūt ar savu dvēseli; bet kas par to, ja būtu manā varā to atcelt, es tā nedarītu.

Vilfors uzlūkoja Monte-Kristo ar lielāko izbrīnu.

— Grāfa kungs, — viņš teica, — vai jums ir piederīgie?

— Nē, mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — es pasaulē esmu gluži viens.

— Jo ļaunāk!

— Kā tā? — jautāja Monte-Kristo.

— Jo tad jūs būtu redzējis skatu, kas spētu pazemot jūsu augstprātību. Jūs baidāties tikai no nāves, jā jūs sakāt?

— Es nesacīju, ka es baidos no nāves, bet tikai viņa vien spēj manu gaitu pārtraukt.

— Un vecums?

— Mans uzdevums būs izpildīts, pirms tieku vecs.

— Un kad jūs prātu zaudētu?

— Es netiku prātu zaudējis, kad man bija diezgan iemeslu. Jūs pazīstat teikumu: „Non bis in idem" — tas ir kriminālistu pamatlikums, pēc kura divas reizes nesoda par vienu noziegumu; otrreiz es nepalikšu ārprā­tīgs.

— Mans kungs, — atbildēja Vilfors, — ir vēl citas lēkmes, no kurām jābaidās, bez nāves, vecuma un ārprātības, piemēram, trieka, šis zibens spēriens, kurš aizķer jūs, jūs nenosizdams, bel pēc ,kura tomēr jums viss ir beidzies; jūs vēl esat tas pats un tomēr vairs neesat; jūs, kas kā Ariels stāvējāt līdzās eņģeļiem, jūs tagad atgādiniet zvērisko Kalibanau.

Ja jums patiktos mūsu sarunu kādreiz turpināt pie manis, ja jums, grāfa kungs, kādreiz ir prāts atkal uzmeklēt pretinieku, kurš jūs saprot un gaida ga- dījumu jums pretoties sacīkstē, tad atnāciet pie manis un jūs redzēsit manu tēvu Nuartjē de Vilfora kungu, vienu no sparīgākajiem jakobīņiem franču lielās revolūcijas laikā, kurš savā personā savienoja spožāko droš­sirdību ar spēcīgāko organizāciju, vīru, kurš gan nebija tā kā jūs visas zemes valstis redzējis, bet palīdzējis vienu no varenākajām sagāzt; viru, kurš beigās tāpat kā jūs domā, ka ir likteņa izredzētais un ierocis.

Nu, mans kungs, vienas mazas asins dzīsliņas pārsprāgšana smadzenēs ir visu iznīcinājusi, ne vienā dienā, ne vienā stundā, bet vienā sekundē.

Vakarā Nuartjē kungs vēl bija vecais jakobīnis, bijušais senators, bi­jušais karbonārijs, kurš smējās par giljotīnu, lielgabaliem un dunčiem, bīs­tamais un cienītais Nuartjē, nākamajā rītā bija tikai vairs nabags Nuartjē, triekas ķerts sirmgalvis, atkarīgs no vājākās būtnes mūsu namā — savas dēlameitas Valentīnas; mēms, sastindzis mironis, kurš bez prieka, bet kā ceru, arī bez sāpēm dzīvo tālāk, lai ar laiku pilnīgi izgaistu.

— Ak, mans kungs, — teica Monte-Kristo, — šāds skats nav svešs nedz manām acīm, nedz manam garam: mazliet esmu arī mediķis un ne vienreiz vien esmu meklējis dzīvas dvēseles nedzīvā, tāpat kā dzīvā vielā; bet dvēsele ir palikusi neredzama manām acīm, tāpat kā liktenim, kaut gan tuvu manai sirdij.

Simts domātāju kopš Sokrāta, Senekas, Augustīna un Galla gan prozā, gan dzejā ir rādījuši šo pašu, ko jūs nupat. Es saprotu, ka tēva sāpes var darīt dziļu iespaidu uz dēla garu. Tā kā jūs, mans kungs, esat tik laipns mani uzaicināt, es atnākšu, lai sev par pazemošanu noskatītos šinī briesmīgajā skatā, kas jūsu namu laikam tik ļoti apbēdina.

— ŠI nelaime mūs tiešām dziļi apbēdinātu, ja Dievs nebūtu mums de­vis bagātīgu gandarījumu.

Pretim šim sirmgalvim, kurš iet sāpīgi lejup, lai atstātu šo dzīvi, mums uzzied divi bērni, kuri dzīvē iestājas; Valentīna, meita no pirmās laulības ar Renē Senmerāna jaunkundzi, un Eduārs, tas zēns, kuram jūs glābāt dzīvību.

— Un pie kāda slēdziena jūs nākat no šā gandarījuma, mans kungs? — jautāja Monte-Kristo.

— Es domāju, mans kungs, — atbildēja Vilfors, — ka mans tēvs, kais­lību aizrauts, pieļāvis kļūdas, kuras cilvēciskā taisnība nav spējusi sodīt, bet par kurām atriebjas Dieva taisnība!

Un ka Dievs, kurš gribēja sodīt tikai vainīgo, ir viņu vienu sitis ar slimību.

Monte-Kristo, ārēji smaidīdams, savas sirds dziļumos iekliedzās tā, ka prokurors būtu bēdzis, ja būtu dzirdējis šo briesmīgo kliedzienu.

— Dzīvojiet vesels! — teica prokurors, kurš bija piecēlies, lai ietu. — Es jūs tagad atstāju ar cienības jūtām, kuras jums laikam būtu patīkamākas, ja jūs mani tuvāk pazītu, jo esmu, lai jūs domājat ko domādams, neik- dienišķīgs cilvēks. Vilfora kundzi jūs sev esat ieguvis par mūžīgu drau­dzeni.

Grāfs Monte-Kristo paklanījās un pavadīja Vilforu līdz grāfa istabas durvīm, no kurienes divi sulaiņi aizvadīja viņu līdz ekipāžai, un atvēra tās durvis.

— Nu, — teica Monte-Kristo, dziļi uzelpodams, kad karaliskais pro­kurors bija aizgājis, — nu man indes un žults būtu diezgan, un tagad, kad mana sirds no tām ir pārpilna, gribu meklēt pretindi.

Viņš piesita vienu reizi pie pulksteņa un teica Alī, kurš tūdaļ parādījās durvīs:

— Es eju pie cienījamās kundzes. Pēc pusstundas lai mana kariete stāv gatava durvju priekšā!