Grafs Monte-Kristo

X „Lauvu bedre"

Viena nodaļa Laforsas cietumā, tā, kurā sēž tie bīstamākie un gudrākie noziedznieki, tiek saukta par Senbernāra pagalmu.

Paši apcietinātie turpretī savā sparīgajā valodā sauca šo nodaļu par „lauvu bedri", laikam tāpēc, ka nodaļas iemītnieki reizēm koda savus sar­gus.

Šī nodaļa bija cietums cietumā, mūri divkārt biezi, katru dienu tika pārbaudīti dzelzs skadriņu stieņi, un pēc sargu milzīgā auguma varēja redzēt, ka viņi bija sevišķi izvēlēti, lai savaldītu „lauvas bedres" iemīt­niekus.

Biezi mūri ieslēdz drūmu, mitru, nelielu pagalmu, kuru tikai reti ap­gaismo kāds saules stars un kur nelaimīgie ieslodzītie bāli un izdēdējuši maldās apkārt kā ēnas.

Šinī neģēlīgajā pagalmā kādudien tiks iesprostots jauns, smalks cilvēks, eleganti ģērbies, kaut arī vietām viņa drēbes bija saplosītas. Viņa smalkais batista krekls bija gluži melns, smalkie zābaki nespīdēja, bet jaunais cil­vēks pūlējās tos atkal uzspodrināt, berzēdams ar mutautiņu.

Citi šā pagalma iemītnieki ziņkārīgi nolūkojās uz jauno cilvēki.

— Lūk, kā princis pucējas, — viens teica.

— Kas par skaistu uzvalku viņam bijis, un kā viņa zābaki vēl tagad spīd! Gluži glaimojoši mums, ka mums ir tāds biedrs! Ak, tie sasodītie, skaudīgie policisti, kas saplosījuši viņa smalko uzvalku!

— Ā, tas vēl tālu tiks, tik jauns un jau šeit nonācis! Kad tik netiek drīz paaugstināts līdz kuratoram.

Jaunais cilvēks nelikās necik traucēts. Pabeidzis savu tualeti, viņš pie­gāja pie durvju sarga un teica:

— Mans kungs, aizdodiet man divdesmit frankus, tie tiks jums atdoti, jums nav ko baidīties! Apdomājiet, ka maniem radiem ir vairāk miljonu nekā jums grašu! Tātad, lūdzu, dodiet man divdesmit frankus, lai es varu iegādāties sev citu uzvalku, kurš būtu pieklājīgāks princim Kavalkanti.

Sargs tik aizgriezās, viņš pat nesmējās, jo bija paradis pie tamlīdzīgām lietām.

— Ejiet, jūs nekrietnais cilvēks, - turpināja Andrea, — es lūgšu, lai jūs atlaiž no vietas par tādu cietsirdību.

Sargs apgriezās un sāka skaļi smieties. Visi cietumnieki piesteidzās klāt un apstājās apkārt Kavalkanti.

— Ar šo niecīgo summu būtu pieticis, — turpināja Andrea, — lai iegādātos uzvalku un dabūt istabu, kur es varētu saņemt to augsto viesi, kuru gaidu kuru katru dienu ierodamies.

— Viņam taisnība, viņam taisnība! — smējās cietumnieki. — Var tūdaļ redzēt, kas ir augstas kārtas vīrs.

— Nu, labi, — sargs teica cietumniekam, — dodiet savam jaunajam biedram šo summu!

— Es neesmu šo ļaužu biedrs, — lepni atteica Andrea, — neapvai­nojiet mani, uz to jums nav nekādu tiesību!

Cietumnieki cits citu uzlūkoja izbrīnījušies, šie vārdi viņus aizskāra un sacēla dusmas pret šo augstmani.

Sargs gudri aizmanījās projām un ļāva pilnu vaļu cietumniekiem.

— Savati! Savati! — čukstēja cietumnieki.

Savate ir nonēsāta kurpe; ja nu kāds biedrs ir bijis tik nelaimīgs, ka aizkaitinājis savus biedrus, tad viņi to kūla zilu melnu ar savām dzelžiem apkaltajām tupelēm.

Citi lika priekšā angiju, kas tika izdarīta tā, ka sodāmajam bēra uz galvas smiltis, akmeņus, dažādus lūžņus, visu, kas vien bija sadabūjams cietumā.

— Ē, ko, vienkārši nostrostēsim! — citi sauca.

Bet Andrea pagriezās pret viņiem, mirkšķināja acīm, uzpūta vaigus, ar mēli un ar lūpām savādi plakšķināja. Tā bija gluži pazīstama un vispār cietumnieku starpā saprotama zīme, kuru viņam Kadruss bija iemācījis.

Cietumnieki pazina* viņu kā vienu no savējiem.

Tūdaļ cietumnieki apklusa, uzvilka atkal jau noņemtās dzelzs tupeles, izbēra smiltis.

Sargs bija gluži pārsteigts no tādas cietumnieku izturēšanās un gribēja jau sākt Andrea pārmeklēt, kad piepeši pagalmā atskanēja sauciens: „Be- nedeto!"

Sargi palaida Benedeto.

— Mani sauc! — teica Andrea.

— Uz runājamo istabu! — teica balss.

— Lūk nu, mani nāk apciemot. Redziet, mans kungs, ka ar princi Kavalkanti nevar apieties kā ar kuru katru!

Andrea aizsteidzās citam sargam līdzi uz runājamo istabu.

Gudrais blēdis bija izturējies gluži klusi un domājis, ka acīm redzot kāda augsta persona viņu apsargā, kas viņam sagādājusi naudu, skanīgu vārdu, tēvu un sakaru ar augstākām aprindām un nu laikam arī tagad neatstās viņu bez palīdzības. Uz laiku viņam gājis slikti, bet gan jau viņa draugs atkal palīdzēs.

„Kāpēc lai es speru kādu lieku soli?" viņš domāja. „Mans sargātājs varētu ar to tikt atbaidīts. Viņš var mani atsvabināt, vai nu palīdzēdams no cietuma bēgt, vai piekukuļodams manu tiesnešus. Ar naudu var visu darīt. Vispirms es nogaidīšu, vai man nepalīdz, un tad…"

Andrea bija ļoti priecīgs par savu izsaukšanu, jo tas varēja būt tikai apciemojums, ne prokurors, ne ārsts, tiem abiem bija laiks par vēlu.

Runājamā istabā Andrea lielās izbailēs ieraudzīja Bertučio.

— Vai tu mani pazīsti, nelaimīgais bērns? — tas jautāja.

— Klusu jel, klusu! — bailīgi teica Andrea. — Nerunājiet jel tik dikti!

— Vai ne, — teica Bertučio, — vai tu gribētu runāt ar mani vienu?

— Jā, jā!

— Nu, labi!

Un Bertučio pamāja kādam patālu stāvošam sargam, izņēma no kaba­tas papīru un pasniedza to viņam, teikdams:

— Lasiet!

— Kas tas ir? — jautāja Andrea.

— Pavēle, lai tev dod sevišķu istabu un ļauj man ar tevi sarunāties.

— Ā! — priecīgi iesaucās Andrea un domās pats sev teica: „Mani aizvien neaizmirst šis nepazīstamais sargātājs; no manis laikam grib izda­būt kādu noslēpumu, — tāpēc ir atsūtīts Bertučio, bet es tik viegli ne­došos rokās."

Abi tika aizvesti un kādu istabu, kura pēc „lauvu bedres" bija diezgan pieņemama; tur bija gulta, krāsns, galds un krēsls, visi balti krāsoti.

Bertučio apsēdās uz krēsla, kamēr Andrea — uz gultas; sargs aizgāja.

— Nu, ko tu man teiksi? — jautāja Bertučio.

— Nē, tu runā vispirms, jo tu taču atnāci mani uzmeklēt, — atteica Benedeto.

— Nu, labi! Tu, kā es redzu, esi aizvien dziļāk grimis, vispirms zadzis, tad nokāvis.

— Ak, vai jūs tikai tāpēc izprasījāt šo atsevišķo istabu, lai teiktu man tādas lietas, kuras es jau zinu. Labāk sakiet, ko es nezinu. Kas jūs sūtīja pie manis?

— Ak, jūs ļoti steidzaties, Benedeto kungs.

— Kāpēc gan ne, ko velti tērēt laiku, tātad — kas jūs sūtīja?

— Neviens.

— Kā tad jūs zināt, ka esmu šeit cietumā?

— Nu, jau sen es pazinu savu Benedeto, kad redzēju smalko jauns­kungu Elizejas laukos jājam.

— Elizejas laukos? Ak, mēs jau nākam tuvāk savam īstajam priekš­metam — vai mazliet neparunāsim par manu tēvu?

— Ka tas es tev esmu?

— Jūs, mīļais kungs, esat tikai mans audžutēvs, un es neticu, ka jūs man esat gādājis tos simttūkstoš franku, kurus es četros piecos mēnešos tiku izdevis. Jūs arī neesat man pagādājis augsti dzimušu itāliešu tēvu un ielūdzis uz zināmo mielastu, pēc kura >man vēl tagad siekalas tek, — un viņš viltīgi uzlūkoja Bertučio. — Jā, jā, tas bija Oteilā, labākā sabiedrībā Parīzē, arī prokurors bija tur, un es darīju nepareizi, ka tieši ar prokuroru neturpināju draudzību, tā man tagad būtu labi noderējusi. Nu, runājiet, mans cienījamais audžutēvi

— Ko tad lai es tev saku?

— Es tev palīdzēšu. Nupat tu runāji par Elizejas laukiem, — tur dzīvo ļoti, ļoti bagāts kungs.

— Pie kura tu esi zadzis un nokāvis?

— Es domāju gan.

— Grāfs Monte-Kristo kungs.

— Tas pats, — vai lai es metos viņa apkampienos un saucu — mans mīļais tēv!

— Klusē nelieti, nejoko ar šo cēlo vārdu! — Bertučio teica dusmīgi un nopietni.

— Ā, — teica Andrea drusciņ nokaunējies, — kāpēc tad ne?

— Tāpēc, ka tas, kura vārdu tu minēji, ir no dabas pārāk lieliski ap­balvots, lai varētu būt par tēvu tādam nelietim kā tu.

— A, lieli vārdi…

— Un lieli panākumi, ja tu nesargāsies.

— Tu draudi? Es nebaidos, — es nesacīšu…

— Vai tu domā, ka tev ir darīšana ar tev līdzīgiem? — jautāja Ber­tučio tik mierīgi un strupi, ka Benedeto nodrebēja. — Tavs liktenis ir varenās, briesmīgās rokās. Šīs rokas grib tev atvērties, izmanto to! Bet sargies, šī roka var arī bez tevis iztikt, bet tu ne.

— Mans tēvs — es gribu zināt, kas ir mans tēvs! — sauca Andrea. — Jums visiem ir ko zaudēt, es ne godu, ne slavu, ne mantu nevaru zaudēt, es gribu zināt, kas ir mans tēvs!

— Es atnācu, lai tev to pasacītu.

Benedeto acis iemirdzējās priekā.

Šinī acumirklī atvērās durvis, parādījās sargs, kurš teica Bertučio:

— Atvainojiet, mans kungs, bet tiesnesis gaida cietumnieku.

— Es rīt atnākšu, — teica Bertučio.

— Labi, — teica Andrea, — bet mīļais kungs, atstājiet man šeit kādus desmit dālderus, lai es varu dabūt, kas man ir vajadzīgs!.

Andrea sniedza viņam roku, Bertučio paturēja savējo kabatā un skan­dināja naudu.

— Jā, jā, to es domāju, — smiedamies teica Andrea.

Cietuma sargi viņu aizveda.

„Vai es būtu maldījies, un grāfs nav mans tēvs?" Andrea nodomāja pie sevis, iekāpdams garenajos, segtajos cietuma ratos, kurus mēdza saukt par „salātu grozu". „Nu, jau rīt mēs to redzēsim!"'