Grafs Monte-Kristo

VIII Saderināšanas vakars

Karaliskā prokurora palīgs Vilfors vakarā pēc Dantesa nopratināšanas atgriezās atpakaļ savas līgavas namā un vēl atrada tur viesus.

Vakariņas bija paēstas, un viesi bija tikai aizgājuši citā istabā dzert kafiju.

Renē sagaidīja viņu ar nepacietību, arī viesi bija ziņkārīgi, un tāpēc prokurora palīgs tika saņemts ar vispārējiem saucieniem un sveicieniem.

— Nu, rīkles griezēj, valsts kārtības uzturētāj, rojālist Brut! — sauca viens viesis. — Ko nu jūs teiksit?

— Nu, vai mums draud jauna briesmu valdība? — vaicāja kāds cits.

— Vai no savas migas neuzbruka Korsikas velns? — prašņāja trešais.

— Marķīze, — teica Vilfors, tuvodamies savai nākamajai sievasmātei, — es nāku izlūgties no jums atvainošanu, ja man vajadzētu jūs uz laiku atstāt…

Un tad, pagriezies pret marķīzu, viņš piebilda:

— Marķīz, esiet tik laipns un atļaujiet man teikt jums dažus vārdus vienatnē!

— A, vai tad viss tiešām ir tik nopietni? — jautāja marķīze, vērodama prokurora palīga svarīgo seju.

— Tik nopietna, — ka man vajadzēs uz dažām dienām no jums atva­dīties.

— Vai jūs kurp braucat, mans kungs? — jautāja Renē, nespēdama apslēpt savu uztraukumu par šo piepešo ziņu.

— Diemžēl jā — atbildēja Vilfors. — Tas ir vajadzīgs!

— Kurp tad jūs brauksit? - jautāja marķīze.

— Tas ir tiesas noslēpums, bet ja kādam no klātesošajiem kungiem ir kādi uzdevumi Parīzē, tad viens no maniem draugiem, kurš dodas turp, labprāt uzņemsies izpildīt šos uzdevumus.

Visi klātesošie paskatījās cits uz citu.

— Jūs lūdzāt mani uz sarunu vienatnē? — jautāja marķīzs.

— Jā, lūdzu, ieiesim jūsu kabinetā!

Marķīzs ar Vilforu izgāja.

— Nu, kas tad ir noticis? — jautāja marķīzs, kad viņi bija nonākuši kabinetā.

— Notikušas ļoti svarīgas lietas, kuras spiež mani tūdaļ doties uz Pa­rīzi. Tagad, marķīza kungs, atvainojiet manu rupjo jautājumu: vai jums varbūt ir valsts papīri?

— Visa mana mantība ir noguldīta valsts vērtspapīros; gandrīz seši vai septiņi simti tūkstoši franku.

— Nu, marķīz, pārdodiet savus vērtspapīrus, pārdodiet tos tūlīt, vai arī jūs esat bankrotā.

— Bet kā tad lai es tos no Šejienes pārdodu?

— Jums ir kāds biržas aģents? Vai ne?

— Ir.

— Dodiet man vēstuli viņam, lai viņš tūdaļ pārdod, ne minūti nekavē­damies; var pat būt, ka es aizbraucu jau pārāk vēlu.

— Velns lai parauj! — iesaucās marķīzs. — Tad netērēsim arī laiku!

Un viņš piesēdās pie galda un uzrakstīja vēstuli savam biržas aģentam,

uzdodams viņam pārdot valsts rentes papīrus par jebkuru cenu.

— Tagad, — teica Vilfors, turēdams šo vēstuli rokā, — man vajadzīga vēl otra vēstule.

— Kam?

— Karalim, — teica Vilfors.

— Karalim?

— Jā.

— Bet es nevaru iedrošināties rakstīt viņa augstībai.

— Tāpēc lūdzu jūs izprasīt tādu vēstuli no de Zalvjē. Man ļoti, ļoti vajag, ka viņš man dotu vēstuli, ar kuras palīdzību es varētu iegūt brīvu pieeju pie karaļa, lai man nevajadzētu ar formalitātēm un aplinkiem iz­prasīt audiences, kas man varētu likt zaudēt dārgo laiku.

— Bet vai tad jums nav kanclera, ar kura starpniecību jūs katrā laikā varētu runāt ar karali?

— Zināms, ka tā; bet nav vajadzīgs, ka cits zinātu to jauno vēsti, kuru es vedu. Jūs saprotat? Kanclers visādā ziņā atbīdītu mani malā un atņem­tu man visus nopelnus karaļa priekšā. Es juras teikšu tikai vienu: mana karjera ir nodrošināta, ja pirmais sasnied/u Tileriju pili, jo tad izdaru karalim tādu pakalpojumu, kādu viņš nekad navar aizmirst.

— Tad ejiet sagatavoties ceļojumam; pasaukšu de Zalvjē un likšu vi­ņam uzrakstīt vēstuli, kura derētu jums par šķēršļu novērsēju.

— Labi, nekavējoties, jo pēc stundas ceturkšņa man jābūt jau karietē.

— Lieciet karietei gaidīt mana nama priekšā!

— Labi. Jūs, lūdzams, atvainosities manā vietā marķīzei, vai ne? Un jūsu meitai, kuru es tādā dienā atstāju ar dziļāko nožēlu.

— Jūs viņas atradīsit manā kabinetā un varēsit pats no viņām atva­dīties.

— Simtu paldies! Parūpējieties arī, lai es saņemu savu vēstuli!

Marķīzs piezvanīja; ienāca sulainis.

— Pasakiet grāfam de Zalvjē, ka es viņu gaidu pie sevis!

— Tagad ejiet, Vilfor! — teica marķīzs prokurojra palīgam.

— Labi, tūdaļ atkal atnākšu.

Prokurora palīgs skriešus steidzās projām; bet pie durvīm viņš atce­rējās, ka nu karaliskā prokurora palīgs, kurš tā skrien, var uztraukt visas pilsētas mieru. Tāpēc viņš apstājās un tālāk gāja saviem parastajiem soļiem.

Pie savām durvīm viņš ieraudzīja kādu baltu tēlu, kurš nekustīgs gaidīja viņu.

Tā bija skaistā kalalāniete, kura, nesaņemdama nekādu ziņu par Dan­tesu, bija pati atnākusi, lai uzzinātu, kāpēc viņas līgavainis ticis apcie­tināts.

Vilforam tuvāk pienākot, viņa atgāja nost no sienas, pie kuras bija stāvējusi, un aizšķērsoja viņam ceļu. Dantess prokurora palīgam bija teicis par Mersedesi, un viņš tūdaļ varēja iedomāties, kas ir šī sieviete. Viņš bija ļoti izbrīnījies par viņas skaistumu un cienīgo uzstāšanos, un, kad viņa jautāja, kāpēc viņas līgavainis ir apcietināts, prokurora palīgam likās, it kā apsūdzētais būtu viņš pats un šī sieviete būtu viņa tiesnese.

— Cilvēks, par kuru jūs runājat, — teica Vilfors aizraudamies, — ir liels noziedznieks, un es nekā nespēju darīt viņa labā.

Mersedesa sāka raudāt, un, kad Vilfors gribēja paiet viņai garām, viņa atkal nostājās tam ceļā.

— Bet vismaz sakiet man, — viņa teica, — kur viņš atrodas, lai es varētu uzzināt, vai viņš ir dzīvs vai miris!

— Es nezinu, — teica Vilfors, — viņš vairs nepieder man.

Un, sajuzdams savu neveiklo un nekrietno stāvokli šīs skaidrās sievietes priekšā, viņš atgrūda Mersedesi rupji nost un gandrīz vai bēgšus iestei­dzās savā namā, aši aizcirzdams durvis, il kā gribēdams atstāt uz ielas, laukā sirdsapziņu, kura neviļus un pret viņa gribu ierunājās. Jo, neska­toties uz visu, uz savu amatu un uzskatiem, viņš taču bija radīts cilvēka vaigā.

Nonācis savā istabā, Villors atkrita krēslā un iestenējās. Cik cilvēku viņš jau bija iegrūdis postā, cik notiesājis uz nāvi! Bet tad viņš vismaz, nebija tik skaidri bijis pārliecināts par notiesāto nevainību! Tagad viņš pilnīgi skaidri un nešaubīgi zināja, ka ir notiesājis nevainīgu uz mūžu cie­tumā. Viņš tam atņēmis ne vien brīvību, bet arī laimi: šeit viņš vairs ir formas pēc nebija tiesnesis, bet bende.

Sirdī viņš sajuta it kā dobjus sitienus, dzeldošas sāpes, kuras viņam agrāk bija bijušas nepazīstamas; sirds viņam pildījās ar nenoliektām, ļau­nām nojausmām.

Šādas vātis sirdī nekad nedzīst; ja ari kādreiz tās liekas aizdarāmies, tad drīz atveras vēl asiņainākas un sāpīgākas.

Ja šinī acumirklī būtu noticis brīnums, būtu atskanējusi Renē mīļā balss vai Mersedese būtu ienākusi un lūgusi pēc žēlastības, prokurora palīgs varbūt būtu riskējis ar visu savu spožo karjeru un būtu parakstījis pavēli par nevainīgā Dantesa atsvabināšanu. Bet nekāda maiga balss neatskanēja, durvis atvērās tikai tādēļ, lai ielaistu sulaini, kurš atnāca pateikt, ka zirgi gatavi un gaida, — un tā bez brīnuma prokurora palīgs palika prokurora palīgs.

Vilfors aši piecēlās, pareizāk sakot, uzlēca kājās kā vīrs, kurš palicis uzvarētājs iekšējā cīņā, piegāja pie sava rakstāmgalda, sabēra kabatās visu zelta naudu, cik vien galdā atradās, un staigāja apkārt pa istabu kā pus- prātā, murminādams saraustītus, nesaprotamus vārdus.

Pēdīgi viņš sajuta, ka sulainis viņam uz pleciem uzlicis mēteli, un nu izgāja, aši sēdās karietē un lika braukt uz Grankūras ielu, kur atradās marķīza Senmerāna nams.

Nelaimīgais Dantess nu bija galīgi notiesāts.

Kā marķīzs bija apsolījis, Vilfors arī atrada marķīzi un Renē marķīza kabinetā. Renē ieraudzīdams, prokurora palīgs nodrebēja, jo viņš baidījās, ka viņa varētu izmantot labo gadījumu un lūgt Dantesa apžēlošanu. Bet jaunā meitene bija aizņemta tikai ar savām domām — par Vilfora aizceļo­šanu.

Viņa mīlēja Vilforu. Vilfors aizbrauca tad, kad kāzas bija durvju priek­šā, Renē nolādēja to cilvēku, kurš ar savu noziegumu šķīra viņu no līga­vaiņa, nekādu žēlastību viņa šeit nespēja just pret Dantesu.

Un otra līgava — Mersedese?

Viņa, uz mājām ejot, sastapa Fernānu, kurš bija viņai sekojis. Nonākusi Katalānās, viņa izmisumā metās gultā.

Ceļos gultas priekšā stāvēja Fernāns un turēja viņas ledusauksto roku, apklādams to ar skūpstiem, kurus Mersedese nejuta.

Visu nakti viņa pavadīja dziļā izmisumā.

Lampa izdzisa, kad eļļa bija izdegusi, viņa nemanīja, ka palicis tumšs, tāpat kā viņa neredzēja gaismu; atausa diena, bet Mersedese arī dienu neredzēja.

Sāpes bija viņas acis aizsegušas kā ar saiti, caur kuru viņa redzēja Edmonu.

— A, jūs esat šeit! — viņa atmozdamās teica, ieraugot Fernānu.

— Kopš vakardienas es neesmu no jums atkāpies, — Fernāns teica ar sāpīgu vaidu.

Kuģa īpašnieks Morelis neuzskatīja sevi par uzveiktu: viņš uzzināja, ka Dantesu pēc nopratinājuma aizveduši uz cietumu, un viņš metās pie vi­siem saviem draugiem, skrēja pie visiem marseliešiem, kuriem pilsētā bija kaut kāda teikšana. Bet jau bija izplatījušās baumas, ka jaunais Dantess apcietināts kā bonapartistu aģents, un, tā kā tanī laikā pat visdrošākie turēja par neprātīgām iedomām katru Napoleona mēģinājumu nākt atkal tronī, tad Morelis visur sastapa tikai vēsu atturību, bailes vai atraidījumu un izmisis pārnāca mājās tikai ar to mierinājumu, ka Dantesa labā vairāk neko darīt nav iespējams.

Arī Kadruss no savas puses ļoti uztraucies un mocījās, tikai viņš ne­skraidīja veltīgi apkārt pie pilsētas lielajiem, nemēģināja neko darīt Dan­tesa labā, bet ieslēdzās savā istabā ar divām pudelēm un lūkoja savu nemieru noslīcināt vīnā. Bet tanī garastāvoklī, kādā viņš atradās, bija pā­rāk maz ar divām pudelēm vīna, lai pazaudētu prātu, tāpēc — pārāk piedzēris, lai ietu sev atnest vēl vīnu, un par maz dzēris, lai reibums nomāktu visas atmiņas, — viņš sēdēja, rokas uz galda atspiedis, divu tuk­šu vīna pudeļu priekšā un mocījās.

Danglārs vienīgais ne mocījās, ne uzbudinājās; viņš pat bija jautrs, jo bija ienaidniekam atriebis un sev nodrošinājis vietu uz „Faraona", kuru jau tik tikko nebija pazaudējis.

Danglārs piederēja pie tiem ļaudīm, kuri rodas pasaulē ar rakstām- spalvu aiz ausīm un tintes pudeli sirds vietā: viss šinī pasaulē bija viņam rēķinu uzdevums.

Danglārs parastā stundā likās gulēt un gulēja mierīgi.

Vilfors, dabūjis vēstuli no de Zalvjē, atvadījies no Renē, nobučojis mar­ķīzei roku, aizripoja pasta ratos uz Parīzi.

Vecais Dantess bija pusdzīvs bēdu un nemiera dēļ.

Kur palika Edmons, mēs jau zinām.