Grafs Monte-Kristo

VIII Ceļojums

— A, tas ir lieliski! — iesaucās Monte-Kristo, ieraudzīdams abus drau­gus kopā ienākam. — Es ceru, ka visas nepatikšanas ir laimīgi izlīdzi­nātas.

— Jā, — atteica Bošāns. — Tās bija nejēdzīgas valodas, par kurām nav vērts runāt, es pats tagad pirmais tās apkarotu, ja tās atkal parādītos.

— Albērs teiks jums, ka es tā tūdaļ apgalvoju, — atteica grāfs. — Apsēdieties, man šodien ir ļoti nelāga diena.

— Kā tā? — teica Albērs. — Jūs, kā liekas, kārtojat savus papīrus.

— Manus papīrus? Nē, paldies Dievam, to ne! Manos papīros aizvien ir kārtība, jo man tādu nemaz nav. Bet Kavalkanti kunga papīrus…

— Kavalkanti? — jautāja Bošāns.

— Nu jā, — teica Albērs, - vai tad jūs nezināt, ka grāfs tam jaunajam cilvēkam ir sargātājs?

— Nē, nē, — teica Monte-Kristo, — es nevienu nesargāju, vismazāk Kavalkanti kungu.

— Kurš nu manā vietā precēs Danglāra jaunkundzi, — piebilda Al­bērs.

— Kā, Kavalkanti precēs Danglāra jaunkundzi? — izbrīnījies iesaucās Bošāns.

— Ak, mans mīļais, vai tad jūs nākat no pasaules gala? — teica Mon- te-Kristo. — Jūs esat avīžnieks un nezināt, par ko runā visa Parīze?

— Un jūs, grāfa kungs, esat saprecinātājs? — jautāja Bošāns.

— Es? Mans Dievs, ko jūs runājat! Nē, tad jūs mani nepazīstat, — es tieši ar visiem spēkiem šim precībām pretojos un liedzos būt jel kādā sakarā ar tām.

— Ak, es saprotu, — teica Bošāns, — mūsu drauga Albēra dēļ.

— Nē, manis dēļ ne, — teica Albērs, — es grāfu aizvien esmu lūdzis mani atsvabināt no šīm precībām.

— Klausieties, — teica Monte-Kristo, — es tik maz esmu darījis par labu šim precībām, ka abi, sievastēvs un znots, izturas pret mani vēsi. Tikai Danglāra jaunkundze, kura neliekas cienām laulātu dzīves kārtu, tur uz mani labu prātu.

— Bet vai drīz būs kāzas? — jautāja Bošāns.

— Jā, mans Dievs, drīz, neskatoties uz manām ierunām. Es nepazīstu šo jauno cilvēku, nezinu, vai viņš bagāts vai ne. To visu es teicu Dan- glāram. Bet viena lieta man viņam bija jāsaka: jaunais cilvēks gadus des­mit nav nemaz saticies ar savu tēvu, čigānu vai laupītāju nozagts, un die­zin kā dzīvojis. Bet baņķieris Danglārs neko nebēdāja un lūdza mani raks­tīt majoram Kavalkanti par dēla papīriem, — tie nu ir pienākuši. Es savas rokas mazgāju nevainībā.

— Un ko dara d'Armili jaunkundze, kurai nu zudīs skolniece? — jau­tāja Bošāns.

— To es nezinu; viņa laikam grib uz Itāliju, es devu Danglāra jaun­kundzei ieteikšanas vēstules, tās d'Armili jaunkundze varēs dot teāra „Valle" direktoram Milānā, kurš ir mans draugs. Bet, Albēr, kas tad jums kaiš? Vai jūs patiešām neesat bijis iemīlējies Danglāra jaunkundzē? Ko jūs tik skumīgs sēžat?

— Man ir migrēna, — tas atbildēja.

— Es zinu labu līdzekli — gaisa pārmaiņu. Un, tā kā es tagad arī esmu pie nelāga dūšas, tad došos mazā ceļojumā.

— Bet kas tad gan jums kaiš, grāfa kungs? — jautāja Bošāns.

— Ak, es gribēt redzēt, ko jūs teiktu, ja tiesas izmeklēšana jūs vajātu līdz pat jūsu dzīvoklim.

— Kāda izmeklēšana?

— Nu tā, kuru Vilfora kungs vada pret manu laipno slepkavu, kas izbēdzis no cietuma.

— Ahā, es lasīju avīzēs! — teica Bošāns. — Bet teiciet, — kas ir šis Kadruss?

— Kāds provansietis. Vilfors ir dzirdējis par viņu runājam, kad bijis vēl Marseļā, arī Danglārs atminas viņu redzējis. Prokurors ir loti cītīgs šinī lietā, bet es viņam maz par to pateicos, jo viņš jau četrpadsmit dienas sūta man uz mājām visus bandītus, slepkavas un zagļus, kādus vien saķer Parīzē vai apkārtnē, tā iemesla dēļ, ka viens no tiem varētu būt godājamā Kadrusa slepkava. Iznākums būs tas, ka visi zagļi un laupītāji pazīs manu namu no ārienes un iekšienes. Man būs šīs nams jāatstāj zagļiem un jāuz­meklē sev cita uzturēšanās vieta. Vai es varu jūs paņemt līdzi, mīļais vikont Albēr?

— Ļoti labprāt. Bet kurp jūs domājat doties?

— Uz jūrmalu. Es mīlu jūru un, kad to ilgi neredzu, tad ilgojos pēc tās. Vai jūs esat ar mieru?

— Ar mieru!

— Paldies, vikont! Bošāna kungs, šovakar mani ceļa rati četrām per­sonām stāvēs gatavi. Vai jūs nesagādātu mums prieku, mūs pavadot?

— Es pašlaik nāku no jūrmalas, — atteica Bošāns, un klusāk Albēram viņš piebilda:

— Ir gluži nepieciešams, ka es palieku Parīzē un uzraugu avīzes drukā­šanu.

— Ak, jūs esat labs draugs, Bošān, — atbildēja Albērs aizgrābti. — Jums taisnība, esiet modrs un lūkojiet uziet ienaidnieku!

Abi draugi šķīrās ar stipru rokas spiedienu, kurš izteica to, ko lūpas nevarēja teikt trešā klātbūtnē.

— Šis Bošāns ir ļoti patīkams cilvēks, — teica Monte-Kristo, kad avīž­nieks bija aizgājis.

— Jā, augstsirdīgs cilvēks, kuru es mīlu no visas sirds. Bet nu sakiet, — kurp tad īsti brauksim?

— Uz Normandiju, uz Treporu.

— Un mēs būsim gluži vieni paši, bez pazīstamiem, bez kaimiņiem?

— Vieni paši, mēs jāsim, medīsim, zvejosim, brauksim ar laivu un kuģi.

— Es tikai paziņošu mātei, un tad mēs brauksim.

— Bet viņa jums taču atļaus braukt man līdzi? Tam noslēpumainajam vīram Monte-Kristo?

— Jums ir vāja atmiņa, grāf, es jau jums teicu par manas mātes sim­pātijām pret jums.

— Vai tiešām jūsu māte arī tagad vēl par mani domātu citādi nekā ar vislielāko vienaldzību?

— Klausieties, es jums teicu, jūs viņai liekaties gluži ārkārtējs vīrs.

— Ā! Bet vai viņa jums nesaka: «Neuzticies šim Manfrēdam!"

— Tieši otrādi, viņa mani aizvien skubina, lai es lūkoju iegūt jūsu mī­lestību.

Monte-Kristo nopūzdamies novērsās.

— Tātad šovakar es lūdzu jūs, jaunais draugs, — teica Monte-Kristo, — es jūs gaidīšu pulkstens piecos pēcpusdienā, lai mēs'stundu pēc pusnakts varētu būt Treporā.

— Kā? Treporā?..

— Nu jā.

— Un jūs gribat četrdesmit astoņas jūdzes nobraukt astoņās stundās? Jūs tiešām esat brīnumvīrs, gribat pārspēt telegrāfu Francijā.

— Tātad ap pieciem?

— Jā, — teica Albērs atvadīdamies.

Kad Albērs bija aizgājis, Monte-Kristo palika vēl kādu brīdi nekustīgi stāvot, domās nogrimis. Pēdīgi viņš ar roku pārbrauca pār pieri, it kā gribēdams aizdzīt visus maigos sapņus; vtņam bija jāgatavojas savai atrie­bēja lomai. Viņš skaļi piezvanīja.

Ienāca Bertučio.

— Bertučio, es uz Treporu nebraukšu rīt, bet jau šodien pulkstens piecos. Mani pavadīs de Morserfa kungs. Sagatavojiet visu uz to laiku!

Tad Monte-Kristo atvadījās no Haides.

Albērs ieradās laikā, un abi devās ceļā. Sākumā drūmais ceļojums kļu­va aizvien patīkamāks ar savu apbrīnojamo ātrumu. Albērs nebija ne do­mājis, ka ir iespējams tik strauji tikt uz priekšu.

Dimdēdami aizskrēja rati, garāmgājēji brīnīdamies palika stāvot. Alī vadīja zirgus, turēdams stiprās rokās grožus, šis tuksneša bērns jutās īsti laimīgs ar savu tumšo seju, kvēlojošām acīm, baltiem svārkiem, kuri gaisā

plivinājās, šinīs putekļu mākoņos viņš lldzinākās tuksneša vēja — samuma — garam.

— A — teica Morserfs, — kāda bauda ir no tāda ātruma, es to nemaz nepazinu!

Un pēdējie mākoņi no viņa pieres nozuda, it kā tos būtu aizrāvis pro­jām vējš.

Stundu pēc pusnakts viņi nonāca pie plaša parka vārtiem. Kungu ie­rašanās muižā bija jau iepriekš paziņota. Albēru aizveda uz viņa istabu, viņš nopeldējās, tad paēda vakariņas. Sulaini viņš bija paņēmis līdzi. Grā­fu apkalpoja Batistens. Albērs iemiga, jūrai krācot.

Agri no rīta piecēlies, viņš izgāja uz terases palūkoties uz jūru.

Visapkārt namam bija jauks parks, kuram pieslēdzās mežs. Jūras licī varēja redzēt mazu korveti ar izstieptu takelāžu, kuģim priekšpusē bija grāfa Monte-Kristo ģerbonis: zilā jūrā zelta kalns ar sarkanu krustu galā, kas varēja norādīt uz Golgātu, bet arī uz kuģa īpašnieka — šī noslē­pumainā vīra — ciešanām. Visapkārt kuģim bija noenkurotas mazas lai­vas.

Izgājis citās istabās, Albērs ievēroja pilnīgus aprīkojumus medībām un zvejai. Drīz pēc tam parādījās pats saimnieks, un diena viņiem pagāja ātri — visādos vingrinājumos, kuros grāfs bija liels meistars.

Arī otrā diena pagāja tikpat drīz; grāfs likās nenogurdināms, kamēr Albērs, jaunais cilvēks, no visa tā nokusa. Trešās dienas pievakarē Albērs pašulaik atpūtās atzveltnē, kad viņš izdzirda kādu ataulekšojam. Paska­tījies caur logu, viņš sev par lielu nepatikšanu pazina savu sulaini Flo- rantēnu.

— Tu šeit, Florantēn? — iztrūcies jautāja Albērs. — Kas noticis? Vai māte ir slima?

Monte-Kristo redzēja, ka Albērs izsteidzās ārā un saņēma no sulaiņa vēstuli un avīzes numuru.

— No kā vēstule? — jautāja Albērs.

— No Bošāna kunga, — atteica Florantēns. — Viņš mani sūtīja, deva man ceļa naudu, deva zirgu un lika nekavēties nekur, līdz es būtu pie jums, — es atjāju garo ceļu tikai piecpadsmit stundās.

Drebot Albērs atplēsa vēstuli, lasīja un iekliedzās. Viņa acis skatījās stīvi, kājas trīsēja, viņam vajadzēja atbalstīties uz Florantēnu.

Monte-Kristo uzlūkoja viņu ar līdzcietību. „Tēva grēki tiek piemeklēti līdz ceturtajam augumam," viņš skumji nodomāja pie sevis.

Albērs bija pa to laiku atkal atžilbis; viņš bija bāls un sviedriem pār- plūdis.

— Florantēn, — viņš dobji teica, — vai tas zirgs izturēs ceļu atpakaļ uz Parīzi?

— Ak, kungs, tas ir tikai panīcis pasta kleperis.

— Ak, Dievs, kā tad bija pie mums, kad tu atstāji Parīzi?

— Puslīdz mierīgi; bet, kad es pārnācu no Bošāna kunga, grāfienes kundze ļoti raudāja. Viņa sākumā negribēja mani laist, bet tad tomēr sūtīja pēc jums.

Albērs ienāca grāfa istabā. Viņš nebija vairs tas cilvēks, kas agrāk; šīs piecas minūtes bija viņu gluži pārvērtušas.

— Grāfa kungs, - viņš teica, — pateicos par jūsu viesmīlību, es tūdaļ atgriežos Parīzē.

— Kas tad ir noticis?

— Liela nelaime, bet nejautājiet! Es lūdzu jums tikai pēc zirga.

— Vikont, esmu gatavs jums ar visu pakalpot, bet vai jūs labāk ne­brauktu, jo jājiens jūs pārāk nogurdinātu.

— Es pateicos, tas mani par ilgu uzkavētu, un nogurums, no kura jūs baidāties, man tieši būs pa prātam.

Albērs pagāja grīļodamies dažus soļus uz priekšu un tad iekrita kādā krēslā.

Monte-Kristo to neredzēja, viņš stāvēja pie loga un sauca:

— Alī, seglo zirgu Morserfa kungam, bet žigli, viņš steidzas!

Šie vārdi likās atkal iedvešam Albēram dzīvību. Viņš metās laukā no istabas. Grāfs viņam sekoja.

— Paldies! — teica Albērs, ielēkdams seglos. — Un tu, Florantēn, sekosi man! Vai vajag sevišķas pavēles, lai es dabūtu jaunus zirgus?

— Nē, jūs tikai nodosit šo un cits jau stāvēs gatavs, — teica Monte- Kristo.

— Jūs varbūt uzskatāt manu aizsteigšanos par dīvainu, grāf, un ne­saprotat, ka pāris avīžu rindiņu var tā uztraukt vīru un novest līdz iz­misumam. Nu te jums būs šī avīzes lapa, lasiet to, kad es būšu projām, lai jūs neredzētu mani nosarkstam.

Grāfs pacēla avīzi un ar neizsakāmu līdzcietību nolūkojās pakaļ ne­laimīgajam jauneklim. Tikai tad viņš atlocīja lapu un lasīja:

«Franču virsnieks Alī Tebelina pašā dienestā, par kuru pirms trim ne­dēļām bija runa avīzē "Impertial un kurš ne vien Janinu, bet ari savu labdari Alī Tebelinu nodevis turkiem, toreiz tiešām saucās Fernāns, bet pēc tam viņš pieņēmis augstu familijas vārdu un ieguvis goda amatus.

Viņš tagad saucas grāfs de Morserfs un ir ģenerālleitnants un Francijas pērs, augšnama loceklis."

Šis briesmīgais noslēpums, kuru Bošāns tik augstsirdīgi bija slēpis, to­mēr bija nācis gaismā un pacēlies kā draudīgs spoks. Cita avīze bija no­drukājusi šo ziņu dienu pēc Albēra aizbraukšanas uz Normandiju.