Grafs Monte-Kristo

VI Viens

Monte-Kristo piesteidzās klāt mirstošajam Kadrusam, kurš aizvien vēl kliedza: „Palīgā! Palīgā!"

— Nebaidieties, te es esmu, — teica Monte-Kristo.

— Ak, viss beigts!.. Jūs nākat par vēlu… Ak, kas par dūrieniem… cik daudz asiņu…

Viņš paģība.

Alī un viņa kungs pacēla ievainoto un ienesa to kādā istabā. Alī no­vilka Kadrusam svārkus un vesti, un nu varēja redzēt trīs briesmīgus ie­vainojumus.

Alī uzlūkoja savu kungu, ko nu darīt. '

— Ej pie karaliskā prokurora de Vilfora kunga un atnāc reizē ar viņu šurp! Garām ejot, vari uzmodināt durvju sargu, lai skrien pēc ārsta!

Kad Monte-Kristo bija palicis ar ievainoto viens, ap viņa lūpām pa­rādījās savāds smaids, pilns drūmas līdzcietības.

— Ārstu, ārstu, — stenēja ievainotais, atkal atmozdamies.

— Viņš tūdaļ būs šeit, — atteica abats.

— Es zinu gan, ka viņš man dzīvību vairs nespēj atdot, bet varbūt viņš mani vēl tik ilgi uztura pie spēka, līdz es varu nodot savu izskaidrojumu.

— Par ko?

— Par savu slepkavu, — tas bija Benedeto.

— Tavs biedrs, korsikānis?

— Jā. Viņš man deva plānu no grāfa nama, laikam cerēdams, ka es grāfu nositīšu un viņš tā drīz tiks pie mantojuma, vai ka es tikšu nosists, un viņš tā būs no manis atsvabināts. Un nu viņš, redzēdams mani sveiku iznākam, nodūra mani.

— Es sūtīju reizē pēc ārsta un prokurora.

— Abi atnāks par vēlu, — murmināja Kadruss, kurš juta savus spēkus zūdam.

Monte-Kristo izgāja un atnāca drīz atpakaļ ar savām sarkanajām zālēm, no kurām pāris pilienu uzpilināja uz ievainotā lūpām.

— Ak, jūs ielējāt man dzīvību… vēl…

— Divas piles vairāk, un tu esi beigts, — atteica Monte-Kristo.

— Ak, kaut jel kāds nāktu, lai es varētu uzrādīt šo neģēli!..

— Es varu uzrakstīt tavu liecinājumu, un tu to parakstīsi, — teica Monte-Kristo.

— Jā… jā… — priecīgi iesaucās Kadruss.

„Es mirstu no korsikāņa Benedeto rokas; viņš bija mans biedrs Tulonas cietumā ar Nr. 59."

Monte-Kristo pasniedza viņam augšējās rindiņas un spalvu; Kadruss parakstīja un atkal atslīga atpakaļ savā guļasvietā.

- Viss pārējais jums, abata kungs, ir jāizstāsta, ka viņš šeit liekas saukties par Andrea Kavalkanti, ka dzīvo „Prinču viesnīcā", ka… ak, mans Dievs… nāve jau tuvojas.

Un Kadruss paģība otrreiz.

Abats deva viņam paost no zāļu flakona, un ievainotais atkal atvēra acis.

Viņa kāre pēc atriebības vēl nebija viņu atstājusi.

— Abata kungs, — viņš stenēja. — Jūs taču solāties teikt visu, visu!

— Jā, es teikšu, — atbildēja abats, — visu, ko tu man teici, un vēl vairāk: ka viņš grāfam rakstījis vēstuli, no tevis brīdinādams, bet es vēstuli uzplēsu un tā pasargāju savu draugu grāfu Monte-Kristo.

— Ak, vai ne, tad viņš tiks giljotinēts? — teica Kadruss. — Jūs man apsolāt, abata kungs, ka viņam tiks nocirsta galva! Šinī cerībā es varētu vieglāk mirt.

— Es arī teikšu, ka redzēju kādu cilvēku uz ielas stāvam, kamēr tu te ielauzies…

— Ak, tas bija viņš, tas bija viņš! — iesaucās Kadruss. — Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt, abata kungs?

— Es negribēju stāties pretī likteņa gaitai, Dieva lielajai taisnībai.

— Ak ko, nieki! Kad būtu Dievs un Dieva taisnība, tad gan daudziem vajadzētu būt pie karātavām, kas tagad sēž augstā godā un pat vēl citus soda. Tas viss tikai blēņas un pļāpas par tādu taisnību.

— Pacieties, pacieties! — teica abats ar tādu smaidu, ka ievainotais nodrebēja. — Nāks arī to viru rinda, kuri sēž augstā godā un kuru īstā vieta būtu pie karātavām, viņiem visiem nāks savs laiks, un nav vairs tālu lielā tiesas diena, kad tiks atriebti visi cietēji, visi, kam ir ticis pāri darīts, kas ir tikuši vajāti par to, ka gribējuši atvieglot nelaimīgajiem ciešanas.

Kadruss lūkojās uz runātāju gluži izbrīnījies.

— Tā taisnība, kura visiem atmaksās pēc nopelniem, nāks no šis pašas pasaules un būs cilvēciska. Tai tu vari ticēt, no tās neizbēgs neviens. Arī tevi tā ir aizsniegusi, tu esi nodevis savu labāko draugu.

— Palīgā! Palīgā! — iesaucās Kadruss. — Ārstu, ārstu, varbūt es ne­esmu nāvīgi ievainots, varbūt es vēl dzīvošu!

— Nē, tu esi nāvīgi ievainots, bez tiem trim pilieniem, kurus es tev iedevu, tu jau būtu izdzisis. Klausies!

— Ak, — iesaucās Kadruss, — kas tas par savādu priesteri, kas mi­rējus nemierina, bet vēl atņem viņiem dūšu?

— Klausies, kad tu savu draugu biji nodevis, tu iepazinies ar trūkumu, bet es tev devu necerētu bagātību, to dārgo dimantu, un tu nokāvi mant­kārības, sava dzinekļa, ne trūkuma dēļ…

— Ak, lur jau Karkonta vainīga, ne es…

— Klausies! Tad tu nonāci cietumā, liktenis tevi arī no turienes iz­pestīja, un tu nāci šurp…

— Dzert, dzert! — ievaidējās Kadruss.

Monte-Kristo pasniedza viņam glāzi ūdens.

— Ak, Benedeto izbēgs, tiešām izbēgs… — murmināja Kadruss.

— Es tev saku, Kadrus, Benedeto neizbēgs no soda, — Monte-Kristo teica nopietni un svinīgi.

— Bet kas tad jūs esat, ka varat tā apgalvot? — izbrīnījies jautāja Kadruss, nemierīgi uz Monte-Kristo lūkodamies.

— Uzlūko mani ciešāk! — teica Monte-Kristo, pienākdams viņam ar sveci tuvāk.

— Nu jā, abats Buzoni.

Monte-Kristo noņēma liekos matus, un nu parādījās viņa parastais bā­lais vaigs, melnu matu ieskauts.

— Ā! — teica Kadruss kā apmulsis. — Ja šie mati nebūtu melni, es teiktu, ka tas ir lords Vilmors!

— Es neesmu nedz abats Buzoni, nedz lords Vilmors. Uzlūko mani vēl tuvāk, vēl ilgāk, atceries, atceries!

— Ak, — stenēja mirējs, — man tiešām liekas, it kā es būtu jau agrāk jūs redzējis.

— Jā, tu esi mani agrāk redzējis un pazinis.

— Bet kas tad jūs esat? Kāpēc liekat man šeit nomirt?

— Nekas tevi nespēj glābt, Kadrus, ja glābiņš būtu bijis iespējams, es tevi būtu glābis, to es tev zvēru pie sava tēva kapa.

— Pie sava tēva kapa? — iesaucās Kadruss, it kā kaut ko atcerēdamies un lūkodamies piecelties. — Ak, kas tu īsti esi?

Monte-Kristo uzlūkoja viņu nopietni un nožēlojoši un tad klusi teica, pie viņa noliekdamies:

— Es esmu… es esmu…

Un viņa tikko atvērtās lūpas čukstēja tik klusi vārdu, it kā viņš būtu baidījies to izdzirdēt.

Kadruss piepeši lūkoja pacelties, ievaidējās, aizvēra acis un atkrita at­pakaļ

Asinis sastāja platajās brūcēs.

Viņš bija miris.

— Viens! — Monte-Kristo teica noslēpumaini, ar līdzcietību uzlūko­dams sastingušo līķi.

Desmit minūtes vēlāk ieradās ārsts, drīz pēc tam arī prokurors. Abats Buzoni, kurš pie miroņa skaitīja pātarus, saņēma abus kungus.