Grafs Monte-Kristo

XV Velns Roberts"

Opera „Velns Roberts" bija šovakar jo vairāk vietā tāpēc, ka šeit ka­raliskajā mūzikas akadēmijā tika svinēti svētki par godu komponistam. Dziedātājs Levasērs arī pēc ilgas slimības pirmo reizi atkal parādījās Bertrama lomā, un slavenais darbs bija kā arvien pievilcis visu Parīzi, visus augstāko aprindu greznākos priekšstāvjus.

Albēram Morserfam kā lielākajai daļai bagāto, jauno cilvēku bija savs orķestra sēdeklis, bez tam desmit ložas pazīstamajiem, kurās varēja iz­lūgties vietu.

Šato-Reno sēdeklis bija blakus viņējam.

Bošāns kā avīžnieks bija nama karalis un kungs, un viņam visur sē­deklis bija par brīvu.

Lisjēnam Debrē šovakar bija atstāta ministra loža, un viņš bija to pie­dāvājis grāfam Morserfam; bet, kad Mersedese uz izrādi negāja, Morserfs atļāva to izmantot Danglāram, un neviens jau nav kārāks pēc brīvas, bez­maksas ložas kā miljonārs. Tomēr Danglārs pats negāja uz teātri, jo viņa politiskie uzskati un viņa stāvoklis kā opozīcijas partijas tautas vietniekam neatļaujot viņam parādīties ministra ložā. Tātad Danglāra kundze bija rakstījusi Lisjēnam Debrē, lai tas viņu pavada uz operu, jo viņa taču nevarot ar savu meitu Eiženiju viena iet uz teātri. ,

Un tiešām, visi ļaudis to būtu uzskatījuši par ļoti lielu nepieklājību, kamēr neviens neatrada nekā nepiederīga tanī apstāklī, ka Danglāra jaun­kundze gāja uz teātri ar savu māti un ar mātes mīļāko; tur nekā nebija ko iebilst.

Kad prieškars pacēlās, zāle bija, kā parasts, tukša: smalkā publika va­rēja nākt tikai par vēlu, bet ne īstā laikā; atnācēju troksnis, protams, traucēja klausītājus.

— Lūk! — piepeši teica Albērs Morserfs, skatīdamies uz ložu pirmā rangā. — Lūk, tur ienāk komtese G.!

— Kur ir komtese G.?

— A, baron, kas par jautājumu! Tas ir nepiedodami!

— Ā, taisnība! — atteica Šato-Reno. — Tā ir viņa — interesantā ve- nēciete?

Šinī acumirklī komtese bija ieraudzījusi Albēru un sasveicinājās ar viņu skatieniem.

— Vai jūs viņu pazīstat? — jautāja Šato-Reno. — Stādiet, lūdzami, mani viņai priekšā!

— Cst! Cst! — atskanēja no publikas.

Abi jaunie ļaudis turpināja savu sarunu, nebūt neļaudamies sevi trau­cēties, lai gan publika vēlējās arī mūziku dzirdēt.

— Cik labprāt, — atbildēja Albērs.

— Vai jūs bijāt zirgu skriešanā uz Marsa laukuma?

— Ā, tātad bija zirgu skriešanās. Vai jūs tikāt derējis?-jautāja Albērs.

— Jā, kādu nieku, piecdesmit luidoru.

— Un kurš zirgs vinnēja?

— Nautils, uz kuru es biju derējis! Vai zināt, ka notika savāds ga­dījums?

— Ā, kāds tad? — jautāja Albērs.

— Klusu! — sauca atkal no publikas.

— Kāds? — atkārtoja Albērs.

— Zirgs un žokejs, kuri ieguva žokeja kluba godalgu, lielu zelta po­kālu, līdz šim bija gluži nepazīstami, — atbildēja Šato-Reno.

— Kā tā?

— Nu jā, tā! Neviens nebija piegriezis vērību zirgam, kurš bija ie­rakstīts vārdā „ Vampa", un žokejam, vārdā „Džobs", kad piepeši parādījās brīnumskaists brūnis un žokejs kā īkšķītis, tik mazs un tievs, ka viņam vajadzēja divdesmit mārciņas svina sabāzt kabatās, un tomēr viņš uzvarēja par veseliem trim zirgu garumiem Ariclu un Barbaro, kuri ar viņu skrējās.

— Vai nedabūja zināt, kam pieder zirgs un žokejs?

— Nē, — atteica Šato-Reno.

— Jūs sacījāt, ka zirgs bijis ierakstīts vārdā „ Vampa"? — jautāja Al­bērs, un Šato-Reno pamāja, — tad es zinu, kas ir īpašnieks.

— Vai reizi klusēsiet! — no publikas kliedza vēl stiprāk.

Šoreiz publikas protests pret abiem jaunkungiem bija tik stiprs, ka tie beigās saprata: viņi ir tie, pret kuriem vēršas publikas dusmas. Viņi gan vēl palūkojās visapkārt, vai nevarētu uz kādu citu novelt vainu, bet, tā kā nebija neviena cita, uz kuru varētu attiekties stingrais uzaicinājums ciest klusu, tad abi draugi beigās pievērsās skatuvei.

Šinī acumirklī atvērās ministra ložas durvis, un Danglāra kundze līdz ar meitu un mīļāko ieņēma savas vietas.

— Ā! — teica Šato-Reno. — Te ir jūsu pazīstamie. Ko jūs skatāties uz labo pusi? Te jūs meklē.

Albērs pagriezās, un viņa skatiens tiešām sastapās ar baroneses Dan- glāras skatienu, kura viņam ar vēdekli deva zīmi. Eiženija bija vēsa kā aizvien.

— Tiešām, mans mīļais, — teica Šato-Reno, — atskaitot nevienlīdzīgās precības, mezaliansi, — un es domāju, ka uz to likt pārāk lielu uzsvaru, — es nesaprotu, kas jums varētu būt pret Danglāra jaukundzi; viņa tiešām ir skaistule.

— Tiešām, ļoti skaista, — atteica Albērs, — bet atzīstos, ka, ja varētu izvēlēties, es ņemtu maigāku skaistumu.

— Tādi jūs esat, jaunie cilvēki, — teica Šato-Reno, kurš kā trīsdesmit gadus vecs vīrs pret Albēru jutās gandrīz vai tēva lomā. — Nekad nevar jūs pilnīgi apmierināt. Jums, mans mīļais, izmeklē līgavu, kura liekas pēc pašas Diānas radīta, un jūs vēl neesat mierā?

— Nu, tieši tāpēc! Es būtu labāk vēlējies skaistuli pēc Milosas Veneras modeļa. Šī Diāna, vienmēr nimfu pavadībā, mani mazliet baida. Kad tikai man neklātos kā Akteonam!*

Dažus acumirkļus pēc Danglāra kundzes atnākšanas priekškars nokrita pirmo reizi, un orķestrī sēdekļi tūdaļ kļuva tukši.

Albērs un Šato-Renos bija pirmie, kas tos atstāja. Kādu brīdi Danglāra kundze domāja, ka Albērs steigsies apsveicināt viņu un viņas meitu, un iečukstēja Eiženijai par to ausī, bet tā tikai smiedamās pakratīja galvu. Tanī pat brīdī arī parādījās jaunais Morserfs kādā pirmā ranga sāņu ložā pie komteses G.

— Ā! Jūs esat šeit, ceļotāja kungs! — teica komtese, ar vecas paziņas sirsnību sniegdama viņam roku. — Ļoti laipni no jums, ka jūs mani pa­zināt, un sevišķi, ka jūs mani pagodināt ar savu pirmo apmeklējumu.

— Esiet pārliecināta, cienījamā kundze, — atbildēja Albērs, — ka es nebūtu gaidījis tik ilgi, ja vien būtu zinājis, ka jūs esat Parīzē, un būtu dabūjis jūsu adresi. Bet atļaujiet man jums priekšā stādīt baronu Šato- Reno, manu draugu, vienu no nedaudzajiem mūsu muižniekiem, kuri mēdz palikt Francijā un no kura es dabūju zināt, ka jūs bijāt zirgu skriešanā Marsa laukumā.

Šato-Reno paklanījās.

— Ā! Jūs bijāt Marsa laukumā, barona kungs? — dzīvi apjautājās komtese.

— Jā, cienījamā kundze.

— Nu, tad labi, — turpināja komtese ar lielu interesi. — Jūs man varat pateikt, kam piederēja tas zirgs, kas ieguva žokeju kluba godalgu?

— Nē, cienījamā kundze, es nupat par to jautāju Albēram.

— Vai tas jums tik ļoti rūp, cienījamā kundze? — vaicāja Albērs.

— Kas tad?

— Tā zirga kungu zināt.

— Bezgalīgi rūp zināt. Iedomājieties… vai jūs varbūt netīšām zināt, kas tas ir, vikont?

Akteonu Diānas — medību dievietes — suņi saplosīja.

— Cienījamā kundze, jūs gribējāt kaut ko pastātsit, jūs iesākāt: ie­domājieties…

— Nu, labi! Iedomājieties jel, kas tas staltais brūnis un tas mazais žokejiņš rožainā jakā man no pirmā skata iedvesa tādas simpātijas, ka es par viņiem aizlūdzu, it kā būtu derējusi uz viņiem ar pusi no savas man­tas; un, kad viņu uzvarēja citus zirgus par trim zirgu garumiem, es biju tik priecīga, ka plaukšķināju rokām kā ārprāte. Iedomājieties nu manu izbrīnu, kad es, mājās nonākusi, sastapu mazo, rožaino žokeju uz savām kāpnēm! Sākumā domāju, ka viņš varbūt dzīvo tanī pašā namā kā es, bet, savā istabā ienākot, ieraugu uz galda to zelta pokālu, žokeju kluba go­dalgu, kuru šis rožu krāsas žokejs bija vinnējis. Pokālā bija zīmīte ar vārdiem: „Komtesei G. … no lorda Retvena."

— Gluži pareizi, — teica Morserfs.

— Kā tā? Gluži pareizi? Ko jūs gribat ar to teikt?

— Es gribu teikt, ka tas ir tiešām pats lords Retvens.

— Kāds lords Retvens? — jautāja komtese.

— Jūsējais vampīrs, tas no Ardžentīnas teātra.

— Tiešām? — iesaucās komtese. — Vai tad viņš ir šeit?

— Bez šaubām.

— Un jūs saejaties ar viņu? Apciemojat viņu?

— Viņš ir mans tuvs draugs, un arī Šato-Reno viņu pazīst, — atbildēja Albērs.

— Kāpēc jūs domājat, ka viņš ir tas, kura zirgs vinnējis? — jautāja komtese.

— Viņa zirgs ir ierakstīts ar vārdu ,,Vampa".

— Nu?

— Nu, vai jūs neatminaties slaveno bandītu, kurs mani bija sagūstījis?

— Ak jā, taisnība!

— Un no kura rokām grāfs mani dīvainā kārtā izpestīja?

— Jā, jā, atceros!

— Viņu sauca par Vampu. Jūs redzat, ka uzvarētājam zirgu sacīkstē vajag būt grāfam.

— Bet kāpēc viņš sūtīja man šo pokālu? — jautāja komtese.

— Vispirms tāpēc, cienījamā kundze, ka es viņam biju daudz par jums stāstījis, un tad tāpēc, ka viņš būs priecājies, ka viņa tautiete izrāda tādu piekrišanu.

— Es ceru, ka jūs nebūsit viņam atstāstījis tās muļķības, kādas mēs par viņu sarunājām, — teica komtese.

— Tiešām, to es nevaru zvērēt, un šī maniere jums atsūtīt pokālu lorda Retvena vārdā…

— Bet tas ir neģēlīgi no jums, nu viņš mani nāvīgi ienīdīs! — iesaucās komtese.

— Vai viņa izturēšanās tiešām ir tik naidīga?

— Nē, tas nu gan ne. Vai viņš tagad ir Parīzē?

— Jā.

— Un kādu iespaidu viņš šeit atstājis?

— Ak, — atteica Albērs, — par viņu runāja veselas astoņas dienas, tad nāca angļu karalienes kronēšana, dimantu zādzība pie Marsa jaunkundzes un tamlīdzīgas lietas, un tad runāja par tām.

— Var gan redzēt, mans mīļais, — iejaucās Šato-Reno, — ka jūs esat grāfa draugs un kā tāds spriežat par viņu. Neticiet, grāfienes kundze, ko Albērs jums saka: tieši pretēji, Parīzē ne par ko citu nav vairs runas kā vien par grāfu Monte-Kristo. Vispirms viņš aizsūtīja Danglāra kundzei zirgus, kuri maksāja vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus, tad viņš glāba dzīvību Vilfora kundzei, tad viņš, kā liekas, ieguva žokeju kluba godalgu. Ne vien tagad par viņu vien runā, bet to darīs vēl mēnešiem ilgi, ja viņš būs arī turpmāk tik ekscentrisks, kas gan šķiet ir viņa parastais dzīves veids.

— Var jau būt, — atteica Albērs, — bet sakiet, — kas ir noīrējis bijušo krievu vēstnieka ložu?

— Kura tā ir? — jautāja grāfiene.

— Tā tur starp pilāriem pirmajā rindā; tā man liekas gluži no jauna izgreznota.

— Tiešām! — iesaucās arī Šato-Reno. — Vai kāds tajā bija pirmā cēliena laikā?

— Nē, — atbildēja grāfiene, — cs nevienu tur neredzēju; bet attiecībā uz mūsu pirmītējo sarunu, sakiet, Morserfa kungs, — jūs domājat, ka grāfs Monte-Kristo tiešām ir ieguvis un man atsūtījis zelta pokālu?

— Es par to esmu pārliecināts.

— Bet es viņu nemaz nepazīstu, — teica komtese, — un man ļoti gribas nosūtīt pokālu viņam atpakaļ.

— Ā, tā nedariet vis! Viņš jums atsūtītu citu, kurš būtu izgriezts no viena vienīga liela safīra vai izdobots no rubīna. Tā viņam ir tāda maniere. Vajag viņu saprast tādu, kāds viņš ir.

Atskanēja zvaniņš kā zīme, ka sākas otrais cēliens. Albērs piecēlās un atvadījās.

— Vai es jūs vēl redzēšu? — jautāja komtese.

— Pa starpbrīžiem, ja atļaujat. Es aptaujāšos, vai nevaru jums kaut kādā ziņā palīdzēt šeit Parīzē.

— Mani kungi, — teica komtese, — es dzīvoju Rivoli ielā 22 un katru sestdienu vakaros esmu mājās saviem draugiem. Iegaumējiet to!

Kad jaunie ļaudis bija atvadījušies un aizgājuši atkal uz savām vietām, viņi redzēja lielu uztraukumu visā parterā; visu acis bija vērstas uz vienu vietu, uz bijušo krievu vēstnieka ložu. Melni ģērbies vīrs, gadu trīsdesmit piecus vai četrdesmit, bija tur tikko ienācis līdz ar austrumnieciski ģērbtu dāmu. Dāma bija uzkrītoši skaista, un viņas apģērbs tik bagāts, ka viņa bija pievilkusi visu acis.

— Ā, — teica Albērs, — tas ir grāfs Monte-Kristo ar savu skaisto grieķieti.

Tie tiešām bija grāfs un Haide.

Visas dāmas pārliecās pār ložām, lai skatītos, kā Haides dimanti laistās kroņlukturu gaismā.

Viss otrais cēliens pagāja šādā savādā publikas kustībā.

Neviens nedomāja apsaukt tos, kas sarunājās.

Jaunā, skaistā, mirdzošā parādība, svešādā grieķiete, bija interesantāka nekā skatuve un opera.

Tagad Albērs pamanīja nešaubāmu zīmi, ka baronese Danglāra vēlas, lai viņš viņu apciemotu nākamajā starpbrīdī.

Tiklīdz pienāca starpbrīdis, Albērs steidzās izpildīt baroneses vēlē­jumu.

Viņš apsveicinājās ar abām dāmām un sniedza Debrē roku.

Baronese saņēma viņu ar laipnākiem smaidiem, Eiženija — ar parasto vēsumu.

— Mans mīļais, — teica Debrē, — jūs redzat šeit mani kā izmisušu palīga saucēju. Cienījamā kundze mani gāž galējā postā ar nebeidzamiem jautājumiem par grāfu. Lai es zinot, no kurienes viņš cēlies, kurp nāk­dams, kurp iedams? Bet es neesmu Kaliostro. Tāpēc jums deva zīmi, lai atnākat.

— Gluži neticama lieta, — zobojās Danglāra kundze, — viņiem tur ministrijā esot vesels pusmiljons naudas tikai spiegošanas nolūkiem, un viņi nekā nezina pateikt par grāfu Monte-Kristo.

— Cienījamā kundze, — atteica Debrē, — ja šo miljonu man dotu, es to gan citādi izlietotu, nevis ziņu iegūšanai par grāfu Monte-Kristo, kuram manās acis nav cita nopelna kā vien tas, ka viņš ir divkārt bagāts jā nabobs. Bet esmu savam draugam Morserfam devis vārdu. Pielūkojiet, ko jūs no viņa varat dabūt zināt! Man ar to lietu nav vairs nekādas darī­šanas.

— Nabobs man jau nu gan nebūtu atsūtījis divus zirgus par trīsdesmit tūkstošiem ar četriem dimantiem, no kuriem katrs maksā vismaz piecus tūkstošus, — teica Danglāra kundze.

— A, tie dimanti, — smējās Albērs, — tie ir viņa mānija! Man liekas, ka viņam, tāpat kā Potjomkinam, arvien kabatās ir sauja dimantu, kurus viņš kaisa kā zēns oliņas.

— Viņš laikam būs atradis kādu zelta bedri, — teica baronese. — Jūs zināt, ka viņš sev atvēris neaprobežotu kredītu barona Danglāra bankā?

— Nē, to es nezināju, — atteica Albērs, — bet to varēja domāt.

— Un ka viņš baronam paziņojis, ka gribot vienu gadu nodzīvot Parīzē un pa šo laiku notērēt sešus miljonu franku?

— Viņš laikam ir Persijas šahs, kurš ceļo inkognito.

— Un šī dāma, Lisjēn, vai jūs esat ievērojis, cik skaista viņa ir? — jautāja Eiženija.

— Tiešām, jaunkundz, — tas atbildēja, — es nepazīstu nevienas kun­dzes, kas pret sava dzimuma personām ir tik taisnīga kā jūs.

— Un vai Morserfa kungs zina, kas ir šī dāma? — jautāja Eiženija.

— Cienījamā jaunkundz, — atbildēja Albērs uz šo gandrīz vai pavēlošo uzaicinājumu, — es zinu to tikai apmēram kā visu, kas attiecas uz šo noslēpumaino vīru. Šī dāma ir grieķiete.

— To pierāda viņas apģērbs, un jūs man to sakāt, ko viss nams jau bez tā zina.

— Es nožēloju, — teica Albērs, — ka esmu tāds nezinātājs čičerone. Es tikai vēl zinu, ka šī kundze ir muzikāla, jo reiz es pie grāfa dzirdēju gusļu skaņas, un spēlētāja varēja būt tikai viņa.

— Tātad viņš pieņem viesus, jūsu grāfs? — jautāja baronese Danglāra.

— Un pacienā viņus karaliski; to es varu apzvērēt.

— Es gribu teikt baronam Danglāram, lai viņš sarīko kādu balli par godu grāfam, lai grāfs pēc tam ielūgtu mūs, — teica Danglāra kundze.

— Kā? Jūs gribat iet pie viņa? - jautāja Debrē smiedamies.

— Kāpēc ne? Kopā ar manu vīru!

— Bet viņš ir neprecēts, šis noslēpumainais grāfs.

— Jūs redzat, ka tā nav, — atteica baronese, smaidīdama un uz grie­ķieti norādīdama.

— Šī dāma ir verdzene, kā viņš pats mums tika sacījis. Vai atceraties, Morserf, jūsu brokastis? — teica Lisjēns Debrē.

— Atzīstieties, mīļais Lisjēn, — piebilda baronese, — ka tā kundze daudz vairāk izskatās pēc princeses!

— Princese no tūkstots un vienas nakts? — tas teica.

— Tā es negribu teikt, — sacīja baronese, — bet kas tad īsti dara sievieti par princesi, mans mīļais? Tie ir dimanti, un ar tiem viņa ir gluži kā apbērta.

— Viņai to pat jau ir par daudz, — teica Eiženija, kura prata labi zīmēt un kurai bija gaume mākslā, — viņa bez tiem būtu skaistāka, jo tad varētu labāk redzēt viņas kaklu un rokas, kuri ir brīnum daiļi veidoti.

— Ak, šīs mākslinieces, - teica Danglāra kundze, — vai jūs redzat, kā viņas sajūsminās.

— Es mīlu visu daiļo, — teica Eiženija.

— Un ko tad jūs sakāt par pašu grāfu? — jautāja Debrē. — Viņš man neliekas nekas.

— Grāfs? — atteica Eiženija, it kā viņa to vēl nebūtu aplūkojusi. — Grāfs — ir ļoti bāls.

— Jā, jā, šis bālums, — teica Morserfs, — šinī bālumā ir tieši tas noslēpums, kuru mēs gribam attēlot. Komtese G. apgalvo, ka viņš esot vampīrs.

— Tātad viņa ir atkal šiet, komtese G.? — jautāja Danglāra kundze.

— Viņā sānu ložā, mums gandrīz vai iepretim, — teica Eiženija, — tā sieviete ar brīnišķiem, gaišiem matiem.

— Ā, te, — teica Danglāra kundze, — vai zināt, kas jums būtu jādara, Morserfa kungs? Jums vajadzētu apciemot grāfu Monte-Kristo un atvest viņu šurp.

— Ā, — teica Albērs, — viņš laikam pats atnāks. Paskatiet, cienījamā kundze, viņš ir jūs ieraudzījis un apsveic jūs.

Baronese atbildēja uz grāfa sveicienu ar saviem vislaipnākiem smai­diem.

— Nu, lai tad notiek tā: es atsakos no laimes ilgāk šeit palikt; atstāju jūs un gribu raudzīt ar grāfu parunāties.

— Ejiet vienkārši viņa ložā!

— Bet es neesmu grieķietei priekšā stādīts.

— Jūs jau sakāt, ka tā esot verdzene, — atteica baronese.

— Jā, bet jūs, cienījamā kundze, apgalvojāt, ka tā ir princese… Bet varbūt grāfs pats iznāks.

Morserfs aizsteidzās; tiešām, grāfa ložas durvis atvērās, kad Albērs gāja tām garām, grāfs pateica Alī dažus vārdus arābiski un paņēma Albēru zem rokas.

Alī aizvēra durvis un palika pie tām stāvot, kamēr viņam apkārt sa­lasījās ļaužu pūlis.

— Savādi ļaudis jūsu parīzieši, kā viņi apstāj manu Alī; Austrumos ļaudis nebūt tik ziņkārīgi nenolūkotos uz parīzieti, — teica Monte-Kristo.

— Jā, austrumnieki ir klusi, nopietni ļaudis, un bez tam, grāfa kungs, šī uzmanība tiek pievērsta Alī sevišķi tāpēc, ka viņš pieder pie jums, un jūs pie mums esat dienas varonis.

— A, tiešām? Un kas man izgādājis šo godu?

— Pie joda! Jūs pats. Jūs dāvināt zirgus, kas maksā desmitiem tūksto­šu, jūs glābjat dzīvību prokurora sievai, jūs liekat majora Blaka vārdā skriet skaistākajam zirgam un mazākajam žokejam, kurš laikam ir kāds Āfrikas pundurītis; beigās jūs iegūstat zelta pokālus un dāvināt tos skais­tām sievietēm.

— Un kas jums pastāstījis par visām šīm manām muļķībām? — jautāja Monte-Kristo.

— Nu, pirmo — Danglāra kundze, kura deg nepacietībā drīzāk jūs redzēt savā ložā vai, pareizāk, jūs parādīt; otro — Bošāna avīze un trešo — mana paša asprātība. Kāpēc jūs saucāt savu zirgu par „Vampu", ja gribat palikt nepazīts?

— A, taisnība gan, tur es pārskatījos, — teica grāfs. — Bet sakiet, — vai grāfs Morserfs nenāk arī pa reizei uz operu. Es lūkojos visapkārt pēc viņa, bet nevarēju atrast.

— Viņš šovakar atnāks, — es domāju, baroneses ložā.

— Vai šī skaistā, jaunā kundze, kura ir pie baroneses, ir viņas meita? — jautāja grāfs.

— Jā.

— Tad varu jums laimi vēlēt, — teica Monte-kristo.

— Mēs par to citā reizē runāsim vairāk, — teica Albērs smiedamies. — Kā jums patīk mūzika?

— Vikont, kad jūs gribat dzirdēt mūziku, atnāciet pie manis uz pus­dienām!

— Es pie jums jau dzirdēju mūziku brokastīs — Romā.

— Ak, tā bija Haides gusļi! Nabaga izdzītā meitene reizēm kavē sev laiku, spēlēdama man savas dzimtenes dziesmas.

Albērs tālāk nejautāja; grāfs arī klusēja.

Tanī acumirklī atskanēja zvaniņš.

— Atvainojiet mani, — teica grāfs, uz savu ložu iedams, — sveiciniet komtesi G. no viņas vampīra!

— Un baronesi Danglāru?

— Sakiet, ka es viņai vēl šovakar stādīšos priekšā, ja viņa atļauj, — teica grāfs.

Sākās trešais cēliens.

Vecais grāfs Morserfs ienāca baroneses Danglāras ložā, bet viņa atnāk­šana teātrī neradīja nekādu ievērību.

Tikai Montē- Kristo viņu ievēroja un viegls smaids parādījās uz viņa lūpām.

Turpretim viņa pavadone Haide neredzēja nekā cita kā vien skatus uz skatuves, kuri uz viņu kā uz visiem dabas bērniem atstāja dziļu iespaidu.

Kā parasti ritēja trešais cēliens; tiklīdz krita priekškars, Monte-Kristo devās uz Danglāra kundzes ložu.

Baronese iesaucās priecīgā pārsteigumā.

— Ā, sveiki grāfa kungs! — viņa teica. — Es tiešām jau sen ilgojos savu takstisko pateicību papildināt mutiski.

— Ak, cienījamā kundze, — teica grāfs, — vai jūs atminaties vēl to mazo pakalpojumu? Es jau to biju gandrīz vai aizmirsis.

— Tiešām? Bet ko nekad neaizmirst, tas ir, ka jūs, grāfa kungs, dienu vēlāk izglābāt Vilfora kundzi no briesmām, kurās viņu ieveda tie paši zirgi!

— Arī šinī gadījumā es nepelnu pateicību, — teica Monte-Kristo, — manam nūbietim Alī bija laime pakalpot Vilfora kundzei.

— Un vai tas arī bija Alī, kas manu dēlu izglāba no bandītu rokām? — teica grāfs Morserfs.

— Nē, grāfa kungs, — atbildēja Monte-Kristo, spiezdams ģenerāļa pa­sniegto roku, — nē, šoreiz es pats pieņemu pateicību, bet jūs jau reizi pateicāties, un es jūtos laimīgs, ka jūs pret mani glabājat tās pašas jūtas. Parādiet man to godu, baroneses kundze, mani jūsu meitai priekšā stādīt!

— Ā, jūs jau esat priekšā stādīts, vismaz vārda pēc, jo pirms divām trim dienām mēs runājām tikai par jums, grāfa kungs, — Eiženija, tas ir grāfs Monte-Kristo.

Grāfs paklanījās, Eiženija viegli palocīja galvu.

— Jums līdzās ir apbrīnojama sieviete, grāf, — teica Eiženija. — Vai tā ir jūsu meita?

— Nē, cienījamā jaunkundz, — atbildēja grāfs, pārsteigts par šādu ne­parastu vaļsirdību. — Tā ir nabaga grieķiete, kurai es esmu aizbildnis.

— Un kā viņu sauc?

— Haide, — atbildēja Monte-Kristo.

— Grieķiete, — murmināja grāfs Morserfs.

— Jā, grāf, — teica Danglāra kundze, —. un sakiet man, — vai jūs jebkad Ali Tebelina pašā pilsgalmā, kur jās dienējāt ar tādu slavu, esat redzējis tik apbrīnojamu kostīmu kā tas, kas mums tur acu priekšā?

— Ā! — teica Monte-Kristo. — Jūs bijāt Janina karaspēkā, grāfa kungs?

— Es biju paša karapulka ģenerālinstruktors, — atbildēja Morserfs, — un par manu ievērojamo mantību, es to neslēpju, man jāpateicas slavenā albāņu vadoņu devībai.

— Palūkojiet taču! — atgādināja Danglāra kundze.

— Kur tad? — stostījās Morserfs.

— Tur! — teica Monte-Kristo.

Viņš aplika vienu roku ap grāfu un pārliecās līdz ar viņu pār ložas malu.

Šinī mirklī Haide, kuras skatieni bija meklējuši Monte-Kristo, ie­raudzīja viņa bālo vaigu blakus Morserfam, kuru viņš turēja apskautu.

Šis skats uz meiteni darīja tādu iespaidu kā Medūzas galva. Viņa pa­kustējās uz priekšu, it kā gribētu abus divus ar saviem skatieniem vai aprīt, tad viņa atmetās atpakaļ savā sēdeklī klusi iekliegdamās, it kā šī skata pārvarēta.

Tuvāk sēdošie bija dzirdējuši šo kliedzienu; Alī tūliņ atvēra durvis.

— Palūkojiet, grāfa kungs, kas tad ir noticis jūsu sargājamai grieķietei! — teica Eiženija. — Viņa liekas ir paģībusi.

— Jā, tā liekas, — atteica grāfs, — bet nerūpējaties, jaunkundz, Haidei ir ļoti viegli uzbudināmi nervi, un viņa nepacieš stipras smaržas; smarža, kas viņai pretīga, var viņai likt paģībt, bet man ir līdzeklis, — un viņš izvilka flakonu un atstāja ložu.

Haide vēl bija ļoti bāla, kad viņš ienāca ložā un satvēra viņas roku. Monte-Kristo manīja, ka viņas rokas ir ledus aukstas un mitras.

— Ar ko tu runāji, kungs? — meitene viņam jautāja.

— Ar grāfu Morserfu, kurš tavam tēvam esot kalpojis un atzīstas, ka pateicoties viņam par savu bagātību.

— Ak, tas neģēlis! — iesaucās Haide. — Viņš tieši ir tas, kas manu tēvu pārdeva turkiem, un viņa bagātība ir samaksa par nodevību. Vai tu to nezināji, mans mīļotais kungs?

— Es gan biju ko dzirdējis par šiem notikumiem Epirā, bet nezinu tuvākos apstākļus. Nāc, mana meita, tu man pastāstīsi par to!

— Ak jā, nāc, nāc! Man ir tā, it kā man būtu jāmirst, ja es vēl ilgāk paliktu vienā namā ar šo cilvēku.

Un Haide aši piecēlās, iesedzās savā ar pērlēm un koraļļiem izrotātā balta kašmira burnusā un aši steidzās projām tanī acumirklī, kad pacēlās prikškars…

— Nu, sakiet jel, vai šis vīrs kaut ko tā dara kā citi cilvēki, — komtese G. teica Albēram, kurš atkal bija pie viņas atsēdies, — viņš uzmanīgi noklausās „Velna Roberta" trešo cēlienu, lai aizietu tieši pirms ceturtā.