Grafs Monte-Kristo

XVI Abata kamera

Labi saliecies, bet tomēr diezgan viegli Dantess pa apakšzemes eju sasniedza abata kameru. Kamerai tuvāk nākot, eja kļuva aizvien šaurāka, līdz beigās tik tikko varēja pa to izspraukties. Abata kamera visa bija izlikta ar akmens plātnēm. Abats bija vienu plātni, kura atradās pašā tumšākajā kaktā, pacēlis un no turienes iesācis savu grūto darbu, kuru nu Dantess redzēja savām acīm.

Ienācis iekšā un piecēlies kājās, Dantess ar lielu uzmanību sāka aplūkot šo cietuma mitekli. Ar pirmo skatienu tajā neredzēja neko sevišķu.

— Labi, — teica abats, — tagad ir tikai ceturksnis uz vieniem, un mums vēl ir divas stundas laika.

Dantess izbrīnījies palūkojās visapkārt — pēc kāda pulksteņa gan abats tik droši noteicis laiku; bet viņš nekur nevarēja to saskatīt.

— Palūkojieties uz šo saules staru, kurš krīt caur logu, — teica abats, — un tad paskatieties uz šīm strīpiņām, kuras esmu uzvilcis uz sienas. Pateicoties šīm strīpiņām, kuras ir saskaņotas ar Zemes griešanos ap Sauli, es zinu laiku daudz parecīzāk nekā pēc pulksteņa, jo pulkstenis bieži maitājas un apstājas, bet Saule un Zeme nekad neapstājas.

Dantess no šā paskaidrojuma nekā nesaprata. Redzēdams, ka Saule paceļas aiz kalniem un vakarā ieslīd jūrā, viņš aizvien bija domājis, ka kustas Saule un nevis Zeme. Šī divkārtējā zemeslodes kustēšanās, kuru viņš neievēroja, viņam likās gandrīz vai neiespējama. Katrā vārdā, ko teica viņa biedrs, viņš redzēja zinātnes noslēpumus, tikpat brīnišķīgus kā bril­janta un zelta gultnes, kuras viņš, vēl bērns būdams, bija redzējis Guro- vatē un Golkondā.

— Paskatīsimies, — viņš teica abatam, — es gribu drīzāk redzēt jūsu bagātības.

Abats piegāja pie krāsns un, ar lāpstu, kuru vēl turēja rokā, izcēla vienu plātni, kas agrāk bija noderējusi par ugunskuru un zem kuras atra­dās diezgan dziļa bedre. Šinī bedrē bija paslēptas visas mantas, par kurām abats Dantesam bija stāstījis.

— Ko jūs gribat redzēt vispirms? — Faria jautāja.

— Parādiet man savu apcerējumu par Itālijas valsti!

Faria izņēma no sava skapja trīs vai četrus audekla rullīšus: tie bija audekla gabali, četru collu plati un gandrīz vai astoņpadsmit collas gari. Šīs audekla strēmeles bija apklātas ar sīkiem rakstiem, kurus Dantess spē­ja lasīt, jo tie bija sacerēti abata tēvu valodā, tas ir, itāliski, un Dantess kā provansietis gluži skaidri saprata arī itāliski.

— Palūkojiet šeit, — teica abats, — te ir viss mans sacerējums; gandrīz vai nedēļa ir pagājusi, kopš es uzrakstīju vārdu „Beigas" te — sešdesmit astotās strēmeles galā. Šim sacerējumam ir izlietoti divi mani • krekli un visi mutautiņi. Ja es kādreiz tiktu brīvs un visā Itālijā atrastu kaut vienu grāmatiespiedēju, kurš iedrošinātos izdot manu rakstu, tad mana slava būtu nodibināta.

— Jā, — atbildēja Dantess, — es redzu labi. Tagad parādiet man spal­vas, ar kurām jūs uzrakstījāt šo darbu.

— Šeit, paskatieties! — teica Faria.

Un viņš jaunajam cilvēkam rādīja apmēram sešas collas garu kātiņu, pie kura ar diegiem bija piesieta zivs asaka, vēl aptraipīta ar tinti, par kuru abats Dantesam bija stāstījis. Šī diezgan platā asaka bija gluži iz­griezta tāda, kādas mēdz būt parastās rakstāmspalvas.

Dantess uzmanīgi aplūkoja šo paštaisīto spalvu un tad sāka ar acīm meklēt rīkus, ar kuru palīdzību veikts tik smalks darbs.

— Ak tā! — teica abats Faria, uzminēdams viņa domas. — Jūs meklē­jat nazi? Tas ir mans visbrangākais ražojums; es to pagatavoju no veca dzelzs luktura.

Abats parādīja nazi, kurš grieza kā bārdas skujamais nazis. Tas tikpat labi varēja noderēt gan kā nazis, gan kā duncis.

Dantess aplūkoja visus šos priekšmetus ar tādu pašu uzmanību, kā cit­kārt Marseļā retu lietu pārdotavās bija aplūkojis darbarīkus, kurus sev bija pagatavojušas mežoņu tautas un kuri bija atvesti no Dienvidu okeāna piekrastēm tālbraucēju kuģos.

— Kas attiecas uz tinti, - turpināja Faria, - tad jūs jau zināt, kā es to daru; es to pagatavoju tik, cik man tā ir vajadzīga.

— Tagad es brīnos tikai par vienu, - teica Dantess. - Kā jums pie­tika laika visiem šiem darbiem?

— Man jau bija arī naktis, — atbildēja Faria.

— Naktis?! Vai tad jūs piederat pie kaķu dzimtas un varat redzēt ari tumsā? — brīnījās Dantess.

— Nē, bet mums no dabas ir dots prāts, lai pabalstītu mūsu piecus jutekļus: ar to pats taisīju gaismu.

— Kā tad?

— No gaļas,- kuru man deva pusdienās, es atdalīju taukus, kurus tad kausēju, līdz dabūju, lūk, šādu biezu eļļu. Šeit ir mana svece.

Un abats rādīja Dantesam kādu trauciņu, kurš bija pildīts ar eļļu līdzīgi gaismēkļiem, kādi tiek lietoti iluminācijai.

— Bet kur tad deg uguns? — jautāja Dantess.

— Šeit ir dakts, pussadegusi audekla lupatiņa.

— Bet ar ko tad aizdedzināt sveci?

— Es pagatavoju sev sērkociņus. Izlikos, ka man ir kāda ādas slimība, un prasīju sēru; man to arī deva.

Dantess nolika uz galda visas lietas; kuras vēl turēja rokās, un nolaida galvu, apbrīnodams šā gara veiklību un spēku.

— Tas nav viss, — turpināja Faria, — visas šīs lietas nevar paglabāt vienā vietā; aizslēgsim skapi.

Viņi plāna gabalu atlika savā vietā. Abats uzkaisīja smiltis un ar kājām nomīdīja vietu līdzenu. Tad viņš piegāja pie savas gultas un atvilka to nost.

Pagalvja galā bija caurums, kuru klāja akmens. Šinī caurumā atradās divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas garas virvju trepes.

Dantess tās aplūkoja; tās bija ļoti stipras.

— Kas jums deva virvi? — vaicāja Dantess.

— No sākuma daži krekli, kuri man bija; tad es pa savu treju gadu ilgo cietuma laiku Fenestrelā izplucināju palagus. Kad mani pārcēla uz Ifu, es atradu līdzekli paņemt līdzi izplucinātos diegus; šeit es trepes pa­beidzu.

— Bet vai tad nepamanīja, ka jūs palagiem bijāt izvilcis diegus?

— Es tos atkal sašuvu.

— Ar ko tad?

— Ar šo adatu.

Un abats, paceldams vienu no sava apģērba skrandām, parādīja Dan­tesam asu, garu zivju asaku ar ievērtu diegu.

— Jā, — turpināja Faria, — man sākumā bija nodoms pārzāģēt tre­liņus un bēgt caur logu, kurš ir drusciņ platāks par jūsējo, kā jūs redzat, un kuru cs būtu iztaisījis vēl platāku. Bet es pamanīju, ka tas iziet uz iekšējo sētu un atteicos no sava nodoma, tāpēc ka paņēmiens bija ļoti bīstams. Tomēr es uzglabāju trepes iepriekš neparedzētam gadījumam, tādai bēgšanai, par kādu es ar jums jau runāju un kura var notikt tikai nejaušā gadījumā.

Dantess, izlikdamies, ka aplūko trepes, domāja par gluži kaut ko citu; viņam kaut kas iekrita prātā. Šis tik gudrais un dziļdomātājs cilvēks varbūt spētu arī iespiesties viņa nelaimes tumsā, kur viņš pats neko nespēja iz­šķirt.

— Par ko jūs domājat? — smaidīdams prasīja abats, jo viņš Dantesa klusēšanu uzskatīja par augstāko izbrīnās pakāpi.

— Es vispirms domāju par to, cik jums vajadzēja izdomāt domu, lai sasniegtu šo mērķi. Ko jūs iesāktu, ja jūs būtu brīvs?

— Varbūt neko; es gara spēku varbūt izlietotu niekiem. Vajag pie­dzīvot nelaimi, lai atrastu sevī noslēpumainas miņas, kuras apslēptas cil­vēka prātā; lai pulveris uzliesmotu, vajag spiedienu. Cietums visas manas gara dāvanas savienoja vienā. Tās berzējās ļoti šaurā telpā, un no mākoņu kopā berzēšanās, jūs zināt, rodas elektrība.

— Nē, es nekā nezinu! — izsaucās Dantess, kaunēdamies par savu nezināšanu. — Daudzi jūsu vārdi man ir tikai vārdi, no kuriem es nekā nevaru saprast. Jūs esat laimīgs, tik daudz zinādams!

Abats smaidīja.

— Jūs sacījāt, ka domājat par divām lietām?

— Jā.

— Jūs runājāt par vienu, sakiet arī par otru!

— Otra ir tā, ka jūs man nepastāstījāt par savu dzīvi un neko nezināt arī par manējo.

— Jūsu dzīve, jaunais cilvēk, ir par īsu, lai slēptu kādus ievērojamus notikumus.

— Tā tomēr slēpj lielu nelaimi, — sacīja Dantess, — nelaimi, kuru es neesmu pelnījis. Un es labprāt gribētu, lai man nebūtu jākurn pret Dievu.

— Laikam tāpēc, ka jūs uzskatāt sevi par pilnīgi nevainīgu tanī lietā, kurā jūs apvaino?

— Es esmu pilnīgi nevainīgs, varu jums to apzvērēt pie divu man tik dārgu cilvēku galvām: pie mana tēva un Mersedeses galvas.

— Palūkosimies! — sacīja abats, aizklādams caurumu un gultu pie­stumdams pie sienas. — Pastāstiet man par saviem piedzīvojumiem!

Tad Dantess viņam stāstīja to, ko tas uzskatīja par savas dzīves stāstu, sākdams ar savu ceļojumu uz Indiju un diviem trim ceļojumiem pa Aus­trumu zemēm. Beidzot viņš nonāca līdz savam pēdējam braucienam, līdz kapteiņa Leklēra nāvei, līdz lielajam maršalam nodotajai paketei, kura viņam bija uzticēta, līdz vēstulei, kuru pēdējais viņam bija iedevis un kura bija adresēta Nuartjē Parīzē. Beidzot tas stāstīja par savu pārbraukšanu Marselā, par atkalredzēšanos ar tēvu, par savu mīlu uz Mersedesi, par saderināšanos, apcietināšanu un nopratināšanu, par neilgo ieslodzīšanu tie­sas cietumā; tad par pārvešanu uz Ifu. Dantess nezināja itin nekā vairāk, pat ne laiku, cik ilgi viņš šeit atradās.

Kad Dantess savu stāstu bija beidzis, abats nogrima dziļās pārdomās.

Pēc brīža viņš sacīja:

— Ir dziļš patiesības pamatlikums, par kuru jau, jums teicu, ka cilvēks no dabas baidās izdarīt noziegumu, ja tikai ļaunas domas nerodas samai­tātā organismā. Civilizācija tomēr ir radījusi mums vajadzības, netikumus, dziņas, kuras nereti mūsos apslāpē labos instinktus un noved pie ļauna. No šejienes atvasināma formula: ja gribat atrast vainīgo, tad meklējiet vispirms to, kuram no nozieguma cēlies kāds labums.

— Nevienam. Es taču esmu tik neievērojama persona.

— Neatbildiet tā, tāpēc ka jūsu atbildē nav ne loģikas, ne filozofijas; viss ir atkarīgs no tā, kā skatās, mans draugs, — sākot no karaļa, no kura jau grib atsvabināties nākamais mantinieks, līdz ierēdnim, kurš stāv ceļā tam, kas vēl nav vietā ielikts. Ja karalis mirst, viņa pēcnācējs manto kroni, ja mirst ierēdnis, tad ierēdnis bez vietas dabū vietu ar tūkstoš div­simt lirām algas. Šie tūkstoš divi simti liru viņam tikpat vajadzīgi dzīvei kā karalim divpadsmit miljoni. Katrs cilvēks, sākot no sabiedrības kāpņu augstākajam līdz zemākajam pakāpienam, »r mazais interešu pasaules centrs. Ap to atomi griežas un līp tāpat kā Dekarta pasaulēs. Tikai šīs pasaules kļūst lielākas par tik, cik tās paceļas augstāk. Tā ir apgāzta spi­rāle, kura noturas ar līdzsvara palīdzību. Atgriezīsimies pie jūsu pasaules. Jūs gribēja iecelt par „Faraona" kapteini?

— Jā.

— Jūs grasījāties apprecēt skaistu meiteni?

— Jā.

— Vai kāds nevēlējās, lai jūs netiktu iecelts par kapteini? Vai kādam nevajadzēja, lai jūs neprecētu Mersedesi? Atbildiet uz pirmo jautājumu! Kārtība ir visu uzdevumu atslēga. Sakiet, — vai kāds nevēlējās, lai jūs netiktu iecelts par „Faraona" kapteini?

— Nē, mani uz kuģa visi ļoti milēja. Ja matrožiem būtu bijis jāizvēlas kapteinis, es esmu pārliecināts, ka visi būtu izvēlējušies mani. Tikai vie­nam cilvēkam bija sīks iemesls man vēlēt ļaunu; īsi pirms tam es ar viņu sanācu naidā un liku viņam priekšā divkauju, no kuras viņš atsacījās.

— Kā šo cilvēku sauca?

— Danglārs.

— Kas viņš bija uz kuģa?

— Pilnvarots aģents.

— Ja jūs būtu kļuvis par kapteini, vai jūs būtu viņu atstājis tajā pašā vietā?

— Nē, ja tas būtu atkarīgs no manis, tāpēc ka es viņa rēķinos pama­nīju dažas viltības.

— Labi. Tagad sakiet man, — vai kāds nebija klāt pie jūsu pēdējās sarunas ar kapteini Leklēru?

— Nē, mēs bijām vieni.

— Vai kāds nevarēja noklausīties jūsu sarunu?

— Jā, tāpēc ka durvis bija vaļā; nupat… pagaidiet, jā, jā. Danglārs pagāja garām tanī brīdī, kad kapteinis Leklērs man atdeva paketi, kura bija jānodod lielajam maršalam.

— Labi, — sacīja abats, - tagad mēs esam uz ceļa. Vai jūs ņēmāt kādu sev līdzi uz krastu, kad jūs piestājāt pie Elbas salas?

— Nevienu.

— Jums iedeva vēstuli?

— Jā, lielais maršals.

— Ko jūs darījāt ar šo vēstuli?

— Es to ieliku portfelī.

— Vai jums bija līdzi jūsu portfelis? Kā tad portfelis, kurā tiek turētas oficiālas vēstules, var būt klāt jūrniekam?

— Jums taisnība. Mans portfelis palika uz kuģa.

— Tāpēc jūs tikai uz kuģa varējāt ielikt vēstuli portfelī.

— Jā.

— Ko jūs darījāt ar šo vēstuli no Portoferrajo līdz kuģim?

— Es to turēju rokā.

— Tātad, jums atgriežoties uz kuģa, katrs šo vēstuli varēja redzēt.

— Jā.

— Protams, arī Danglārs.

— Jā, arī Danglārs.

— Tagad klausieties! Saņemiet kopā visu savu atmiņu: vai jūs neat­ceraties, kādā veidā bija uzrakstīta denunciācija?

— Ak jā! Es lo lasīju trīs reizes, un katrs vārds man iespiedās atmiņā.

— Atkārtojiet man to!

Dantess brīdi pārdomāja.

— Te tā ir, vārdu pa vārdam, — viņš sacīja.

„Karaliskajam prokurora kungam tiek no kāda troņa un ticības drauga paziņots, ka Edmons Dantess, kuģa "Faraons" leitnants, kas šorīt atbrauca no Smirnas un piestāja Neapolē un Portoferrajo ostā uz Elbas salas, veda līdzi vēstuli no Mi rata laupītājam (t.i., Napo­leonam) un no laupītāja ved vēstuli uz bonapartistu klubu Parīzē.

Pierādījumus par viņa noziegumu atradīs, ja viņu apcietinās, vai nu pie viņa paša, vai pie viņa tēva, vai viņa kajītē uz „Faraonau ."

Abats paraustīja plecus.

— Tas ir skaidrs kā diena, — viņš sacīja, — vajag būt ar tik labu un tīru sirdi kā jums, lai tūlīt visu neuzminētu.

— Jūs domājat? — iesaucās Dantess. — Ak, tas būtu tik zemiski!

— Kāds bija Danglāra pazīstamais rokraksts?

— Viņš rakstīja ieslīpiem, slaikiem burtiem.

— Kāda rokrakstā bija rakstīta anonīmā vēstule?

— Stāviem burtiem.

Abats pasmaidīja.

— Sagrozītā rokrakstā, vai ne?

— Rokraksts bija ļoti drošs.

— Pagaidiet, — sacīja abats.

Un viņš paņēma savu spalvu, iemērca to tintē un ar kreiso roku uz­rakstīja uz izgatavotā audekla denunciācijas pirmās divas vai trīs rindiņas.

Dantess izbrīnījies un pārbijies skatījās uz abatu.

— Ak, tas ir apbrīnojami! — viņš izsaucās. — Cik šis rokraksts ir līdzīgs tam.

— Tāpēc ka denunciācija bija rakstīta ar kreiso roku. Es ievēroju vie­nu lietu, — sacīja abats.

— Kādu?

— Ka labās rokas rokraksti visi atšķiras cits no cita un kreisās rokas visi ir līdzīgi.

— Jūs visu esat redzējis, visu esat ievērojis!

— Bet nu tālāk.

— Ak, jā, jā!

— Pāriesim pie otra jautājuma.

— Es klausos.

— Vai kādam nebija interese, lai jūs neprecētu Mersedesi?

— Jā, kādam jaunam cilvēkam, kurš viņu mīlēja.

— Kā to sauca?

— Fernāns.

— Tas ir spāniešu vārds.

— Viņš bija katālānietis.

— Vai jūs domājat, ka tas spētu tādu vēstuli uzrakstīt?

— Nē! Drīzāk viņš mani būtu nodūris ar nazi.

— Jā, tāda gan ir spāņu daba: slepkavība gan, nelietība — nekad.

— Bez tam, — sacīja Dantess, — viņam nebija pazīstami visi sīkumi, kuri bija minēti denunciācijas rakstā.

— Vai jūs nevienam to nebijāt stāstījis?

— Nevienam.

— Pat savai līgavai ne?

— Pat savai līgavai ne.

— Tad vainīgais ir Danglārs.

— Ak, tagad arī es tā domāju.

— Pagaidiet… Vai Danglārs Fernānu pazina?

— Nē… Jā… Es atcerējos.

— Ko?

— Dienu pirms savas saderināšanās es redzēju viņus kopā pie galda Pamfila vīnūzī. Danglārs bija jautrs un jokoja, Fernāns izskatījās bāls un apjucis.

— Vai viņi bija vieni?

— Nē, viņiem līdzās sēdēja trešais biedrs, kurš man bija labi pazīs­tams un kurš viņus laikam vienu ar otru bija iepazīstinājis, skroderis, vār­dā Kadruss; bet viņš jau bija piedzēries. Pagaidiet… pagaidiet… kā es arī to varēju aizmirst! Uz galda, ap kuru viņi sēdēja, atradās tintes pudele, spalva un papīrs, — Dantess pielika roku pie pieres. — Ak, šie nekriet­nie?

— Vai jūs gribat vēl kaut ko zināt? — smiedamies prasīja abats.

— Jā, jā, tāpēc ka jūs visu redzat skaidri. Es gribētu zināt, kāpēc mani noklaušināja tikai vienu vienīgu reizi? Kāpēc mani nestādīja pretim tiesne­šiem, un kāpēc cs esmu sodīts bez sprieduma?

— A, to ir drusciņ grūtāk pateikt, — sacīja abats, — taisnība un tiesa iet pa ļoti tumšiem un līkiem ceļiem, kurus ir grūti uzminēt. Tas, ko jūs man līdz šim pateicāt attiecībā uz šiem abiem draugiem, vēl nevar būt viss. Jums man šinī lietā jādod vēl pamatīgāki paskaidrojumi.

— Redzēsim; prasiet man, tāpēc ka jūs, taisnību sakot, redzat skaidrāk nekā es.

— Kas jus nopratināja? Karaliskais prokurors? Vai viņa biedrs? Vai tiesnesis?

— Prokurora biedrs.

— Jauns vai vecs?

— Jauns. Divdesmit sešus vai divdesmit septiņus gadus vecs.

— Labi! Vēl nesamaitāts, bet godkārīgs, — sacīja abats. — Kā viņš ar jums apgājās?

— Drīzāk gan laipni nekā stingri.

— Vai jūs viņam visu izstāstījāt?

— Visu.

— Un vai viņa izturēšanās nopratināšanas laikā nemainījās?

— Uz vienu mirkli, kad viņš lasīja mani kompromitējošo vēstuli. Viņš, kā likās, bija apbēdināts par manu nelaimi.

— Par jūsu nelaimi?

— Jā.

— Un jūs tiešām esat pārliecināts, ka viņam bija jūsu žēl?

— Viņš vismaz man ļoti izrādīja savas simpātijas.

— Kādā veidā?

— Viņš sadedzināja vienīgo lietu, kura man varēja kailēt.

— Kādu? Vai denunciācijas rakstu?

— Nē. Vēstuli.

— Vai jūs par to esat pārliecināts?

— Tas notika manu acu priekšā.

— Tā ir cita lieta. Šis cilvēks varēja būt visnekrietnākais ļaundaris.

— Jūs mani baidāt, — sacīja Dantess. — Vai tad visā pasaulē dzīvo tīģeri un krokodili ar divām kājām ir daudz bīstamāki nekā citi.

— Tālāk, tālāk!

— Viņš labprāt sadedzināja vēstuli, jūs sakāt?

— Jā, sacīdams man: „Jūs redzat, pret jums liecina vienīgi šī vēstule, un es to iznīcinu," — viņš vēstuli iemeta liesmās.

— Tas ir pārāk augstsirdīgi, lai būtu dabiski.

— Jūs tā domājat?

— Es par to esmu pārliecināts. Kam bija adresēta šī vēstule?

— Nuartjē kungam Kokderona ielā Nr.13, Parīzē.

— Vai jūs nevarat iedomāties, ka prokurora biedram būtu bijusi kāda interese vēstuli iznīcināt?

— Varbūt, tāpēc ka divas vai trīs reizes viņš man lika apsolīt mana paša labā, — kā viņš sacīja, — ar nevienu par šo vēstuli nerunāt un prasīja no manis zvērestu nekad neminēt to vārdu, kurš bija minēts ad­resē.

— Nuartjē? — atkārtoja abats. — Nuartjē? Es pazinu kādu Nuartjē pie senas etrusku karalienes galma. Nuartjē, kurš revolūcijas laikā bija žirondists. Kā sauca jūsu prokurora biedru?

— De Vilfors.

Abats skaļi iesmējās.

Dantess uz viņu paskatījās izbrīnījies.

— Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja.

— Vai jūs redzat šo gaismas staru? — prasīja abats.

— Jā.

— Nu man tagad visa jūsu lieta ir skaidrāka par šo gaišo staru. Na­baga bērns, nabaga jaunais cilvēks! Un šis cilvēks pret jums bija labs?

— Jā.

— Šis cienīgais prokurora biedrs sadedzināja un iznīcināja vēstuli?

— Jā.

— Šis godājamais bende lika jums zvērēt nekad neizrunāt Nuartjē vār­du?

— Jā.

— Šis Nuartjē, nabaga aklais, vai jūs zināt, kas šis Nuartjē bija? Šis Nuartjē bija viņa tēvs.

Zibens, iesperdams pie Dantesa kājām un atvērdams viņa priekšā bez­dibeni, nebūtu viņu tā uztraucis kā šie negaidītie vārdi. Viņš uzlēca kājās un saņēma ar abām rokām galvu, it kā baidīdamies, ka tā nepārsprāgsi.

— Viņa tēvs! Viņa tēvs! — viņš iekliedzās.

— Jā, viņa tēvs, kuru saucs — Nuartjē de Vilfors, — atteica abats.

Tagad nabaga jaunā cilvēka galvā iešāvās gaismas stars, un viss, kas

viņam līdz šim bija bijis tumšs, tagad parādījās spilgtā gaismā. Šīs Vilfora pārmaiņas nopratināšanas laikā, iznīcinātā vēstule, zvēresta pieprasīšana, viņa gandrīz vai lūdzošā balss, kura draudu vietā izlikās viņu lūdzam, tagad tas visu atcerējās. Viņš iekliedzās, streipuļoja kā piedzēries, un, dodamies uz eju, kura no abata kameras to veda uz viņa kameru, viņš sacīja:

— Man jābūt vienam, lai visu pārdomātu.

Sasniegdams savu cietumu, Dantesa nokrita gultā, kur vakarā uzraugs viņu atrada sēžam ar stingu skatienu, pārvērtušos seju, nekustīgu un mē­mu kā akmens tēlu.

Šinīs pārdomu stundās, kuras aizskrēja kā minūtes, viņā pamodās bries­mīga apņemšanās un viņš sev deva svētu zvērestu.

No domām viņu uztrauca abata Faria balss; tas bija nācis Dantesu ielūgt pie sevis uz vakariņām. Faria, kurš tika uzskatīts par ārprātīgu un vēl par jautru ārtprātīgo, dabūja dažas priekšrocības. Viņam, piemēram,

maizi deva vairāk nekā citiem cietumniekiem un svētdienās pa pudelei vīna. Bija tieši svētdiena, un abats ielūdza savu jauno draugu dalīt ar viņu maizi un vīnu.

Dantess gāja viņam līdzi. Viņa seja atkal nogludinājās, bet pauda cietu apņēmību. Abats uz viņu uzmanīgi palūkojās.

— Man žēl, ka es jums palīdzēju nākt skaidrībā un tik daudz sacīju, — iesāka abats.

— Kāpēc? — prasīja Dantess.

— Tāpēc, ka es jūsu sirdī ielēju jūtas, kuras tur vēl nebija — atriebību!

Dantess pasmaidīja.

— Runāsim par kaut ko citu, — viņš sacīja.

Abats uz viņu vēlreiz paskatījās un papurināja galvu; tad tas sāka, kā Dantess bija lūdzis, runāt par kaut ko citu.

Sirmgalvis piederēja pie tiem ļaudīm, kuru teiktais, kā jau daudz pār­cietušiem cilvēkiem, ir pilns pamācību un pastāvīgas dziļas pievilcības; bet viņš nebija patmīlīgs, un nelaimīgais nekad nerunāja par savām ciešanām.

Katru vārdu Dantess uzklausīja ar izbrīnu: dažas viņa runas piemē­rojās idejām, kādas Dantesam jau bija, un tām zinātnēm, kuras viņam bija nepieciešamas kā jūrniekam; citas runas attiecās uz viņam svešām lietām, un kā ziemeļblāzma, kas spīd Galējo Ziemeļu platuma grādu kuģi­niekiem, atklāja un apgaismoja jauneklim jaunus uzskatus un izredzes, kuras bija greznotas it kā ar fantastiskām ugunīm. Dantess sajuta, kāda liela laime tam bija piešķirta smelties izglītību no šā augstā gara, kurš zinātnēs un filozofijā bija viens no sava gadu simteņa slavenākajiem vī­riem.

— Māciet mani! — lūdza Dantess. — Ja ne cita dēļ, tad vismaz lai jums drīzāk paietu laiks; kaut gan man liekas, ka jums labāk patiktu vientulība nekā tāds biedrs bez audzināšanas un izglītības, kāds esmu es. Tomēr, ja jūs manu lūgumu uzklausāt, tad es jums apsolos nekad vairs nerunāt par bēgšanu.

Abats smaidīja.

— Ak, mans bērns — viņš sacīja, — cilvēces zināšanas ir pārāk ap­robežotas, un, kad es jums iemācīšu matemātiku, fiziku un kādas trīs vai četras valodas, tad jūs zināsit visu, ko es zinu: visu to jums varii iemācīt divos gados.

— Divos gados! — iesaucās Dantess. — Jūs domājat, ka es visu varu iemācīties divos gados?

— Visos sīkumos gan ne; bet to, kas katrā mācībā ir galvenais, jūs droši pratīsit. Iemācīšanās vēl nav zināšana. Pirmo var panākt ar atmiņu, otru — ar filoziju.

— Bet vai filozofiju ari nevar iemācities?

— Nē, filozofiju nevar iemācities; filozofija ir iegūto un izlietoto zi­nātņu rezultāts, kuru ģēnijs ir sev piesavinājies, tas ir mirdzošs mākonis, kurā Kristus laidās uz debesim.

— Sakiet, — ko jūs man vispirms mācisit? — prasīja Dantess. — Man ļoti jāsteidzas mācīties, es slāpstu pēc zināšanām.

— Visu, — atbildēja abats.

Vēl šinī pašā vakarā abi cietumnieki uzrakstīja plānu, pēc kura otrā dienā jau sākās mācības. Dantess bija apdāvināts ar ārkārtēju atmiņu un lielu saprātu. Viņam bija dāvanas matemātikā, un viņš spēja ātri visu ap­rēķināt, kamēr poētiskais gars viņu šinī arodā aizsargāja no pārāk liela „sausuma". No valodām viņš jau zināja itāļu un pa druskai veco latīņu valodu, jo tās abas viņš bija iemācījies ceļojot. Ar šīm abām valodām viņš drīz vien saprata citu valodu apgūšanas tehniku un pēc pusgada sāka jau runāt spāniski, angliski un vāciski.

Viņš abatam Faria bija apsolījies nekad vairs nerunāt par bēgšanu un vārdu arī turēja, tāpēc ka mācīšanās kāre tam aizdzina visas domas par brīvību. Dienas tagad pagāja ļoti ātri. Pēc gada viņš bija gluži cits cilvēks.

Attiecībā uz abatu Dantess pamanīja, ka tas, nelūkojoties uz izklai­dēšanos, kuru tam sagādāja viņa klātbūtne, jo dienas tapa drūmāks. Likās, ka viņa prāts bija aizņemts ar kaut kādām domām. Viņš iegrima dziļos sapņos, neviļus nopūtās, piepeši piecēlās un sāka staigāt pa savu kameru.

Kādreiz viņš piepeši apstājās vidū lokam, kuru vai simt reižu bija vilcis, un iesaucās:

— Ak, kaut tur nestāvētu sargs!

— Viņš tur vairs nebūs, ja tikai jūs to vien gribēsit, — sacīja Dantess, kurš tagad ar saasinātu saprātu sekoja viņa domām un tās nojauta.

— Ak, es jums jau esmu teicis, — abats iebilda, — ka asins izliešana manai dabai ir pretīga.

— Tā notiek vienigi pašsaglabāšanās dēļ.

— Ja arī tā… es tomēr nevaru.

— Tomēr jūs par to domājat?

— Bez mitas, vienmēr, — nomurmināja abats.

— Un vai esat atradis kādu līdzekli? — dzīvi prasīja Dantess.

— Jā! Ja galerijā varētu nostādīt kādu aklu un kurlu sargu!

— Viņš būs akls un kurls, — atbildēja jaunais cilvēks tādā balsī, kura abatu izbiedēja.

— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Tas nav iespējams.

Dantess gribēja ar viņu runāt tālāk, bet abats purināja galvu un nekā neatbildēja.

Pagāja trīs mēneši.

— Vai jūs esat stiprs? — kādudien prasīja abats.

Dantess, nekā neatbildēdams, paņēma kallu, salieca to kā pakavu un izlieca atkal taisnu.

— Vai jūs varētu man apsolīt, ka sargu nonāvēsit tikai ārkārtēja gadī­jumā?

— Jā, es zvēru pie sava goda.

— Tad mēs varēsim savu vēlēšanos sasniegt.

— Un cik ilgs laiks mums būs vajadzīgs?

— Vismaz gads.

— Kad mēs varam sākt?

— Tūlīt.

— Ak, redziet, — iesaucās Dantess, — tā mēs esam zaudējuši veselu gadu.

— Vai jūs uzskatāt, ka mēs esam to zaudējuši?,

— Ak, piedodiet, piedodiet! — nosarkdams izsaucās Edmons.

— Klusu! — sacīja abats. — Cilvēks vienmēr paliek cilvēks, un jūs vēl esat labākais no tiem, kurus esmu pazinis. Uzklausiet manu nodomu!

Abats tagad parādīja Dantesam plānu, kurā bija uzzīmēta viņa un Dan­tesa kamera un gaitenis, kas abas savienoja. Šīs ejas vidū vajadzēja nākt šaurai ejiņai, kādas mēdz rakt raktuvēs.

Šī eja noveda cietumniekus zem galerijas, pa kuru sargkareivis mēdza staigāt šurpu un turpu. Kad viņi būtu tur nonākuši, viņiem vajadzētu izrakt platu dobumu un atsist no iekšpuses vienu no galerijas grīdas akmens plātnēm. Zināmā laikā tad šī akmens plātne iegrimtu zem sargkareivja smaguma, kurš pazustu dobumā. Kamēr sargkareivis, vēl pārbijies no ne­cerētā kritiena, nebūtu nācis pie samaņas, Dantess uzmestos viņam virsū, sasietu viņu un aizbāztu viņam muti. Tad abi cietumnieki izbēgtu pa kādu no galerijas logiem, nolaistos ar virvju trepju palīdzību gar vaļņiem zemē un būtu brīvi.

Dantess sasita plaukstas, viņa acis uzliesmoja priekā; šis plāns bija tik vienkāršs, ka tam vajadzēja izdoties.

Vēl tajā pašā dienā viņi ķērās pie darba ar vēl lielāku cītību. Abi bija atpūtušies, un katrs sāka tikai piepildīt domas, kuras jau sen savā prātā bija lolojis. Viņi nelikās traucēties darbā, tikai apstājās ap to stundu, kad vajadzēja nākt cietuma sargam. Viņi bija pieraduši tik smalki dzirdēt, ka pazina vistālāko, visvieglāko troksni, sargam tuvojoties, un tādā kārtā ne­kad netika pārsteigti darbā. Zemes, kuras viņi izraka un kuras bija tik daudz, ka ar tām būtu varējuši pildīt visu savu veco savienošanās eju, viņi ar lielu uzmanību izmeta drīz pa vienu, drīz pa otru no abiem logiem.

un, tā, kā šīs zemes bija saberztas par putekļiem, tad vējš tās iznēsāja pa gaisu.

Tā šinī darbā pagāja vesels gads. Tas tika veikts ar viena kalta, viena naža un koka sveramā baļķa palīdzību.

Visu šo gadu pa darba laiku abats turpināja bez apstājas jaunekli mā­cīt drīz vienā, drīz otrā valodā ar viņu sarunādamies, drīz viņam stās­tīdams par tautu vēsturi un par tiem lielajiem vīriem, kuri laiku pa laikam bija parādījušies un atstājuši aiz sevis tās spožās pēdas, kuras mēdz saukt par slavu.

Abats, būdams augstas kārtas virs, kurš bija uzaudzis smalkās aprindās, savas manierēs izrādīja zināmu melanholisku diženumu. Dantess sev pie­savinājās viņa vēl smalko pieklājību, kādas pašam trūka, kā arī aristo­krātisko izturēšanos, kuru citkārt mēdz iegūt tikai ilgā saskarsmē ar īstiem aristokrātiem vai ar augsti apdāvinātiem cilvēkiem.

Pēc piecpadsmit mēnešiem eja bija gatava un dobums zem galerijām bija izrakts. Abi ieslodzītie dzirdēja sargkareivi šurpu un turpu staigājam, un, tā kā viņiem vajadzēja nogaidit tumšu nakti, lai bēgšana varētu izdo­ties, tad viņi baidījās, ka atsistais bruģa akmens varētu par agru iegrimt zem kareivja soļiem. Viņi šādas briesmas novērsa tā, ka atsprauda akmens plātni ar kādu koka baļķi, kuru rokot bija atraduši; ar to tika arī no­vērstas briesmas, ka zem plātnes tukšums sāktu dobji skanēt. Dantess pašlaik bija aizņemts ar šā baļķa nostiprināšanu, kad viņš izdzirda gluži svešādu abata saucienu. Viņš bija palicis Dantesa kamerā, lai tur nodrāztu kādu asu iesmu, ko iedzīt sienā un kur piestiprināt virvju trepes.

Dantess aši aizsteidzās uz savu kameru un atrada abatu gluži bālu, ar baiļu sviedriem uz pieres un krampjos savilktām rokām telpas vidū.

— Ak, mans Dievs! — iesaucās Dantess. — Kas ir noticis? Kas jums kaiš?

— Aši, aši uzklausiet mani! - teica abats.

Dantess redzēja savā priekšā pārvērstu, līķa bālu vaigu, stīvās, zilu loku ierobežotās acis, izbālušās lūpas, sava vecā drauga no bailēm sacēlušos matus un, briesmu pārņemts, ļāva kaltam izkrist no rokām.

— Bet kas tad jums kaiš? — vēlreiz jautāja Edmons.

— Es esmu pazudis, — vājā balsī teica abats, — uzklausiet, man draud briesmīga liksta, kura šoreiz varbūt ķersies pie dzīvības; nelaime ir tuvu, es to jūtu. Jau gadu pirms manas apcietināšanas šī liksta mani piemek­lēja. Man ir tikai viens līdzeklis pret šo likstu, un es to jums pateikšu: steidzieties aši, steidzieties, cik ātri vien spējat, manā kamerā, paceliet labo kāju manas gultas galvgalī; gultas kājai ir tukšs vidus, un tajā jūs atradīsit mazu kristāla pudelīti, līdz pusei pilnu ar sarkanu šķidrumu.

Atnesiet to šurp, bet nē, labāk… es varētu šeit tikt pārsteigts… labāk palīdziet man, kamēr man ir vēl eik necik spēka tikt atpakaļ uz manu kameru! Kurš var zināt, kas vēl ar mani notiks un cik ilgi veiksies šī lēkme?

Dantess, kurš neapjuka, kaut gan nelaime, kas viņam uzbruka, nebija vēl nemaz pārredzama, steidzās ejā, vilka sev līdzi nelaimīgo biedru un pēc neaprakstāmiem pūliņiem beigās nonāca līdz abata kamerai; šeit viņš pasteidzās izņemt pudelīti un tad abatu nolikt gultā.

— Paldies! — teica abats, pār visām miesām trīsēdams, it kā būtu iesviests aukstā ūdenī. — Tuvojas mana lēkme, cs drīz sastingšu un gulē­šu bez kustēšanās. Varbūt es sabrukšu bez mazākās skaņas, bet varbūt es arī trakošu, pretošos, kliegšu un laidīšu putas pa muti. Tad es lūdzu jūs, lūkojiet visiem līdzekļiem apspiest manu kliegšanu, lai neviens to neizdzird! Tas ir vissvarīgākais, jo, kad uzzināsi, ka es esmu tik ļoti slims, tad man varbūt dos citu istabu un mēs būtu šķirti uz visiem laikiem. Kad jūs redzat mani guļam aukstu, sastingušu, gluži kā nomirušu, tad, bet arī ne agrāk, — jūs mani taču saprotat? — tad ar nazi atlauziet man vaļā zobus un iepiliniet man mutē astoņas līdz desmit šķidruma piles — var būt, ka tad es atspirgstu.

— Var būt? — sāpīgi iesaucās Dantess.

— Palīgā! Palīgā! — lai pašā acumirklī iekliedzās abats. — Es… es… mir…

Lēkme bija tik pēkšņa un spēja, ka nelaimīgais cietumnieks nebeidza pat izrunāt vārdu.

Aši un drūmi kā jūras vētra pār viņa pieri pārlaidās mākonis, viņa acis izspiedās tālu laukā no acu dobumiem, viņa lūpas raustījās krampjos, viņa vaigi piepeši kļuva sarkani, viņš locījās, sita ar rokām un kājām, un putas nāca pa muti. Bet, izpildīdams viņa lūgumu, Dantess apspieda kairu troksni, slimajam pāri pārsegdams segu. Pēc divu stundu ilgas cīņas slimais ne­kustīgi, auksti, kā nolauzta niedre atkrita atpakaļ savā guļasvietā un tik ļoti līdzinājās līķim, ka Dantess bez iepriekš dotajiem padomiem būtu kritis pilnīgā izmisumā. Bet nu viņš nogaidīja, līdz miesas bija galīgi at­dzisušas un sastingušas, un rīkojās tad gluži tā, kā abats viņam bija pamā­cījis, un gaidīja panākumus.

Vesela stunda pagāja, bet sirmgalvis ne reizes nepakustējās; Dantess jau baidījās, ka viņš pat ilgi kavējies ar zāļu došanu, un, lūkodamies uz viņu, izmisumā plēsa sev matus, kad piepeši ieraudzīja uz slimā vaigiem vieglu sārtumu. Drīz sastingušās un plaši atvērtās acis atkal pildījās ar dzīvību; vieglas nopūtas bija dzirdamas no viņa lūpām, viņš pakustējās.

— Glābts! Glābts! — iesaucās Dantess.

Slimais vēl nevarēja runāt, bet ar manāmām bailēm rādīja uz durvīm. Dantess klausījās un tiešām sadzirdēja tuvojamies cietuma sargu. Pulks­tenis bija jau gandrīz vai septiņi, un viņš bija aizmirsis par to domāt.

Ātri viņš steidzās uz eju, ielīda iekšā, uzvilka, cik labi vien varēdams, sev virs galvas uz cauruma akmeni un bija tik tikko savā kamerā nokļuvis un gultu savā vietā piestūmis, kad uzraugs arī pie viņa ienāca un kā arvien atrada sēžam uz gultas.

Tiklīdz uzraugs bija aizgājis un viņa soļi gaitenī vairs nebija dzirdami, Dantess, nemiera dzīts, atstāja neaiztiktu savu ēdienu un devās pie slimā drauga.

Abats gan bija nācis pie samaņas, bet arvien vēl gulēja bez spēka un nekustēdamies savā gultā.

— Es necerēju jūs vairs atkal redzēt, — viņš sacīja.

— Kāpēc? — prasīja Dantess. — Vai tad jūs domājat mirt?

— Nē, bet, tā kā viss uz bēgšanu sagatavots, es domāju, ka jūs aiz­bēgsit.

Dantess aizskarts nosarka.

— Bez jums! — viņš iesaucās. — Vai jūs tiešām domājat, ka es būtu tāds nelietis?

— Es redzu, ka esmu maldījies, — atbildēja slimais, — ak, es esmu ļoti vājš, mani spēki ir izsīkuši.

— Dūšu! Jūsu spēki atgriezīsies, - sacīja Dantess, uz Faria gultas malas nosēzdamies un viņa rokās satverdams. Sirmgalvis purināja galvu.

— Pagājušo reizi, — viņš sacīja, — slimības lēkme ilga tikai pusstundu. Pēc tam man radās ēstgriba un es varēju viens pats piecelties. Šodien es nevaru pakustināt ne labo roku, ne kāju un arī galva ir neskaidra; laikam būs skartas arī smadzenes. Kad slimība trešo reizi atkārtosies, man trieka noņems vai nu visus locekļus, vai arī es būšu uz vietas beigts.

— Nē, nē, saņemiet dūšu, nomierinieties, jūs nemirsit! Šī trešā lēkme, ja tā atkārtosies, atradīs jūs brīvībā, mēs dziedināsim jūs kā tagad un vēl labāk, jo tad mums netrūks vajadzīgo līdzekļu.

— Mans draugs, - sacīja slimais, — nemaldieties. Krīze, kuru es nu­pat pārcietu, mani ir nosodījusi uz mūžīgu cietumu. Lai varētu bēgt, va­jag spēt iet.

— Nu, labi! Nogaidīsim astoņas dienas, mēnesi, divus mēnešus, ja va­jag; pa to laiku jūsu spēki atkal atgriezīsies. Mūsu bēgšanai viss ir sagata­vots, un no mums pašiem tikai ir atkarīgs izlemt par dienu un stundu. Tanī dienā, kad jūs jutīsities diezgan stiprs, lai varētu peldēt, mēs savu nodomu īstenosim.

— Es nekad vairs nespēšu peldēt, — atbildēja Faria, — šī roka ir triekas noņemta ne uz astoņām dienām un mēnešiem, bet uz visu mūžu: paceliet to, redzat, cik tā ir smaga!

Jaunais vīrietis pacēla abata roku, kura kā nedzīva atslīga atpakaļ. Viņš nopūtās.

— Vai jūs tagad esat pārliecināts, Edmon? — prasīja Faria. — Ticiet man, es zinu, ko saku. No tā laika, kad man pirmo reizi slimība uzbruka, neesmu beidzis par to domāt: es jau zināju, ka tā atkārtosies, jo ir ie­dzimta ģimenes kaite. Mans tēvs mira, tai trešo reizi atkārtojoties, mans vectēvs arī. Ārsts, kurš man šīs zāles sagatavoja, bija slavenais Kabinass, un viņš man pareģoja tādu pašu likteni.

— Ārsta varēja maldīties! — iesaucās Dantess. — Un, attiecībā uz jūsu triekas noņemto roku, tad tā mūs nebūt neaizkavēs bēgt. Es jūs ņemšu uz pleciem un peldēšu.

— Bērns, — sacīja abats, — jūs esat jūrnieks un peldētājs, un jums vajag zināt, ka ar tādu nastu uz pleciem pa jūru nevar aizpeldēt ne piec­desmit asis. Nemaldiniet sevi ar iedomām, kurām jūs pats neticat. Man nu jāpaliek šeit, līdz kamēr sitīs nāves stunda. Bet jums vajag bēgt un no manis šķirties. Pasteidzieties, jūs esat jauns, spēcīgs un izveicīgs, ne­rūpējaties manis dēļ, es jums jūsu vārdu dodu atpakaļ.

— Es palikšu šeit, — sacīja Dantess.

Tad viņš piecēlās, izstiepa savu roku svinīgi pret sirmgalvi un sacīja:

— Pie Pestītāja asinīm es zvēru, ka es jūs atstāšu tikai pēc jūsu nāves!

Faria uzlūkoja šo tik, vienkāršo, augstsirdīgo un cēlo jauno vīrieti un

lasīja viņa sirsnīgā līdzjūtībā mirdzošajās acīs, ka viņa zvērests bija patiess,, tāpat kā mīla uz viņu.

— Nu, labi, — viņš sacīja, — es lo pieņemu un pateicos.

Tad viņš Dantesam sniedza roku un sacīja:

— Jūs varbūt par savu upuri un mīlu liksit algots. Bet lā kā es nespēju bēgt un jūs to negribat, tad ir ļoti svarīgi, ka mēs izrakto eju zem galerijas aizbāžam, jo citādi kareivis, kurš tai staigā pa virsu, varētu pēc skaņas nojaust tukšumu un par lo darīt uzmanīgu inspektoru, kurš tad pētītu tālāk. Mūsu darbs tad tiktu uziets un mēs abi tiktu izšķirti. Izdariet jūs šo darbu, kurā es jums diemžēl vairs nevaru palīdzēt. Strādājiet visu nakti un atnāciet rīt tikai pēc tam, kad cietuma sargs jau būs šeit bijis. Man ir jums kaut kas svarīgs jāpasaka.

Dantess satvēra abata roku, kurš smaidīdams lūkojās uz viņu. Tad Ed­mons izgāja, ievērodams to paklausību un cienību, kādu viņš bija aizvien parādījis savam vecajam draugam.