Grafs Monte-Kristo

V Spoki

Pēc pirmā acu uzmetiena Monte-Kristo nams Oteilā neizlikās tik grezns un krāšņs, kādi parasti mēdz būt grāfa īpašumi. Tomēr šis ārējais vienkāršums bija atstāts pilnīgi pēc īpašnieka pavēles: nabobu varēja at­rast tikai nama iekšpusē, un, tiklīdz viesis pārkāpa slieksni, viss skats mai­nījās.

Bertučio nama iekārtošanas ātruma un labas garšas ziņā šoreiz bija pārspējis pats sevi.

Kā dienās Atinas hercogs vienā naktī bija licis nocirst un nokopt aleju, kura Ludviķim XIV kavēja redzēt ainavu, tā Bertučio trīs dienās bija gluži kailo pagalmu apdēstījis ar slaikām papelēm, kuras apēnoja nama galveno fasādi, kuras priekšā pletās gluži svaigi zaļš maurs, vēl mirdzošs no ūdenslāsēm, ar kurām pastāvīgi bija ticis aplaistīts.

Aplūkojot no šīs puses, nams bija gluži pārvērsts un nepazīstams. Ber­tučio vēl labprāt būtu pārvērtis arī veco dārzu, bet grāfs to bija jo stingri aizliedzis, kamēr visām citām pārmaiņām viņš zīmējis pat plānus. Monte- Kristo un Bertučio lielā veiklība un lietpratība pavēlēšanā un izdarīšanā parādījās visredzamāk, kad šis divdesmit gadu neapdzīvotais nams, kurš vēl pirms trim dienām bija bijis tik tukšs un drūms, tik īsā laikā mirdzēja viscaur gaismā un bija pieņēmis to dzīvības un svaiguma smaržu, kuru Monte-Kristo tik ļoti mīlēja.

Atnākot grāfs Monte-Kristo atrada arī gleznas, ieročus, sakārtotas grā­matas; priekšistabās bija viņa mīļākie putni, kuru dziedāšanā viņš tik lab­prāt klausījās. Viss nams kā caur burvību bija atmodies no miega un tik dzīvs, svaigs un starojošs līdzinājās tām ilgi mīlētajām mājām, kurās ne­viļus paliek gabals mūsu dvēseles, kad mums, kādas nelaimes spiestiem, vajag tās atstāt.

Vienu pašu istabu Bertučio veiklā roka bija pametusi neskartu; šai ista­bai sulaiņi gāja garām ziņkārīgi, bet Bertučio — bailīgi un negribot.

Tieši pulkstens piecos ieradās Monte-Kristo un Alī. Bertučio bija ne­pacietīgi gaidījis un cerējis uz atzinīgu vārdu, kaut gan arī baidījās no pazīstamās pieres saraukšanās.

Klusuciešot Monte-Kristo izgāja caur pagalmu, namu un dārzu. No­nācis līdz savai guļamistabai, viņš ieraudzīja kādu mazu rožukoka galdiņu, kurš jau sen bija viņa īpašums, un teica:

— Šeit var būt uzglabājami tikai cimdi.

— Tiešām, ekselence, — priecīgi atbildēja Bertučio, — atveriet tikai atvilktnes, un jūs atradīsit cimdus!

Visu, ko vien varēja vēlēties, grāfs atrada savās istabās un beigās teica: „Labi!"

Bertučio gluži laimīgs aizgāja, tik liels bija šā vīra iespaids uz visu apkārtni.

Pulkstens sešos pie vārtiem atskanēja zirgu soli: atjāja spahu kapteinis Maksimiliāns Morelis ar savu Medeju.

Monte-Kristo smaidīdams sagaidīja viņu uz kāpnēm.

— Te es esmu, — teica Morelis, — visādā ziņā pirmais, Jūlija un Emanuēls liek jūs mīļi sveicināt. Bet šeit jau ir burvīgi! Lūdzu, grāf, lieciet parūpēties par manu Medeju! Viņa ir labi jākopj. Cik viņai strauja gaita, gluži kā vējš!

— To es ticu, zirgs, kas maksā piecus tūkstošus franku! — atteica Monte-Kristo it kā tēvs savam dēlam.

— Vai jums žēl? — jautāja Maksimiliāns, laipni smiedams.

— Man žēl? Nē, man būtu žēl, ja zirgs varbūt nebūtu bijis nekā vērts.

— Ak, mīļais grāf, pat Šato-Reno kungs, viens no labākajiem Francijas lietpratējiem, un Debrē, kurš vadīja ministra arābu zirgus, nespēja mani panākt, un tikai vēl aiz viņiem nāk baroneses Danglāras zirgi, kuri taču skrien sešas jūdzes stundā.

— Tad viņi jums seko? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā, tur jau viņi nāk.

Tai pašā acumirklī pie vārtiem piebrauca viegli rati, kuriem sekoja divi kavalieri. Debrē nolēca no zirga, piesteidzās pie ratiem un palīdzēja ba­ronesei izkāpt. Grāfs no tālienes redzēja, ka nemanot no baroneses rokas Debrē rokās ieslīdēja balta zīmīte.

Aiz baroneses no ekipāžas izkāpa Danglārs, bāls un noguris, it kā viņš atstātu līķa ratus.

Baronese Danglāra nolūkojās visapkārt ar ziņkārīgu un bailīgu skatienu, kuru tikai Monte-Kristo varēja novērot un saprast. Tad viņa kāpa pa kāp­nēm augšā, ar pūlēm savaldīdama savu uztraukumu. Viņa ieraudzīja Mo­reli un teica:

— Mans kungs, ja jūs būtu viens no maniem draugiem, es jautātu, vai jūsu zirgs ir pārdodams.

Maksimiliāns piespiesti pasmaidīja un lūdzoši paskatījās uz grāfu, lai tas viņam izpalīdzētu.

Grāfs viņu saprata.

— Ak, cienījamā kundze, — viņš teica, — kāpēc jūs savu vēlējumu neizteicāt man?

— No jums nav iespējams kaut ko vēlēties, grāfa kungs, var būt pārāk pārliecināts, ka to dabūs, — atteica baronese. — Es griezos pie Moreļa kunga…

— Diemžēl! — teica grāfs. — Es esmu liecinieks, ka Moreļa kungs šo zirgu nevienam nevar dot, jo viņa gods ir atkarīgs no tā, ka viņš to patur.

— Kā tas ir iespējams?

— Viņš ir saderējis Medeju sešu mēnešu laikā iejāt. Jūs redzat, cie­nījamā kundze, ka, viņš ne vien zaudē, ja pirms šā laika pārdod, bet ka varētu ari domāt, ka viņš baidījies iejāt zirgu; un spahu kapteinis nevar atļaut par sevi tādas baumas, arī ne par patikšanu skaistai sievietei.

— Man bezam liekas, — iemeta starpā Danglārs, — ka jums, kundze, būtu jau pietiekami daudz zirgu.

Šādus uzbrukumus Danglāra kundze citkārt nemēdza atstāt bez atbil­des, tāpēc jaunie ļaudis bija ļoti izbrīnījušies par viņas tagadējo mier­mīlību.

Monte-Kristo pasmējās par šo baroneses pārvēršanos un rādīja viņai divus ļoti lielus ķīniešu porcelāna podus, ap kuriem vijās jūras augi. Baro­nese bija pārsteigta.

— Šajos podos jau varētu iestādīt pat kastaņu no Tileriju pils! — viņa iesaucās.

Danglārs, kurš nebija ne pazinējs, ne draugs tādām retām lietām, me­hāniski plūkāja no skaistiem oranža kokiem ziedus un netīšām piegāja pie kāda kaktusa, kuram tāpat gribēja noplūkt ziedus; bet tas viņam stipri iedzēla pirkstos.

Drebošiem pirkstiem viņš berzēja savas acis, it kā no kāda sapņa pa­mozdamies.

— Mani kungi, — tikmēr tērzēja Monte-Kristo, — īsti neuzdrošinos pievērst jūsu uzmanību manām gleznām, tāpēc ka jums pašiem ir tik iz­vēlēti skaistas, bet šīs divas Hobema , šeit Pauls Poters, Miriss, divas

Dovi, viena Rafaela, Van Deika, Surbarana un pāris Muriljo gleznas ir varbūt jūsu uzmanības cienīgas.

— Ā, tiešām, šo Hobema gleznu es pazīstu, — iesaucās Debrē.

— Tiešām?

— Jā, tā tika piedāvāta valsts muzejam.

— Kuram vēl nevienas Hobema gleznas nav, — piebilda Monte-Kristo.

— Nē, bet tas tomēr atsacījās pirkt.

— Kāpēc? — iejautājās Šato-Reno.

— Ak, jūs esat naivi: tāpēc ka valstij gleznām nav naudas, naudu vajag kareivjiem.

— Majors Bartolomeo Kavalkanti kungs un grāfs Andrea Kavalkanti kungs! — pieteica sulainis Batistēns.

Gluži jauna, no fabrikanta tikko atsūtīta melna atlasa kravate, labi no­smailināta bārdiņa, iesirmas ūsas, drošs skatiens un ar pieciem krustiem un trim zvaigznēm pušķota uniforma norādīja uz veco, priekšzīmīgo ka­reivi, mums jau pazīstamo mīlošo tēvu Bartolomeo Kavalkanti.

Viņam blakus gāja mums arī jau pazīstamais dēls Andrea, tāpat gluži jaunā apģērbā un saldiem smaidiem uz lūpām.

Trīs jaunie cilvēki, kuri kopā trieca, aplūkoja pienācējus ļoti uzmanīgi, sevišķi jauno grāfu.

— Kavalkanti! — teica Debrē.

— Vai velns, kas tas par skaistu vārdu! — iesaucās Morelis.

— Ak jā, — piebilda Šato-Reno, — šie itālieši gan labi prot saukties, bet ne labi ģērbties.

— Ā! Jūs gribat par daudz, Šato-Reno! — smējās Debrē. — Viņa apģērbs ir nācis no laba skrodera rokām un gluži jauns.

— Tas jau ir tieši tas, ko es smādēju. Šis kungs gluži tā izskatās, it kā viņš šodien pirmoreiz būtu labi apģērbies.

— Kas ir šie kungi? — Danglārs jautāja grāfam.

— Jūs jau dzirdējāt — Kavalkanti kungs.

— Tā nu es zinu tikai vārdus un vairāk nekā.

— Ā, taisnība, jūs nepazīstat itāliešu muižniecību; vārds „Kavalkanti" nozīmē firstu cilti.

— Vai bagāji? — jautāja baņķieris.

— Pasakaini bagāti.

— Ar ko viņi nodarbojas?

— Viņi mēģina nodzīvot savu bagātību, bet tas viņiem neizdodas. Bez tam viņiem ir kredītvekseļi uz jūsu banku, un tikai jūsu dēļ vien šie abi kungi ir ielūgti. Atļaujiet, es jums stādīšu viņus priekšā.

— Bet man šķiet, ka viņi franciski runā gluži skaidri, — teica Dan­glārs.

— Jā, dēls ir uzaudzināts kādā pansijā Marseļā. Jūs redzēsit, ka viņš par Franciju gluži sajūsminās.

— Par ko sajūsminās? - ievaicājās baronese.

— Par frančiem, cienījamā kundze. Viņš grib visādā ziņā precēt parī­zieti.

— Tad ta iedoma! — iesaucās Danglārs, plecus paraustīdams.

Viņa sieva uzmeta skatienu, kurš būtu katrā citā laikā vēstījis par auku, bet arī šoreiz viņa klusēja.

— Barons šodien neliekas pie labas dūšas, — jokoja Monte-Kristo. — Vai cienījamā kundze negrib viņu iecelt par ministru?

— Nē, vēl ne, cik es zinu. Bet viņš laikam būs biržā spekulējis un pazaudējis, un vairs nezina, kur dusmas izlaist!

— Vilfora kungs ar kundzi! — sauca Batistēns.

Pieteiktie viesi ienāca salonā. Neskatoties uz savu lielo spēju savaldīties, Vilfors tomēr nevarēja apslēpt stipru uzbudinājumu. Kad Monte-Kristo satvēra viņa roku, viņš manīja, ka tā dreb.

„Tikai sievietēm vien ir iespējams pilnīgi izlikties un liekuļot," nodo­māja grāfs un ievēroja Danglāra kundzi, kura smaidīdama sasveicinājās ar prokuroru un apkampa viņa kundzi.

Pēc pirmiem apsveicinājumiem Monte-Kristo blakusistabā pamanīja sa­vu intendantu, kurš līdz šim bija aizņemts ēdamistabā.

Viņš piegāja pie tā.

— Ko jūs vēlaties, Bertučio?

— Ekselence nav man nosaucis ielūgto viesu skaitu.

— Ā, taisnība.

— Cik kuvēru?

— Izskaitiet pats!

— Vai visi jau ir sapulcējušies?

— Jā.

Bertučio skatījās pa pievērtām durvīm. Monte-Kristo sekoja viņam ar

acīm.

— Ak, mans Dievs! — iesaucās Bertučio.

— Kas jums kaiš, mans draugs? — teica grāfs.

— Šī sieviete!.. Šī sieviete!

— Kura?

— Gaišmate baltā kleitā ar dimantiem!.. . — Danglāra kundze?

— Es nezinu, kā viņu sauc, bet tā ir viņa! Viņa!

— Kas tā ir? Kas?

— Tā sieviete dārzā, kura sagaidīja dzemdības un kura gāja staigāt gaidīdama, gaidīdama!

Bertučio apklusa, stāvēdams ar pusatvērtu muti, bāls un trīcošs.

— Ko tad viņa sagaidīja?

Bertučio klusuciezdams rādīja ar pirkstu uz Vilforu gandrīz vai ar tādu pašu žestu, kā Makbets rādīja uz Banko.

— Ak., ak!,. — viņš murmināja. — Skatieties!

— Kas tad? Ko?

— Viņu!

— Viņu? Karalisko prokuroru de Vilfora kungu? Zināms, to es redzu.

— Tātad es viņu neesmu nokāvis!?

— Ak tā, bet man šķiet, ka jūs esat mazliet traks, mī(ais Bertučio, — teica Monte-Kristo.

— Ak, tātad viņš nav miris!

— Nē, jūs redzat, viņš nav miris; nevis starp sesto un septīto ribu, kā tas parasts pie jūsu tautiešiem korsiešiem, jūs esat viņam dunci iegrūdis, bet drusciņ par zemu vai par augstu. Šiem prokuroriem mēdz būt sīksta dzīvība. Vai varbūt viss ir pasakas, ko jūs man stāstījāt. Jūs, par atrieb­šanos domādams, iemigāt, kuņģis jums nav bijis kārtībā un lietuvēns jūs vajājis. Esiet nu prātīgs, saņemieties un skaitiet viesus! Vilfora kungs ar kundzi — divi, barons Danglārs ar kundzi — četri, Šato-Reno, Debrē, Moreļa kungs — septiņi, majors Kavalkanti — astoņi.

— Astoņi, — atkārtoja Bertučio, gribēdams aiziet.

— Pagaidiet jel, ne tik steidzīgi, pie velna, jūs aizmirstat vēl vienu viesi! Paliecieties drusku uz kreiso pusi… Andrea Kavalkanti kungs, jau­nais, melni ģērbtais vīrietis, kas aplūko Muri gleznu, tā, nu jūs viņu varat redzēt.

Grāfa nopietnais skatiens apspieda uz Bertučio lūpām kliedzienu.

— Benedeto! — tas stomījās. — Nolādētais liktenis!

— Pag, Bertučio, pulkstenis jau ir pusseptiņi, — teica Monte-Kristo nopietni, — es pavēlēju, ka ap šo stundu iesim pie galda. Jūs zināt, es nemīlu, ka man liek gaidīt.

Un Monte-Kristo atkal iegāja salonā pie saviem viesiem, kamēr Ber­tučio grīļodamies un kā bez spēka devās uz ēdamzāli. Piecas minūtes vēlāk atvērās augstās dubultdurvis, parādījās intendants un, kā Vateļjī* Šantiljā varonīgi saņēmis spēkus, teica:

— Cienījams grāfa kungs, dineja sarīkota!

Monte-Kristo sniedza roku Vilfora kundzei.

— Vilfora kungs, — viņš sauca, — esiet tik laipns būt par kavalieri baronesei Danglāra kundzei, ļoti lūdzu!

Vilfors neiedrošinājās atteikties, un viesi sagāja ēdamzālē.