Grafs Monte-Kristo

XX Ceļojums uz Beļģiju

Baiļu sauciens, ka namā ir mēris vai holēra, nebūtu ātrāk iztukšojis barona Danglāra salonus kā policijas parādīšanās. Negaidītais atklājums tā visus izbiedēja, ka viesi steigšus vien devās nevis atvadīties, bet sāka bēgt. Visu kāpņu, durvju un izeju tik tikko pietika smalkā pūļa izkļūšanai no nama.

Baņķieris ar policijas komisāru bija ieslēgušies kādā istabā, baronese bija gluži satriekta, tikai Eiženija ar savu nešķiramo draudzeni lepni un nicinoši aizgāja uz savām istabām.

Sulaiņi, kuri uz šo dienu bija pieņemts vesels pulks, stāvēja tērzēdami un brīnīdamies pa kaktiem un gaiteņiem, aizmirsdami savus pienākumus. Eiženija, nonākusi savās istabās, aizslēdza durvis, kamēr viņas draudzene satriekta ieslīga kādā krēslā.

— Ak, mans Dievs, mans Dievs! — draudzene čukstēja. — Kas to būtu domājis, ka Andrea Kavalkanti kungs ir slepkava — izbēdzis cie­tumnieks.

Ironisks smaids parādījās uz Eiženijas lūpām.

— Bet kas tad nu notiks? — jautāja draudzene.

— Un tu vēl jautā? Tas pats, kam vajadzēja notikt pēc trim dienām: mēs aizceļosim!

— Un tu nesalaulāsies?

— Klausies, Luīza! Es nicinu šo nolaizīto, sājo, gludo pasauli, šo tukšo sabiedrību. Es aizvien esmu ilgojusies pēc brīvas, neatkarīgas mākslinieces dzīves! Kādēļ lai es palieku šeit, kur pēc mēneša mani spiedīs uz citu, tikpat riebīgu laulību, varbūt pat ar Debrē kungu, par ko jau runāja. Un tu zini, kāds sakars Debrē ar manu māti. Nē, nē, šis vakars lai man ir par aizbildinājumu.

— Cik tu esi droša un stipra!

— Bet vai tad tu manis vēl nepazini, Luīza? Saki labāk, kā ir ar mūsu pasta zirgiem!

— Tie ir pasūtīti pirms trim dienām.

— Un pase?

— Šeit ir.

Eiženija atšķīra pasi un lasīja:

— Leons d'Armilji, mākslinieks, 20 gadus vecs, melni mati, melnas acis, ceļo līdz ar savu māsu Luīžu.

— Lieliski! Kas tev šo pasi pagādāja?

— Kad es biju pie grāfa Monte-Kristo pēc ieteikuma vēstulēm pie Ro­mas un Neapoles teātra direktoriem, es runāju, ka baidos braukt kā sie­viete. Viņš man apsolījās pagādāt vīrieša pasi, kurā es pieliku klāt: „Ceļo līdz ar māsu Luīžu".

— Tad jau viss kārtībā, — jautri teica Eiženija, - visa starpība tā, ka mēs ceļojam trīs dienas agrāk.

— Bet vai tu ari visu pārdomāji?

— Visu. Man apnicis dzirdēt tikai par akcijām, rēķiniem un vekseļiem un, no otras puses, par riebigu mīlināšanos, — tur mums būs skaidrs, nesamaitāts gaiss, nesamaitāti cilvēki, māksla. Venēcija, skaistā daba. Neapo­le! Cik mums ir naudas, Luiza?

Meitene atvēra kabatas grāmatiņu, izņēma bankas zīmes un skaitīja.

— Divdesmit trīs tūkstoši franku, — viņa teica.

— Un apmēram tikpat daudz par pērlēm, dimantiem un rotaslietām, — piebilda Eiženija. — Ak, mēs esam bagātas! Ar 46000 frankiem mēs va­ram dzīvot divus gadus kā princeses vai četrus gadus ļoti pārticīgi. Bet sešos mēnešos mēs ar saviem talantiem, tu — ar spēlēšanu, es — ar dziedāšanu, būsim sapelnījušas divkārt tik daudz. Ņem aši naudu, es ņem­šu rotu kārbiņu, lai, ja vienai gadās nelaime, otra varētu iziet sveikā. Tagad vēl rokas somiņa, un iesim.

— Pagaidi! — teica Luiza, klusi pieiedama pie baroneses durvim.

— No kā tu baidies?

— Ka mūs nepārsteidz.

— Durvis ir aizslēgtas.

Tad Eiženija lika Luīzai ielikt ceļasomā vajadzīgās drēbes un veļu, ka­mēr pati ieģērbās vīriešu drēbēs.

— Ak, kas tu par skaistu vīrieti! - iesaucās pārsteigtā Luīza. — Bet kā tu noslēpsi savus skaistos, garos matus?

— Ļoti vienkārši, — teica Eiženija un, paņēmusi šķēres, nogrieza kup­lās bizes.

— Ak, skaistie mati! — bēdīgi iesaucās viņas draudzene.

— Un vai es tā neesmu vēl skaistāka? — teica Eiženija, lepni skatī­damās.

— Uz kurieni tad mēs brauksim? — jautāja Luīza.

— Vispirms uz Briseli, tad uz Āhenu, pa Reinu uz leju līdz Strasbūrai, caur Šveici, pār Sengotāru uz Itāliju. Vai tev patīk tāds ceļojuma plāns?

— Ak, jā!

— Ko tu tā skaties?

— Mans Dievs, tu esi brīnumskaista; tu mani tagad aizved kā mīļākais mīļāko.

Un abas meitenes, kurām, pēc ļaužu domām, tagad vajadzēja būt dziļi noskumušām par kāzām, kas nebija izdevušās, sāka jautri smieties.

Tad viņas ātri uzkopa un atkal sakārtoja istabu, nodzēsa sveci un tad klusu pa sētas durvīm izgāja pagalmā.

Bija jau pusnakts; durvju sarga istabā gan vēl dega uguns, bet sargs mierīgi dusēja savā krēslā, ko Eiženija, piegājusi pie loga, redzēja. Tad viņa pie pašiem vārtiem piepeši uzsauca durvju sargam atvērt, kamēr Luī­za turējās ēnā. Sargs, no miega uztrūcies un redzēdams smalku, jaunu kungu, atslēdza durvis. Eiženija lika Luīzai ar rokas somiņu iziet pa priek­šu, tad sekoja pati. Durvju sargs viņas nebija pazinis.

Nu abas draudzenes ātri steidzās pie pasta turētāja, kāds garāmgājējs viņām panesa ceļasomu. Nonākušas pie pasta turētāja, viņas pieklauvēja; atvēra kāda sieviņa, kurai jau agrāk bija dota ziņa. Eiženija iedeva viņai piecus frankus un lika tūdaļ jūgt zirgus.

Pēc dažām minūtēm zirgi bija jau gatavi.

— Pa kādu ceļu braukt, jaunskungs? — jautāja pastnieks.

— Pa ceļu uz Fonteneblo, — atbildēja Eiženija.

— Bet ko tad tu saki? — čukstēja Luīze.

— Tā tik ir tāda uzmanība, — atbildēja Eiženija, — šī sieviete, kurai mēs devām divdesmit frankus, var mūs nodot par četrdesmit frankiem. Gan jau vēlāk es likšu pastniekam braukt pa īsto ceļu.

— Tiešām, es tevi apbrīnoju, mīļā Eiženija, — teica Luīza.

Pusstundu vēlāk abas draudzenes bija jau izbraukušas caur Parīzes vār­tiem.

— Paldies Dievam, mēs esam ārpus Parīzes! — teica Luīze, brīvi uzelpodama.

— Un aizvešana ir pilnīgi izdevusies, — atteica Eiženija.

Danglāra kungam vairs nebija meitas.