Grafs Monte-Kristo

V Ielaušanas

Grāfs Monte-Kristo ar vairākiem sulaiņiem, savu uzticamo Alī un da­žiem zirgiem, kurus gribēja pārbaudīt, bija devies uz savu namu Oteilā. Viņu uz to sevišķi bija pamudinājusi Bertučio ierašanās no Normandijas, kurš paziņoja, ka muiža pie jūras ir nopirkta; nams ierīkots un viņa kuģis, skaistā korvete, pienācis un noenkurojies pie kādas tuvējās saliņas.

Grāfs uzslavēja Bertučio veiklību un uzcītību un lika viņam būt gata­vam uz drīzu aizbraukšanu, jo nu viņa uzturēšanās Francijā neturpinā­šoties vairs ilgāk par mēnesi.

— Tagad, — grāfs teica, — man visādā ziņā vajag vienā naktī no Parī­zes nokļūt līdz Treporai jūrmalā, un tāpēc nolieciet man astoņās vietās zirgus, kas varētu šīs piecdesmit jūdzes noskriet desmit stundās.

— Ekselence, jūs bijāt jau agrāk izteicis šo vēlmi, un zirgi jau stāv gatavībā. Es pats šos zirgus pirku un izdalīju pa ciemiem, kuros reti kāds uzturas.

— Labi, es tikai divas dienas palikšu šeit, — teica grāfs.

— Lūkojiet tā ierīkoties!

Tiklīdz Bertučio bija atstājis istabu, ienāca Batistens, gluži noputējis no garā ceļa, uz zelta šķīvja atnesdams kādu vēstuli.

„Grāfam Monte-Kristo kungam tiek paziņots," grāfs lasīja pasniegtajā vēstulē, „ka šonakt kāds vīrs lūkos ielauzties jūsu namā Elizejas laukos 30, lai pārmeklētu papīrus rakstāmgaldā. Grāfs, kā zināms, ir diezgan dūšīgs un negriezīsies pēc policijas palīdzības, kas varētu kaitēt tam, kurš šo vēstuli raksta. Daudz ļaužu vai kādi sevišķi sarīkojumi aizbiedētu ļaun­dari un tā atņemtu grāfam iespēju iepazīties ar ienaidnieku. Šo rindiņu rakstītājam otrreiz varbūt nebūtu vairs iespējams grāfu brīdināt."

Sākumā Monte-Kristo domāja, ka tā ir kāda zagļa gudrība, lai novērstu viņa uzmanību uz neīsto pusi, bet tad viņš apdomājās, ka tas tiešām varē­tu būt kāds ienaidnieks, kuru vēlāk varētu izmantot sev par labu. Viņš tāpēc pasauca Batistenu un lika viņam tūdaļ doties uz Parīzi, un ar visiem ļaudīm pārnākt uz Oteilu.

— Bet vai neviens nepaliks tanī namā, grāfa kungs? — jautāja Batis­tens.

— Durvju sargs.

— Visu namu varētu izlaupīt, un neviens nekā nedzirdētu?

— Mīļais Batistena kungs, tur jūs nekā nesaprotat. Gādājiet tikai, ka manas pavēles tiek uz mata izpildītas!

Batistens paklanījās un aizgāja. Monte-Kristo noteica, ka ēdīs viens pats un tikai Ali apkalpos.

Viņš mierīgi un sātīgi kā aizvien paēda un pēc pusdienām izgāja stai­gāt, pret vakaru nonākdams savā namā Elizejas laukos.

Viss bija tumšs, tikai durvju sarga istabā vēl spīdēja uguns. Monte- Kristo, pie kāda koka pieslējies, lūkojās savām asajām acīm pa apkār­tējām alejām un ielām, vai kāds nav kur paslēpies. Pēc desmit minūtēm viņš bija pārliecinājies, ka neviens neglūn.

Tagad viņš tuvojās mazajām durtiņām, uzgāja līdz ar Ali augšā pa kāp­nēm un iegāja savā guļamistabā, pat durvju sarga nepamanīts.

Guļamistabā viņš atstāja Alī un pats iegāja kabinetā, kur visu aprau­dzīja un atrada kārtībā, pat atslēga stāvēja neaizskarta rakstāmgaldā; viņš galdu aizslēdza divreiz ciet, nolaida durvju slēdzamās klapes un iegāja atkal guļamistabā.

. Tur Alī pašlaik lādēja īsu karabīni un divas dārgas, skaistas pistoles. Tagad grāfs varēja droši uzņemties cīņu pret pieciem pretiniekiem.

Pulkstenis bija pusdesmit. Monte-Kristo ātri apēda nedaudz maizes un izdzēra glāzi spāniešu vīna, un deva maizi un vīnu Alī. Tad viņš durvīs pavēra aizšaujamo lodziņu un abi sāka gaidīt; Alī bez tam bija apbru­ņojies vēl ar arābu kaujas cirvi, kādus lietoja jau krusta karu laikos.

Pagāja divas stundas. Visapkārt bija dziļa tumsa,, bet abi gaidītāji varēja visu redzēt.

Jau sen bija nodzēsta lampiņa durvju sarga istabā.

Bija domājams, ka ielaušanās noliks pa apakšstāva kāpnēm. Monte- Kristo arī domāja, ka ļaundaris tīko pēc viņa dzīvības, ne pēc naudas. Tātad bija gaidāms, ka viņš ielauzīsies guļamā istabā.

Tāpēc grāfs Alī nostādīja pie kāpņu durvīm un pats uzlūkoja kabinetu.

Tiklīdz pulkstenis nosita pusdivpadsmit, Monte-Kristo izdzirda kabineta pusē vieglu troksni — veikla roka ar dimantu izgrieza loga rūti.

Monte-Kristo sirds sāka spējāk pukstēt, jo, cik drošs arī cilvēks nebūtu, izšķirošā brīdī katrs jutīs satricinājumu un redzēs lielo starpību starp no­domu un patiesību.

Monte-Kristo padeva zīmi Ali, un tas nedzirdot tuvojās kabineta dur­vīm.

Monte-Kristo bija ziņkārigs, kas tie būs par ienaidniekiem un cik viņu ir.

Logs, kurš tika uzlauzts, tagad palika gluži tumšs, laikam no ārienes bija aizlipināts papīrs; tad pastinkšķēja rūts, bet nekrita. Nu k|uva re­dzama kāda roka, kas loga aizšaujamo atgrūda vaļā, loga rāmis tikp pa­griezts, un iekšā iekāpa kāds vīrs. Viņš bija viens pats.

„Tas ir tikai drošs blēdis," nodomāja grāfs.

Piepeši viņš juta Alī roku uz sava pleca. Alī rādīja uz ielu.

Monte-Kristo, zinādams, cik labas acis ir Alī, piegāja klusi pie loga, kur varēja pārredzēt visu ielu: uz ielas kāds vīrs bija uzkāpis stabā un skatījās šurp uz namu.

„Viens darbojas," nodomāja grāfs, „otrs stāv par sargu."

Tad viņš ar zīmi lika Alī uzlūkot vīru uz ielas un pats pievērsās atkal tam, kurš bija ielauzies kabinetā un tagad aplūkoja kabinetu, un tad aiz­šāva visas durvis, lai viņu nepārsteigtu. Bet zaglis nebija pamanījis, ka slēdzamās klapes bija nolaistas, un domājās esam gluži drošs.

Zaglis izvilka no kabatas dažus priekšmetus un sāka aptaustīt rakstām­galdu, brīnīdamies, ka atslēgas nav iekšā.

Bet loga izcēlējs bija apdomīgs un gudrs virs; drīz grāfs dzirdēja ska­nam atslēgu saišķi, ko zagļi savā valodā sauc par „lakstīgalu", laikam jau­ko, cerības pilno skaņu dēļ.

— Ak, — nomurmināja Monte-Kristo, — tas tik ir zaglis, un es domā­ju, ka ari krietns slepkava.

Bet zaglis nevarēja tūdaļ atrast īsto «lakstīgalu" un aizdedza mazu zag­ļu lukturīti.

— Nudien! — iesaucās Monte-Kristo pārsteigts un soli atkāpdamies. — Tas jau ir mans vecais…

Alī pacēla savu cirvi.

— Nekusties, — čukstēja viņa kungs, — liec nost ieročus, tie nav vaja­dzīgi!

Tad viņš vēl klusāk piebilda kaut ko, un Alī aizgāja uz guļamistabu, no kurienes iznesa melnus, garus svārkus un lielu cepuri.

Monte-Kristo riu noņēma savus svārkus, zem kuriem varēja redzēt spī­dam tērauda bruņukreklu, kādu nēsāja vēl Ludviķis XVI, kurš aizvien baidījās no dunča dūriena un kuram pēc tautas sprieduma, vajadzēja mirt no cirvja cirtiena uz ešafota.

Grāfs bija kļuvis par liela auguma garīdznieku abata uzvalkā.

Tikmēr zaglis, atkal nomierinājies un nekādu troksni vairs nedzirdē­dams, bija turpinājis savu darbu, un «lakstīgalas" dziedāšana bija jau gan­drīz vai atvērusi galda atvilktni.

Grāfs piegāja pie ārējā loga un redzēja, ka tas vīrs uz ielas nemaz neuzlūkoja, vai kāds nenāk un no ārpuses netraucē, bet visu vērību pie­vērsa tikai uz notikumiem namā.

Monte-Kristo piepeši piesita sev pie pieres, viņam iešāvās kaut kas prātā, un viņš pasmējās.

Tagad viņš lika Alī palikt tumsā un nekādā gadījumā nenākt ārā, ja vien viņš kalpu nesauktu. Pats viņš iededza sveci un lēni iegāja kabinetā, kur zaglis darbojās pilnā sparā un nekā nemanīja.

Piepeši zaglis pacēla galvu, istabā bija gaišs. Viņš strauji apmetās ap­kārt — uz sliekšņa stāvēja kāds vīrs.

— Ā, — labu vakaru, mīļais Kadrus! — teica Monte-Kristo. — Kas tad jums šeit par darīšanām tik vēlā laikā?

— Abats Buzoni! — iekliedzās Kadruss.

Un, nespēdams saprast, kā šī parādība bija ienākusi pie viņa, kaut gan viņš visas durvis bija noslēdzis, viņš stāvēja kā zibens ķerts, un «laks­tīgalas" izkrita viņam no rokām.

Grāfs stāvēja starp Kadrusu un logu, tādā kārtā viņam atņemdams kat­ru iespēju bēgt.

— Abats Buzoni! — atkārtoja Kadruss, pārbijies lūkodamies parādībā.

— Nu, jā, — teica Monte-Kristo, — es esmu abats Buzoni un ļoti priecājos, ka jūs mani tūdaļ atkal pazināt, mans mīļais, jo nu kau būs gadi desmit, kopš pēdējo reizi redzējāmies.

Mierīgā ironija atstāja uz nabaga Kadrusu gluži nospiedošu iespaidu.

— Abats! Abats! — viņš vēl murmināja, kamēr zobi viņam neviļus kla­bēja.

— Jūs laikam gan gribējāt drusku apzagt grāfu Monte-Kristo? — jau­tāja abats.

— Abata kungs, — murmināja Kadruss un velti pūlējās nokļūt līdz logam, — es nezinu… es lūdzu jūs, ticiet… es zvēru…

— Ielauztā loga rūts, zagļu lukturis un «lakstīgalas", tas, man šķiet, pietiekami pierāda jūsu nolūkus! — teica abats.

Kadruss tagad būtu labprāt nožņaudzies ar savu kaklautu vai ielīdis

zemē.

— Ak, es redzu, jūs esat vēl aizvien tas pats slepkavas kungs, — teica grāfs jeb abats.

— Abata kungs, kad jau jūs visu zināt, tad jūs arī zināsit, ka ne es, bet Karkonta bija īstā vainīgā, un tiesas to arī atzina un mani notiesāja tikai uz galerām.

— Jūs tātad savu laiku nosēdējāt un gribat atkal turp tikt atpakaļ?

— Nē, abata kungs, mani kāds priekšlaikus atsvabināja.

— Jo ļaunāk… Tad jau jūs tagad nokļūsit tieši pie karātavām…

— Ak, abata kungs, es jūtu nepārspējamu dziņu… trūkumu…

— Trūkums var dzīt ubagot vai nozagt maizes klaipu maizniekam. Un kad tu no manis biji dabūjis lielu dimantu 40000 franku vērtībā un tomēr lai pašā dienā nokāvi juvelieri, vai tad ari las notika trūkuma dēļ?

— Piedodiet, piedodiet, abata kungs! — lūdzās Kadruss. — Jūs jau reizi mani glābāt, ak, glābiet mani arī vēl otrreiz. Jūs esat viens, — jeb vai aiz jums jau stāv ķērāji?

— Es esmu viens, — atteica abats, — un es tevi vēlreiz glābšu, pa­laidīšu brīvu, ja tu man leiksi visu taisnību.

- Ak, abata kungs, — iesaucās Kadruss, Monte-Kristo tuvodamies, — es varu gan teikt, ka jūs tagad esat mans glābējs!

— Tu saki, ka esi atsvabināts no galerām?

— Jā, tik tiešām, kā mani sauc Kadrusu, abata kungs.

— Un kas tevi atsvabināja?

— Kāds anglis.

— Kā viņu sauc?

— Lords Vilmors.

— Es viņu pazīstu, un tātad uzzināšu, vai tu nemelo.

— Abata kungs, es saku skaidru patiesību.

— Vai šis anglis tevi apsargā?

— Ne mani, bet jauno korsikāni, vārdā Benedeto, kurš bija man līdzās iekalts važās.

— Kāda ir viņa uzvārds?

— Viņam nav uzvārda, viņš ir atrasts bērns.

— Un viņš kopā ar tevi izbēga?

— Jā.

— Kā jūs to darījāt?

— Pusdienlaikā ap vieniem, kad visi gulēja, mēs pagājām tālāk un ar vīli, kuru lords mums bija pagādājis, pārvīlējām važas un peldus izglā­bāmies.

— Un kas noticis ar Benedeto?

— Es nezinu.

— Tā nav taisnība.

Kadruss pienāca vēl kādu soli abatam tuvāk.

— Nē, tiešām, mēs šķīrāmies Jerā, — viņš teica.

— Tu melo, — abats teica nesatricināmā mierā. — Tas cilvēks vēl ir tavs draugs, varbūt pat līdzvainīgais.

— Ak, abata kungs…

— Kā tu kopš bēgšanas no Tulonas esi dzīvojis?

— Šā un tā, — atbildēja Kadruss.

— Tu melo, — teica abats trešo reizi, ļoti spēji.

Kadruss satrūcies viņu uzlūkoja.

— Tu dzīvoji no naudas, kuru viņš tev deva, — teica abats.

— Nu jā, Benedeto ir kļuvis par kāda liela kunga dēlu.

— Un kā sauc šo lielo kungu?

— Grāfs Monte-Kristo, tas pats, pie kura mēs šeit atrodamies.

— Benedeto ir grāfa dēls? — iesaucās abats it kā izbrīnījies.

— Pie velna, tā lieta šķiet ļoti ticama, jo grāfs viņam pagādājis neīstu tēvu, dod ik mēnešus 5000 frankus un testamentā norakstījis pusmiljonu.

— Ahā, — teica abata, kurš tagad likās saprotam, — un kā tagad saucas Benedeto?

— Andrea Kavalkanti.

— Tas pats, kas nāk pie grāfa un kurš precēs Danglāra jaunkundzi? Un tu to pieļauj, tu nelieti, kaut gan zini, ka viņš ir izbēdzis galeru vergs?!

— Nu, kādēļ lai es neatļauju biedram tikt pie laimes? — jautāja Kad­russ.

— Taisnība, ne tev, bet man ir jābrīdina Danglāra kungs.

— Abata kungs, nedariet to!..

— Kāpēc ne?

— Jūs mums abiem atņemtu maizi.

— Vai tu domā, lai es jums, diviem zagļiem, maizi uzturēdams, pats kļūstu par jūsu slēpēju?

— Abata kungs, nedariet to! — iesaucās Kadruss, vēl tuvāk pienāk­dams.

— Es visu pateikšu Danglāram.

— Sasodītais! — iekliedzās Kadruss, no vestes izraudams garu nazi un grūzdams grāfam krūtīs. — Tu nekā neteiksi!

Bet nazis par lieliem brīnumiem Kadrusa, atsprāga atpakaļ un asmenim nolūza gals.

Zibens ātrumā grāfs Monte-Kristo saķēra slepkavu aiz rokas un spieda to tik stipri, ka nazis izkrita un Kadruss no sāpēm iestenējās.

Monte-Kristo neklausījās uz to, bet spieda vēl stiprāk, līdz Kadruss nogāzās zemē, kamēr Monte-Kristo uzlika viņam kāju uz krūtīm.

— Žēlastību! Žēlastību! —. vaidēja Kadruss.

— Piecelies! — teica Monte-Kristo.

— Velns, kas jums par cietu roku, — teica Kadruss pieceldamies un braucīdams savus saspiestos locekļus.

— Klusē! Še ņem spalvu un papīru un raksti, ko es likšu!

— Es nemāku rakstīt, — žēlīgi teica Kadruss.

— Tu melo, ņem spalvu un raksti!

Kadruss paklausīja un rakstīja:

„Mans kungsl Tas jaunais cilvēks, kuru Jūs uzņemat pie sevis un ku­ram Jūs esat nolēmis savas meitas roku, ir bijis galeru vergs un līdz ar mani izbēdzis no cietuma Tulonā; viņam bija Nr. 59, man Nr. 58.

Viņu sauc par Benedeto, bet savu uzvārdu viņš nezina, jo nekad nav savus vecākus pazinis."

— Nu — paraksti savu vārdu! — pavēlēja abats.

— Tātad jūs gribat mani gāzt postā?

— Nekaunīgais! Kas es to gribētu, es tevi tūdaļ nodotu policijai; bez tam vēl domājams, ka tev ap to laiku, kad tu nodosi šo vēstuli, no nekā vairs nebūs jābaidās. Paraksties!

Kadruss paklausīja.

— Uzraksti adresi: «Baronam Danglāra kungam, baņķierim d'Antēnas šosejā."

Arī tas tika uzrakstīts.

Abats paņēma vēestuli un teica:

— Tagad tu vari iet!

— Kā lai es eju?

— Caur logu, kā tu ienāci.

— Jūs kaut ko ļaunu pret mani esat nodomājis, abata kungs, kāpēc neizlaižat mani pa durvīm?

— Nekaunīgais, lai neceltu durvju sargu.

— Abata kungs, sakiet man, ka jūs negribat ņemt man dzīvību!

— Es gribu to, ko Dievs grib.

— Zvēriet, ka nekā man nedarīsit, kamēr es nokāpju lejā!

— Tu esi gļēvulis!

— Ko jūs gribat ar mani darīt?

— To tu man prasi?! Es gribēju tevi padarīt par laimīgu vīru, bet tu kļuvi par slepkavu.

— Abata kungs, — lūdzās Kadruss, — mēģiniet ar mani vēl reizi!

— Labi, es mēģināšu, — teica Monte-Kristo. — Tu zini, ka es savu vārdu turu?

— Jā.

— Nu tad, kad tu nonāksi sveiks un vesels mājās, tad atstāj Parīzi un Franciju, un, kamēr tu būsi godīgs, es tev izmaksāšu nelielu pensiju, jo, kad tu sveiks un vesels tieci mājās, tad es ticu…

— Nu?.. — drebot jautāja Kadruss.

— Tad es ticu, ka Dievs tev ir piedevis, un ari es tev piedošu. Bet nu ej! — teica Monte-Kristo, rādīdams uz logu.

Kadruss, no bailēm trīcēdams, vēl ne gluži nomierinājies, piegāja pie loga, bet tad palūkojās atpakaļ; tā kā grāfs nekustējās, viņš aši nozuda.

Tagad Monte-Kristo ar degošo sveci rokā tuvojās logam, tā ka ikviens varēja skaidri redzēt, ka viens vīrs kāpa pa logu un otrs rādīja viņam uguni.

— Mans Dievs, ko jūs darāt, abata kungs! — iesaucās Kadruss. — Ja nu policijas patruļa ietu garām…

Un viņš nopūta sveci.

Tikai tad, kad viņš dzirdēja smiltis zem kājām šņirkstam, viņš jutās pilnīgi drošs.

Monte-Kristo iegāja savā guļamistabā un redzēja, ka Kadruss ar likumu apgāja apkārt un kāpa pāri mūrim citā vietā, ne tur, kur bija iekāpis.

Uz mūra Kadruss vēl palūkojās, vai iela ari ir klusa, un tikai tad no­laidās otrā pusē zemē.

Pulkstenis sita vienu.

Kadruss laidās tik veikli zemē, kā jau lietas pratējs, bet viņš vēl nebija sasniedzis zemi, kad kāds viņam mugurā iedūra dunci tik stipri, ka viņš krišus nokrita.

Viņš tikai spēja iekliegties: „Palīgā! Slepkava!", kad duncis tika mugurā iegrūsts otru reizi. Tad kāda roka sagrāba viņu aiz matiem un trešo reizi iegrūda dunci krūtis.'

Slepkava to uzlūkoja, uzskatīja par beigtu un aši devās projām.

Ievainotais, to pamanīdams, visus spēkus saņemdams, pacēlās uz elkoņa un sauca:

— Slepkava… es mirstu… palīgā, abata kungs… palīgā!

Slepenās kāpņu durvis atvērās, tad strauji atdarījās dārza vārtiņi un parādijās Alī un viņa kungs ar svecēm rokā.