Grafs Monte-Kristo

III Apsūdzība

Ārsts drīz vien atžirbināja prokuroru, kurš šinī līķu istabā pats atgā­dināja līķi.

— Nāve ir manā namā! — iesaucās prokurors.

— Sakiet atklāti — noziegums! — atbildēja ārsts. - Ir laiks, ka mēs kaut ko darām un liekam šķēršļus šai briesmīgajai mirstībai. Es nevaru un negribu ilgāk ciest klusu un tā palikt par līdzvainīgo.

Prokurors drūmi lūkojās visapkārt.

— Manā namā! Šis briesmas! — viņš murmināja. — Manā namā!

— Prokurora kungs, esiet vīrs, - teica ārsts, - godājiet pats sevi, līdz galam uzupurēdamies!

— Ak, jūs liekat man nodrebēt. Uzupurēties - jūs sakāt?!

— Jā.

— Vai jums ir aizdomas par zināmu personu?

— To es nezinu. Nāve ir jūsu namā. Tā neiet akli no istabas istabā, bet gudri izmeklēdama. Vai jūsu namā neatkārtojas viena no tām šausmī­gajām parādībām, kādas uznāk tikai par gadu simteņiem, kā Lokusta un Agripīna, Brunhilde un Fredegonda. Visas šīs sievietes bija jaunas un skaistas, uz viņu pierēm ziedēja tā pati nevainība, kādu mēs atrodam arī uz vainīgās pieres jūsu namā.

Vilfors briesmīgi iekliedzās un saņēma rokas.

— „Meklē, kam varētu nākt labums no nozieguma!" saka jūsu tieslietu pratēji.

— Ak, dakter, dakter, cik bieži cilvēku taisnība ir tikusi maldināta ar šo teikumu…

— Bet šie nāves gadījumi viens pēc otra: marķīzs, tad marķīze, tad jūsu tēvs…

— Kā tā, mans tēvs, viņš taču ir dzīvs? — iesaucās prokurors.

— Nu jā, dzīvs! Bet vai tad jūs tiešām ticat, ka šis nelaimīgais sulainis bija izmeklēts par upuri? Nē, viņš ii dzīvojis cita vietā un miris cita vietā. Nuartjē kungam vajadzēja šo limonādi dzert; gadījās, ka iedzēra ari Ba­ruā…

— Bet kā tad mans tēvs nemira, jo viņš taču tika dzēris to pašu limo­nādi?

— Vai tad es jums neesmu teicis, ka viņa ķermenis ir pieradināts pie šīs indes. Neviens bez jums nezina, ka es Nuartjē kungam jau gadu dodu indi.

— Ak, Dievs, mans Dievs! — stomījās prokurors.

— Vispirms mira marķīzs, tad marķīze, — tas ir divkāršs mantojums. Jūsu tēvs, — turpināja ārsts bez žēlastības, kaut gan redzēja, cik ļoti satriekts ir prokurors. — Jūsu tēvs bija uzrakstījis testamentu par labu

nabagiem, atstumdams no mantošanas jūsu ģimeni; vakar viņš rakstīja citu testamentu — par labu Valentīnas jaunkundzei. Varbūt kāds baidījās, ka viņš atkal nemainītu savu viedokli, un gribēja viņu nozājot. Jūs redzat, cik tas ātri iet.

— Ak, žēlastību, žēlastību, ārsta kungs!

— Nekādas žēlastības, prokurora kungs! Ārstam ir svēts uzdevums ze­mes virsū, lai to izpildītu, viņš nokāpj līdz nāves tumšākajiem noslēpu­miem. Kad noziegums iesāk savu darbu, tad ārstam ir laiks sacīt: „Tur tas ir! Tur ir jūsu meita Valentīna!"

— Ak, tas nav iespējams! Es labāk pats sevi apsūdzētu… Valentīna… šī skaidrā sirds, šis nevainības eņģelis!..

— Nekādas žēlastības, prokurora kungs! Noziegums ir pierādīts. Va­lentīnas jaunkundze ir ielikusi zāles marķīzam Senmerānam, marķīze Sen- merāna mira, kad viņa to apkopa. Arī šo limonādi, kuru dzēra Nuartjē un Baruā, ir sagatavojusi Valentīnas jaunkundze. Viņa ir vainīga! Pro­kurora kungs, es apsūdzu Vilfora jaunkundzi, veiciet savu pienākumu, pro­kurora kungs!

— Dakter, es neliedzos vairs, neaizstāvos, bet žēlastības dēļ saudzējiet manu godu, manu dzīvību…

— Prokurora kungs, ir apstākļi, kad jāmet pie malas visa apdomība, — teica ārsts, aizvien vairāk iekaisdams. — Ja jūsu meita būtu vienu reizi nozāļojusi, es jums teiktu: «Lieciet viņu klosteri!" Ja otru reizi, es teiktu: „Dodiet viņai šo indi, lai viņa pati sevi nozāļo, — un tā glābj savu un jūsu godu." Bet viņa ir nozāļojusi trešo reizi, tāpēc es saku : „Nododiet viņu bendes rokās!"

Vilfors nokrita ceļos.

— Klausieties, — viņš sauca, — man nav jūsu spēka, bet arī jums tā nebūtu, ja šeit manas meitas vietā būtu jūsu meita Magdalēna!

Tagad nobālēja pats ārsts.

— Klausieties, — turpināja Vilfors, sagrābdams viņa roku, — nožē­lojiet mani!.. Nē, mana meita nav vainīga!.. Vediet mani tiesas priekšā, un arī tad es vēl sacīšu: „Viņa nav vainīga…" Vai jūs esat mans draugs?.. Vai esat cilvēks?.. Vai jums ir sirds krūtīs? Nē, jūs esat tikai ārsts!.. Nu, es jums saku, mana meita nenonāks bendes rokās! Ak Šis šausmīgās do­mas! Un kad jūs nu kļūdāties, kad viņa vēlāk bāla kā spoks nāks jūsu priekšā un teiks:

„Ne es, bet tu pats esi slepkava… tu esi mani, nevainīgu bērnu, no­kāvis!.."

— Labi, — nopietni teica ārsts, — es gaidīšu. Bet ja nu vēl kāds jūsu namā saslims, tad nesauciet vairs mani, es nenākšu! Es dalīšos ar jums šinī briesmīgajā noslēpumā, bet negribu vēl pavairot savas sirds pārme­tumus.

— Tātad jūs atstājat mani, daktera kungs?

— Jā, jo kad es gribētu jums vēl tālāk sekot, es apstātos tikai pie karātavām. Ardievu!..

— Vēl vienu vārdu, vienu vārdu, dakter! — sauca prokurors." — Jūs atstājat mani vienu šinī šausmīgajā stāvoklī, kura briesmas jūs vēl pavai­rojāt ar savu atklājumu.

Ko sacīs par vecā sulaiņa piepešo nāvi?

— Jūsu nams man iedveš šausmas, — atteica ārsts, plecus paraustī­dams, — izvediet mani ārā!

Uz kāpnēm un ejās stāvēja sulaiņi un kalpotāji, izbijušies, nemierīgi.

— Prokurora kungs, — teica ārsts skaļā balsī, — vecais Baruā pēdējā laikā maz kustējās, kaut gan viņš agrāk bija paradis pie darbīgas dzīves. Viņa asinis kļuvušas pārāk smagas. Viņu ķērusi trieka. Es esmu par vēlu atsaukts.

Un ārsts, nesniegdams Vilforam roku, aizgāja.

Dažas stundas pēc tam visi apkalpotāji salasījās virtuvē un, ilgāku laiku apspriedušies, aizgāja pie Vilfora kundzes uzteikt tai dienestu. Nekādi solījumi, ne algas paaugstinājums nevarēja tos atturēt; viņi uz visu atbil­dēja:

— Mēs ejam tāpēc, ka šis ir nāves nams.

Daudzi raudot atstāja vietu, sevišķi visi nožēloja labo Valentīnu.

Vilfors uzlūkoja savu meitu.

Viņa raudāja.

Dīvaini! Šīs asaras viņu aizkustināja; tad viņš uzlūkoja savu sievu, un viņam izlikās, it kā viņas smalkās lūpas drūmi pakustētos, kā negaisa laikā tālumā uzliesmo zibens.