Grafs Monte-Kristo

XI Haide

Lasītāji atcerēsie jaunos jeb, labāk sakot, vecos pazīstamos, Maksimi- liānu un Jūliju, kuri dzīvoja Melē ielā.

Grāfs cerēja šinī ģimenē pavadīt miera pilnus, laimīgus mirkļus, kuri kā paradīzes gaismas stari atspīdēja tanī peklē, kurā viņš pats no brīva prāta bija devies, un šinīs priekšsajūtās viņa seja it kā apskaidrojās. Alī, redzēdams sava kunga seju starojam priekā, aizlīda projām uz pirkstga­liem, lai grāfu viņa domās netraucētu.

Bija ap pusdienlaiku, un grāfs gribēja vēl vienu stundu pavadīt pie Haides.

Jaunās grieķietes dzīvoklis no grāfa dzīvokļa atradās gluži savrup. Tas bija gluži vai austrumnieku gaumē ierīkots. Grīdas bija izklātas ar biezām turku grīdsegām, sienas apkārtas ar dārgu brokātu, un katrā istabā vienu sienu aizņēma plats dīvāns.

Haidei par apkalpotājām bija trīs francūzietes un viena grieķiete. Trīs francūzietes atradās pirmajā istabā, gatavas paklausīt, tiklīdz atskanēs ma­zais zelta zvaniņš un grieķu verdzene viņām izsacīs kundzes pavēles. Mon­te-Kristo viņām bija pavēlējis parādīt Haidei tādu godbijību, it kā tā būtu kāda karaliene.

Jaunā meitene atradās visattālākajā istabā, kādā apaļā buduārā, kuru apgaismoja no griestiem, kur gaisma iespiedās caur rožainu stiklu. Viņa gulēja uz grīdas, uz ziliem, sudrabu cauraustiem spilveniem. Labo roku tā bija aizlikusi aiz galvas, kamēr ar kreiso tā turēja koraļļu stiebru pie lūpām; stiebrā no lokana cilindra plūda smaržīgi tvaiki, kurus tā iezīda ar savu dvašu.

Viņas apģērbs bija tāds, kādu mēdz valkāt Epiras sievietes.

Baltās, ar sarkanām puķēm izšūtām atlasa biksēs, kuras atstāja brīvas divas mazas kājiņas, kuras varētu noturēt par Parosas marmoru, ja tās nebūtu spēlējušās divās sandalēs ar līkiem purngaliem, kas apšūti ar pēr ­lēm un zeltu.

Virs biksēm tā valkāja svārciņus līdz ceļgaliem ar baltām un zilām strī­pām, sudraba apšuvumiem un pērļu pogām un ņieburu, kura sirdsvei­dīgais izgriezums atstāja kaklu brīvu. Zem krūtīm ņieburs bija aizsprā­dzēts ar trim dimantiem un ap viduču bija apjozta spilgtu krāsu zīda josta ar garām bārkstīm.

Galvā viņa nēsāja mazu, ar zeltu un pērlēm izšūtu grieķu cepurīti, pie kuras bija piesprausta purpursarkana roze.

Zem cepures plūda ārā biezi, melni mati ar zilganu atspīdumu.

Viņas skaistums bija klasiski grieķiskais visā savā pilnībā: lielas, tumšas acis, samtainiem plakstiņiem apēnotas, marmorbalta piere ar taisnu de­gunu un korāļu sārtas lūpiņas ar pērļu zobiem.

Un pār šo skaisto radījumu jaunība izlēja visu savu burvību; Haide varēja būt astoņpadsmit līdz deviņpadsmit gadus veca.

Monte-Kristo lika paprasīt, vai viņam atļauts ieiet.

Atbildes vietā Haide deva grieķietei zīmi pacelt durvju aizkarus.

Monte-Kristo viņai tuvojās.

Haide smaidīdama stiepa viņam pretim roku.

— Kāpēc, — viņa prasīja maigi skanošā balsī, kādā mēdz runāt Atēnu meitas, — kāpēc tu lūdz atļauju, kad tu pie manis nāc? Vai tu neesi vairs mans kungs? Vai neesmu vairs tava verdzene?

Monte-Kristo aplūkoja viņu, vēl arvien smaidīdams.

— Haide, — viņš sacīja smaidīdams, — jūs zināt…

— Kāpēc tu nesauc mani vairs par tu kā arvien, — jaunā grieķiete viņu pārtrauca, — vai tad esmu kaut ko noziegusies? Tad tev vajag mani sodīt, bet nevis saukt uz jūs.

— Haide, — atbildēja grāfs, — tu zini, ka mēs esam Francijā un ka tu tāpēc esi brīva.

— Brīva? Kāpēc? — prasīja jaunā meitene.

— Brīva, lai mani atstātu.

— Tevi atstāt!.. Un kādēļ lai es tevi atstātu?

— Es nezinu. Drīz mēs redzēsim lielo pasauli.

— Es negribu nevienu redzēt.

— Un ja tu starp jaunajiem ļaudīm, kurus redzēsi, kādu atrastu, kas tev patīk, tad nebūšu pret tevi tik netaisns…

— Es neesmu neviena skaistāka vīrieša par tevi redzējusi un neesmu neviena mīlējusi kā tevi un savu tēvu.

— Nabaga bērns! — sacīja Monte-Kristo. — Tas ir tāpēc, ka tu tikai ,ar mani un savu tēvu vien esi runājusi.

— Nu, vai tad ir tāda vajadzība, lai es ar citiem runāju? Mans tēvs mani dēvēja par savu prieku, tu mani sauca par savu mīlestību, un jūs abi mani saucat par savu bērnu.

— Vai tu atceries savu tēvu, Haide?

— Viņš ir te un te, — viņa sacīja un rādīja ar pirkstu uz sirdi un acīm.

— Un es, kur es esmu? — smaidīdams prasīja Monte-Kristo.

— Te, — viņa sacīja, — tu esi visur.

Monte-Kristo satvēra viņas rociņu, lai to skūpstītu, bet viņa to atvilka atpaka) un sniedza savu pieri.

— Tagad, Haide, tu zini, ka tu esi brīva. Tu esi kundze un karaliene un vari darīt, kas tev patīk. Ja gribi, paliec mājā, ja gribi, izbrauc; aizjūgs arvien būs tevim gatavs, Alī un Mirto tevi pavadīs. Tikai vienu gan es tev lūdzu.

— Saki!

— Nesaki nevienam ne pušplēsta vārda par savu dzimšanu un pagātni un nekad nemini savu vecāku vārdus!

— Es tev teicu, kungs, ka nevienu neredzēšu.

— Klausies, Haide, Parīzē būdama, tu tā nevarēsi noslēgusies dzīvot. Tev ir jāiepazīstas ar lielpilsētas dzīvi, tāpat kā ar to tu iepazinies Flo- rencē, Milānā un Madridē. Tas tev būs noderīgi, vai tu paliec šeit, vai griezies atpakaļ uz Austrumiem.

Jaunā meitene skatījās uz grāfu ar savām lielajām, mitrajām acīm un sacīja:

— Vai kad mēs atgriežamies atpakaļ Austrumos, tu gribēji sacīt, kungs?

— Jā, mans bērns, — atbildēja Monte-Kristo, — tu gan zini, ka pats no brīvas gribas no tevis nekad nešķiršos. Koks neatstāj ziedu, bet zieds — koku.

— Es tevi nekad neatstāšu, kungs, — sacīja Haide, — jo zinu, ka bez tevis nevaru dzīvot.

— Nabaga bērns! Pēc desmit gadiem es būšu vecs, un tu pēc desmit gadiem būsi vēl itin jauna.

— Manam tēvam bija gara, balta bārda, vai es viņu tāpēc nemīlēju? Viņš man izlikās skaistāks nekā jaunie vīrieši, kurus redzēju.

— Bet saki, kā tu domā, vai tu pie šejienes pieradīsi?

— Vai es tevi redzēšu?

— Katru dienu.

— Nu tad! Ko tu vēl prasi, kungs?

— Es bīstos, ka tev varētu būt garš laiks.

— Nē, kungs, jo rīta domāšu, ka tu drīz nāksi, un vakarā atminēšos, ka tu pie manis biji. Kad esmu viena, arvien nododos atmiņām, redzu lieliskas ainas, brīvus tālumus, kur zilganā miglā paceļas Pinds un Olimps, un man ir sirdī trīs jūtas, ar kurām nekad nevar būt garš laiks: sēras, mīlestība un pateicība.

— Tu esi Epira cienīga meita, Haide, piemīlīga un dzejiska, var redzēt, ka tu esi cēlusies no dievietēm, kuru dzimtene ir tava tēvu zeme. Esi mierīga, mana meita, es gādāšu, ka tava jaunība neaiziet bez baudīju­miem, jo, ja tu mani mīli kā savu tēvu, tad es tevi ne mazāk mīlu kā savu bērnu.

— Tu maldies, kungs, jo tā kā mīlu tevi, savu tēvu nemīlu, mana mī­lestība uz tevi ir citāda: mans tēvs ir miris, un es vēl dzīvoju, kamēr, ja tu mirtu, es patiesi nedzīvotu.

Grāfs sniedza jaunajai meitenei roku, kuru tā kā arvien spieda pie lūpām.

Tad viņš atvadījās, lai brauktu apciemot Moreļa ģimeni.