Grafs Monte-Kristo

XVIII Treša lekme

Tagad, kad šai mantai, kura tik ilgi bija nodarbinājusi abata domas, kas varēja nodrošināt tā cilvēka laimi, kuru viņš mīlēja īsti tēvišķi, — tagad šai mantai viņa acīs bija divkārša vērtība: ik dienas viņš runāja par tās lielumu un pūlējās Dantesam i/skaidrot, cik daudz laba var mūsu dienas darīt saviem draugiem vīrs, kam ir trīspadsmit vai četrpadsmit mil­joni. Tad Dantess seja aptumšojās, jo viņam ienāca prātā, ka viņš zvērējis atriebties, un viņš nu atkal apdomāja, cik daudz, ļauna mūsdienās var nodarīt saviem ienaidniekiem vīrs, kam ir trīspadsmit vai četrpadsmit mil­joni.

Abats nepazina Monte-Kristo salu, bet Dantess to pazina labi. Tā at­radās divdesmit piecas jūdzes no Pjanozas starp Korsiku un Elbu; Dan­tesa ceļš viņu bieži bija vedis tur garām; viņš arī reizēm bija tur piestājis. Šī sala vienmēr bija bijusi neapdzīvota, un arī tagad neviens tur nedzīvo; tā ir gandrīz vai lodveidīga klints, kuru radījis kāds vulkānisks izverdums un pacēlis virs jūras līmeņa. Dantess uzzīmēja salas plānu, un abats viņam deva padomus, kā vislabāk uzmeklēt un atrast aprakto mantu.

Bet Dantess tomēr nebija ne uz pusi tik sajūsmināts un tik uzticības pilns kā abats. Viņš tagad gan bija gluži pārliecināts, ka abats Faria nav ārprātīgs, un tas, kāda veidā abats bija nācis pie šā atraduma, kura dēļ viņu uzskatīja par traku, vēl tikai pavairoja apbrīnu pret šo vīru. Tomēr Dantess nevarēja ticēt, ka zināmā manta, ja tā vispār kādreiz bija bijusi, vēl tagad turpat atrastos pēc trim gadu simteņiem. Un viņš uzskatīja šo mantu jau nu ne par izdomātu pasaku, tad tomēr par vairs neesošu un pazudušu.

Turklāt vēl liktenis likās laupīja pēdējo cerību abiem ieslodzītajiem un viņiem rādīja, ka tic nolemti uz mūžīgu cietumu, — jo galeriju uz jūras pusi, kura jau sen vietām bija iedrupusi, cietuma valde izlaboja. Visas iedrupušās vietas tika no jauna aizlāpītas un Dantesa jau puslīdz aiz­pildītais caurums ar lieliem klints gabaliem galīgi aizsprostots. Bez abata aizsarglīdzekļiem, kurus viņš bija licis ievērot tūliņ pēc pirmās slimības lēkmes, nelaime ieslodzītajiem būtu bijusi vēl lielāka, ja labošanas darbos būtu atrasts viņu izraktais dobums un viņi būtu tikuši šķirti viens no otra. Tagad tikai pacēlās jauna siena, kas viņus šķīra no ārpasaules.

— Jūs nu redzt, Faria, — Dantess teica sērīgā balsī, — ka liktenis grib man pat nolaupīt nopelnus par to, ko jūs dēvējāt par manu ne- uzpurēšanos jūsu labā. Es solīju jūs nemūžam neatstāt, un tagad pat vairs nav manā varā šo solījumu izpildīt no brīva prāta; es vairs nevaru izbēgt, tikpat maz kā jūs, un ne jūs, nedz es to aprakto mantu nemūžam neda­būsim.

— Bet, — pēc brītiņa viņš turpināja jautrākā garā, — īstā dārgā man­ta, mans draugs, kura mani gaidīja Monte-Kristo salas drūmajās klintīs, tā ir jūsu draudzība, tā ir mūsu kopējā kopdzīve ik dienas pa piecām sešām stundām par spīti visiem cietuma priekšniekiem un sargiem. Mana atrastā manta ir tie gara stari, kurus jūs esat izlējis pār manām sma­dzenēm, tās valodas, kuras jūs esat iedēstījis manā atmiņā, kur tās tagad dīgst un aug ar visām savām valodnieciskām atvasēm. Tās dažādās zi­nātnes, ar kurām man bija iespējams šinīs cietuma sienās iepazīties, pa­teicoties jūsu dziļajai un pamatīgajai zināšanai, tās, mans dārgais draugs, ir visskaistākie dimanti un dārgakmeņi, kādus vien jūs varējāt man dāvi­nāt, — tās ir dārgākas un skaistākas nekā visi briljanti Monte-Kristo salas alās, nekā zelta un sudraba trauki un greznumi. Ticiet man un nomie­rinieties, tam manās acīs ir lielāka vērtība nekā zelta mucām un dimanta kastēm, kaut tās man arī jau droši būtu rokā. Mana dārgākā manta — cik ilgi vien iespējams, būt jūsu tuvumā, uzklausīt jūsu pamācošo balsi, savu garu rotāt ar zinātnēm, uzņemt savā dvēselē visu cēlo un daiļo, un šīs mantas nav pārejošas, tās pastāv, un vienīgi jums es par tām pateicos, un visi pasaules valdnieki, lai tie arī pastāvētu tikai no čezārēm bordži- jiem, man tās nevar laupīt.

Abi nelaimes biedri tādā veidā pavadīja klusas, patīkamas stundas, kas pildītas ar garīgu darbu. Faria, kurš tik ilgus gadus par savu mantu bija bijis spiests klusēt, tagad katrā gadījumā labprāt par to runāja. Kā viņš jau bija iepriekš teicis, labā puse viņam palika triekas noņemta un viņš visu cerību loloja savam jaunajam draugam un garā ar viņu izbaudīja visus priekus būt atkal brīvībā. Bīdamies, ka svarīgā vēstule varētu kaut kā iet zudumā, viņš Dantesam uzdeva to vārdu pa vārdam iemācīties no galvas. Tad viņš vēstules otro pusi iznīcināja, bez kuras tā nevienam ne­bija saprotams. Veselām stundām viņš deva pamācības Dantesam, kā iztu­rēties, kad tas atkal tiktu brīvs. Ne stundu tas nedrīkstēja kavēties, neko citu domāt kā vienīgi nokļūt Monte-Kristo salā. Tur tam kāda ticama iemesla dēļ jāpaliek vienam pašam un tad brīnišķīgajās alās jāuzmeklē apslēptās mantas.

Tā pagāja laiks, ja ari ne tik ātri, tad tomēr gluži panesami.

Reiz Edmons nakts vidū izbijies pamodās, jo viņam likās, it kā viņu sauktu. Viņš atvēra acis un mēģināja kaut ko saredzēt dziļajā tumsā. At­kal viņam ausis skanēja viņa vārds, viņam, vismaz tā likās, ka kāda vāja balss mēģina saukt viņa vārdu. Ar baiļu sviedriem uz pieres viņš piecēlās un klausījās. Nebija ko šaubīties. Žēlā, vājā balss nāca no viņš drauga kameras.

— Žēligais Dievs! — izsaucās Dantess. — Vai varbūt viņš?..

Un viņš atgrūda savu gultu, noņēma akmeni no ieejas, steidzās pa eju un driz bija nonācis galā un uzcēla akmeni augšā. Vājas lampiņas gaismā Edmons sirmgalvi redzēja bālu stāvam pie gultas, pie kuras viņš bija cieši pieķēries. Viņa sejā parādījās briesmīgās slimības simptomi. Edmons, kurš, pirmoreiz to ieraugot, bija tā izbijies, tagad to jau pazina.

— Nu, mans draugs, — saņemdamies sacīja Faria, — jūs redzat, kas notiek, vai ne? Nu man jums nav vairs nekas jāizskaidro?

Dantess izgrūda sāpju kliedzienu. Viņš nezināja vairs, ko iesākt, un metās uz durvīm, kliegdams: „Palīgā! Palīgā!" Faria bija vēl tik daudz spēka viņu aiz rokas atturēt.

— Klusu, — viņš sacīja, — vai arī jūs esat pazudis! Domāsim tagad tikai par jums, mans draugs, kā mēs varam padarīt iespējamu jūsu bēg­šanu. Jums vajadzētu daudz, gadu, lai jūs pastrādātu to, ko cs šeit esmu pastrādājis, un viss tūdaļ tiktu uzposts, ja jūs atsauktu uzraugu. Bez. tam, mīļais, mans cietums nepaliks ilgi neapdzīvots, kāds cits nelaimīgais ie­ņems manu vietu, tam jūs varēsit parādīties kā glābējs eņģelis. Tas būs varbūt jauns un stiprs kā jūs. Viņš jums bēgšanā piepalīdzēs, kamēr c» lo tikai kavēju. Jūs nebūsit saistīts pie puslīķa, kurš kā smagums nospieda visu jūsu darbību. Tiešām, Dievs par jums beidzot ir apžēlojies; viņš jums vairāk dod nekā ņem, un es mirstu īstā laikā.

Edmons tikai paguva ar lūgšanā saliktām rokām izsaukties:

— Mans draugs, mans draugs, beidziet!

Tad viņš saņēma visus savus baiļu un sāpju satriektos spēkus un sacīja:

— Ak, cs jūs vienreiz, dziedināju, es ari tagad to spēšu. Un viņš pacēla gultas kāju un izņēma zāļu pudelīti, kura bija vēl trešdaļa sarkanā šķī­duma.

— Redziet, — viņš sacīja, — te vēl ir glābšanas līdzeklis. Sakiet man drizāk, kas man ir jādara! Vai man šoreiz jārīkojas citādāk? Runājiet, cs jūs lūdzu, mans mīļais sirdsdraugs!

— Nav vairs nekādu cerību, — galvu purinādams, atbildēja Faria, — un tomēr Dievs grib, ka cilvēks, kuru viņš ir radījis un apdāvinājis ar tik neizdzēšamu dzīvības kāri, dara visu, ko tas spēj, lai uzturētu šo ciešanu pilno un tomēr tik mīļo dzīvi.

— Ak jā, jā, — izsaucās Dantess, — un es jums saku, ka es jūs iz­glābšu!

— Nu, labi! — atbildēja abats, — pamēģiniet; mani sāk pārņemt auks­tums, es jūtu, ka asinis kāpj smadzenēs. Šī briesmīgā drebēšana, no kuras mani klab zobi un mani kauli liekas lūzt, ir jau mani sagrābusi un krata manas miesas. Pēc piecām minūtēm sāksies lēkme, pēc stundas ceturkšņa no manis paliks tikai līķis.

— Ak, vai! — ievaidējās Dantess, kuram sāpes likās sirdi sagraužam.

— Dariet tāpat kā pagājušajā reizē, — abata viņam teica vājā balsī, — tikai negaidiet tik ilgi!

Tad, rādīdams uz savu triekas noņemto pusi, viņš turpināja:

— Visi mani dzīvības avoti ir jau izsīkuši, un šoreiz nāvei būs tikai puse darba, jo viena puse man jau ir noņemta. Kad jūs man iedosit ne desmit, bet divdesmit pilienus, un es pēc tam vēl nenākšu pie samaņas, tad ielejiet man mutē pārpalikušo šķidrumu. Bet nu vispirms ielieciet ma­ni gultā, jo es nespēju nostāvēt uz kājām.

Edmons sirmgalvi rāmi aiznesa un nolika gultā.

— Mans draugs, — teica abats Faria, — vienīgais mierinājums manā vārgu pilnā dzīvē, ko man Dievs, kaut gan vēlu, bet tomēr beigās dāvi­nājis, tas esat jūs; neapsverami dārgā balva, par kuru es pateicos Dievam ar aizgrābtu sirdi šinī acumirklī, kad mums ir jāšķiras, — tagad cs jums vēlu visu laimi, visu labklājību, kādas jūs esat cienīgs. Mans dēls, es jums dodu savu svētību!

Jauneklis noslīga ceļos un atbalstīja galvu uz sirmgalvja gultas.

— Bel it sevišķi uzklausiet, ko es teikšu šinīs pēdējos mirkļos: Spadu apraktā manta patiešām ir, Dievs šinī brīdī noņem no manām acīm visu, kas to varētu apslēpt. Es redzu to guļam alā, manas acis tiek apžilbinātas no lielās bagātības… Kad jums izdosies izbēgt, tad apdomājiet, ka nabaga abats, kuru visa pasaule uzskatīja par traku, nebūt nebija tāds. Steidzieties uz Monte-Kristo salu, baudiet, izmantojiet savu laimi, jūs esat diezgan cietis!

Piepeši spēji drebuļi pārtrauca sirmgalvja runu; Dantess pacēla viņa galvu uz augšu un redzēja, ka viņa acis bija pildītas asinīm, it kā asiņu vilnis būtu no krūtīm sakāpis galvā.

— Dzīvo sveiks, sveiks! — sirmgalvis čukstēja, kā krampjos jaunekļa roku sagrābdams un spiezdams. — Sveiks, sveiks!..

— Ak nē jel, nē, — Edmons iekliedzās, — neatstājiet mani! Ak, Dievs, glāb viņu!.. Glābiet, glābiet!

— Klusu, klusu! — stostījās mirējs. — Ka tik kāds nesadzird un mūs vēlāk neatšķir, ja es varbūt izglābtos.

— Ak jā, jumsir taisnība, — teica Edmons. — Jā, jā, esiet mierīgs, es jūs izglābšu! Jūs jau šoreiz, kaut gan stipri ciešat, tomēr nejūtat tik lielas sāpes, kā pagājušajā reizē.

— Ak, — nopūtās sirmgalvis, — es šoreiz jūtu mazāk sāpju nekā viņ­reiz, un tas ir varbūt tikai tāpēc, ka esmu kļuvis vājāks. Neceriet velti! Jūsu vecumā cilvēks cer uz dzīvību, tāda ir jaunības priekšrocība: ticēt un cerēt; bet sirmgalvis pazīst nāvi… Ak!.. Te jau viņa ir klāt… viņa nāk… pagalam… manas acis top tumšas… mana atmiņa sāk zust… dod roku, Edmon.-.. Paliec vesels!.. Paliec vesels!..

Saņemdams pēdējos spēkus, viņš pacēlās sēdus:

— Monte-Kristo! — viņš teica. — Neaizmirsti Monte-Kristo salu!

Un bez spēka viņš atkrita atpakaļ gultā.

Pēdējā nāves cīņa bija briesmīga: visi locekļi neviļus locījās, acu plak­stiņi uzpampa, asiņainas putas nāca pār lūpām, pēdīgi viņš izstiepās un gulēja nekustīgi: tas bija viss, kas palika pāri no šīs bagātīgi apdāvinātās būtnes, kura vēl tikai pirms dažām minūtēm bija likusies gultā.

Dantess paņēma lampiņu, nolika to uz kāda akmens netālu no gultas galvgaļa, no kurienes tā ar trīsošu, svešādu gaišumu apgaismoja šo sāpju izkropļoto vaigu un šo saliekto, stīvo ķermeni. Ar sastingušu skatienu Dantess sēdēja un bezbailīgi gaidīja to acumirkli, kad būtu laiks ieliet sirmgalvim mutē glābjošo šķidrumu.

Kad Dantesam likās, ka īstais mirklis ir pienācis, viņš ar nazi atvēra sirmgalvim zobus, kuri šoreiz bija atdarāmi daudz vieglāk nekā pirmajā reizē, lēni iepilināja divdesmit pilienus un gaidīja. Pudelītē palika vēl ap­mēram divreiz tik daudz, nekā viņš bija abatam jau iedevis. Viņš nogaidīja desmit minūtes, bet nemanīja nekādas kustības. Drebēdams, ar baiļu sviedriem uz pieres, sacēlušamies matiem viņš pēc savas sirds pukstiem skaitīja sekundes.

Nu viņš nodomāja, ka ir laiks izmēģināt zāles pēdējo reizi; viņš tuvināja pudelīti sirmgalvja jau zilajām lūpām un ielēja visu saturu mutē, kuru šoreiz nevajadzēja pat atplest. Līdzeklis atstāja galvanisku iespaidu, stipras trīsas kratīja visu ķermeni, sirmgalvja acis atvērās un raudzījās šausmīgiem skatieniem; mute izgrūda nopūtu, kura vairāk atgādināja kliedzienu, tad pamazām visos locekļos trīsošās miesas atgriezās atpakaļ pilnīgā nekus- tībā. Atvērtās acis palika vaļā.

Pagāja pusstunda, stunda, pusotras stundas. Edmons nāves bailēs sē­dēja pie sava drauga nedzīvajām miesām, roku uzlicis uz viņa sastingušās sirds, un skaidri juta, ka aizvien pieņēmās nāves aukstums, tāpat kā nupat vēl bija jutis aizvien vājāk un retāk topošos sirds pukstus. Pēdīgi viņam vajadzēja atzīties, ka šeit nekas vairs nav darāms, uz neko vairs nevar eerēt, ka viņš uz mūžu ir zaudējis savu draugu.

Bija pulkstens seši no rīta, sāka svīst jauna diena, un tās bālais spīdums aptumšoja dziestošās lampas gaismu. Svešādi stari pārlaidās pār miroņa vaigu, un palaikam viņš izskatījās it kā dzīvs.

Kamēr turpinājās šī eīņa starp dienu un nakti, Dantess vēl varēja šau­bīties; bet tiklīdz diena bija uzvarējusi, viņš pārliecinājās, ka nu kamerā atrodas viens pats ar mironi.

Dantesu tagad pārņēma dziļas, nepārvaramas šausmas, viņš vairs neie­drošinājās spiest šo auksto, pār gultas malu pārkārušos roku; viņš vairs nespēja izturēt šo stīvo, atvērto acu skatienu, un tomēr viņam neizdevās šīs acis aizdarīt.

Viņš izdzēsa lampu, tad to rūpīgi noglabāja un pats aizbēga, akmens plātni uzlikdams sev pār galvu vecajā vietā. Bija arī pats pēdējais laiks, jo drīz bija jānāk cietuma sargam. Sargs šoreiz vispirms nāca pie Dantesa un no tā gāja pie Faria, kuram bez brokastīm nesa vēl arī veļu. Sargs neizrādīja ne mazāko zīmi, ka viņš kaut ko zinātu par notikušo, un aiz­gāja.

Neaprakstāma kāre zināt, kas tagad notiek viņa drauga kamerā, sagrā­ba Edmonu; viņš devās savā ejā un dzirdēja vēl, ka sargs aiz bailēm sāka kliegt pēc palīga. Drīz atnāca citi cietuma uzraugi, tad viņš dzirdēja tu­vojošos kareivju cietos, vienmērīgos soļus. Pēc kareivjiem atnāca pats cie­tuma priekšnieks. Edmons dzirdēja, ka gulta čīkst, kad mironis uz tās tika šurpu turpu valstīts; viņš dzirdēja, ka cietuma priekšnieks pavēlēja mironim liet ūdeni uz galvas un, kad tas neko nelīdzēja, lika pasaukt dakteri. Tad priekšnieks aizgāja, un Dantess dzirdēja dažus nožēlas un līdzcietības vārdus, bet vēl vairāk smieklu un jautras un ņirdzīgas rupjo sargu sarunas.

— Ha, ha, — viens smējās, — nu tas nerrs ir aizgājis pēc savām ap­raktajām mantām. Lai nu iet vien, laimīgu ceļu!

— Viņš par spīti visiem saviem miljoniem, — cits zobojās, — tomēr nespēs samaksāt par savām līķa drēbēm.

— Ak ko, — trešā balss iemeta starpā, — Ifas pilī līķu drēbes nav dārgas.

— Varbūt, — atkal teica pirmais, — ar viņu apiesies mazliet glaunāk, jo viņš taču bija garīdznieks.

— Tad viņam parādīs maisa godu? — kāds vēl ieteicās.

Edmons uzmanīgi klausījās, nevienu pušplēstu vārdiņu nepalaida gar ausīm, bet ne visai saprata pēdējās piezīmes nozīmi. Drīz balsis nozuda, un viņam likās, it kā sargi atstātu miroņa kameru. Tomēr viņš neiedro­šinājās uzkāpt augšā Faria kamerā, jo kāds no sargiem varēja būt palicis tur pie miroņa.

Dantess tātad nekustējās, aizturēja elpu un palika sēžam savā vietā. Pēc kādas stundas no tālienes dzirdējās atkal troksnis. Ārsta un vairāku virsnieku pavadībā atnāca cietuma priekšnieks.

Kad viņi bija ienākuši, kādu brītiņu valdīja pilnīgs klusums, laikam ārsts izmeklēja līķi. Tad ārsts apjautājās par abata slimību un paskaidroja, ka cietumnieks tiešām ir miris. Ārsta jautājumi un priekšnieka atbildes bija tik vienaldzīgas un veikalnieciskas, ka Dantess sašuta. Viņam ap dūšu bija tā, it kā visai pasaulei vajadzētu sajust vismaz daļu no tās cienības, ar kādu viņš lūkojās uz cēlo nelaiķi.

— Man gan žēl, — teica cietuma priekšnieks, • atbildēdams uz ārsta paskaidrojumu, ka Faria tiešām ir miris, — viņš bija lēnprātīgs, laipns, ar savu ārprātību visus uzjautrinošs cietumnieks, kuru ir sevišķi viegli sar­gāt.

— Ā, — teica kāds no sargiem, — nemaz nebūtu bijis vajadzīgs viņu ieslēgt cietumā. Esmu gluži pārliecināts, ka viņš nemēģinātu bēgt, būtu šeit sēdējis vai piecdesmit gadus.

— Tomēr es domāju, — sacīja cietuma priekšnieks, — ka būtu vajadzīgs, neskatoties uz jūsu pārliecību, daktera kungs, ka abats miris, vēl ar mēģinājumiem pārliecināties par to, es gan necik nešaubos par jūsu domu pareizību, bet savas atbildības dēļ es to vēlētos.

Atkal iestājās klusums, kurš turpinājās vairākas minūtes. Pa šo laiku Dantess varēja skaidri saklausīt, ka ārsts vēlreiz aptausta un izmeklē līķi.

— Jūs varat būt mierīgs, — teica ārsts, — es galvoju, ka viņš tiešām ir pagalam.

— Jūs zināt, daktera kungs, — tiepdamies atteica cietuma priekšnieks, — ka mēs šādos piepešos nāves gadījumos kā šis nevaram samierināties ar pārliecību vien. Tātad lūdzu jūs izmēģināt, neskatoties uz jūsu pārliecību vien, vēl parastos līdzekļus, kādus nosaka likums.

— Tad lieciet nokatēt dzelžus sarkanus, — teica dakteris, — bet tas ir, nopietni sakot, gluži nevajadzīgs izmēģinājums.

Pavēle nokaitēt dzelžus sarkanus, izraisīja Dantesā šausmas, viņš nodre­bēja par visām miesām. Viņš dzirdēja steidzīgus soļus. Kāds aizgāja pro­jām, durvis čīkstēja, ļaudis staigāja šurp un turp un pēc nedaudzām minū­tēm ienāca kāds sulainis un teica cietuma priekšniekam:

— Šeit ir ogļu panna un dzelzs.

Atkal iestājās klusums. Tad Dantess dzirdēja, kā čukstēja miesa, kurai lika piedurts nokarsētais dzelzs gabals, un no dedzinātās miesas kāpa augšup un spiedās caur sienas un gridas šķirbām biezi, smirdīgi tvaiki. Dantess šaušalās sēdēja sastindzis kā akmens tēls. Saožot šo ceptās cilvē­ka miesas smaku, no jaunekļa pieres ritēja baiļu sviedri, un viņš domāja, ka paģībs.

— Jūs redzat, mans kungs, — nu teica ārsts, — ka viņš ir pagalam, jo šāda kāju pēdu dedzināšana ir neapšaubāma zīme. Tas nabaga nerrs ir no savas nerrastības izdziedēts un no sava cietuma izpestīts.

— Vai viņu nesauca Faria? — jautāja kāds no virsniekiem.

— Jā, un viņš apgalvoja, ka piederot pie ļoti vecas cilts, un turēja savu vārdu ļoti augstu. Viņš bija arī ļoti mācīts un visās lietās, kad tik tās neattiecās uz viņa aprakto mantu, gluži prātīgs, bet kad tik nāca runa par viņa mantu, tad ar viņu nekā nevarēja iesākt; tas man ir atklāti jāsaka.

— Tā bija tāda kaite, kuru mēs saucam par monomāniju, — teica ārsts.

— Jums tātad nekad nav nācies par viņu žēloties? — cietuma priekš­nieks jautāja sargam, kurš abatu bija apkalpojis.

— Nekad nē, priekšnieka kungs, — atbildēja sargs, — nevienu vienīgu reizi. Viņš man turpretim daudzas reizes darīja prieku, stāstus stāstīdams; jā, vienu reizi, kad mana sieva bija slima, viņš man pateica recepti, pēc kuras sieva kļuva vesela.

— A, ā, — smiedamies teica ārsts, — es nezināju, ka man ir darīšana ar amata biedru; ceru, priekšnieka kungs, — viņš piebilda, — ka jūs ar viņu apiesilies tā, kā viņam pienākas pēc amata.

— Jā, jā, esat mierīgs, — atteica cietuma priekšnieks, — likšu viņam sarīkot pieklājīgas bēres. Visjaunākais maiss, kāds vien šeit būs atrodams, tiks sagādāts viņam. Vai jūs ar to esat mierā?

— Vai šo pēdējo pienākumu mēs izpildīsim jūsu klātbūtnē, priekšnie­ka kungs? — jautāja kāds no sargiem.

— Protams, — atteica priekšnieks, — bet pasteidzieties, nevaru taču visu dienu pavadīt šinī caurumā!

Atkal bija dzirdama iešana, un nākšana, un Dantess gluži skaidri va­rēja dzirdēt, ka viņa draugs tika iebāzts maisā un tad atkal uzlikts uz gultas.

— Tātad šovakar, — teica cietuma priekšnieks.

— Vai tiks noturēta dvēseles aizlūgšana? — iejautājās kāds no virs1 niekiem.

— Nē, nē, nav iespējams! — alteica priekšnieks. — Cietuma garīdz­nieks vēl vakar izlūdzās no manis mazu atvaļinājumu uz astoņām dienām kādam ceļojumam. Es tiku galvojis par visiem saviem cietumniekiem; na­baga abatam nevajadzēja tā pārāk steigties, tad viņš būtu dabūjis vis­skaistāko dvēseles aizlūgumu, — un priekšnieks garšīgi pasmējās pats par savu joku.

— Ko nu — arī ārsts noteica ar tādu vienaldzību, kāda lielākoties piemīt viņa kārtas ļaudīm, — viņš bija garīdznieks, Dievs viņam piedos arī to, un neļaus velniem ļaunprātīgo prieku, ja priesteris nonāk peklē.

Vispārēji smiekli sekoja šim jokam. Tikmēr tika pabeigta līķa ieģērb-

šana.

— Tātad šovakar, — vēlreiz noteica cietuma priekšnieks.

— Ap kādu laiku? — jautāja uzraugs.

— Nu, tā ap pulkslcns desmitiem vienpadsmitiem.

— Vai pie līķa lai kāds paliek vāķēt?

— Kāpēc? Kamera liek tikai aizslēgta, it kā viņš vēl būtu dzīvs; ar to pilnīgi pietiek, — noteikti atteica priekšnieks.

Nu soļi attālinājās, balsis skanēja tālāk, durvju klaudzēšana un čīkstē­šana, atslēgu slēgšana, bultu aizšaušana bija dzirdama tālumā. Klusums, briesmīgāks par vientulību, klusums, kāds valda nāvē, klājās pār jaunā cilvēka sastingušo dvēseli. Viņš tomēr drīz vien saņēmās, ar galvu lēni pacēla akmens plātni un paskatījās visapkārt. Kamera bija tukša. Dantess tagad uzkāpa augšā pie abata.