Grafs Monte-Kristo

VIII Moreļa veikals

Kas Moreļa mājā ilgāku laiku nebūtu bijis, tas tagad, tur ieiedams, atrastu, ka tā stipri mainījusies. Tur nebija vairs sastopama ne agrākā labklājība, kura bija bijusi nomanāma pie katras mājas lietas un iekār­tojuma, ne priecīgās sejas, kuras bija bijušas redzamas aiz aizkariem. Gai­teņos vairs apkārt neskraidīja komiji ar spalvu aiz auss, un sētā nebija arī vairs dzirdami preču izkrāvēju un paku nesēju skaļie saucieni un smiekli. Visur valdīja tukšums un klusums. Veikalā no lielā ierēdņu pulka bija palikuši tikai divi. Viens no tiem bija jauns cilvēks, gadu divdesmit trīs vai divdesmit četrus vecs, vārdā Emanuēls Remons, kurš mīlēja Mo­reļa kunga meitu un palika pie Moreļa, nelūkojoties uz visām viņa vecāku pūlēm, kuri labprāt gribēja, ka viņš būtu izstājies no šā veikala. Otrais ierēdnis bija kāds vecpuisis, īsts skaitļu cilvēks, ar vienu aci kā romietis Kokless, kura vārdā veikala ļaudis viņu bija nokristījuši. Uz šo tas bija paradis vairāk atsaukties nekā uz savu īsto vārdu.

Ari Kokless bija palicis pie Moreļa kunga dienestā un izpildīja tagad reizē kasiera un sulaiņa pienākumus. Viņš palika vienmēr tas pats Kok­less, un sevišķi vienā jomā tas bija negrozāms — tā bija aritmētika; ja viņam kāds to mēģinātu aizskart, viņš būtu uzstājies pret visu pasauli. Viņš neatzina nevienu citu autoritāti kā vienīgi Pitagoru, kura reizināšanas tabulas tas zināja no galvas.

Kokless bija vienīgais no veikala ļaudīm, kurš, apstākļiem uz ļauno pu­si vēršoties, paturēja galvu augšā. Viņa miers tomēr neslēpa vienaldzību. Viņš arī nemaz nevarēja iedomāties, ka maksājumi, kas arvien bija no­tikuši tik noteikti un droši, kādreiz varētu vilcināties vai izpalikt. Ar lielu stingrību viņš bija izskatījis pēdējo mēnešu noslēgumu. Viņš bija atradis mazu kļūdu, kur kādi 70 santīmi bija mazāk ieskaitīti, un tūlīt Moreļa kungam kā uzvarētājs aiznesis 14 sū lielo kases atlikumu. Principāls šo naudu ar grūtsirdīgu smaidu bija paņēmis un iebāzis savā tukšajā atvilkt­nē, sacīdams: „Jūs, Kokles, esat visu kasieru pērle." Šī uzslava labo vīru vairāk iepriecināja nekā 50 dālderu liela gratifikācija. Bet pēc šā tik kārtī­gā, godpilnā pēdējā mēneša noslēguma Morelis bija piedzīvojis briesmīgas stundas. Lai varētu panākt, ka mēnesis beidzas ar godu, viņš bija izlietojis visus savus pēdējos līdzekļus, nebaidīdamies pat no tā, ka visa Marseļa varētu dabūt zināt par viņa firmas naudas apstākļiem. Viņš bija pat aiz­braucis uz Bokēras gadatirgu un tur pārdevis sievas un meitas rotaslietas. Nama slava bija nu glābta, bet kase arī bija gluži tukša. Kredīts Morelim nekur vairs netika dots. Lai varētu ieturēt maksājamos termiņus Bovilam, tiešām atlika vienīgā cerība uz „Faraonu", kurš, pēc kāda cita kuģa ziņām, kas reizē ar „Faraonu" bija izbraucis, laikam ceļā nokavējies. Par kuģa likteni bija jābaidās.

Šinī laikā pie Moreļa lika pieteikties tas pats Tomsona un Frenča piln­varotais no Romas, kurš jau bija apmeklējis Bovilu. Emanuēls saņēma angli un, juzdams viņā kreditoru, gribēja Morelim aiztaupīt nepatīkamu vizīti un prasīja svešniekam pēc viņa vajadzībām. Anglis gribēja runāt tikai ar pašu Moreli.

Emanuēls pasauca Koklesu un lika svešo aizvest pie Moreļa. Uz kāp­nēm viņiem pretī nāca skaista sešpadsmit septiņpadsmit gadus veca mei­tene, kura bailīgi paskatījās uz svešnieku.

— Vai Moreļa kungs ir savā kabinetā, Jūlijas jaunkundze? — jautāja Kokless.

— Jā, man liekas, — atteica meitene, — palūkojoties vispirms, Koklesa kungs, un, ja ir, tad piesakiet.

— Nav vajadzīgs mani pieteikt, cienījamā jaunkundze, — teica anglis, — Moreļa kungs manu vārdu nepazīst; es esmu Romas firmas „Tomsons un Frenčs" pilvarotais.

Jaunā meitene nobālēdama nokāpa lejā pa kāpnēm, kamēr Kokless ar angli gāja uz Moreļa kabinetu, kur pieteica svešinieku un tad ielaida to pie sava principāla.

Anglis ienāca un atrada Moreli bālu sēžam pie galda, ar draudīgu skaitļu rindu priekšā, kuras apzīmēja viņa pasīvu. Morelis aizvēra savas grāmatas un aicināja svešo atsēsties.

Četrpadsmit gadi bija ļoti pārvērtuši cienījamo tirgotāju; viņš bija tikai piecdesmit gadu vecs, bet mati bija jau sirmi, piere krunkās; viņa citkārt drošasis skatiens bija kļuvis bailīgs. Anglis viņu uzlūkoja ar līdzcietīgu ziņkārību.

— Mans kungs, — teica Morelis, kuram kļuva neomulīgi no angļa ska­tiena, — jūs vēlējāties ar mani parunāt?

— Jā, Moreļa kungs, — atbildēja anglis, — jūs, bez šaubām, zināt, no kurienes es nāku.

— No Tomsona un Frenča firmas Romā, kā mans kasieris man sacīja.

— Tā ir, mans kungs. Tomsona un Frenča firmai šinī un nākamā mē­nesī bija Francijā jāmaksā 400000 franku, un, pazīdama jūsu stingro uz­ticamību, firma nopirka visus jūsu izdotos vekseļus un uzdeva man tos no jums iekasēt.

Morelis nopūtās un noslaucīja sviedrus no pieres.

— Tātad jūs, — teica Morelis, — liekat man priekšā manus vekseļus?

— Jā, mans kungs, un summa ir diezgan liela.

— Cik liela? — jautāja Morelis, pūlēdamies runāt vienaldzīgā balsī.

— Šeit vispirms, — teica anglis, izvilkdams no kabatas maku, — cie­tuma inspektora Bovila kunga mums nodotā prasība par divsimttūksto- šiem franku. Vai jūs Bovila prasību atzīstat par pareizu?

— Jā, mans kungs, viņš šo summu pie manis noguldīja pirms pieciem gadiem par četrarpus procentiem.

— Un kad ir maksājamais termiņš?

— Puse maksājama šā mēneša, puse nākamā mēneša 15. dienā, — atteica Morelis.

— Tā. Tad šeit ir par trīsdesmit diviem tūkstošiem franku jūsu izdoti vekseļi, kuri no trešām rokām nonākuši mūsu firmas īpašumā.

— Es tos arī atzīstu, — teica Morelis. — Vai tas ir viss?

— Nē, mans kungs, man ir vēl uz nākamā mēneša pēdējām dienām prasība no firmas „Paskale un Vailds, un Terners" Marseļā, apmēram 55000 franku, tātad viss kopā būtu 287500 franku.

Ko nabaga Morelis izcieta, dzirdot šo lielo prasību uzskaitīšanu, nav ar vārdiem aprakstāms.

— 287500 franku, — viņš atbildēja mehāniski.

— Ja, Moreļa kungs, — teica anglis, — un pēc brītiņa piebilda, — zinādams par jūsu firmas neaptraipīto slavu, nevaru jums noslēpt — Mar­seļā tomēr izplatījušas baumas, ka jums vairs neesot iespējams pildīt visus prasījumus.

No šīs gandrīz vai rupjās piezīmes Morelis nobālēja.

— Mans kungs, — viņš teica, — līdz šim, — nu ir jau divdesmit četri gadi, kopš pārņēmu veikalu no sava tēva, kurš to bija vadījis trīsdesmit piecus gadus, — līdz šim vēl neviens vekselis ar parakstu „Morelis un dēls", kas iesniegts mūsu kasē, nav atstāts nesamaksāts.

— Jā, to es zinu, — teica anglis, — bet atbildiet atklāti — kā goda vīrs goda vīram: vai jūs, Moreļa kungs, šos vekseļus samaksāsit tikpat akurāti?

Morelis nodrebēja un uzlūkoja to, kas ar viņu runāja ar tik lielu drošī­bas sajūtu.

— Uz jautājumiem, kuri tiek izteikti tik atklāti, vajag arī tikpat atklāti atbildēt, — viņš teica. — Jā, mans kungs, es maksāšu, kad, kā ceru, mans kuģis laimīgi pienāks Marseļas ostā; jo tā pienākšana atvērs man atkal kredītu, kurš man tika atrauts biežo nelaimes gadījumu dēļ. Bet ja arī „Faraons", mana pēdējā cerība, aizies bojā…

Asaras sakāpa vecajam vīram acīs.

— Nu, tātad! — teica anglis. — Tad šī pēdējā cerība izzudīs?..

— Nu, tad, — teica Morelis, — tad, mans kungs, ir briesmīgi izrunāt… bet, jau pieradis pie nelaimes, būšu spiests pierast arī pie kauna… Nu, tad, es domāju, man vajadzēs atteikties no maksājumiem.

— Vai tad jums nav draugi, uz kuriem jūs šādā reizē varētu paļauties? — jautāja anglis.

Morelis bēdīgi pasmaidīja.

— Jūs zināt, — viņš teica, — veikala darīšanās nav draugu, bet ir tikai korespondenti.

— Taisnība gan, — noteica anglis. — Tātad jums ir tikai vēl viena cerība?

— Viena vienīga.

— Pēdējā?

— Pēdējā.

— Kad nu šī cerība zūd…

— Tad esmu pazudis, mans kungs, gluži pazudis.

— Kad nācu šurp, tur kāds kuģis ienāca ostā.

— Es to zinu, mans kungs. Kāds jauns cilvēks, kas manam namam ir palicis uzticīgs, stāv izlūkos, lai paziņotu man, ja parādītos „Faraons". No viņa dabūju zināt par kuģa pienākšanu.

— Un vai tas nav jūsu kuģis?

— Nē, tas ir kuģis no Bordo pilsētas — „Žironda", kura nāk arī no Indijas, bet ne man.

— Varbūt tā atnesa ziņas par „Faraonu"?

— Ziņas par „Faraonu" saņemu ar tādām pašām bailēm kā neziņu; neziņā var vismaz cerēt.

Tad Morelis pēc brīža piebilda dobjā balsī:

— Šī nokavēšanās ir nedabiska: „Faraons" ir jau 5. februārī izbraucis no Kalkutas; vairāk nekā pirms mēneša tam jau vajadzēja būt šeit.

— Kas tas ir? — jautāja anglis klausīdamies. — Un ko nozīmē šis troksnis?

— Ak, mans Dievs, mans Dievs! — iesaucās Morelis nobālēdams. — Kas tad vēl ir noticis?

Tiešām, troksnis uz kāpnēm kļuva aizvien lielāks; varēja dzirdēt šurpu un turpu staigājam, arī kāds sāpju kliedziens atskanēja. Morelis pacēlās, lai ietu uz durvīm, bet spēki viņu atstāja.

Abi vīri palika sēžam viens otram pretim — Morelis drebēdams un svešnieks viņu uzlūkodams ar dziļu līdzjūtību. Troksnis bija aprimis, bet Morelis likās vēl kaut ko gaidām. Un tiešām svešais dzirdēja soļus kāpnēs un no priekšistabas durvju caurumā tika iebāzta atslēga.

— Ir tikai divas personas, kurām no šīm durvīm ir atslēga, — Morelis nomurmināja, — Jūlija un Kokless.

Tanī pašā acumirklī arī atvērās durvis un istabā ienāca jauna, bāla meitene ar asarām acīs. Morelis atspiedās pret krēsla atzveltni, jo viņš nespēja noturēties kājās.

— Ak, tēv! — izsaucās jaunā meitene. — Piedod man, ka es tev pirmā atnesu nelaimes vēsti!

Morelis briesmīgi nobālēja, Jūlija viņu apkampa.

— Ak, manu tēv! Manu tēv! — viņa sacīja. — Dūšu!

— Tātad arī „Faraons" ir pagalam! — aizsmakušā balsī iesaucās Mo­relis.

Meitene pamāja ar galvu.

— Un kuģa ļaudis? — prasīja Morelis.

— Glābti, — sacīja meitene. — Kuģis, kurš nupat iebrauca ostā, viņus ir izglābis.

— Es tev pateicos, Dievs, ka tu satriec tikai mani vienu, — sacīja Morelis, rokas salikdams. — Nāciet iekšā! — viņš tad sauca, — jo es zinu, ka jūs visi stāvat ārpuse!

Patiesi, tiklīdz viņš to bija sacījis, kad Moreļa kundze, Emanuēla pava­dīta, ienāca raudādama. Tālāk pie durvju sliekšņa parādījās septiņi vai astoņi puskaili matroži. Šos vīrus ieraugot, anglis sāka trīcēt. Viņš gribēja iet viņiem pretim, bet savaldījās un atvilkās istabas tumšajā kaktā.

— Stāstiet, kā jums ir gājis! — Emanuēls sacīja vecākajam no matro­žiem. — Bet kur ir kapteinis?

— Mēs kapteiņa kungu slimu atstājām Palmā, — sacīja vecākais mat­rozis, saukts par Penelonu, — bet, ja Dievs palīdzēs, tad viņš pēc dažām dienām atkal vesels ieradīsies.

Kad Penelons nelaimes gadījumu ar kuģi visos sīkumos bija aprakstījis, Morelis, pret matrožiem pagriezies, sacīja:

— Labi, mani draugi, jūs visi esat varonīgi izturējušies. Tas ir Dieva prāts un ne cilvēku vaina. Bet tagad sakiet man, cik jums no algas pienā­kas!

— Ak, ko nu! Nerunāsim, Moreļa kungs!

— Tomēr mums par to jārunā, — sacīja kuģa īpašnieks ar sāpīgu smaidu.

— Nu, tad man pienākas alga par trim mēnešiem, — atbildēja Pene­lons.

— Kokles, noskaitiet katram no šiem krietnajiem vīriem divsimt franku!

— Citādos apstākļos, mani draugi, — Morelis turpināja, — es jums vēl būtu pie algas pielicis, bet laiki slikti, un tas mazums naudas, kas man vēl ir, nepieder man.

Penelons savieba tādu seju, no kuras varēja redzēt, ka viņš ir dziļi aizkustināts.

Viņš piegāja pie saviem biedriem, pārmija dažus vārdus un tad atgrie­zās.

— Kas attiecas uz naudu, Moreļa kungs, — viņš sacīja, tabaku sūk­dams un nospļaudamies, — kas attiecas uz naudu…

— Ko? Kas ir ar naudu?

— Nu tad! Nu tad! Moreļa kungs, mani biedri domā, ka tie būtu ar mieru, ja viņiem tagad izmaksā tikai katram piecdesmit franku, pārējo viņi grib pagaidīt.

— Paldies! Mani draugi, pateicos jums, — iesaucās Morelis, dziļi aiz­kustināts. — Jūs esat krietni ļaudis, bet pieņemiet naudu! Jūs esat brīvi.

Šie pēdējie vārdi atstāja savādu iespaidu uz krietnajiem jūrniekiem; viņi cits citu uzlūkoja ar bailīgiem skatieniem. Penelons būtu gandrīz vai no­rijis savu zelējamo tabaku; par laimi viņš vēl paspēja saķert sev ar roku pie rīkles un tā paglābties no noslāpšanas.

— Kā, Moreļa kungs? — viņš iesaucās vājā balsī. — Kā! Jūs sūtat mūs projām? Tātad jūs neesat ar mums apmierināts?

— Nē, mani bērni, — teica vecais kuģa īpašnieks, — nē, nebūt neesmu ar jums neapmierināts. Tieši otrādi! Nesūtu jūs projām. Bet ko tad darīt? Man nav vairs kuģu, un tātad man nav vairs vajadzīgi matroži.

— Kā! Jums nav kuģu? — teica Penelons. — Nu kas tad par to? Jūs liksit sev citus uzbūvēt; mēs pa to laiku pagaidīsim. Vai tad mums ir kas jauns pa kluso laiku gaidīt vēju?

— Man nav vairs naudas, Penelon, — teica Morelis, — lai varētu bū­vēt jaunus kuģus. Tātad man jāatraida jūsu priekšlikums, lai cik patīkams arī tas nebūtu.

— Nu, labi, kad jums vairs nav naudas, tad mēs darīsim tā, kā mūsu nabaga „Faraons", kas aizgāja dibenā bez masta un burām, — teica Pene­lons.

— Diezgan, diezgan, mīļie bērni, — teica Morelis gluži aizgrābts, — diezgan, es lūdzu jūs! Mēs labākos laikos atkal redzēsimies. Pavadiet jūs šos krietnos vīrus, Emanuēl, un rūpējaties, ka mana pavēle tiek pareizi izpildīta!

— Tātad uz redzēšanos, Moreļa kungs! Vai ne? — teica Penelons.

— Jā, mani draugi. Vismaz tā ceru. Dzīvojiet veseli!

Viņš deva zīmi aizejošam Koklesam, jūrnieki tam sekoja, un Emanuēls viņiem piebiedrojās.

— Tagad, — teica Morelis sievai un meitai, — atstājiet mani uz kādu acumirkli, man ar šo svešo kungu jārunā.

Viņš norādīja uz Tomsona un Frenča firmas pilnvarnieku, kurš pa visu šo laiku bija mierīgi stāvējis savā kaktā. Sievietes paskatījās un viņu un tad izgāja. Jaunā meitene pameta uz viņu lūdzošu skatienu, kurš dīvaini atdzīvināja šo it kā sastingušo vaigu. Abi vīrieši palika divatā.

— Nu, mans kungs. — teica Morelis. atzveltnē atslīgdams, — jūs visu redzējāt un dzirdējāt, man nav jums vairāk nekā ko paziņot.

— Esmu redzējis, — teica anglis, — ka jauna un tāpat kā agrāk ne­pelnīta nelaime jums atkal uzbrukusi, un tas ir tikai pastiprinājis manu vēlēšanos jums palīdzēt.

— Ak, mans kungs! — atteica Morelis.

— Es padomāšu, — teica anglis. — Esmu viens no jūsu lielākajiem kreditoriem, vai ne tā?

— Jūs vismaz esat tas, kura vekseļi ir visagrāk jāmaksā.

— Vai jūs nevēlaties, lai šo vekseļu termiņš tiktu pagarināts?

— Termiņa pagarinājums varētu glābt manu godu un līdz ar to arī manu dzīvību.

— Cik ilgu pagarinājumu jūs vēlaties? — jautāja anglis.

Morelis kavējās ar atbildi.

— Divus mēnešus, — viņš tad atbildēja.

— Labi, — teica svešnieks. — Es jums dodu trīs mēnešus laika…

— Bet, — iemeta starpā Morelis, — vai tad jūs domājat, ka Tomsons un Frenčs…

— Esiet mierīgs, Moreļa kungs! Ņemu to visu uz sevi… Mums šodien ir jūnija piektā diena?

— Jā, — teica Morelis.

— Nu, labi! Pagariniet šos vekseļus līdz septembra piektai dienai, un piektā septembra dienā pulkstens vienpadsmitos būšu jūsu kantorī.

Pulkstenis Moreļa birojā patlaban sita vienpadsmit.

— Es jūs gaidīšu un jums samaksāšu, vai arī būšu beigts.

Pēdējie vārdi tika izrunāti tik klusi, ka svešais tos tik tikko, varēja sa­dzirdēt.

Vekseļi tika atjaunoti, vecie saplēsti, un nabaga Morelim tagad bija trīs mēneši laika, lai savāktu kopā savus pēdējos līdzekļus. Anglis, apbērts ar Moreļa sirsnīgo pateicību, lēni nokāpa pa kāpnēm lejā. Tur viņš satikās ar Jūliju. Jaunā meitene izlikās nākam no augšas lejā, bet patiesībā tā viņu gaidīja.

— Ak, mans kungs! — viņa sacīja, rokas salikdama.

— Mana jaunkundze, — sacīja svešais, — kādā dienā jūs saņemsit vēstuli ar parakstu… jūras braucējs Sindbads. Izpildiet vārdu pa vārdam, kas vēstulē rakstīts, lai cik brīnumains jums tur daudz kas liktos.

— Jā, mans kungs, — atbildēja Jūlija.

— Vai jūs man to apsolāt?

— Es jums zvēru.

— Labi! Palieciet vesela, jaunkundze, palieciet arvien tas labais bērns, kas jūs tagad esat, un ceru, ka Dievs jūs par to atalgos ar Emanuēla kunga roku.

Jūlija nosarka un pieturējās pie kāpņu margām, lai nenokristu. Sveš­nieks atsveicinājās un aizgāja.

Sētā viņš vēl sastapa Penelonu, kurš, katrā rokā turēdams simt franku, nemaz nevarēja apņemties tos nest projām.

— Nāciet, mans dārgais, — anglis viņam sacīja, — man ar jums kaut kas jāpārrunā.