Grafs Monte-Kristo

XI Balle vasaras vidū

Tai pašā stundā, kad baronese Danglāra atradās pie prokurora, Mor­serfa kundze ar dēlu piebrauca pie sava nama Heldera ielā 27.

Tikko Albērs bija savu māti pavadījis viņas istabās un pats pārģērbies un izpeldējies, viņš lika aizjūgt zirgus un braukt pie grāfa Monte-Kristo.

Grāfs saņēma viņu ar parasto laipno smaidu, bet uz siltāku sirsnību neviens šo dīvaino vīru nespēja piespiest. Albērs nāca viņam pretī ar iz­plestām rokām, bet, viņu ieraugot, viņa rokas noslīga un viņš tik tikko iedrošinājās saņemt grāfa pasniegto roku.

— Te es atkal esmu, mīļais grāf, un mans pirmais gājums ir pie jums.

— Tā ir ļoti liela laipnība no jūsu puses, — teica Monte-Kristo, it kā būtu runājis par visvienaldzīgākajām lietām.

— Nu, vai ir kas jauns? Vai esat kaut ko darījis manā labā? — jautāja Albērs.

— Vai jūs bijāt man parādījis to godu kaut ko uzdot? — jautāja grāfs, it kā nekā nenojauzdams.

— Ak, neizliecieties jel, it kā nekā nezinātu! — iesaucās Albērs. — Es, Treporā būdams, kā caur tālumu sajutu, ka jūs par mani domājat.

— Tas nevar būt, — atteica Monte-Kristo, — jo es gan esmu par jums domājis, bet, ka jūs esat to caur tālumu sajutis, tas nav atkarīgs no manas gribas.

— Nu, vismaz stāstiet man!

— Tas ir ļoti vienkārši. Danglāra kungs pie manis ēda pusdienas.

— To es zinu, tāpēc jau mēs ar māti aizbraucām uz jūrmalu.

— Jā, viņš bija reizē ar Andrea Kavalkanti kungu.

— Jūsu itāliešu princi?

— Sipjors Andrea pieliek tikai grāfa titulu.

— Pieliek sev grāfa titulu, tātad nav grāfs? — jautāja Albērs.

— Vai es to zinu? Viņš to sev pieliek, es viņam to pielieku, tas ir tikpat daudz, ka viņam tas būtu.

— Jūs esat ļoti dīvains cilvēks! — teica Albērs.

— Bet nu?

— Ko? — jautāja grāfs.

— Danglāra kungs ēda pie jums pusdienas?

— Jā.

— Kopā ar grāfu Andrea Kavalkanti, marķīzu — viņa tēvu, Vilforiem un tā tālāk. Vai par mani arī runāja?

— Nevienu vārdu.

— Toties ļaunāk, jo tad par mani domāja jo vairāk.

— Kas par to? Vismaz Danglāra jaunkundze par jums daudz nedo­māja.

— Ā, tas gan. Un, ja domāja, tad to pašu ko es.

— Tās tik ir mīlīgas simpātijas, — smējās grāfs. — Jūs abi nicināt viens otru?

— Ak! — teica Albērs. — Kad Danglāra jaunkundze kļūtu par manu sievu, viņa dzīvotu man blakus, desmit soļus attālu no manis domātu un dziedātu, un sacerētu savus pantiņus, un tas tā turpinātos visu manu dzī­ves laiku — ak, es esmu kā apstulbināts, — jo, kad viņa būtu tikai mīļākā, tas pāriet, bet sieva, velns un mēris! Tā ir gluži cita lieta. Tā paliek mūžam! Un mūžam būt piespiestam redzēt Danglāra jaunkundzi, ak, tas ir briesmīgi!

— Jūs pats esat briesmīgs, vikont, — teica Monte-Kristo.

— Zināt, grāf, bieži es domāju par kādu neiespējamību.

— Kādu?

— Atrast sev tādu sievu, kādu mans tēvs ir atradis sev.

Monte-Kristo uzlūkoja Albēru nobālēdams, tad spēlēdamies paņēma

kādu dārgu pistoli.

— Tātad jūsu tēvs ir ļoti laimīgs? — viņš teica.

— Jūs pazīstat manas domas par manu māti, grāf: viņa ir kā debesu eņģelis, turklāt skaista, gudra un bezgala laba. Es pavadīju savu māti uz jūrmalu. Tūkstošiem citu dēlu tas būtu grūts pienākums, gandrīz vai slogs, — es uzskatu šīs četras dienas, kuras pavadīju ar viņu, par laimīgām, poētis­kām un apmierinošām savā dzīvē, it kā es būtu pavadījis feju karalieni Mabu vai Titāniju.

— Ak, tā ir apbrīnojama pilnība un liek visiem, kas par to dzird, vēlē­ties palikt vecpuiša kārtā, — atteica grāfs Monte-Kristo.

— Un taisni tāpēc, ka es zinu, ka pasaulē ir ideāla sieviete, es negribu precēt Danglāra jaunkundzi. Vai jūs esat ievērojis, ka mūsu patmīlība izgrezno to visu, kas mums pieder? Kad dimants skaisti mirdz, tas būs vēl skaistāks, kad mums piederēs. Bet, ja mums jāatzīstas, ka ir taču vēl

labāks nekā mūsējais un ka mēs esam nosodīti nēsāt uz visu mūžu savu, — vai jūs saprotat tās mokas?

— Jā, jā, — nomurmināja Monte-Kristo.

— Nu, tieši tāpēc es gavilētu priekā, kad Danglāra jaunkundze reiz uzskatītu, ka es, salīdzinot ar viņu, esmu tikai nieka vīrelis, kuram nav ne tik daudz simttūkstošu, cik viņai miljonu.

Monte-Kristo smējās.

— Man bija vienas domas, — turpināja Albērs. — Mans draugs Franss mīl visu dīvaino, ekscentrisko, viņš sajūsminās par Danglāra jaunkundzi, bet, lai gan es viņam rakstīju četras vēstules, citu pēc citu vilinošāku, viņš tomēr tikai atbild, ka reiz doto vārdu nelauzīšot.

— Bet tā arī ir īsta draudzība, kad draugam grib dot sievu, kuru pats ne par ko negribētu ņemt.

Albērs smējās un tad piebilda, ka Franss laikam drīz atbraukšot, bet grāfs jau viņu nemīlot.

. — Es? — iesaucās Monte-Kristo. — Kā jūs varat teikt, ka es d'Epinē kungu nemīlētu? Es mīlu visu pasauli.

— Un mani līdz ar visu pasauli? Paldies!..

— Ak, nesajauciet to visu kopā! — teica Monte-Kristo. — Es mīlu visu pasauli, kā pienākas, bet es dažas personas ienīstu… Bet tātad d'Epi­nē kungs drīz cer pārbraukt?

— Jā, pēc Vilfora kunga atgādinājuma, kurš liekas tāpat steidzamies kā Danglārs, lai izprecinātu savu meitu; meitu tēviem, liekas, ir kāds se­višķs drudzis, līdz viņi tikuši vaļā no savām meitām.

— Bet d'Epinē kungs nelīdzinās jums un pacietīgi nes savu nelaimi.

— Jā, viņš nopietni domā par precībām. Viņš arī cienī Vilforus.

— …Kuri to pelna pilnā mērā? — iemeta grāfs starpā pavīpsnādams.

— Jā, Vilfors tiek uzskatīts par stingru, bet taisnīgu vīru.

— Nu taču jūs par vienu vīru spriežat cienīgāk nekā par nabaga Dan­glāru.

— Tās tāpēc, ka man nav jāprec viņa meita, — atbildēja Albērs.

— Bet, mīļais draugs, — teica grāfs, — jūs esat gluži neprātīgs. Vai varu jums piedāvāt cigārus?

— Labprāt. Bet kāpēc es esmu neprātīgs? — jautāja Albērs.

— Tāpēc, ka jūs šis precības dēļ velti uztraucaties. Lai viss mierīgi iet savu gaitu. Varbūt jūs vēl nebūsit pirmais, kas ņem savu vārdu atpakaļ.

— T-ā! — gluži izbrīnījies teica Albērs.

— Jā, bez šaubām, vikont, — atbildēja Monte-Kristo. — Bet vai jūs tiešām vēlaties atteikties?

— Es esmu gatavs par atteikšanos dot 100000 franku!

— Nu, labi esat laimīgs, Danglārs tam pašam mērķim par labu gatavs upurēt divtik daudz.

— Ā, vai tāda laime domājama? — iesaucās Albērs, kaut gan viņa piere aptumšojās. — Bet kāds tad Danglāra kungam iemesls?

— Ā, lūk nu, kas jums par augstprātīgu un patmīlīgu dabu! Cita pat­mīlībai jūs gatavs uzbrukt ar cirvi un kliedzat, kad jūsu patmīlību grib aizskart ar adatu.

— Nē, bet man liekas, ka Danglāra kungam…

— …Vajadzētu būt par jums sajūsminātam? Ak, baņķierim ir slikta gaume, un viņš par citu ir vēl daudz vairāk sajūsmināts…

— Par ko tad?

— Es nezinu. Novērojiet pats un meklējiet sev labumu!

— Nu, labi, es saprotu. Bet klausieties, mana māte, nē, es alojos, mans tēvs grib sarīkot balli.

— Tagad, šinī gadskārtā?

— Tagad vasaras balles ir modē.

— Un, kad tās nebūtu modē, tad ar grāfienes Morserfas vēlmi vien pietiktu, lai tās nāktu modē, — piebilda Monte-Kristo.

— Ā! Nu, jūs saprotat, šīs ir gluži aristokrātiskas balles īstiem pa­rīziešiem. Vai jūs nebūsit tik laipns ielūgt Kavalkanti kungus?

— Kad būs balle?

— Sestdien.

— Vecais Kavalkanti kungs tad jau būs projām.

— Nu, tad ielūdziet vismaz jauno Kavalkanti!

— Bet klausieties, vikont, es viņu nemaz nepazīstu.

— Kā? Jūs viņu nepazīstat?

— Jā, ir tikai četras dienas, kopš viņu redzēju pirmoreiz, un nevaru par viņu galvot.

— Bet jūs taču viņu pieņemat pie sevis?

— Jā, tā ir cita lieta; kāds abats viņu man ieteicis, "bet abats pats var būt pievilts. Ielūdziet viņu pats, bet nelieciet man viņu priekšā stādīt! Kad viņš varbūt vēlāk precētu Danglāra jaunkundzi, jūs mani apvainotu par intrigām un mēs viens otram lauztu kaklu. Bez tam es nezinu, vai es pats varēšu būt ballē.

— Mans Dievs, bet kāpēc tad ne?

— Nu, vispirms tāpēc, ka es neesmu vēl ielūgts.

— Es jau ar to nolūku vien nāku jūs ielūgt.

— Ak, jūs esat ļoti laipns, bet man būs nevaļa.

— Bet mana māte liek jūs ļoti lūgt.

— Grāfiene Morserfa kundze? — iesaucās Monte-Kristo, atkal iedre­bēdamies.

— Ak, grāf, — teica Albēra, — es jau jums stāstīju, ka mana māte runā ar mani par daudz ko; un mēs jau četras dienas esam runājuši tikai par jums.

— Par mani? Ak, jūs esat pārāk laipni.

— Jā, tā iet katram, kas ir tāda mīkla kā jūs.

— Ā! Vai tad es arī jūsu mātei esmu mīkla? Es domāju, ka viņa ir pārāk nopietna, lai nodotos tādām liekām iedomām.

— Jā, mīļais grāf, mīkla manai mātei un visiem; no visiem atzīta, bet neuzminēta mīkla. Mana māte nesaprot jūsu jaunumu. Kamēr komtese G. domāja, ka jūs esat lords Retvens, mana māte redz jūsu personā kādu Kaliostro vai Senžermēnu. Jums ir it kā pirmā gudrības akmens un otrā asprātība.

— Es pateicos, ka jūs mani sagatavojat, — smiedamies atteica grāfs Monte-Kristo, — nu es varēšu saņemties, lai spētu izpildīt prasības.

— Tātad jūs sestdien būsit?

— Morserfa kundze tā vēlas.

— Jūs esat ļoti laipns. Bet vai jūs dejojat, grāfa kungs?

— Es?

— Jā, jūs! Kas tad tur būtu sevišķs?

— Nē, nē, kad jau pāri par četrdesmit gadiem. Nē. Un vai Morserfa kundze dejo?

— Nekad. Jūs laikam jokojat. Viņa vēlas ar jums sarunāties. Es jums varu apgalvot, ka jūs esat pirmais vīrietis, par kuru mana māte tā ieinte­resējusies.

Albērs paņēma cepuri, un grāfs pavadīja viņu līdz durvīm.

— Kad ierodas d'Epinē kungs? — vēl jautāja Monte-Kristo.

— Pēc piecām sešām dienām.

— Un kad viņam būs kāzas?

— Tūdaļ, tiklīdz atbrauks Senmerāna kungs un kundze.

— Atvediet viņu drīzāk pie manis! Jo, kaut gan jūs domājat, ka es viņu neciešu, es tomēr būšu ļoti laimīgs redzēt viņu pie sevis.

Kad Albērs bija aizbraucis, Monte-Kristo pamanīja, ka Bertučio viņu gaida.

— Nu? — viņš jautāja savam nama pārvaldniekam.

— Viņa bija tiesas namā pie prokurora.

— Vai ilgi tur palika?

— Pusotru stundu.

— Un kurp pēc tam brauca?

— Taisni uz mājām.

— Labi, mans mīļais Bertučio, — teica grāfs, — ja es jums tagad varu dot padomu, tad brauciet uz Normandiju un pērciet mazo muižiņu, par kuru es ar jums nesen runāju.

Bertučio to tikai vien vēlējās un tāpēc vēl tai pašā vakarā aizbrauca uz Normandiju.