Grafs Monte-Kristo

VI Maksimiliāns

Vilfors piepeši piecēlās, gandrīz vai nokaunējies,' ka nu kāds redzējis viņu sāpju pārņemtu.

Šausmīgais prokurora amats, kuru viņš pildīja jau divdesmit piecus ga­dus, viņa krūtīs bija apspiedis katru cilvēcīgu jūtu.

Prokurora apmulsušais skatiens vērsās pie Moreļa.

— Kas jūs esat, mans kungs, — prokurors sauca, — ka aizmirstaties un šādā kārtā ienākat bēru namā? Tūliņ ejiet projām!

Morelis stāvēja nekustēdamies. Viņš nevarēja savas acis novērst no šausmīgā skata.

— Ejiet prom, vai dzirdat! — kliedza Vilfors, kamēr ārsts tuvojās jau­neklim, lai viņu izbīdītu ārā pa durvīm.

Morelis apmulsis uzlūkoja līķi, abus kungus, visu istabu, acumirkli likās kavējamies, atvēra muti, bet ne vārda nespēja izrunāt, neskatoties uz sā­pīgo domu drūzmu, kas viļņoja viņa smadzenēs. Viņš rokām plosīja sev matus un, stīvi, neprātīgi skatīdamies, atstāja istabu.

Bet nebija pagājušas vēl ne piecas minūtes, kad prokurors un ārsts izdzirda kāpnes čīkstam zem svarīgiem, smagiem soļiem; durvīs atkal pa­rādījās Morelis, kurš gandrīz vai ar pārdabisku spēku nesa rokās krēslu ar veco Nuartjē.

Uz pēdējā kāpņu pakāpiena nonācis, viņš nolika krēslu zemē un iestū­ma to uz ritenīšiem Valentīnas istabā.

Tikai izmisums deva jauneklim spēku izdarīt šādu neticamu darbu.

Šausmīgs tagad bija Nuartjē, kura gudrība izlietoja visus līdzekļus un kura kvēlojošās, varenās acis likās stājamies visu citu locekļu vietā.

Arī uz Vilforu šī bālā seja ar liesmojošām acīm atstāja briesmīgu ie­spaidu.

Ikvienu reizi, kad prokurors bija sadūries ar savu tēvu, bija noticis kaut kas šausmīgs.

— Palūkojiet, ko ar viņu ir izdarījuši! — kliedza Morelis, Nuartjē krēs­lu gluži tuvu piestumdams pie Valentīnas gultas un izstiepdams roku pret Valentīnu. — Palūkojiet, manu tēv!

Soli atkāpdamies, Vilfors izbrīnījies uzlūkoja šo jaunekli, kuru viņš tik tikko pazina un kurš Nuartjē sauca par tēvu.

Visa sirmgalvja dvēsele likās sastrēgusi viņa acīs,' kuras bija asiņu pil­nas. Kakla dzīslas bija uztūkušas, sejas krāsa — zilgana. Kliedziens, aiz­grābjošs savā mēmumā, likās spiežamies caur visām ādas porām.

Avrinji izbijies piesteidzās pie sirmgalvja un deva viņam ost kaut kādas nomierinošas zāles.

— Mans kungs! — kliedza Morelis, satverdams Nuartjē roku, — man jautāja, kas es esmu, kādas man ir tiesības še ienākt! Izskaidrojiet viņiem, sakiet viņiem!

Un Maksimiliāna balss elsojot aizrāvās.

Sirmgalvis elpoja tik spēji, ka bija jābaidās, ka viņu neķer pēdējā trie* kas lēkme.

Pēdīgi pār viņa vaigiem noritēja lielas asaras, viņš bija laimīgāks par Moreli, kurš elsoja bez asarām.

— Sakiet viņiem, — dobji turpināja jauneklis, - ka es biju viņas sa­derinātais! Sakiet viņiem, ka viņa bija mana cēlā draudzene, mana vienīgā mīlestība zemes virsū! Sakiet, sakiet aši, ka šī mirusī pieder man, man!

Lielais spēks sabruka, un viņš nokrita ceļos pie savas mīļākās miesām.

Jaunekļa sāpes bija tik dziļas, tik patiesas, ka ārstam vajadzēja no­vērsties, lai apslāpētu savu uzbudinājumu, un Vilfors, neprasīdams nekādu izskaidrojumu, šā briesmīgā sāpju spēka pārvarēts, padevās tam magnē­tiskajam iespaidam, kas mūs velk pie cilvēkiem, kas mīlējuši tos, kurus mēs apraudam, un sniedza Moreiim roku.

Bet Morelis nekā neredzēja, viņš bija satvēris Valentīnas roku un kvē­lojošo galvu vaidēdams gremdēja spilvenos.

Vairākas minūtes istabā bija dzirdami tikai skaļa elsošana, lāsti un lūg­šanas.

Bet kāds troksnis visus pārsteidza, tā bija vecā Nuartjē smagā, aiz- dvesusī elpošana, no kuras likās cits pēc cita pārtrūka viņa dzīvības pa­vedieni.

Pēdīgi saņēmies, Vilfors teica Maksimiliānam:

— Mans kungs, jūs mīlējāt Valentīnu, jūs bijāt viņas saderinātais, kā pats sacījāt, es nekā nezināju par šo jūsu sakaru, un tomēr es, viņas tēvs, piedodu jums, jo es redzu, ka jūsu sāpes ir lielas un patiesas. Es pats esmu pārāk sagrauzts, lai varētu sirdī turēt dusmas. Bet jūs redzat, ka šis eņģelis, kuru mēs mīlējām, atstājis šo zemi, viņai mēs vairs neesam vajadzīgi, tātad sakiet ardievas šīm mirstīgajām atliekām, pēdējo reizi satve­riet viņas roku un atstājiet viņu mūžam, aiziedams no šejienes! Valentīnai tagad ir vajadzīgs tikai vēl priesteris, kas viņu svētīs.

— Jūs alojaties, mans kungs, — iekliedzās Morelis, pilnu sirdi neiz­sakāmu skumju, — jūs alojaties. Valentīnai nav vajadzīgs vienīgi priesteris, bet arī atriebējs. Sūtiet pēc priestera, Vilfora kungs, atriebējs būšu es!

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — čukstēja Vilfors, iztrūcies par šo ārprā- tības parādījumu, kā viņš domāja.

— Es gribu ar to sacīt, ka jūs kā tēvs esat nu diezgan raudājis un tagad sākas jūsu pienākums kā prokuroram, — teica Morelis.

Nuartjē acis piepeši iemirdzējās, Avrinji pienāca tuvāk.

— Mans kungs, — iesaucās Morelis, pēc acīm pētīdams klausītāju do­mas, — es zinu, ko saku, un arī jūs visi zināt… zināt… ka Valentīna nav mirusi dabīgā nāvē!

Prokurors nolaida galvu, Avrinji pienāca vēl soli tuvāk, un Nuartjē ar acīm teica: „Jā."

— Ā, —. turpināja Morelis, — vai jauna, skaista meitene mūsu laikā lai tā pazūd no pasaules, ka neviens neprasa, kā tas noticis?! Nē, pro­kurora kungs, es jums uzrādu noziegumu, un jūs — meklējiet slepkavu!

Un viņa kvēlojošās acis likās ieurbjamies prokurora acīs, kurš, it kā palīdzību meklēdams, skatījās drīz uz Nuartjē, drīz uz Avrinji.

Bet Nuartjē skatījās uz lūdzošos dēlu ar vēl niknākām, apsūdzošākām acīm.

— Mans kungs, — teica prokurors, saņemdams visu savu dūšu, — ma­nā namā nenotiek noziegumi; mani vajā tikai nelaime. Šeit neviens nav ticis nonāvēts!

Nuartjē acis meta zibeņus, Avrinji atvēra muti, gribēdams runāt.

Morelis pacēla roku, it kā likdams klusēt.

— Un es saku, ka šeit nokauj, — viņš teica klusāk, bet jo briesmīgāk, — tas šeit četros mēnešos jau ir ceturtais upuris. Jau pirms četrām dienām tika mēģināts Valentīnu noindēt, bet, pateicoties Nuartjē uzmanībai, tas neizdevās. Šoreiz ņemta cita inde un noziegums ir izdevies. Es saku, ka jūs, prokurors kungs, to visu zināt tikpat labi kā es, jo šis kungs te kā ārsts un draugs jums to jau sen teica.

— Ak, jūs esat ārprātīgs, — teica prokurors, velti mēģinādams turēties pretī apsūdzībai.

— Es — ārprātīgs! — kliedza Morelis. — Nu, labi, jautājiet Avrinji kungam, vai viņš vēl atcerās tos vārdus, ko viņš jums teica marķīzes Sen- merānas nāves dienā dārzā, kad jūs par šo lietu-runājāt, domādami, ka esat vieni paši.

Vilfors un Avrinji uzlūkoja viens otru<

— Jā, jā, jūs atceraties, — teica Morelis, — man toreiz vajadzēja to sarunu uzrādīt, tad es tagad nebūtu līdzvainīgs Valentīnas nāvē. Bet līdz­vainīgais kļūs par tavu atriebēju, Valentīna! Ja tavs tēvs tevi atstās, tad es dzīšu pēdas slepkavam! Un tad drebiet, prokuror!

Tad šis stiprais spēks atkal pagura, sāpes viņu salauza. Morelis nokrita ceļos pie Valentīnas gultas.

— Arī es, — tagad teica ārsts, — pievienojos Moreļa kungam, lai meklētu slepkavu, jo mana sirds iedrebas, kad es domāju, ka mana vājība ir iedrošinājusi slepkavu.

— Ak, mans Dievs, mans Dievs! — čukstēja prokurors.

Morelis atkal bija atpūties. Viņš pacēla galvu, uzlūkodams sirmgalvi, kura acis nedabiski mirdzēja.

— Jūs gribat runāt? — jautāja Morelis.

— Jā.

— Jus pazīstat slepkavu?

— Jā.

— Un gribat mūs vest viņam uz pēdām! — kliedza jauneklis. — Klau­sieties, Avrinji kungs, klausieties!

Sirmgalvja acis lūkojās skumīgi un mīļi. Tad viņas likās norādām uz durvīm.

— Vai man iet projām? — sāpīgi jautāja Morelis.

— Jā.

— Ak, esiet jel žēlīgs!

Nuartjē nepielūdzami skatījās uz durvīm.

— Vai es varu vismaz atnākt?

— Jā.

— Vai man iet vienam?

— Nē.

— Vai arī Valentīnas tēvam atstāt istabu?

— Nē.

— Bet dakterim?

— Jā.

— Vai jūs gribat ar Vilfora kungu palikt viens?

— Jā.

— Bet vai viņš jūs sapratīs?

— Ak, — teica prokurors, — par neko nebēdājiet, es savu tēvu sapro­tu ļoti labi.

Un prokurors nevarēja noturēties, viņa zobi sāka skaļi klabēt. Avrinji paņēma Moreļa roku un ieveda viņu blakus istabā. Visā namā valdīja dziļš, šausmīgs nāves klusums. Pēc ceturtdaļstundas prokurors nedrošiem soļiem, tik tikko turēdamies uz kājām, parādījās uz istabas sliekšņa, kur gaidīja Morelis un ārsts.

— Nāciet! — teica prokurors.

Morelis uzlūkoja prokuroru, viņš bija bāls kā līķis, piere dziļās krunkās.

— Mani kungi, — viņš teica, — dodiet man goda vārdu, ka noslēpums paliek starp mums.

Abi atraidoši pakustējās.

— Es lūdzu jūs… — turpināja prokurors.

— Bet… — teica Morelis, — vainīgais, slepkava?

— Nerūpējieties, mans kungs, — teica Vilfors, — es taisnībai došu godu. Mans tēvs, kas uzrādīja vainīgo, ir tikpat kārs pēc atriebības un lūdz jūs tomēr neizpaust noslēpumu. Vai ne tā, tēv? — viņš jautāja Nu­artjē.

— Jā, — teica sirmgalvis.

Maksimiliāns it kā izbijies un neticēdams sakustējās.

— Ak, iesaucās prokurors, Moreli satverdams pie rokas, — mans kungs, kad mans tēvs, šis nelokāmais vīrs, no jums to lūdz, tad tas notiek tikai tāpēc, ka viņš skaidri zina, ka Valentīna tiks briesmīgi atriebta. Vai ne, manu tēv?

— Jā, — atbildēja sirmgalvja acis.

— Viņš mani pazīst, — turpināja prokurors, — un es viņam devu savu vārdu. Nomierinieties, mans kungs, es prasu tikai trīs dienas, tas ir mazāk, nekā tiesa var prasīt, un pēc trim dienām atriebšana tik briesmīgi sasniegs mana bērna slepkavu, ka pat vienaldzīgi cilvēki nodrebēs! Vai ne, tēv?

Un prokurors pie šiem vārdiem grieza zobus un kratīja sirmgalvja ne­dzīvo roku.

— Vai viss tas tiks izpildīts, Nuartjē kungs? — jautāja Morelis.

— Jā, — atbildēja Nuartjē drūmās acis.

— Zvēriet tad, mani kungi, — teica Vilfors, satverdams Moreļa un Avrinji rokas, — saudzēt mana nama godu un atstāt atriebšanos man!

Avrinji novērsās un čukstēja:

— Jā.

Bet Morelis izrāva savu roku no prokurora rokas, metās pie gultas, uzspieda uz Valentīnas aukstajām lūpām skūpstu un aizbēga, dvēseles iz­misumā ievaidēdamies.

Visi sulaiņi bija namu atstājuši, un tātad prokuroram vajadzēja lūgt ārstu izdarīt visus vajadzīgos rīkojumus bēru dēļ.

Prokurors gāja savā kabinetā strādāt, kamēr Avrinji aizgāja pēc pilsētas ārsta, kuram bija jāapliecina nāve un kuru ļaudis vienkārši sauca par nā­ves ārstu.

Nuartjē negribēja atstāt savu mīļo Valentīnu.

Pēc pusstundas atnāca abi ārsti, kurus ielaida prokurors, tomēr viņš baidījās tiem sekot Valentīnas istabā.

Kad abi ārsti vieni iegāja pie Valentīnas, tur sēdēja Nuartjē, bāls, mēms un nekustīgs, tāpat kā pamirusi meitene.

Nāves ārsts vienaldzīgi piegāja pie gultas, pacēla segu un ar pirkstiem mazliet atvēra Valentīnas lūpas.

— Ak, — teica Avrinji nopūzdamies, — jūs redzat, nabaga mīļais bērns ir miris!

— Jā, — atteica nāves ārsts īsi un vienaldzīgi, uzsegdams atkal segu.

Nuartjē dobji ievaidējās; Avrinji palūkojās uz viņu, sirmgalvja acis

spīguļoja. Ārsts saprata, ka Nuartjē vēlas redzēt savu mīluli. Viņš tāpēc atkal atsedza mīļo seju, kamēr viņa biedrs mazgāja rokas hlorūdenī.

Prokurors sastapa durvīs ārstu un pateikdamies teica Avrinji.

— Un tagad, lūdzu, gādājiet par priesteri!

— Vai jūs gribat, lai es aicinu kādu jums zināmu priesteri?

— Nē, vienalga, sauciet tuvāko!

— Tuvākais ir kāds itāliešu abats blakus namā, tam, garām ejot, es varu pateikt, — sacīja ārsts.

— Nododiet tad viņam arī šo atslēgu, lai viņš var pēc patikas ieiet un iziet, mani netraucējot! Priesteris sapratīs manas sāpes un atstās mani vienu, — teica prokurors un atvadījis devās savā kabinetā pie darba, jo tikai darbā viņš vēl spēja savām sāpēm atrast mierinājumu.

Ārsti jau durvīs sastapa kādu priesteri.

— Mans kungs, — viņu uzrunāja Avrinji, — vai jūs nebūtu tik laipns pakalpot nabaga tēvam, kurš ir pazaudējis meitu?

— Mans kungs, — atbildēja priesteris ar itāliešu akcentu, — es zinu, ka tur ir kāds nomiris. Es iešu izpildīt savu pienākumu.

— Valentīna ir jauna meitene.

— Jā, es to dzirdēju no sulaiņiem, kuri bēga no šā nama. Viņu sauca Valentīna, un es par viņu jau lūdzu Dievu.

— Pateicos, mans kungs! Tad, lūdzu, turpiniet savu svēto pienākumu! Es jūs aizvedīšu pie mirušās un varu jums jau iepriekš apliecināt dziļu ģimenes pateicību.

Kad ārsts un abats iegāja Valentīnas istabā, Nuartjē un abata skatieni sastapās, un sirmgalvis likās ienācējā atrodam kaut ko sevišķu, jo ne­novērsa vairs no viņa savu skatienu.

Lai netiktu traucēts lūgšanās, abats, kad ārsts bija aizgājis, rūpīgi aiz­slēdza visas durvis un tad vēl aizšāva priekšā aizbīdni.